Psihodrāmas pamatlicējs Jakobs Levi Moreno radīja, bet ne ļoti labi aprakstīja svarīgu fenomenu – viņš to nosauca par „tele”. Es savā domās periodiski atgriežos pie tā un katru reizi atrodu tur jaunu jēgu. Interesanti ir kaut vai tas, ka psihoanalīze, kas ir visvecākais, viskonservatīvākais, tomēr vienlaicīgi arī visnoslēpumainākais un visvairāk citētais psihoterapijas virziens, kaut kā vairāk interesējas par to, kas šodienas attiecībās ienāk no pagātnes. Doma, ka klients satiek nevis psihoterapeitu, bet gan savu pagātnes piedzīvojumos bāzēto fantāziju (transferenci), kas projicējas virsū šīm psihoterapeitam, patiesībā ir arī diezgan baisa. Tā saka, ka cilvēks cilvēku nemaz nesatiek. Arī psihoterapeits klientu, jo viņam, redz, ir sava fantāzija (kontrtransference), kuru viņš ir aicināts analizēt tikpat cītīgi, cik pats palīdz analizēt klienta transferenci.
„Tele”, pretēji transferencēm, ir objektīva fenomena ambīcijas – tā ir telpa, ko sauc par „šeit un tagad”. Taču to nav tik viegli - jo subjektīvi (no sava skatu punkta raugoties), tas vienmēr saplūdīs ar transferencēm. Objektīva skatu punkta psiholoģijā faktiski nav, lai arī kā mēs to negribētu. Tomēr kaut kas ir – ar mūsu abstrahēšanās spējas palīdzību veidotā Garīgā Telpa.
Šo telpu mēs spējam sajust diezgan labi. Mēs izjūtam atšķirību starp Kādu Cilvēku un Jāni Kalniņu (latvieti ar vārdu, tātad atdalītu no kopējās latviešu masas). Ja cilvēkam ir vārds, tad ir arī dzimums un tad gandrīz neizbēgami mums ir kaut kādas fantāzijas par viņu, kaut gan parasti ir arī kaut minimālas, bet arī zināšanas. Taču, pat ja nebūtu nekādu zināšanu, fantāzijas rosina jau pats vārds un uzvārds. Tas nozīmē – mēs to cilvēku vēl neesam redzējuši, bet mums ar viņu jau ir attiecības!
Ir diezgan daudz tādu cilvēku, kurus mēs zinām, un apzināmies, ka zinām, jo piedalāmies globālajā informācijas tīklā (nejaukt ar daudz šaurāk saprotamo internetu!), bet kurus nekad neesam satikuši un kam nekad neesam paspieduši rokas, bet kurus izjūtam kā „savējos”. Visparastākais veids, kā novērtējam viņu nozīmīgumu savās dzīvēs, ir – šo cilvēku nāves. Tieši tad, kad cilvēks aiziet, mēs izjūtam (tieši izjūtam, nevis tikai saprotam) viņa nozīmīgumu sev - ar mani tā notika, kad gāja bojā hokejists Kārlis Skrastiņš. Un šeit, manuprāt, „plašām tautas masām” vissaprotamāk izpaužas „tele” – caur zaudējumam raksturīgajām sajūtām. Tukšums, dusmas, bailes...
Bet ja ir šādas sajūtas, tad taču ir iespējams postulēt ļoti svarīgu konceptu – divi vai vairāki cilvēki var ne tikai fiziski satikties, bet arī savienot savas psihes pat bez fiziskas satikšanās tā, ka tās tiek izjustas kā viena psihiskā organisma dažādas daļas. Un kādai no šīm daļām atdaloties (mirstot), dzīvi palikušie izjūt mirušos kā sava fiziskā ķermeņa amputētās daļas. Tātad cilvēks ne tikai kā indivīds (tas ir ļoti tāls iespējamās un vēlamās attīstības posms – vientulība, vienatne), bet cilvēks kā vien piecdesmitā daļa no hekatonheira, vai cilvēks kā sava dzimtaskoka sastāvdaļa un funkcija. Un cilvēks kā sabiedrības sastāvdaļa, orgāns un funkcija, kurš izjūt visu, kas sabiedrībā notiek un par visu šo notiekošo jūtas vainīgs. Tieši vainīgs, nevis atbildīgs.
