Bet vispirms pastāstīšu par sarunu ar senu draugu un kolēģi, kurš tagad strādā par ģimenes ārstu Zviedrijā, bet kurš ilgu laiku kaut ar kādu ne sevišķi lielu slodzi, bet ir darbojies arī Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedrā kā lektors, kur viņa tēmu lokā ietilpusi arī medicīnas ētika. Aizsūtīju viņam visu savu „bēdu un ciešanu” stāstu hronoloģiju un jautāju – kā tur īsti ir ar to ētiku? Un viņš atbildēja, ka no medicīniskās ētikas viedokļa pārkāpums ir neapšaubāms un ka vispār es izskatos kā seksists, dzimumdiskriminators un sieviešnīdējs. Pārkāpuma pamats esot mana neapjēga, ka vidējais latvietis apzīmējumu „subjektīvs” uztver kā negatīvu attiecībā pret pozitīvo „objektīvs”! No medicīniskās ētikas viedokļa mans pienākums ir atbildēt nevis par to, ko es saku, bet par to, ko cilvēki dzird! Bet tas tā ir no ārsta viedokļa, kurš ir atbildīgs tikai sava kabinetā sēdošā klienta priekšā. Es jūtos atbildīgs daudz plašākai cilvēku kopai – kā pētnieks un kā izglītotājs. Un tur vajadzētu būt citai ētikai, man personiski tā liekas.

Jāsaka, esmu jau sen aizmirsis domāt un justies kā mans kolēģis no medicīniskās jaunības un pārcēlies uz savu Lidojošo salu. Tur subjektīvais un objektīvais man norāda tikai psihes kustības virzienu – vai nu uz iekšu, vai āru. Uz manas salas sievietes un vīrieši ir absolūti līdztiesīgi, bet ļoti, ļoti atšķirīgi un tieši tāpēc ļoti, ļoti interesanti, seksīgi un nemitīgi apceļ viens otru. Nezin, kā būs ar psihoterapijas, ne medicīnas ētiku, Latvijas Psihoterapeitu biedrības Ētikas komisija sanāk šo pirmdien, tad arī varbūt nolems. Nebūs gan tik vienkārši, eksistē taču daudzas psihoterapijas skolas un teorijas, kuras atšķirīgi izturas pret atbildību par klienta fantāzijām. Varbūt būs jānotiek arī kādai plašākai psihoterapeitu diskusijai, lai nolemtu to, kas dažam labam tik acīmredzams.

Tomēr!!! Man šķiet svarīgi neiestrēgt uz ētiku, lai arī tā nav nesvarīga. Var jau būt, ka esmu to pārkāpis, lai tad mūsu biedrības komisija to arī lemj. Ja atzīs, ka ētika pārkāpta, atzīšu to un turpmāk vadīšos no šī precedenta. Tur nevajadzētu būt nekādām problēmām, tāpat kā samaksājot sodu par ātruma pārsniegšanu. Taču tās ir detaļas, un no bļodas kopā ar netīro ūdeni nevajadzētu izliet arī bērnu, jo runa sākotnēji jau bija par kaut ko interesantāku kā par ētikas problēmām psihoterapijā – par sievieti un kā to izprast. Ētika te tāds kā aizkavējoša māņu kustība. Svarīga ir tēma un tikai pēc tam – cik ētiski tā pasniegta.

Piemērām - Dievietes atdalīšanas darbs no sievietes - tas nav nemaz tik vienkārši. Nepieciešams, lai vīrietis un sieviete spētu atdiferencēt, kas ir tikai viņu abu personiskās attiecības un personiskās, apzinātās vēlmes. Un lai viņi varētu ieraudzīt, kur starp viņiem nostājas visa pasaules un psihes vēsture Dievietes veidā. Tiem, kas šajā mājaslapā nesen un kas tajā ienākuši, jūtoties pozitīvi vai negatīvi ietekmēti no manām intervijām un troksni tām apkārt, tas varētu nebūt tik viegli, bet nezaudējiet pacietību! Mans mērķis galu galā ir izglītojošs, ļoti bieži tas tiek veikts labāk un interesantāk, ja caur provokācijām. Arī zīdainis mācās tad, kad māte pieļauj kādu kļūdu vai neprecizitāti, pārējā laikā tas guļ.

