Šeit tālāk sekojošās pārdomas radušās, lasot un vēlāk papētot smalkāk komentārus www. mammam.lv manam rakstam „(Tēti,) neļauj izmantot savu dēlu!”, kas tur tika publicēts pirms pāris nedēļām. Komentāru bija negaidīti daudz – tātad raksts ir ietekmējis. Bet tas, ka komentējušas tikai sievietes, un arī šo komentāru saturs lika skaidrāk ieraudzīt tendences, kuras sabiedrībā biju jutis jau agrāk. Un par tām parunāt.
Gandrīz puse komentāru buldozeriski, bez argumentēšanas uzbrūk man, nevis manam viedoklim. Tajos cauri spīd pārliecība – „es esmu māte, tādēļ tikai man var būt kompetence par bērnu. Visi, kas nav ar mani, ir pret mani.” Kad man bija tik maz gadu un zināšanu par šīm lietām kā tad, kad pasaulē nāca mani bērni, es nebūtu varējis noturēties pretim tik agresīvai pozīcijai. Un gan jau arī šodien ir jaunie tēvi, kas to nevar. Viņiem ir jāpalīdz. Jo viņi ir nākuši pie manis un jautājuši. Viņi ir atklājuši man, cik daudz ļaunuma var nodarīt nepretošanās šādai agresīvai mātišķībai.
Tēvam, kurš vēro un atbalsta bērna iznēsāšanu, dzimšanu un aprūpi, pats Dievs ir iedevis ļoti svarīgu pozīciju, kurā dzimst ne mazāk nozīmīgs viedoklis un zināšanas par bērnu, kā Mātes pozīcijā. Tā, esot mātei, nav iespējams zināt, kur tā rūpējas par daudz un kur tās labi gribētās rūpes var nenākt bērnam par labu. To pamanīt un novērst ir aicināts tēvs. Viņš ir kā spogulis mātei, kurā tā var ieraudzīt, vai viņa tiešām izskatās tik nevainojami, kā tai pašai šķiet. Bet spoguļi vienmēr rāda kaut ko negaidītu, mātei un tēvam vienmēr ir atšķirīgs redzējums par bērna vajadzībām.
Māte nevar pamanīt, ka viņa ne tikai mīl, bet arī izmanto bērnu. Tāpat kā vēlāk tā nepamanīs, ka to izlutina vai pretojas tā norūdīšanai. Tēvam ir daudz vieglāk to ieraudzīt. Nepieciešamības gadījumā viņam ir jākonfliktē ar māti – tas ir bērna interesēs. Šādi konflikti ir neizbēgami, tiem jābūt, Mātes un Tēva lomām ir lemts karot un tur nav nekā nepareiza.
Tomēr ir vecāki un sevišķi jau mātes ar ļoti stipru Lielās Mātes lomu, kas vai nu nezina, ka vecāku konflikts ir normāls un neizbēgams, vai arī nespēj šo konfliktu izturēt. Tad nāk vienas patiesības ideoloģija un mēģinājumi otru, parasti tēvu, no ģimenes trīsstūra izgrūst. Tas vienmēr notiek, pamatojoties uz šķietami loģiskiem argumentiem. Taču tikai šķietami, jo Māte sevi parasti uztver kā kompetentu tiesnesi nevis kā vienu no konfliktējošām pusēm. Tas balstās viņas matriarhālajā izjūtā, ka bērni pieder tikai viņai un ka Tēvs ir tikai viņas iztapīgs asistents.
Zīdaiņa audzināšana nereti ir spilgts piemērs tam, kā tēvi netiek pielaisti bērnam un arī paši neuzdrošinās šādai nepielaišanai iebilst. Zīdaiņi tiek uztverti kā tāda sieviešu – māšu padarīšana. Un ja es uzrakstu rakstu, kurā atgādinu, ka tā nav un ka tēvam ir jābūt jau no bērna ieņemšanas, tad es iestājos konfliktā ar mātēm, kuras izjūt un uzskata, ka tēvs ir tikai tāds mātes piedēklis un viņas patiesības rupors zīdaiņa audzināšanā. Konflikts, tas ir ļoti labi, bet arī ļoti grūti.