„Tele” vispār ir tāds tukšs un nepiepildīts jēdziens, teorētisks un svešs bez gala, ja vien to neglābj Nāve. Bet ja tā notiek, mēs sākam saprast un sajust to, ko nesajutām, kad Nāve vēl nebija atnākusi. Vispār jau tas ļoti runā par labu psihoanalīzei, jo apliecina, ka cilvēki negrib satikties tagadnē, bet tikai pagātnē vai nākotnē. Tomēr Nāve arī liek mums sapņot par tagadni kā pagātni – ko mēs varētu būt pateikuši tagad, ja mūsu garām palaistās iespējas atkārtotos. Nāve ir tāds tagadnes iestāšanās katalizators, dažādu patiesības mērs un šo patiesību satikšanās punkts. Bet tagadni izturēt – vai tad tas ir viegli? Nu nē, protams, un ja tā, tad saprotam, cik grūti ir to „tele” piepildīt ar reālu latvisku saturu, brīvu no tautasdziesmām, Sibīrijas un Īrijas stāstiem. Tādēļ arī neapzinātās bēgšanas transferencēs un attiecībās ārpus attiecībām. Jo vairāk mēs tuvojamies savai nāvei, jo vairāk mums ir iespēja parūpēties, lai tā mūsu tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem nebūtu kā traģēdija un tāds zaudējums, kura dēļ tie uz ilgu laiku tiktu ievilkti tukšumā, bailēs un dusmās. Mums ir iespēja nenest Upuri, bet vienkārši nomirt, bez pretenzijām kaut ko ietekmēt un pārmainīt ar savu nāvi. Man šķiet, ka šāda iespēja virza sabiedrību tālāk individuācijas un personiskās attīstības virzienā. Tā atļauj mums nedzīvot dzimtaskokā, bet savā personiskajā dzīvē. Tomēr šāda iespēja vienlaikus ir arī atraušanās no līdzšinējās sabiedrības un psihes attīstības vēstures, no tās sasniegumiem un pieredzes. Un risks, milzīgs risks – būt tik vieniem un pašiem par sevi kā tiem pirmajiem cilvēkiem šajā pasaulē, kam ir atbildība sākt visu vēsturi no sākuma – tā, it kā tikko būtu beigušies Grēku plūdi un nebūtu iespējams atbalstīties ne uz vienu citu pieredzi kā tikai uz savējo.
Bet mums ir iespējams arī Upuri nest pašiem vai upurēt kādu – un to mēs darām neapzināti – Aiters, Garīgā Telpa vai dzimtaskoks pieprasa mums to tad, ja tam ir vajadzīga kāda jauna gravitācija, jauns sūknis, ar kuru kompensēt vai izlīdzināt kādu citu. Mēs ļoti reti zinām, kādēļ upurējam sevi vai citus, jo mēs neesam pieraduši par to domāt. Taču mēs ļoti izjūtam upurēšanas enerģiju un daudzos gadījumos no tās baidāmies – ne tikai no piedalīšanās kāda dzīvnieka rituālas nogalināšanas aktā. Mēs baidāmies arī no grēksūdzes, kuru Kaspars piedāvā kā modernas upurēšanas aktu. Bet arī tādi mēs atzīstam upurēšanas spēku un ietekmi uz mūsu dzīvēm.
Man dīvaini un nesaprotami apgalvojumi - "Mums ir iespēja nenest Upuri, bet vienkārši nomirt, bez pretenzijām kaut ko ietekmēt un pārmainīt ar savu nāvi." - kādas tur pretenzijas un kāda gara domāšana. Nesaprotu to. Mani , piemēram, neuztrauc, kas notiks ar manu ķermeni pēc nāves. Nu akkurāt, lai nemētājās apkārt, bet principā - tas mani neuztrauc. Toties esmu visiem pieteikusi, lai iznīcina -sadedzina visas manas personīgās lietas - albumus, dokumentus, drēbes , apavus - ka lai ne smakas nepaliek. Un vienīgais kas mani uztrauc, ka pēc manis kaut kur varētu mētāties kādas manas vecas somas, vai brošas, vai trauki. Nespēju saprast kāpēc es ļoti pārdzīvoju Stīva Džobsa nāvi. Man viss viņa darbs, viņa personība - viss ir diezgan svešs, tikai no populāriem ziņu tekstiņiem zināms, bet sajūta bija, it kā kāds tuvinieks aizgāja. Bet kad poļi gāja bojā aviokatastrofā - es visu nakti noraudāju histērijā un nākošā dienā darbā biju ar aizmpampušām acīm kā ķīniete. Tā man ir mistika, bet nenomocu sevi ar to.