Bet es taču gribēju vairāk pievērsties vīriešu reakcijām uz šo situāciju. Un vīrieši uzvedas, piemērām, šādi - http://satori.lv/raksts/6791/Viriesi_politiku_padara_skidru . Tas lepni tiek saukts par parodiju un tās autors par profesionālu rakstnieku. Manuprāt, parodijā tomēr ir jābūt kam tādam kā humors, kas nav iespējams bez intelekta. Ja nerunājam par kaut ko homeopātisku, tad ne intelekta, ne humora tur nav. Tāda mēdīšanās, kas tik vien nodara kā pazemo tās autoru.

Savu izbrīnu par jau paseno un emocionāli dīvaino Ivara Neidera viedokli un argumentāciju tam paudu jau iepriekšējā blogā. Minētā Satori raksta komentāros izteicies vēl cits RSU Humanitāro zinātņu katedras docents Vents Sīlis: Un saistībā ar VR izteikumiem man tiešām brīnums, ka cilvēki, kas sevi dēvē par feministiem nav nekādi reaģējuši uz publiski paustu seksismu. [...] Reakcijas uz agresīvu absurdu var būt dažādas un parodējošs pārspīlējums ir viens no veidiem, kā absurdu padarīt redzamāku. Žesta skaistums ir tieši tajā, ka tā nav argumentācija. Diskusijas pie VR bloga ieraksta parāda, ka viņa ezotērā pārliecība nodrošina pilnīgu imunitāti pret racionālu argumentāciju (ar racionālu šajā gadījumā domāta elementāra nepieciešamība pamatot savus uzskatus). Turklāt, VR ir tiešām nejauka maniere uz iebildumiem atbildēt nevis pēc būtības, bet ar diagnozi - iznāk, ka visi, kas viņam iebilst, dara to tādēļ, ka ir slimi.

Tā vien liekas, ka Sīļa kungs par mani runā, skatoties spogulī. Gribētos precīzi zināt, kas, viņaprāt, ir „diagnoze” un vai viņa lietotie apzīmējumi „agresīvs absurds”, „seksisms”, „feministi” „ezotērā pārliecība” arī ir diagnozes. Ja nav, tad kur viņš ir pieķēris mani diagnosticējam kādā sliktākā veidā, vēl mazāk kā viņš pats pielietojot „elementāru nepieciešamību pamatot savus uzskatus”? Turklāt uzmanību pievērš tonis, kā viņš atļaujas runāt par ārstu ar trīsdesmit meklējumu un atradumu pilnu gadu pieredzi, pats būdams pajauns filozofs, kurš nodarbināts savas mammas vadītā katedrā. Mēs vēl nezinām, vai mani ir jātiesā medicīniskās ētikas tiesā. Dzelžaina pārliecība, ka psihoterapijas ētika ir identiska medicīniskajai varētu arī neliecināt par ļoti labu profesionalitāti tajā jomā, kurā Sīļa kungs darbojas, nemaz nerunājot par mājieniem Bankovska darinājuma virzienā kā „žesta skaistumu”.

Pēc Paula Bankovska mēdījuma parādīšanās saņēmu kādu e-pastu: „Es nekad nebūtu domājusi, ka Latvijā ir tik daudz Mātes/Dievietes pārbiedētu vīriešu (puisēnu). Un ka visi tie tipa intelektuālie ir tik ierobežoti savā pasaules tvērumā, pilnīgi tukša ir tā viņu gudrība. Paldies, ka ar gada slavenāko interviju to parādīji.”

Šī vēstule pauž emocijas, kas ļoti līdzīga manējām. Vilšanos, tukšuma sajūtu, pārsteigumu, nožēlu un pat kaunu par to kvalitāti, uz kuru ir spējīgs dažu formāli prominentu vīriešu dzimuma intelekts. Vienlaikus es izjūtu tādu kā cerīgu neticību – nu nevar taču būt, ka šie ir labākie viņu intelekta apliecinājumi! Tajā pat laikā – kādēļ tad tieši šī notikuma sakarā viņi neizvēlas dalīties ar tiem labākajiem? Kur pazudusi paškritika? Kādēļ Pauls Bankovskis pats neredz to, kas redzams citam komentētājam (Godo):

No samērā spējīgā autora negaidīju tik paviršu, nepārliecinošu ākstību. Ja to vēl būtu uzrakstījusi kāda aizvainota meitenīte vai literāts iesācējs, bet no pieredzējuša rakstnieka tāda haltūra - kauns. Diemžēl Bankovska kā literāta akcijas manās acīs būtiski krītas.