Tēva viedoklis nerodas galvā, tās primāri nekad nav domas. Tēvs, atrodoties savā vietā, rīkojas, balstoties uz emocijām, kas viņā rodas. Piemērām, ja tas sajūt greizsirdību, vērojot, kā tie divi tur ņemas, tad tā ir svarīga informācija, kas palīdz labāk saprast, kas notiek starp māti un bērnu. Bet dažreiz nemaz nevajag saprast - ja greizsirdīgais tēvs rīkojas un atgūst sev savu sievu, tad kaut kāda svarīga un, iespējams, bērnu aizsargājoša regulācija notiek automātiski, neapzināti. Arī Tēva dusmas ir vērtība. Es, komentāros sajutis man tik pazīstamo mātišķo agresivitāti, pārskaitos. Un tieši šīs jūtas palīdzēja man uzrakstīt gan šo, gan iegriekšējo blogu par bērnu grābšanu. Tātad – turpināt emocionāli – racionālu sarunu ar Lielo Māti par to, kas bērnam labāks.
Ir jau arī svarīgais jautājums, vai Mātei būtu jājūtas vainīgai par to, ka viņa uz Tēvu sabļāvusi. Nē, protams, - un tas man šķiet tikpat svarīgi, ka viss iepriekš teiktais. Mātei gribas uztvert vīrieti kā mūžīgu Dēlu, tādēļ arī vainas sajūtas par to, ka varbūt ir bijusi par stipru. Bet vīrieši jau spēj šo to izturēt, tajā skaitā konfliktus, tie nav tikai Dēli, bet arī Tēvi, lai cik neticami tas šķistu Mātei. Patiesība ir kā puzle, salikta no daudziem redzējumiem. Katrs viens no tiem ir spilgts, skaists un pats sev šķiet kas pilnīgs un pabeigts. Bet šo skaistumu pa īstam var novērtēt tikai tad, ja puzle ir salikta un atklājas kopējais redzējums. Tajā mēs ieraugām gan atsevišķās patiesības un spriedzi starp tām, gan kopējo, skaisto.
Mūsu latviskā matriarhalā kultūra ir tālākveidojama. Tēva lomas apzināšana un nostiprināšana ir galvenais un pirmais darāmais visā šajā. Ja es esmu sapratis, kas šeit darāms, tad man par to jārunā. Kas sekos manai runāšanai , nezinu. Man ir jāsaliek savi posmi puzlē.
Visbeidzot par zīdaiņu un pieaugušo seksualitāti, kas ir tā mulsinājusi manus lasītājus. Seksualitāte primāri nav saistīta ne ar seksu, ne bērnu dzemdēšanu, ne ģimeni – tā ir cilvēka bioloģiska spēja uztvert signālus, kas atraisa milzu enerģiju. Šī tā sauktā svētā seksualitāte ir autoerotiska – arī tad, ja cits cilvēks vai objekts palīdz veikt enerģijas atbrīvošanas brīnumu, viņš tiek uzverts kā instruments – anonīms un bezpersonisks. Šāda seksulitāte realizējas caur Pieskārienu – tik neparsti daudzveidīgu, kā mūzika. Tieši šādi seksulitātē ienāk zīdaiņi.
Bet ja objekts, pieskaroties, nevis tikai empātiski kalpo bērna vajadzībām, bet arī sāk izrādīt savas vajadzības, vai pat egoistiski tās diktēt, tad seksualitāte pārstāj būt svēta. Tad sākas attiecības, piekāpšanās, andele, izmantošana, vardarbība. Saprotu jauno vecāku pretestību arī šādā gaismā palūkoties uz bērnu un ģimenes trīsstūri. Bet tādēļ jau šie aspekti nepārstāj eksistēt. Tie daudz ko māca arī pieaugušajiem par viņu seksualitāti. Man to ir mācījuši mani klienti un viņu dzīvju traģēdijas.
