www.Satori.lv pēc sava raksta "Dēls pret Tēvu; cirkulārais laiks” atradu kādu komentāru, kas lika padomāt. Tiesa, tas, kā jau daudzi interneta komentāri, nebija gluži literārā valodā – steidzīgs, autora droši vien nepārlasīts, bez garumzīmēm, tādēļ viegli pārprotams. Šeit es citēju to nedaudz manis palabotā versijā, cerot, ka tādā veidā tas nav zaudējis jēgu, ko tajā ielicis autors:
... [nedrīkstētu] nenovērtēt divas lietas - jautājumu par tēvu kvalitāti, kā arī sabiedrības viedokļa kvalitāti. Šajā rakstā jautājumu par tēvu kvalitāti tomēr gribētos redzēt kaut kur "augstāk" pieminētu. Jo īpaši tagad ir daudz tādu, kas grib tēvu statusu bez galvenā atribūta - atbildības. [...] vēlētāji, kas gribēs tikai atriebties oligarhiem. [...] otrkārt - no tīri filozofiska viedokļa raugoties, domāju, ka lielu dalu protesta vadīs vilšanās tēvā, kas, izmantojis savas tēva tiesības, lai sevi apgādātu, nevis par citiem rūpētos...
Galvenais jautājums laikam ir par to, cik labi un kādā veidā Tēvs rūpējas par bērniem. Ja tas nenotiek, vai notiek slikti, tad Tēva kvalitāte ir nekam nederīga un tāds Tēvs varbūt ir jāgāž. Nu jā – daudz man par šito ir bijis jālauza galvu...
Vismulsinošākais šajā visā laikam ir ar Mātes un Tēva lomas spēlējošo aktieru dzimums. Gribētos, lai Māte būtu sieviete, bet Tēvs vīrietis, taču tas nav tik vienkārši. Jo galvenā vēsturiskās un mitoloģiskās dzemdējošās Lielās Mātes pazīme ir tās spēja būt gan Mātei, gan Tēvam. Tātad sievietēm ir pilnīgi "pa kaulam” tikt galā ar abām lomām.
Feodālisms savukārt ar sev raksturīgajām karaļu – grāfu – baronu utt. piramidālajām hierarhijām spoži parādīja, ka vīrieši nav mazāk talantīgi Lielās Mātes lomas interpretētāji. Šī atziņa paver mums acis oligarhu fenomena izpratnē. Tie nav Tēvi, tās ir skaidri izteiktas Lielās Mātes un šeit nevajadzētu pazaudēt loģikas pavedienu tikai tādēļ, ka nav pierasts par Māti saukt indivīdu, kas nēsā bikses un audzē bārdu.
Māte ne tikai dzemdē un rada – tā ir šīs lomas gaišā puse. Mātes lomas risks un Lielās Mātes raksturīgākā varas konsekvence ir bērnu izmantošana – tā izjūt bērnus kā viņai piederošus, tie ir kā darbaspēks, kā pašapliecināšanās instruments, kā Mātes iekšējo problēmu risinātāji un dzīves jēgas piešķīrēji. Kā pilsoņi, kā nodokļu maksātāji, kā parādnieki valstij nevis valsts īpašnieki.
Ja mēs redzam Tēvu, kā to, kas neizmanto bērnus, bet rūpējas par tiem labāk nekā Māte un ja prasām tam realizēt mūsu nerealizētās fantāzijas par labāku un cilvēka cienīgāku dzīvi, tad būtībā uzturam un kā vērtētāji piedalāmies Māšu konkurencē, kad tās cīnās par Lielās Mātes varas un godpilno krēslu. Ja tā, tad mēs kaut kur pazaudējam pašu Tēva ideju. Tad Tēvs ir tikai Māte, kas neizmanto, bet tas nemaz nav iespējams. Pazaudēšana notiek tik viegli un nemanāmi, ka nav pat iespējams nofiksēt, kad Tēvs vēl bija un kad tas vairs nebija.
Šādi tas notiek – agrīnajos Tēva lomas meklējumos (titāniskajā laikmetā) cilvēki mēģināja to radīt, atņemot varu Mātei – tieši tā, kā tas notika mītā par Kronu, kurš norij (pietuvina sev) sievas Rejas dzemdētos bērnus. Taču tikai no tā vēl nekāds evolūcijas lēciens nenotiek, norītajiem bērniem pie šāda tēva ne ar ko nav labāk kā pie mātes. Lēcienu veic vienīgais tēva nenorītas dēls Zevs, kurš piespiež Kronam atrīt atpakaļ Zeva brāļus un māsas. Tādā veidā Zevs kļūst par Tēvu.
Šajā mītā spilgti atspoguļojas galvenā Tēva lomas pazīme un funkcija – likvidēt iespēju bērniem tikt izmantotiem un dot tiem citu iespēju – būt brīviem un realizēt pašiem savu dzīvi. Aizmirstot par nerealizētajām vecāku vajadzībām, ļaujot tiem pašiem tās realizēt. Bet – vai bērni grib un ir gatavi šīs iespējas realizēt? Vai viņi neprasīs atpakaļ Lielo Māti, vai viņiem nekārosies nezaudēt savas tiesības šo Lielo Māti izvēlēt. Pēc tam nogalinot veco, vairs ne tik labo šīs lomas izpildītāju?