man tas ir stāsts par eksistenciālu vientulību, no kuras jaunībā gribas bēgt simbiotiskās attiecībās, bet pieaugot to ieraugi kā ceļu, uz kura satikties pašam ar sevi. pirmajā brīdī tā tiešām ir biedējoša sajūta - apziņa, ka fundamentāli es esmu absolūti viena un vienīgais, kas kas man ir, ir laiks šajā konkrētajā brīdī. to varētu salīdzināt ar stāvēšanu mežonīgā vētrā uz klints, esot nolobītam kailam. ja to baiļu brīdi izdzīvo nebēgot, tad ir izdevies piedzīvot ļoti dziļu mieru un tādu kā būšanu citā dimensijā. biznesā ir tāds termins "blue ocean", kas nozīmē nevis radīt jau esošu produktu neskaitāmas modifikācijas, bet kaut ko pilnīgi jaunu, nebijušu - vislabāk konkurē tas, kurš nekonkurē. tad, lūk, man vientulība ir kaut kas līdzīgs tādam zilajam okeānam, kur ir tas nulles punkts un nav ierobežojumu radīšanai.
Zanei - Jums taisnība, "klusēšana zelts, runāšana ... " Tāpēc divas lietas bez apgalvojumiem: 1. mulsina tā dzīvošana tagadne, vai tā nebūs tāda mašīnas eksistence - nekāvējoša reakcija uz kairinājumu, bez jēgas un mērķiem, jo pretēji tie ietver pagātni vai nākotni. Izbēgt no tā var "iekļaujot un "nogalinot"' (iespējams tizli apzīmējumi, bet apmēram tas ko dzenā sauc par MU. 2. Par to, ka divas vai vairāk psihes var savienoties. Tā ir ārkārtīgi mistiska koncepcija. Vai tiešām psihes savienojās, vai arī mēs radām sev tēlus, domu egregorus, kuri kalpo un ir saistīti ar psihēm. Es nesaprotu, kas notiek, piemēram, ar Putina psihi, ja vieni pielūdz kā svēto, citi nolād, vēl daži uzskata par mačo utt. šeit arī atvasinājumi par uztveri un upuriem.
Burdetes citāts atbildēja uz visiem Rudzīša rakstā uzdotajiem jautājumiem kā arī uz tiem papildjautājumiem, kuri radās pēc raksta izlasīšanas. Liels paldies par citātu un iedvesmu uzzināt ko vairāk par Burdeti.
Ir divas dienas nedē|ā, kurās es nekad neuztraucos - divas bezrūpīgas dienas, kas svēti sargātas no bailēm un bažām.
Viena no tām - Vakardiena.
Vakardiena ar savām rūpēm un raizēm, sāpēm un kļūdām, pārmetumiem un neveiksmēm. Tā ir aizgājusi uz mūžīgiem laikiem un vairs nav atgūstama. Tā bija mana, tagad tā pieder Dievam.
Otra diena, par kuru es neuztraucos, ir Rītdiena.
Rītdiena ar visām tās iespējamajām grūtībām, nastām un briesmām, tās solījumiem, darbiem un kļūmēm - tā ir tikpat tālu ārpus manas kontroles, kā tās mirusī māsa Vakardiena. Rītdiena pieder Dievam, tā - būs mana.
Man pašam paliek tikai viena diena nedēļā - Šodiena. Ikkatrs var uzvarēt Šodienas cīņas. Ikviens var panest vienas dienas nastu. Jebkurš cilvēks var cīnīties ar šodienas kārdinājumiem.
