Skaitļi skaidri rāda, ka mums nav politisko partiju kā atšķirīgu ideoloģiju nesēju (tas nekāds jaunums gan nebija). Ir tikai interešu grupas, kuru elektorāta politiskā orientācija ir ne vien stipri līdzīga – tā ir arī ļoti sociālistiska, tātad atkarīga. Visi mūsu partiju elektorāti ir sociālistiski!!! Un tādēļ ir saprotams, ka partijas „nevar nesolīt”. Tās nevar izvairīties no tāda feodāli, matriarhāli, līdzatkarīga piedāvājuma veidošanas, kuru nav iespējams izpildīt - tieši tāpat kā nevar realizēties visu to cilvēku gaidas, kas iesaistās finanšu piramīdās. Tikai dažu, kas pirmie. Faktiski jau tās nav partijas, jo tādas iespējamas tikai plūrālistiskā sabiedrībā, kas, savukārt, veidojas, konservatīvajam elementam reaģējot uz liberāliem izaicinājumiem. Un kur cīņas ir verbālas, apzinātas, kurām iespējams sekot līdzi. Nevis kaut kur aizkulisēs. Ai, ai, ai cik tālu mēs vēl esam no tā... Pētījums apstiprina arī manis jau agrāk pausto – mēs kā „bāriņu tauta” nevaram nemeklēt Tēvu (konservatīvo elementu). Izskatās, ka vistālāk no šādām vajadzībām (vai visvairāk tās realizējuši) ir tā tautas daļa, kas tiek apzīmēta kā vadītāji un individuālā darba veicēji. Dabiski, ka tikai no tiem var rekrutēties Tēva lomas politiskie attīstītāji. Šeit atcerējos kadrus, ar kuriem sākās filma par Mārgaretu Tečeri „Dzelzs lēdija” – viņas tēvs, neliels uzņēmējs, saka runu konservatīvo partijas sapulcē - par personīgo atbildību. Un postošas masu demonstrācijas Anglijā, kurās cilvēki pieprasa atbildību no valsts... Vai mums tiešām ir kaut paplāns cilvēku slānis, kas ir īsti konservatīvi domājošs? Šeit būtu nepieciešami tālāki pētījumi – kādi ir tie cilvēki, kas pārstāv šīs vērtības? Ceru, ka šeit aplūkojamā pētījuma pasūtītājs – eksministra Zalāna dibinātais konservatīvo ideju institūts - turpinās šo darbu. Lai nu kā - prieks, ka savulaik advokāta Grūtupa paustās un negribīgi sadzirdētās idejas par nepieciešamību attīstīt konservatīvismu kaut kā tomēr attīstās!
Kad pētījumā ieraudzīju skaitļus, kas liecina, ka sevišķi latviski runājošā iedzīvotāju daļa dzīvo pamatīgā pašapmānā (domā, ka ir labēji, bet faktiski ir gana kreisi) nevarēju nepasmaidīt. Dzīvojam ilūzijā, pasakā! Un kur tad visa mūsu izglītības sistēma un dižie masu mēdiji, kam taču būtu cilvēkiem jāiemāca politikas ābece vismaz tik daudz, lai tie spētu pašidentificēties? Ienāca prātā nesen piedzīvotais TV pārraides „Eiropa. Mīti un realitāte.” ierakstā, kurš „ies gaisā” šo ceturtdien 21.15. LTV1. Es tur teicu kaut ko kritisku par Latviju vai latviešiem. Nu un tad diskusijas kolēģe sāka man iebilst – tā nedrīkst, mēs esam vislabākie, mēs varam! Es padomāju, paraustīju plecus un piekritu – varam! Kaut kad jau iziesim arī no pašapmāna, bet – vai pašsuģestija tam palīdzēs? Vai „pozitīvās ziņas” var būt tabletes pret tik smagu kaiti, kādu rāda šeit aplūkojamā pētījuma „rentgens”? Diagnosticēt nenozīmē kritizēt. Turklāt pat kritika ir kaitīga vien cilvēkiem ar šūpīgu pašapziņu. Viņi domā – ja kāds kaut ko necildinošu pateicis, tad tas nozīmē, ka es esmu slikts.