Tomēr kādam Tākam šķiet citādi: Godo, tiešām šo visnotaļ asprātīgo stāstu var traktēt kā vīriešu solidaritātes nodevību, vai ne?

Un atbilde: Nav runa par kaut kādu mistisku vīriešu vai vēl kaut kādu citu solidaritāti. Runa ir par ļoti paviršu, nepārliecinošu, nesmieklīgu sacerējumu, kuru pat kauns nosaukt par parodiju. Runa ir tikai un vienīgi par šī teksta māksliniecisko kvalitāti, kas darītu kaunu par pilnīgam iesācējam, kur nu vēl vairāku grāmatu autoram.

Šo dialogu pārpublicēju, lai ilustrētu divas domas, apejot acīmredzamo manu un Godo uzskatu sakritību jautājumā par aplūkojamā kricelējuma kvalitāti. Pirmā – kādēļ Godo vārdi „kāda aizvainota meitenīte” netiek viedo speciālistu modri diagnosticēts seksisms vai dzimumdiskriminācija? Kādēļ viņam netiek prasīts ievērot tieši medicīnisku ētiku un atbildēt par fantāziju, kas par viņa izteikumiem varētu rasties kaut vai tam pašam nabaga Bankovskim vai ārstu ētikas guru Sīlim? Vai jāsecina, ka mans nodarījums tomēr pār citu kārti metams? Vai te tomēr vispār kāds nodarījums? Varētu taču arī būt, ka Godo ar saviem vārdiem vēlas izcelt atšķirību, kāda tomēr varētu būt iedomājama un iztēlojama starp literāru tēlu „aizvainota meitenīte” un tam pretējo „aizvainots puisītis” un tad tas nebūtu pārkāpums. Bet – vai tur nav slēpta ņirgāšanās, ar domu, ka aizvainota meitenīte tomēr Godo aizdomīgajos priekšstatos varētu rakstīt sliktāk kā aizvainots puisītis un darīt to tikai tādēļ, ka ir sieviešu dzimuma?

Otrais iemesls, kādēļ citēju daļu no šī dialoga, ir šeit pieminētā vīriešu solidaritāte. Ka tāda eksistē, pierāda arī manas augstākminētās izjūtas, kaunu par Bankovska burtu savirknējumu ieskaitot. Man kauns, ka „viens no mums” izgāzies tik, manuprāt, vīriešiem nepieciešamā kvalifikācijā kā „spriestspēja”. Es sāku justies par viņu atbildīgs un ka tā arī mana neveiksme, ka viņam tā gadījies. Un es jūtos tā, it kā šis jauneklis būtu arī mans, kaut kā joprojām neizaugušais dēls.

Un interesanti, ka līdzīgas izjūtas man rodas, lasot, ko raksta Ivars Neiders un Vents Sīlis. Es sarkstu viņu vietā. Jautāju – kas, velns parāvis, ar tiem čaļiem emocionāli notiek? Bet tādas izjūtas man nu nemaz nerodas, kad lasu Godo, Anša Jurģa Stabinga vai Malējā rakstīto vai komentēto. Man nerodas vēlme kaut kā doties viņiem palīgā, viņi pauž savās pašu dzīvēs iegūto viedokli un paši ar to tiks galā arī tad, ja viņiem kāds uzbruks. Ansim noteikti uzbruks, piemērām, šādi – „kā tu kā LPB Prezidents vari domāt atšķirīgi no manis, ierindas biedra (biedrenes, biedru grupas)? Un ja tu publiski paud tādas no manējām un, iespējams, pat no vairākuma atšķirīgas domas, tad man nevajag tevi tādu kā Prezidentu. Man nospļauties, ka visā šajā konflikta karstumā tu izdarīji visu, lai tas tiktu komunicēts LPB iekšienē. Man nospļauties, jo es gribēju, lai tu būtu bijis neitrāls, kā tāds grupu terapeits mums, citiem terapeitiem!”

Ansim varētu uzbrukt arī citādi. Piemērām, kādā valsts institūcijā „neizrādīt pretimnākšanu” kā seksistu līdzskrējējam vai „sieviešnīdēju organizācijas vadonim”, gadījumā ja ĒK šodien viedi nelems par manu sodīšanu un tādējādu kādas aktīvas sabiedrības daļas nomierināšanu. Kaut kādi politiski spēki varētu raukt savus jūtīgos deguntiņus, izdzirdot LPB priekšlikumus psihoterapijas likumdošanas tālākā sakārtošanā. Tiesa – citi spēki varētu arī censties Ansi cieši iekļaut savos apkampienos.

