Publiskajā telpā sākusies diezgan aktīva diskusija par abortiem, saskatot šajā jautājumā arī demogrāfisku aspektu. Bet tas savukārt „pavelk līdzi” demogrāfa Meža prasīto dzimstības veicināšanas programmu, kas praktiski nozīmē to, ka valsts maksā par bērnu dzemdēšanu. Bet kas tad ir valsts? Vai tad tie nav tie paši vecāki, kuriem jāmaksā nodokļi, lai pēc tam saņemtu tos atpakaļ pabalstu veidā, bet - daudz mazākā apjomā, jo lauvas tiesa jau paliks visa šī procesa administrētājiem. Ja mēs domājam, ka ģimenes izvēlas nedzemdēt bērnus tādēļ, ka tām pietrūkst naudas, tad uzskatām, ka nauda par bērniem ir svarīgāka. Šādā loģikā taču kaut kas nav riktīgi, vai ne?
Manuprāt, visā šajā lietā nevar iztikt bez ticības nākotnei. Un bez ticības savai valstij kā nākotnes veidotājai un nodrošinātājai. Bez ticības latviskajai attīstības idejai, ja vēlaties. Ja cilvēkiem šāda ticība ir, tad viņi bērnus dzemdē un tas viņiem šķiet gana stilīgi – tas tā, „pa lielam”. Ja tādas ticības nav, tad paliek tikai bezjēdzīga (manuprāt) sacenšanās par naudu, par ietekmi, par karjeras pakāpieniem. Tādi pūliņi dod adrenalīnu, bet – tas taču izbeidzas, radot tukšuma sajūtu un jauna adrenalīna meklējumus un tā viss pa riņķi, tā, it kā dzīve būtu sports...
Protams, bērnus dzemdē arī tie, kas ir tikai un vienīgi dzemdētgribošās Gajas varā. Tās dievietes varā, kuru še saistām ar dzemdi un tās arhaisko sevis piepildītgribu kā vienīgo esības jēgu. Ir jau mūsu sabiedrībā gana biezs arī tādu ļaužu slānis, kas, paši to neapzinoties, kalpo vienīgi Gajai. Tieši šajos ļaudīs iezīmējas imperatīvā saikne starp bērniem (to skaitu, nevis kvalitāti) un naudu. Jo ir tikai dzemdēšanas instinkts, bet nav attīstītas Mātes lomas „augstākās” daļas – mīlestība, rūpes, atbildība, sapņu par bērnu nākotni. Bet varbūt nevajadzētu visu sabiedrību redzēt kā tikai šādu!
Taču „Gajas pielūdzēji” arī ir svarīga Latvijas daļa – no tiem nav jāprasa tas, ko tie nevar dot, bet jāatbalsta attiecībā uz to, ko tie var. Šo cilvēku bērniem jau no agrīna vecuma ir jāpiedāvā atbalsta programmas, kuras var aizvietot to, ko tie ģimenē nesaņems, jo tai taču nav attiecīgo resursu, lai kā mēs gribētu pieprasīt, lai būtu. Es daudz esmu strādājis ar cilvēkiem no šiem slāņiem, man liekas, viņi nāk ar savu vēsti. Sabiedrība nevar sastāvēt tikai no zinātniekiem, simfonisko orķestru mūziķiem, rakstniekiem un ārstiem. Kādam ir arī jāslauka ielas, jāstāv pie konveijera, jāmazgā trauki. Un šie cilvēki ir jāatzīst par to ieguldījumu, uz kuru viņi ir spējīgi. Arī nesot zināšanas par to, kas ir dzīve, attīstība un vēstures mantojums. Šie cilvēki jau nelasa manus blogus, viņiem ir citas rūpes. Šeit pulcējas tie, kam ir arī citi dievi, ne tikai Gaja. Bet šeit viesojošies dažkārt Gaju novērtē par zemu, augstprātīgi iedomādamies, ka viņi paši var izvēlēties dievus un nesaprotot, ka ir otrādi – dievi izvēlas cilvēkus. Gaja mēdz būt stiprāka par to, cik stipru viņu gribas atzīt. Tomēr Gajai ir vēlme ne tikai bērnus dzemdēt, vissvarīgākais viņai ir kontrole. Viņa grib arī izlemt, dzīvot viņas bērniem vai nedzīvot, viņa ir spējīga bērnus nogalināt, ja viņai tas „ienāk prātā” – jo bērni taču pieder viņai! Viņa nedomā, ka bērni pieder Dievam un katram no tiem ir augstāka jēga nekā kāds to spētu saprast. Dzimstības kontrole un aborti ir īsti Gajas stilā...