Tikai tad, kad mēs paši uzkraujam sev šīs divas briesmīgās Mūžības, ko tikai Dievs spēj panest - Vakardienu un Rītdienu - vien tad mēs sabrūkam!
Šodiena nepadara cilvēkus trakus, bet gan žēlums par to, kas noticis Vakardienā, un bailes no tā, ko nesīs Rītdiena.
Tās ir Dieva dienas. Atstāj tās Viņam!
3Trešdienā dzimušais ar lielo degunu(2012-01-31 1:18 PM)
0
kognitīvai zibeņošanai neliela pauze, kuru noteica darba vieta, kā neliels upuris:) Nesapratu, kāds mehānisms ļauj šo teli piepildīt ar jebkādu saturu, un vai tas ir vadāms process. Tāpēc manī ir mulsums par teles pildīšanu ar latvisko vai ar skābiem kāpostiem, kā to var izdarīt?? Tāpat sarēžģīta koncepcija ir par "vienkāršo nomiršanu", tas pats K. Skrastiņš nenesa nekādu upuri, bet pat negribēdams par tādu kļuva, vai viņu par tādu padarīja. Tāpēc vienīgā iespēja "vienkārši nomirt" ir apzināti aiziet tuksnesī un sasniegt apgaismību. Tomēr šāda gadījumā tā nav izbēgšana no dzimtas koka, bet garīgās telpas paplašināšana līdz neiedomajamiem plašumiem, kas ietver teju ikvienu dzimtaskoku jeb fizikā fraktāli. Un riska nav nekāda, jo tevi nebaida bēgšana, jo esi iekļāvis sevi visā, tatad neesi bēdzis. Bet tie kas sāk visu pēc grēku plūdiem tie ir varoņi - upuri. Ceru, ka nevulgarizēju un nekļuvu banāls.
2Trešdienā dzimušais ar lielo degunu(2012-01-31 10:37 AM)
0
Interesantākais raksts! Daudzās zinātnēs nav tagadnes un iemesls ir triviāls, nav iespējams nomērīt tagadni. Līdz totālam slēdzienam to noved kvantu teorija, kurā objektīva tagadne ir neiespējama, jo tā vienmēr atkarīga no novērotāja jeb ir subjektīva. Tātad VR pieminētā tele ir mistiska "lieta" kurā "dzīvo - izpaužas" Dievs.
Jau pēc pagājušās nedēļas bloga man radās sajūta, ka lasīt Viestura uzrakstīto ir tāpat kā lasīt Umberto Eko darbus- var septiņreiz izmežģīt smadzenes, un tik un tā nedabūt sajūtu, ka viņa simboliskie smalkumi būtu man saprotami. Bet šonedēļ ir atvieglojums, kāpēc? Laikam jau tāpēc, kāpēc pagājušo nedēļ bija dusmas. Šajā nedēļā apritēja gads kopš nomira Mārtiņš Freimanis, un tā sakarā man draudzene saka, ka sī nāve esot izmainījusi viņas dzīvi, ka viņa nekad nebūtu domājusi, ka tas viņu skars tik spēcīgi. Man bija jāpiekrīt, ka pēc viņa nāves es arī izdarīju dzīvē svarīgu pagriezienu, tikai nesapratu, ka tas bija šīs nāves iespaidā, jeb vismaz reaģējot uz šo sajūtu- bāc, izrādās var nomirt. Nebiju iedomājusies, ka var cilvēkus izjust kā savas daļas. Es vēl piebildīšuar Osedžas zemi, kur es pēc pirmā cēliena ierakstīju blociņā Barbaras teikto meitai- lūdzu pārdzīvo mani! Ļoti jau gribētos, lai visi varētu pārdzīvot mani, tas tā drusku ar biedejošu humoru manī skan, bet dažreiz liekas, ka tā gan būtu viegli. Gan jau vēl gribēsies man ko uzrakstīt, jo pozitīvā lieta pie Viestura bloga ir tā, ka atšķirībā no Eko "enciklopēdijām" , blogu parlasīt ir vieglāk.:)
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