Tēvam nav jāaprūpē bērni tiešā veidā kā Mātei. Šīs rūpes realizējas caur to, ka Tēvs, "savienojoties” ar Māti - gan priekos un bēdās, gan mīlestībā un naidā, gan bagātībā un nabadzībā – neitralizē tās bērnu izmantotājas un savā varā noturētājas potenciālu. Neitralizē to, kas rada cirkulāro laiku – no Mātes tu dzimsti un Mātē atgriezies. Bet Tēvs nestājas ceļā Mātes radītājas un mīlētājas potenciālam.
Ģimenē šī Tēva funkcija izpaužas, pirmkārt, tēvam seksuāli savienojoties ar māti. Tieši seksuālo saišu stiprums nosaka ģimenes spēku un potenciālu. Nav svarīgi, vai māte ar tēvu nemitīgi strīdas vai dūdo kā divi balodīši. Svarīgi, vai tie seksuāli viens pēc otra ilgojas. Ja tēvs un māte lūkojas viens uz otru, tad bērniem nav pienākuma tur iesaistīties. Viņi var uz vecākiem atbalstīties tik cik nepieciešams un aiziet no tiem, tiklīdz ir gatavi.
Otrs Tēva instruments ir Likums. Gan juridiskā izpratnē, gan kā tradīcija, kas nepieļauj no mirkļa vajadzībām izrietošas manipulācijas. To mēs varam uztvert gan kā sabiedrību gan ģimeni organizējošu spēku. Ja likuma nav, tad kaut kādi risinājumi vienalga jāatrod, bet tad tie būs ļoti subjektīvi, izrietoši no to cilvēku vajadzībām, kam vislielākā vara.
Piemērām, likums, par kuru jau esmu rakstījis – ne zīdaiņi ne lielāki bērni nedrīkst gulēt kopā ar vecākiem. Ja šāda likuma nav, Tēva ceļā pie Mātes atrodas bērns kā šķērslis. Un tad tikai no attiecīgā tēva individuālā spēka un gudrības atkarīgs, vai viņa bērns netiks izmantots.
Likums ir kaut kas, kas nevis Dod, bet gan regulē Došanu - bērna interesēs. No šejienas ir skaidrāk redzams, ka Tēvs ir tas, kas formulē Bērnu tiesības. Bet lai to izdarītu, Tēvam ir jāizpēta, kas ir bērna attīstības interesēs un kas darbojas pret tām.
Trešais Tēva kvalitātes kritērijs ir tas, vai viņš spēj rādīt Ceļu, virzienu, debesis. Dievs kā Tēvs – gan garīgā dimensija, gan dzīves struktūras radītājs. Kā telpas starp Zemi un Debesīm ieviesējs. Kā brīvības jēdziena radītājs un kā orientieru devējs šajā brīvībā.
Dažreiz tiek uzskatīts, ka svarīgākā Tēva kvalitāte ir tā, vai tas kaut ko atnes „no meža” un cik daudz tas ir. Par to man daudz ir bijis jādomā. Un esmu nonācis pie secinājuma, ka vislielāko Tēva spēka prasa situācijas, kad nav ko atnest, kad ārējie resursi ir izbeigušies.
Apciemojot kādu no Latvijas mazpilsētām, redzamas vien vīriešu ēnas – nodzērušies, mazvērtīgi un no dzīves bēgoši. Ko nevar teikt par sievietēm – dažbrīd pat izskatās, ka tās gluži vai smeļas spēku visā tajā bezcerībā. Kā kopā ar ģimeni izturēt ne tikai bagātību, bet galvenokārt nabadzību – varbūt tas ir nebūt ne mazsvarīgākais Tēva kvalitātes kritērijs?
Šeit pie viena arī par dažām neskaidrībām, ko radījuši manas pēdējās intervijas BNS atspoguļojumi masu medijos. Ja ir pierakstīts, ka es esmu teicis, ka Vienotībā ir daudz stipru sieviešu un maz stipru vīriešu, tad tas jāsaprot kā – daudz Mātes, maz Tēva. Tas, par ko vēl vai nu nepateicu vai mani nenopublicēja, ir – "Par labu Latviju” tieši tāpat nav Tēvu, bet ir tikai vīrieškārtas Mātes. Tātad šie divi politiskie spēki pārstāv htonisko un titānisko mitoloģisko periodu vērtības.
Tādēļ vēl nav ne Konservatīvās partijas, kas pārstāvētu Tēvu, ne Brīvības partijas, kas reprezentētu Bērnu. To, kas var realizēt sevi un līdz ar to - nākotni. Tēva kvalitātes trūkums, varētu teikt. Laikam jau labāk nepateiksi...
|