Un tagad citi aspekti vērojumos par vīriešu reakcijām. Pēc manu interviju par sievietēm biznesā  un politikā parādīšanās ne tikai netieši un pastarpināti sajutu plašo rezonansi, kuru tie izraisīja. Man tagad ir parādījies jauns klienta tips – vīrietis, kura sieva vīra „labās gribas” dēļ savulaik iesaistīta kopējā biznesā un tagad sākusi pieņemt gan biznesam, gan vīram neizdevīgus lēmumus, kas vienlaicīgi saistīti ar sievas „attīstības” vai (un) „emocionālas neatkarības” iegūšanas centieniem, kā rezultātā sāk šķobīties gan laulība, gan bizness. Pieminu to tādēļ, ka visos gadījumos (ieskaitot tos, kurus atceros no iepriekšējiem savas prakses gadiem) šis laulāto konflikts komplicējas ar pieaugušā dēla bloķēšanos ar māti un nostāšanos pret tēvu. Protams, nekāds zinātnisks pētījums te nesanāks. Gan tādēļ, ka neesmu centies datus metodiski precīzi fiksēt, gan tādēļ, ka nav divu vienādu gadījumu, tādēļ man pašam būtu jāšaubās par jebkuru secinājumu zinātniskumu. Tomēr – mums ir tāda lieta kā pieredze, tā neprasa tādus pierādījumus kā akadēmiskā vide, bet, izdarot secinājumus par lēmumiem savā dzīvē, mēs vadāmies ne jau pēc zinātniskiem pētījumiem. Pieredze ir vieglāk pieejama, universālāka un pats galvenais – uzticamāka.

Par zinātniskajiem pētījumiem foršas un precīzi noformulētas domas man atsūtīja Anda Burve – Rozīte: Vispār ''pētījumu subkultūra'' ir kaut kāds 21.gadsimta mītiskās domāšanas izpaudums: neviens taču tos pētījumus no pirmavota nav izlasījis, nav izsekojis perfekti to gaitai, bet citē kā drošticamus medijus pārgremojumus (tai skaitā prestižu zinātnisko žurnālu pārgremojumus).  Pieņem par patiesību stāstu, kas balstās nevienam nezināmā realitātē - jo kā gan es vai Iveta Kažoka, vai jebkurš cits neiesvaidītais var izvērtēt, palasot kaut kādu pētījuma atstāstu jebkurā zinātnes jomā, ja mēs NEESAM tieši to gadiem studējuši, iedziļinājušies? Vistīrākā mītiskā domāšana, kad vienkārši tic stāstam, par kura patiesumu paši nav pārliecinājušies (nav bijuši klāt pētījuma veikšanas procesā, nav ar dziļām zināšanām, lai to vērtētu)! Pilns tviteris ar saitēm uz pētījumiem, pētījumiem, pētījumiem... Ticība pētījumiem kā galējai patiesības robežai, izglītotā pūļa Dievs ir ieņēmis šādu formu mūsdienās.

Atgriežoties pie manas psihoterapeita pieredzes - kāds klients pastāstīja, kā juties, izlasījis rindas par subjektīvo un objektīvo no intervijas NRA - Sieviešu pasaule ir citāda – caur skatieniem, simpātijām, antipātijām. Tā ir neobjektīvāka. Sievietēm ir cits neapzinātais mērķis nekā vīriešu pasaulē. Vīriešu pasaulē mērķis ir objektīvs un kvantitatīvi izmērāms – vairāk naudas, augstāka māja, vairāk sievu. Sieviešu pasaulē galvenais ir drošība un tās garantēšanas sistēma caur varu. Bailes, milzīgas bailes un trauksmi izjutis. Viņš jau sen, līdzīgu kairinājumu gadījumos, esot tā juties, bet nekad nav bijusi iespēja ne ar vienu par to aprunāties un pārdomāt, kādēļ tas tā un ar ko saistīts.