Vēl man bija jādomā par partiju Vienotība un to, kā tā izskatās šajā pētījumā. It kā viskonservatīvākā (bet ne pārliecinoši) starp sociālistiskajām. Laikam jau tas liecina, ka tās elektorāts ir spējis tikt solīti tuvāk Tēvam un varbūt pat partija tāda nedaudz ir. Bet – cik grūti nākas šos solīšus spert – bija jāpaiet 20 gadiem, lai no savulaik rožainajām Tautas Frontes fantāzijām izšķiltos šāda realitāte. Iespējams, ka tā tomēr ir stacija attīstības līnijā, kas nebeigsies strupceļā. Vienotība ir neviendabīga – faktiski tā ir nākotnes attīstītākās sabiedrības daļas vēl neizšķīlies modelis. Bet tās attīstība nozīmēs arī sašķelšanos ideoloģiski viendabīgākos veidojumos. Varbūt tām iniciatīvām, ar kurām nāk Eināra Repšes dibinātā biedrība, arī ir kāds sakars ar konservatīvisma attīstības veicināšanu? Būtu jau jauki, bet pat tad, ja tā satiksies, piemērām, ar bijušā tautpartijieša Zalāna kunga iniciatīvām (ceru, ka viņi nav personīgi ienaidnieki), cik ilgs laiks vajadzīgs, lai tas viss nestu augļus? Vai tikai ar politisku darbību var veicināt elektorāta izaugsmi? Neticu, ka valsts ierēdnis, neskatoties uz perfektu izglītību, pēkšņi sāks lietot konservatīvās idejas tikai tādēļ, ka politiskajā bodītē parādīsies tāds piedāvājums. Kā mēs redzam pētījumā - speciālisti un ierēdņi (27,6%) kopā ar strādniekiem (24.9%) izgaismojušies kā izteikti sociālistiski noskaņoti. Daudz konservatīvāki ir vadītāji (4,2%), individuālā darba darītāji (2,8%) un zemnieki (1,5%) – tātad cilvēki, kam pieder ražošanas līdzekļi vai kas par tiem ir atbildīgi. Tie ir stabilā mazākumā. Sanāk kā jau piesauktajā Tečeres tēva runā – tieši sīkuzņēmējs ir valsts un konservatīvisma pamatu pamats. Ne valsti, ne Tēva lomu nevar uzbūvēt proletārieši, vienalga, vai tie strādā fizisku vai intelektuālu darbu. To nevar arī lieluzņēmēji, jo viņu ir ļoti maz.
Kā var izskaidrot to, ka uz manās grāmatās paustajām idejām nekādi nav reaģējušas tādas no valsts budžeta finansētas iestādes kā augstskolas, ministrijas un Narkoloģijas centrs, piemērām? Neviena no psiholoģijas fakultātēm nav uzaicinājusi mani uzstāties studentiem vai pasniedzējiem ar kādu lekciju. Un neviens no daudzo augstskolu mācībspēkiem nav publicējis kādas savas labas jeb nelabas domas manu grāmatu sakarā. Šiem cilvēkiem es it kā neeksistēju. Varētu jau teikt – nu nav jau tas Rudzītis izaudzis līdz akadēmiskajam līmenim, ko viņš grib! Augstskolās un valsts pārvaldē ir savi speciālisti, gudrāki par viņu, ko pierāda zinātniskie grādi, sertifikāti utt. Bet ja tā, tad kamdēļ gan tieši šo Rudzīti tā pieprasa ne tikai klienti, neskatoties uz to, ka viņš nav nekāds lētais, bet arī žurnālisti, kas brīvās preses apstākļos nevar nepiegādāt savam pircējam to, ko tas prasa, nevis to, kam ir grādi un ieņemamie amati. Mani, protams, var apšaubīt, bet es šeit redzu inteliģento proletāriešu sablīvēšanos apkārt valsts budžeta pumpīšiem, cenšoties pie tiem izkarot pēc iespējas drošāku vietu. No šādas vietas pamanīt kādu, kas bez valsts naudas producē it kā jēdzīgas idejas, nozīmē atzīt, ka bez valsts naudas var