Mani pašu ļoti izšķirīgi stiprina apziņa, ka esmu izaudzinājis trīs bērnus. Un man prieku sniedz tas, ka manai vecākajai meitai arī jau ir trīs, vienlaicīgi arī bažījoties, protams, kā tie izaugs. Pēc pāris nedēļām vidējā – Marta svinēs kāzas ar Jāni – jaunāko no trim brāļiem. Viņa ieies ģimenē, kur triju bērnu tradīcija lieliski sadzīvo ar izglītības un attīstības prasībām. Man kaut kā grūti ir iedomāties savu dzīvi bez vērtībām, kas rodas no šīs saskarsmes – bērni un attīstība. Ja man būtu uz sevi jāattiecina prasība pelnīt naudu ar bērniem, mani tas pazemotu. Bērni ir tas, ko es dodu viņiem pašiem un Latvijai, kādu nu es to saprotu.
Bet ne jau tikai bērni. Arī šī mājaslapa ir kaut kas, ko es varu atļauties dot, neprasot pretim nekādu naudu. Arī manas grāmatas Latvijas mazā tirgus apstākļos nevar būt pelnošas tādā nozīmē, lai rakstīt varētu būt profesija. Tā ir došana, cik nu tas man ir iespējams, un ir laba sajūta no tā, ka varu to atļauties. Protams, daudzi teiks, ka rakstīšana ir mans mārketings, bet speciālisti viņus apsauks, sakot, ka nepietiekoši sekmīgs (no mārketinga viedokļa). Es negribētu šeit kaut kā izcelt sevi – ir daudz cilvēku, kuri saprot, ka lielāko darāmo darbu daļu apmaksāt nav iespējams. Ka daudz jāpadara sabiedriskā kārtā un ka tas ir absolūti normāli.
Un tad mēs nonākam pie citām publiskajā telpā izskanējušām reālijām. Ir eksperti, kas apgalvo, ka latvieši no Īrijas un citām ekonomiskās trimdas zemēm atgriezīsies tad, ja šeit tiks solīta 800 latu alga - „uz rokas”, cik saprotams. Kurpretī uzņēmēji saka, ka 250 lati ir vidējais maksimums, kuru var atļauties šajā tirgus situācijā. No laukiem pienāk informācija, ka cilvēki izvēlas dzīvot no pārtikas pakām un pabalstiem, nevis no darba – jo par to maz maksājot! Nu un tad es domāju, cik es savā dzīvē esmu saņēmis mēnesī par astoņu stundu darbu? Diezvai man tie 800 lati sanāks, sevišķi ja rēķinu, ka savos „spēka gados” parasti esmu strādājis visas sešpadsmit stundas dienā un arī tagad nestrādāju tikai astoņas.
Es nonāku pie domas, ka galvenais no enerģētiskā viedokļa, kas cilvēkam ir vajadzīgs – sajūta, ka viņš dzīvo jēgpilnu dzīvi. Ka tas, ko viņš uzsāk, ir vajadzīgs arī citiem, atbalsojas citos un ietekmē citus – ļoti daudzos, varbūt paradoksālos un dažbrīd uzreiz nesaprotamos veidos. Cilvēks ir sabiedriska būtne (tas dzīvo arī dzimtaskokā un visi latvieši tak ir radi – viens dzimtaskoks), tādēļ fantāzija par attiecībām ar citiem sniedz tam to dievišķo nektāru un ambroziju, ar ko tika baroti grieķu dievi un kas nav dienišķā maize, gaļa un sviests. Muļķīga ir doma, ka cilvēki, kas sevi izjūt par latviešiem, justos labi, ja varētu pelnīt ar savu piederību latviešiem. Tādēļ degradēt visus šos tautas izdzīvošanas un pārdzimšanas jautājumus tikai uz naudu nozīmē šo tautu pazaudēt. Man šķiet, katram no mums vajadzētu būt kādam savam plānam un fantāzijai, kā savai tautai dot. Man pat šķiet, ka katram tāds arī ir, pat ja viņš par to nezin. Esmu saticis daudzus cilvēkus Latvijā, kas jūtas saņēmuši, ja dod – ko nu katrs spēj. Tieši šī sajūta – „esmu atzīts un atalgots”, ir izšķirošā, lai mēs gribētu turpināt to, ko esam uzsākuši. Man šķiet, došanas prieks cilvēkos ir aizēnots ar aizvainojumu – tie atņem sev to, tādējādi it kā sodot kādus citus – par „netaisnību” utt... – pāridarījumu jau netrūkst, sevišķi ja meklē. Bet tā taču sanāk sodīt pašiem sevi!