Bet kā var justies dēls, kura tēvs šādi jūtas? Skaidrs, ka tikai vēl vairāk nobijies. Kādēļ, varētu jautāt kāds, kurš šajā mājaslapā tikko ielūkojies? Tie, kas še ilgāk, zina par Dievieti. Un zina par to, ka sievietes lomu vai arhetipu sarakstā Dieviete ieņem ļoti godājamu vietu, kas nozīmē, ka bieži tiek uztverts, ka sieviete = Dieviete. Tas nozīmē cilvēku periodisko trauksmi, kas izsauc nepieciešamību ziedot – vīriešiem dažādas dāvanas (galvenokārt dārgas un nepraktiskas), kā arī sēklu, bet sievietēm – pašām sevi kā Dievietes priesterienēm un ziedojumu tālākvirzītājām. Tas, ko sajuta augstākminētie tēvs un dēls bija bailes no Dievietes, senas un arhetipiskas. Tās iznira konkrētā situācijā, bet ne pirmoreiz dzīvē. Šodien nobijušos vīriešu diezgan populārs ziedojums Dievietei ir bizness sievai. Varbūt kā kāds pogu veikaliņš, lai ir „starp cilvēkiem”, bet dažreiz arī daļas nopietnākos uzņēmumos vai pat kontrolpaketes tajos. Lai kļūst par biznesa sievieti un beidz „piļīt”, kur var būt ne tikai ziedojuma Dievietei nodoms. Arī vēlme – varbūt tad viņa labāk sapratīs mani! Un dažreiz – man viss ir piegriezies, es grimstu. Lai sieva kļūst par Mammu un visu pārņem un glābj, es ne par ko vairs negribu dzirdēt.

Gribu atgādināt savu „ezotēro pārliecību” - vīrietis nekad nesastopas tikai ar sievieti vienu pašu. Vienmēr ir trīsstūris, kurā kā trešā virsotne ir vīriešu attiecības ar Dievieti no vienas puses un sievietes attiecības ar to no otras. Lai iespējami ātrāk saprastu, cik spēcīgi dažreiz vīrieša psihē izpaužas Dieviete, atgādināšu Ļeva Tolstoja „Kreicera sonāti” un to, kā tās galvenais varonis nogalina savu sievu un piecu bērnu māti, kuru izjutis kā Dievieti – mocītāju un ziedojumu prasītāju. Un atgādināšu paša Tolstoja aizbēgšanu no mājas divas nedēļas pirms nāves, jo viņš savu sievu izjuta tāpat, bet nebija tik radikāls savā rīcībā kā viņa varonis. Viņš visas sievietes izjuta kā Dievietes. Spilgti, bet ne unikāli. Kaut kādā mērā tas raksturīgs visiem vīriešiem. Un visām sievietēm raksturīgs enerģijas pieplūdums, ja izdevis piesaistīt ziedojumu, kas var būt gan garāmejoša vīrieša smaids, gan vīra dāvināts uzņēmums. Bez šādiem ziedojumiem sieviete kļūst Dievietes ignorēta un viņai var sākt katastrofāli trūkt enerģijas, dzīvesprieka un arī veselības gluži bioloģiskā izpratnē.

Bet trīsstūrī māte – tēvs – dēls Dieviete ir pa vidu ne tikai abiem vecākiem, tā ir starp māti un dēlu, jau kopš dzimšanas un tās pieprasošais spēks pret dēlu var samazināties tikai tēva aizsardzības ietekmē. Taču ja tēvs tiek pārņemts ar bailēm no Dievietes, tad dēls kļūst neaizsargāts. Un ja Dievieti kāds nokaitina, tad tas arī liek pieaugt dēla bailēm...

Lasītājs jau, protams, būs sapratis, kādēļ es še atkārtoju dažas savas teorētiskās nostādnes, kuras Sīļa kungs, ar tām ne sevišķi pilnīgi iepazinies, jau nosaucis par „ezotēro pārliecību”. Ir redzams, ka diskusiju telpā vīrieši ir sadalījušās divās atšķirīgi jūtošās un atšķirīgi reaģējošās komentētāju daļās. Un šī atšķirība nav tikai „par” vai „pret” Rudzīti. Man šķiet, runa ir 1) par tiem, kas izjūt stipras bailes, trauksmi, paniku, dusmas – izlasot kaut ko no manām intervijām un sevišķi – fantazējot par svarīgu sieviešu (Dieviešu) reakcijām uz tām (ko teiks mamma un ko – Andra Neiburga?, vai Karaliene nešņāks no dusmām un nesūtīs savus pazemīgos musketierus atriebties?); un 2) kuri nejūtas tik emocionāli ietekmēti ne no lasīšanas, ne diskusijām un „diskusijām”, lai nespētu uz intelektuāliem argumentiem atbildēt ar tikpat intelektuāliem pretargumentiem, ja tie ir. Pirmie manā izpratnē ir mātes varā turpināt esošie Dēli, otrie – vīrieši ārpus mātes matriarhālās varas, mežā, karā biznesā un politikā. Dievietes dēļ nekāda Satori komentāros minētā vīriešu solidaritāte starp šīm divām grupām veidoties nevar, tikai karš. Nejēdzīgs, pilns tumšiem, neskaidriem motīviem, riebīgs. Kara dēļ intelekts „nosēžas”, augšā uzpeld bērnišķais un pašpuciskais. Lasi un brīnies – no kurienes tas viss rodas formāli ļoti labi izglītotiem cilvēkiem? Tēvi un dēli, kārtējais 1905. gads, diez vai Vijai Sīlei un Andrai Neiburgai, atdalītām no priekštata par viņām kā Dievietēm, par to prieks.