iztikt. Atzīt, ka tās Rudzīša idejas ir ko vērtas, nozīmētu apšaubīt sava izcīnītā valsts finansējuma nepieciešamību. Labāk nepamanīt, izlikties, ka nav tāda Rudzīša un tad nav arī problēmu. Bet ja tā, tad lozungs „Zinātnei un Tēvzemei” transformējas par „Pētniekiem, ierēdņiem un viņu institūcijām”! Kurš ir šīs valsts pamats – es vai tomēr tāds universitātes profesors, kam nav ienācis prātā, kas uzskata zem sava goda, vai kas vienkārši nav vīžojis uzrakstīt recenziju par „Pie tēva”? Kas neuzskata, ka viņam ir jābūt visu Latvijā dzimušo ideju moderatoram, lai kādā galvā tas arī nebūtu radušās, un ka par to viņam tiek valsts nauda. Bet ko var gribēt, ja šis profesors nav uzņēmēja dēls, vai mazdēls? Ja viņa ģimenes pieredzē nav zināšanu un drošības, ko nozīmē izdzīvot tirgū? Ko tādam varēs palīdzēt Zalāns un sevišķi jau Repše, kas pats atzīst, ka no viņa uzņēmējdarbību mācīties nevajagot. Ļoti saudzīgi teikts! Viņš jau sevi noteikti uzskata par labāku, nekā tie, kurus „Jaunā laika” laikā kritizēja par zagšanu, korupciju utt.
Neticu es ātriem risinājumiem. Tēva audzināšana ir lēna, tā aizņems vairākas paaudzes. Vai tad vēl pastāvēs Latvijas valsts? Kā nosaukums jau pastāvēs, bet nepastāvēs kā suverēns un neatkarīgs starptautisks subjekts. Jo tik ilgi bez Tēva nevar – šo lomu jau tagad spēlē tas, ko saucam par Eiropu. Tai pretim mēs dodam savas Bērnu lomas. Eiropai tas der – eiropiešu (kristiešu) bērnuaukles un būvstrādnieki, kas spiesti pamest savas mājas un pazemojošos apstākļos dzīvot svešumā... Bet pat ebrejiem ir bijuši verdzības laiki, tos var izturēt un tajos nostiprināties, izaugt. Cerēsim, ka tas ir stāsts arī par latviešiem.
-----> Kihnu jenam nu kāpēc gan lai es apvainotos? varbūt došu Jums mazu padomu - ja uzskatāt,ka esat kopā ar neapmierinātu sievu, un tāpēc esat filosofs ( kā var spriest no Jūsu domugraudiem), tad iesaku vairāk pievērsties šai smalkajai pasaulei - sievietes apmierināšanai:-) Bet ja patiešām ticat tam,ko mums pēdējos gadu desmitus cītīgi iepotē - ka esam no mērkaķiem cēlušies, ka sekss ir galvenais dzinulis un ka vienīgā dzīves nepieciešamība balstās smalkā izpratnē par "kniebienu", tad varu Jums tikai izteikt līdzi jušanu:-))) Lai kā arī še sērfojošie vīrieši un pat pats bloga turētājs cenšas pretnostatīt vienus pret otriem, paldies Dievam, es zinu,ka sievietei ir tīri sakarīga emocionālā pasaule - viņa ir empātiska, maiga,sirsnīga, pašaizliedzīga,drosmīga, pacietīga,atbildīga, uzticīga un uzticama. Ja te būtu kāds īsts vīrietis, tas apliecinātu manus vārdus. Un pārvēršas par bīstamu,niknu, naidpilnu hetēru, kad sāk vīrieti (pelnīti) ienīst. Bet-protams, var jau visu norakstīt uz viņas vagīnu:-))) tā tak ērtāk:-) Ja gribi sev Karalieni, esi Karalis. Mans dzīvesdraugs ir Karalis:-) Paldies, kungi, turpmāko diskusiju uzskatu par neauglīgu,man ir jāliek čučēt mazmeitiņa.Jo esmu babiņa:-)
>babiņai Sokrātam sieva bija izslavētā Ksantipe, un viņam pieraksta šādus vārdus, ko cerams, neuztversiet kā nosodījumu: ja apprecēsi apmierinātu sievu, būsi laimīgs, ja neapmierinātu, kļūsi par filozofu.