Skatījumu skaits: 1240 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Aija, nav sarkasma, tikai aina pārāk idilliska, lai būtu patiesa. Pēdējā komentārā tu raksti jau paplašinot iepriekš teikto. Kaut gan arī to es varu lasīt tikai kā informāciju, jo es šādā veidā neanalizēju savas emocijas. Sakarība ar garstāvokli un veselību ir ļoti tieša, tam piekrītu, bet ne vienmēr var saprast, kāpēc bērns/cilvēks saslimst. Tam var būt dažādi iemesli, kāpēc slimo un kāpēc tomēr nesaslimst. Pirms pāris gadiem es pati slimoju vienā laidā, es biju atlaidusi bremzes, pelnīju labi, slimības nauda sanāca laba, atlaist mani neviens nevarēja, kā kas, tā atļāvos...saslimt, lai atpūstos. Tagad vairs nevaru to atļauties un neslimoju. Man var šķaudīt virsū, cik grib, vīrusi nelīp. Psiholoģiskā ziņā jūtos daudz saspringtāka, ir krīze, bet tā man liek savākties, lai izdzīvotu. Tā kā rezultātā nesanāk nekāda kopsakarība ar emocionālo stāvokli. Attiecībā uz kopāgulēšanu ar bērnu- jā, man arī vienmēr ir bijušas bailes, ka varu bērnu saspiest. Lielais vispār dabūja gulēt tikai savā gultā, un tikai retu reizi, kad bija jau paaudzies, varēja nokļūt "lielajā" gultā. Nu jau viņš ir liels un savā dzīvē, bet, es zinu, ka kaut kas tajā visā nebija pareizi, viņam vajadzēja lielāku tuvības sajūtu, viņa gultiņa, iespējams, viņam bija nošķirtība. Mazais jau vairs netika audzināts "pareizi" un viņai šīs sajūtas nebija. Visādā ziņā, es domāju, ka nevajag pieturēties pie kaut kādiem kanoniem, vairāk lietā jāliek intuīcija un izjūta, kā kuro reizi vajag.
Es, Inese, jūtu un uztveru tavu sarkasmu, bet tu jau droši vein zini, ka ar šādiem - brīviem un radošiem bērniem ir krietni vien grūtāk - piemēram, paaugstinātu, dusmīgu balss toni viņi neuztver citādāk kā izslēdzot to, jeb momentāli noslēdzoties un tad ir dubultgrūti - ja gribi pozitīvu rezultātu - vispirms ilga runāšana un tikai tad savu dusmu skaidrošana.
Un...vēl...par to plaši izplatīto un atbalstīto kopā gulēšanu ar bērnu. Man godīgi sakot, vienmēr ir bijis bail viņu saspiest, tāpēc nekad neesmu varējusi iemigt ar zīdaini blakus. Iedomājieties vien - svaru attiecība ar zīdainīti ir tāda it kā mēs gulētu blakus ar vienu kustīgu un elpojošu BMW. Vai nav baisi?
Vēl vienīgi gribēju piebilst iepriekš teiktajam, ka bērnu fizioloģija nosaka to, ka viņu emocionālais stāvoklis tieši korelē ar viņu fizisko veselību. Un, manuprāt, ļoti tiešs spoguļojums mūsu pareizai vai nepareizai rīcībai attiecībā uz viņiem ir viņu slimīgums/slimošana vai tieši otrādi - veselība un imunitāte.
Inese, es domāju, jautājumi, kāpēc jūtos tā vai šitā radīsies jebkurā gadījumā, jebkuram cilvēkam. Un bērnam, kas, piemēram, līdz 6 gadu vecumam (tā bieži notiek!!) gulējis vecākiem pa vidu noteikti vairāk nekā tam, kam tas nav bjis atļauts... Un vienu lietu gan es varu teikt diezgan droši - neesmu redzējusi daudz tik pašpietiekamu, brīvu un drosmīgu bērnu, kāds ir mūsu dēls. Bet tā jau droši vien saka visi vecāki :) un tā jau tam jābūt.
Aija, varētu to visu traktēt arī citādi: vīrietim bērns ir traucējošs elements, jo viņš viņam ir atņēmis kaut ko viņam piederošu- sievieti. Un tagad šis traucēklis vēl gulēs kopējā gultā un neļaus nodarboties ar seksu! Bet bērns- atstāts viens savā istabā- tās var būt arī milzu bailes, kas liek apklust. Un tās viņā var palikt gadu gadiem, neizpaužoties tiešā veidā. Un pēc tam, jau pieaugušam esot, viņam var rasties jautājumi, kāpēc es jūtos tā vai šitā? Un nerast uz to atbildi.