Protams, ilgi jau tā nevar pastāvēt – nedzemdējot bērnus un nestrādājot, tādēļ kaut kam būs jāmainās. Varbūt, ka nāks Grēku plūdi, ja nebūsim veiksmīgi, ko padarīsi. Varbūt latviešiem jāizmirst, varbūt, lai atdzimtu no jauna. Bet varbūt, lai nomirtu neatgriezeniski kā daudzas tautas un valodas pirms mums. Tautas, nevis indivīdi, jo mēs katrs par sevi jau varam kļūt par īriem vai angļiem. Vāciešiem, kas daudz tradicionālāk. Var būt, ka šajā gadu simtā mēs saruksim mazāk par miljonu, varbūt vēl mazāk. Bet ja saglabāsim trīs vissvarīgākās lietas - savu teritoriju, valsti un valodu, tad varam visus Grēku plūdus pārdzīvot un atkal augt.
Visefektīvākā lieta, kas varētu būt – nacionāla Ticība. Ja latvieši varētu izstrādāt savu, ne tikai savos baltiskajos, bet arī līdzšinējos cilvēces sasniegumos balstītu modernu reliģiju, tad tas nodrošinātu ne tikai mūsu ģenētisko nemirstību. Arī pienesumu cilvēcei, kura šobrīd piedzīvo apjukumu, neziņu, kurp iet. Neaizmirsīsim, savulaik arī jūdi, iznākot no Ēģiptes verdzības, bija tikai 600 tūkstoši. Bet tie šobrīd, turpat 4000 gadus pēc iziešanas, ļoti noteicoši iespaido procesus pasaulē, kaut arī jūdu šobrīd ir jau 12 miljoni, neskatoties uz holokaustu. Tomēr tas arī ir tikai piliens starp sešiem miljardiem – skaitliski, bet ne ietekmes ziņā.
Man šķiet, vissvarīgākais – lai katrs latvietis justu, ka viņa ieguldījums ir svarīgs un tiek pieņemts. Katram ir jāsajūt taisnīgums – ne jau visi grib un spēj atbildēt un pārvaldīt par daudzmiljonu biznesu. Bet ne jau tikai bizness ir tas, kas nozīmē dzīvi visā tās interesantumā un daudznozīmīgumā. Dažreiz es domāju par Edvardu Munku vai van Gogu, kuru gleznas tiek pārdotas par summām, kas šo mākslinieku dzīvēs ne sapņos nebija rādījušās. Bet šīs summas nozīmē to, ko viņi nozīmē cilvēcei. Neviens latvietis nezin, cik viņš ne tikai savai tautai, bet visai pasaulei nozīmēs pēc simts vai divsimts gadiem. Mūsu politiskās sistēmas uzdevums ir visu to menedžēt tā, lai mēs katrs varētu realizēties, kā mēs esam virzīti, saskaņā ar Dieva gribu. Bet – tai politiķu saimei (kas esam mēs paši) ir jāsaprot, kas ir kas (visu, kas pasaulē noticis). Atceros savu sajūtu Dombura raidījumā pirms gada – pirms raidījuma TV koridorā bija normāli veči, bet tiklīdz iedegās gaismas, tā kļuva par nosvīdušiem gumijas vīriņiem, kas baidās, ka viņu elektorāts varētu viņus neizvēlēties! Tev vienmēr jābūt pusmetru virs elektorāta – tikai tad tas Tevi izvēlēsies, jo tikai tad tu viņam dod!
Taisnīgums – tas, manuprāt, ir reliģiska kategorija, saistīta ar atzīšanu. Attiecībā uz valsts pārvaldi un politiku – jo vairāk mēs tuvosimies taisnīgumam visā tā komplicētībā, jo ātrāk attīstīsimies. Skepse, kas mani visā šajā pārņem, ir par to, ka vēl jāpaiet ilgam laikam, lai ļaudis spētu par to runāt nevis pa vienam, kas arī svarīgi.
Tas viss man saistās ar vīrišķajām vērtībām – vai mēs varam uzticēties viens otram? Brālis brālim, dēls tēvam? Vai spēsim nevis skaust, bet priecāties par brāļa panākumiem? Pielietot tādas pasaules mitoloģijā daudz izstrādātas lietas, kas vērstas pret skaudību un brāļu naidu. Bet vai starp mums atzītas un akceptētas? Man tas asociējas ar līdzsvaru starp cīņu ar korupciju un ziedošanu. Pirmā mums izskan kā svarīgāka nekā otrā – bet to vajadzētu labot. Ziedošanai vajadzētu kļūt vairāk prestižai. Tādas ietilpīgas un jaudīgas lietas, daudz par daudz šim mazajam rakstiņam.
|
apmēram ta. nu labs raksts jau gan, tads pacilājošs. Man tas uzreiz saistījās ar nākama sievatēva pirmskāzu noskaņojumu. Nu labā nozīmē. Būtu pat interesanti palasīt par to tēmu dziļāk. Bet doma par jēgpilnu dzīvi ir patiešām reizēm pārņemoša, arī bez tik svarīgiem notikumiem ka meitas kāzām..