-----Kihnu jens un kā lai sievietes jūtas šitādu vīriešu vidē? patiesībā - tukšu muldētāju! Izskatās,ka patiešām drīzāk citplanētieši uzņemsies atbildību un vēlēsies sakārtot vidi visapkārt,tajā skaitā - valsts iekārtas maiņu. Sievietei ne pēc būtības ne sūt ības, ne aicinājuma nav jāsūta ne karot, ne vadīt valsti! Un nav ko viņas apsūdzēt par apvainošanos par gļēviem vīriešiem...
1. zināšanas un ienākumi virs vidējā ir nosodījuma vērts apstāklis, 2. ideju apmaiņa ir neiteresanta, jo būtībā komentāri balstās emociju kultivēšanā, 3. dažbrīd liekas, ka labākais valsts tēla uzlabotājs būtu otrapusīte.lv 4. pārsteidz ticība, ka kāds nolaidīsies uz ugunīga lauvas, samīlēs un uzraus pa taisno paradīzē, vai arī nāks ar leģionu leģioniem un tev tikai jānorāda, kurs nepaties un to sodīs. 5. gribas vienlaicīgi pažēlot un tai pat laikā ir ļoti bail, daudziem nav gribas un nav motivācijas, arī man ir mazumā, tāpēc bastards. Lai vai kā dīvaini apzināties, ka no viesiem cilvēkiem tu esi tas briesmīgais, kas no visa uzrakstītā radīja šādu reakciju, atšķirīgusm, nesapratne, ilūzija, ka esmu bagāts, ka "pārgudrības" iegūvu citplanētiešu apstarošanas tehnoloģiju salūzšanas ceļā, un nebija paredzētas man. Visdrīzāk ikdienā mēs esam cieši blakus un pat ļoti iespējams Jūs tādiem, kā es ejat garām un neievērojat, un nemaz nevajag, bet internetā Jums gribas pateikt, ko riebīgu, jo ... varbū tas kaķis tik skaļi... Divas brīvdienas, kad sola +19oC visiem un par brīvu, jāizmanto!
>B Tas ir solipsisms. Esamība priekš darbības, un darbība priekš esamības. Vai nebūs "mokoši sāpīgi par bezmērķīgi nodzīvotu dzīvi"? Bet atliksim to malā uz citu reizi. Mūsu centieni tik un tā būs lemti neveiksmei, kamēr blakus esošās sievietes jūtas aizvainotas.
---->>> B 1. Ziniet, man tomēr ir radusies pārliecībā,ka vienīgais, kas sevi par ekspertu varat uzskatīt, tiešām esat pats - tā narcistiski:-)
2. Abstrahējoties no Jūsu intelektuālās prātuļošanas, bet ar kājām reāli nostājoties us Zemes, viss kļūst daudz vienkāršāks. Un tur ir citi eksistences nogriežņi - bērni, kuri pavisam vienkārši, grib izaugt Cilvēka cienīgi, nevis vienam vai abiem vecākiem knapinoties un domājot - ko mēs izvēlēsimies - jaunu jaciņu vai ragaviņas? Jo abiem nesanāk...Teiksiet - nu kas tur īpašs, var tak humpalās pa latu un ragaviņu vietā uz atkrituma maisa vilkt pa sniegu! Tas izklausītos pēc Jums.
3. Domāju,ka Viesturam mūsu diskusijā ir daudz materiāla. Par to pašu sieviešu-vīriešu tēmu. Kas uztrauc sievieti,kas vīrieti. Diemžēl, jāatzīst, ka bērnu jautājums visā tā pilnībā uztrauc vairāk sievieti. Vīrietis vairāk apmierinās ar taisīšanas priekiem. Un tas uzreiz dodas savās "krutā džeka" darīšanās. Sievietei tad paliek cerība uz Valsti...