Es Viestura teikto uztveru tik pašaprotami, taču man jāatzīst - to varu darīt jau ar zināmu laika dsitanci novērojot un atceroties savu bērnu zīdaiņu laikus un burtiski - mana vīra cīņu par katra no mums vietu. Nekad, nekad viņam nebija par grūtu raudātāju mierināt viņa paša gultā nevis ievikt mūsējā (kas ir tik viegli), visiem spēkiem mēģināt nodrošināt mums visiem naktsmieru, ar teikumu - nakts ir priekš gulēšanas, nevis ēšanas un pāris naktis atļaujot raudāt mazulim cik vien tīk. Aiiii, cik to bija grūti izturēt!! Apogeju sasniedza nakts, kad vīrs mazo brēkuli ar visu gultiņu bija nolēmis ienest viņa paša guļamistabā, prom no mūsējās. Es stāvēju durvīs...raudāju...pretojos...draudēju ar šķiršanos...Bet dēliņš, savā teritorijā nokļuvis, apklusa kā uz burvja mājienu, sajutis laikam lielu mieru un plašumu pats savā istabā un kopš tās nakts vairs nebija ēdināms naktī, ne arī kādi citādi mūs traucēja. Es varu teikt pilnīgi droši - šāda vīrieša rīcība prasa lielu drosmi un pilnīgi noteikti - spēku. Konflikts ir neizbēgams, bet sekas - ātri vien novērtējamas. Bet laikam jau no šādām situācijām baidās gan sievietes, gan vīrieši, jo mēs jau tajā karstumā nezinām, ka tas nesīs tādus augļus un būs tik ātri novērtējams. Tāpat nezinām kā īsti reaģēt uz šādu pārpsēka demonstrāciju un vīrieši nezina kā reaģēt uz mūsu asarām un brēkšanu.
Mjāā, es arī palasīju tos komentārus. Meitenes, meitenes, ja mēs jau laicīgi zinātu, cik forši ir palikt/kļū atkal par sievieti , nevis kultivēt šo "svēto mātes un bērna mīlestību" no visa spēka. Mīlēs mūs taču dēli arī bez tās lielās uzmākšanās viņiem, mīlēs meitas un gribēs līdzināties tad, ja būsim ar sevi un saviem vīriem aizņemtas un seksīgas un skaistas.
Šovakar dēls gulēt ejot paziņoja, ka viņš pieder tētim un es, plati smaidot, domāju - cik labi, ka viņš tā jūtas. Meita, savukārt, bučiņu dodot, teica - kāda tev maiga āda. Jo viņa pēdējā laikā bučojusi vien tēta bārdaino vaigu. Un es nejūtos slikta māte. Nemaz.
No manis žetons par seksualitātes definīciju. Es to tūlīt iekopēšu, lai nepazūd. :) Ja vēl šo domu varētu paplašināt : "tā ir cilvēka bioloģiska spēja uztvert signālus, kas atraisa milzu enerģiju."
Bija man nesen tāda pieredze. Kopā ar dažiem kungiem diezgan cienījamos gados veicām kopīgu darbu, jau no sākuma bija diezgan stingrs spiediens, ka vīrieši jau neko, lai es pasaku, kā lietām būt. Tie bija ļoti nepatīkami mirkļi, kam bija gandrīz vai neiespējami pretoties; nenoliegšu, kaut kādus brīžus bija arī kārdinājums baudīt sev uzspiesto lomu, arī darbu vajadzēja pabeigt un strīdēties nebija laika. Vienu no viņiem padotās dāmas visu laiku dancināja, un viņš klausīja; paša domas un kompetence, ko viņš bija nesen paudis un parādījis, zibenīgi paskrēja pagaldē.
Kaut kas uzplaiksnīja no bērnības mirkļiem, kad biju ļoti dusmīga uz tēvu, ka viņš padevās mammai un nespēja mani no viņas atraut.
Paldies par seksualitātes definīciju. Man šķiet, pat daudziem psihoterapeitiem šī patiesība ilgus gadus nekļlūst skaidra, tāpēc arī viņi daudzreiz rada traumas klientiem, kas atrodas tikai vēl svētās seksualitātes stadijā, vēl pat domās nav kaut kāds sekss (nenoliegsim, ka zemapziņā varbūt jau ir).
Varbūt ir pienācis laiks apjēgt, ka būtnei, kas sevi uzskata par māti ir visai mazs sakars ar bērna radīšanu. Varbūt pareizāk būtu uzskatīt, ka māte var kalpot kā vide, kurā bērns var tikt izveidots. Pēc bērna dzemdēšanas viņa var kļūt par būtni, kas palīdz jaunpiedzimušajam bērnam pieaugt. Un tikai.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