Pirms Sieviešu dienas man būs lekcija Valmierā. Tā būs sievietēm, kas pašas mani aicina un kuras ir uzrunātas ne tikai no manām grāmatām, intervijām un rakstiem, bet arī no vārdiem Monday portāla intervijas ievadā, kuru neesmu izdomājis es un kuri ierakstīti ielūgumā uz pasākumu: Provokatīvā psihoterapeita Viestura Rudzīša domas vienā auditorijas daļā spēj radīt sajūsmu, citus pamatīgi nokaitināt. Viņam ir savs veids, kā skatīties uz šo pasauli un sievietes lomu tajā – varbūt neparasts, bet konsekvents. Un tajā vērts ieklausīties arī tad, ja viņam galīgi nepiekrītam." Tātad provokācijas strādā tajā virzienā, kurp vēlos iet.

Es saklausu šajā uzaicinājumu aizbraukt un izstāstīt tām Valmieras meitenēm, kur viņas ir sievietes un kur Dievietes un kā tas atsaucas uz viņu vīriem un kā – uz dēliem. Pirms mēneša par to pašu runāju Siguldā un nākamnedēļ braucu tur vēl. Jo mani aicina! Šie aicinājumi un manu klientu reakcijas daudz labāk par visu to „tipa intelektuālo un tik ierobežoto savā pasaules tvērumā” reakcijām rāda, kurp ved mans ceļš.

Nobeigumā gribu citēt daļu no kāda raksta, kuru ieraudzīju portālā Satori un kuru iesaku lasīt arī, vārda „vēsturnieks” vietā liekot – „psihoterapeits”.

Gustavs Strenga: Vēsturnieks kā ienaidnieks

Mans kolēģis Kaspars Zellis aizvakar savā Facebook profilā izteica, viņaprāt, ķecerīgu domu, ka "Latvijā vēsturnieka profesionālā autoritāte tiek mērīta nevis pēc argumentācijas vai izmantotajiem faktiem, bet pēc izdabāšanas kolektīvajā atmiņā pastāvošajiem spriedumiem vai valsts ideoloģiskajam pasūtījumam." Manuprāt, šī doma nav ķecerīga, jo tā ir šodienas Latvijas, iespējams, visas pēcpadomju telpas realitāte – sabiedrība un valsts pieprasa komplimentārus viedokļus par tās pagātni un vēsturnieku elite ļaujas šim spiedienam. Profesionāla un kritiska pieeja pagātnes pētniecībai pēc būtības nav nepieciešama, jo vēsture pēcpadomju sabiedrībā nav intelektuāla matērija, bet gan savas identitātes stiprināšanas un apliecināšanas instruments. Ir izdevīgi, ka pastāv tikai divi viedokļi par pagātni – "mūsējais" un "svešais/nepareizais" ar kuru tad var veiksmīgi cīnīties, uzstāties medijos, veidot oponējošas dokumentālās filmas un izraidīt kādu no valsts. Frontes līnija ir skaidra un, kas nav ar "mums", tas ir pret "mums". Par spīti šim krasajam dalījumam, 21. gadsimtā vēsturnieka misija ir iet "pret" nevis "pa" straumei, uzdot neērtus, kritiskus jautājumus, un konfrontēt ar kolektīvo atmiņu, kas nav nekāda svētā govs.

Vai nav interesanti - dažiem labiem vēstures dziļumus gribas ideoloģizēt tāpat kā citiem - psihes dziļumus! Bet varbūt abos gadījumos tie ir vieni un tie paši?