4. Vai atceramies,ko teica Platons par Valsti? Un vai tiešām šī valsts,kādā dzīvojam, ir tā,kurā vēlējāmies dzīvot? Jā, pat iestājoties ES un visādās "zonās"-eiro,nato,utt. ? Un kas gan cits, ja ne šādi pseidoeksperti,kuri vienīgais,ko pieprot,- pārgudru,tukšu polemizēšanu! Būtībā - savārstot pārgudrus vārdus bez reāla seguma.
5. Jā.Un vēl atziņa - zem segvārdiem ir iespējams atklāt savas īstās sejas. Un tās reizēm ir briesmīgas...
Būt nocīmē darbību, kas paredz dažādas startēģijas - sadarboties, pretoties un pakļauties. Arpus būt esošie mērķi ir sekundāri atvasinājumi, kas bieži ir politiski spekulatīvi un neattiecās uz valsti bet uz mazākiem sociāliem institūtiem, kas mēģina izlikties par valsti. Valsts rodas no tautas nepieciešamības tai būt, un tikai, pārējie mērķi ir atvasinājumi. Par pārējo pilnīgi piekrītu, mums nepieciešams saprast sevi, kas arī ir process. Tas laikam šeit ļoti mīlētais Rainis ar savu būrvju vārdu, kuru atminot celsies augšā Gaismas pils, tad tā vilšanās ir iekš tā, ka varda atminēšana būtu liela nelaime, jo laime ir vārda meklēšanā. Daudziem Latvijā šķiet, ka var izdarīt kaut ko un tad dzīvot laimīgi līdz mūža galam, tā beidzas pasakas. Dzīve ir process un ja tas beidzas, tad to sauc par ...
>B Runājot par atskaites punktu, ne mazāk svarīga ir koordinātu sistēma, kurā šis punkts atrodas. Valsts pēc definīcijas ir apspiešanas instruments. Ja tai nav cita mērķa kā būt, tad jo īpaši sarosās tās ekspluatējošais raksturs. Pozicionējoties uz šādas platformas, nav pamata gaidīt ne atzīšanu, ne iekļaušanos. Hipotēzes, kas izvirzītas deficīta mentalitātē, var nest vienīgi vilšanos, lai kādi pamatautori tiktu izmantoti. Labs sākumpunkts mūsu tautai būtu atmest savu profesionālā cietēja lomu. Un izveidot mīlestības attiecības ar Tēvu. Citādi atzīšanas bads mocīs vienmēr, un attīstības vietā iznāks piedzīvot aprīšanu, kad katra jaunā paaudze vainas apziņas mākta cenšas aizdrīvēt iepriekšējās deficītu.
kihnu jens Vectēvs mirst, tēvs mirst, dēls mirst. Tā ir harmonija. Tad, kad vectēvs stāv pret dēlu, un d\els pret mazdēlu, tad ir ... Vārdu sakot svarīgs ir attīstības pamats. Jūs sakāt svarīgs ir virziens (mērķis) un tad uz priekšu ( v prekrasnoje daljoko). Es akcentēju, ka svarīgs ir kopīgs atskaites punkts un pamats. Kamēr nav atzīšanas nevar būt iekļaušanās un bez iekļaušanās nevar būt izaugsme. Nu piemēram, Jūs gribat uzrakstīt rakstu par kādu tēmu, tad pirmkārt Jūs atrodat pamatautorus, kas devuši tēmas attīstības pagriezienus, tad meklējiet esošo situāciju un stāvokli, un tad izvirzat jaunu hipotēzi. Varbūt, ka var jau "maukt uzreiz", nodarboties ar "radošo destrukciju" vienalga Marksa, Šumpētera vai Ķīļa izpratnē. Bet tā darija visas valdības 20. gadus, mauc pa vienu un to pašu vektoru, jo atsakās pieņemt iepriekš sasniegto. Valsij nevar būt cita tālejošāka mērķa kā būt, viss pārejais ir atvasinājumi. Tātad, kā piedāvāsiet maukt, ja nav vektora sakumpunkta. Manuprāt būt un eksistēt nav tas pa
