Runāja kolēģe, kas vairākus gadus strādājusi ar mirstošiem bērniem. Rādīja savu pacientu zīmējumu un veidojumu smiltīs fotogrāfijas, stāstīja par to, kas ar šādiem bērniem notiek dažādās aiziešanas no dzīves fāzēs un par to, kādus akcentus šajā procesā ieliek sirdzēju vecums. Ir atšķirīgi, vai mirst trīsgadīgs bērns vai pusaudzis – viņi arī dažādi pārdzīvo ziņas par to, ka aizgājis kārtējais draugs – no blakus gultas vai no blakus palātas.
Nāca prātā epizode no skotu profesora Mika Kūpera uzstāšanās Birštonas konferencē pirms mēneša. „Nav taisnība, ka bērnu nāve ir kas nedabisks”, viņš teica, „bērni var nomirt kurā katrā brīdī, tāpat kā pieaugušie.” Taču iespējams, ka šo patiesību vieglāk pieņem tieši paši mirstošie bērni, sevišķi vismazākie ...
Cits kolēģis runāja par savu darbu pieaugušu onkoloģisko pacientu grupā. Esot pētījumi, ka šāds darbs ievērojami palielina šo slimnieku dzīvildzi (tās moderns vārds). Ir kas atnākot grupā, tikko uzzinājuši par savu diagnozi - izmisumā, šausmās, bezizejā. Un satiek tur citus, kas saka – es tevi saprotu, ar mani 10 gadus atpakaļ notika tas pats. Jā, arī optimisms šajā grupā ir, gan jau arī joki.
Bija arī kolēģe, kas rādīja filmu fragmentus, lai demonstrētu atšķirību – kā nāvi sagaida Austrālijas aborigēns un kā tas notiek ar ietekmīgu amerikāņu uzņēmēju. Kā katram no viņiem palīdz vai nepalīdz viņu kultūra. Jau pēc konferences palasīju dažas lappuses (vairāk nebija spēka) no K.G. Junga atsauksmes par Tibetas Mirušo grāmatu. Viņš sāk ar atšķirībām starp Austrumu un Rietumu cilvēku dažādajām uztverēm. Jā, patiesi, - zināt, kā uzvesties mirstot un, jau nomirušam esot, lai 49 dienas pēc nāves spētu pārmiesoties kaut kamī jaunā, kristīgam rietumniekam šķiet gaužām dīvaini, lai neteiktu vairāk. Viņam lielāka jēga ir darīt kaut ko objektīvu, būvēt mājas piemērām, par nāvi cenšoties nedomāt.
Viena kolēģe, kas uzstājās, nemitīgi „rija asaras”, cits trauksmaini šaudījās šurpu turpu. Mani pašu pēc konferences sagrāba tāds nogurums, ka uz gultu vien prasījās. Tas liek vēlreiz padomāt, kā mēs pārdzīvojam tuvu saskarsmi ar nāvi un vai viss, kā mēs to darām, ir tik labi, ka labāk vairs nevar būt.
Mana uzstāšanās bija par tukšumu – to, kas ir gan nāves pārdzīvojuma, gan histērijas un dzemdes tukšuma pats kodols. Un par zaudējumu, kuru cilvēks organizē, lai ar tajā ietilpstošā tukšuma sajūtas sindroma palīdzību neitralizētu abus iepriekšējos, kaut kā noturētos pie dzīves, un vēl vairāk – veidotu ieguvumu. Tātad - es atgādināju par atkarību kā zaudējumu dziedēšanas funkciju un priekšnoteikumiem, lai tā notiktu. Arī par attīstību kā labvēlīgi norisošas atkarības konsekvenci – ieguvumu kā zaudējuma sekām. Bet pats galvenais, par to, ka zaudējums dažreiz nav nejaušs, un ka cilvēks var gribēt to organizēt, lai nokļūtu atkarībā un sāpes amortizējošajā aizsardzībā.
Jā, lai pārdzīvotu nāvi „no tuva attāluma” vajadzīga aizsardzība pat tad, ja attālums nav ļoti tuvs – par to liecina arī manas un kolēģu emocionālās reakcijas, kuras šeit aprakstu. Mēs taču neesam ne mirušo bērnu mammas, ne tēti. Mēs tikai aplūkojam to, kas palicis no šiem bērniem, esot pilnīgi sveši cilvēki. Un tomēr jāvalda asaras un tomēr nevar nedīdīties no trauksmes un tomēr nevar nedabūt tik pilnu galvu, it kā būtu novadītas piecas psihodrāmas.
Šajā sakarā man ienāca prātā ideja par saikni starp organizēto zaudējumu, lai aizsargātos no Dzemdes/Nāves un ziedojumu dieviem. Vēl šeit varētu būt arī saikne ar psihodrāmas praksi, jo reliģiski ziedojoši rituāli savā ziņā ir veids, kā izspēlēt aizsargājošo zaudējumu. (Konferencē bija arī ziņojums par satikšanos kā psihodramatisku fenomenu.) Austrālijas aborigēnu dejas un mirstošā apstāvēšanas rituāli savā ziņā ir psihodramatiska darbība, kas neļauj ķermenim sastingt bezpalīdzīgā starppozīcijā, kurā nav iespējama ne cīņa, ne bēgšana un izspēlēt šīs starppozīcijas afektu uz āru. Var teikt, tā ir arī tā sauktā posttraumatiskā sindroma, ar kuru cieš karavīri, kam bijis jāredz savu biedru nāve vai ķīlnieku krīzes pārdzīvojušie, profilakse.
Reliģisku ziedojumu rituālus pamatojoši mīti arī aizstāj neapzināti organizētu zaudējumu „pret nāvi”. Tā Alkestida pati nenomirst, tā izspēlē savu nāvi kā aizsargājošu reliģisku rituālu, kas kalpo pret tēva, Pelija nāves radīto zaudējumu. (Atgādināšu – Mēdejas apmānītās Alkestida un viņas māsas bija izvārījušas tēvu katlā, noticot, ka tādā veidā tas atgūs jaunību). Alkestidas miršanas un augšāmcelšanās rituālu kā priesteris vada Hērakls. Skaitās, ka tieši viņš uzvarēja Tanatu un izglāba drauga Admēta sievu Alkestīdu no nāves - Tanata.
Atgriežoties pie Mika Kūpera domas, ka bērni var nomirt jebkurā laikā, gribas akcentēt manis jau agrāk citētās Hālila Džibrana rindas no Pravieša:
Jūsu bērni nav jūsu bērni.
Tie ir dēli un meitas, kas dzimuši no Dzīves ilgošanās pašai pēc sevis.
Tie nāk caur jums, bet ne no jums. Un kaut arī tie ir kopā ar jums, tomēr tie jums nepieder.
Bet ja bērni nāk caur mums, tad caur mums tie var arī aiziet. Un mēs nedrīkstam tos turēt, jo tie mums nepieder. Mums tie ir jāatlaiž, mēs kā vecāki esam tikai to kārtējā dzemde, kurā tie kādu laiku uzturas, lai kādreiz piedzimtu no tās tālāk. Nav mūsu tiesības noteikt, kurp – dzīvē vai nāvē.
Kāpēc tad vecāki tā tur savus mirušos bērnus? Un kādēļ pat mēs, profesionālas konferences dalībnieki, tos nelaižam prom – mums taču viņi nepieder nekādā, pat ne vismazākajā ziņā! Viena atbilde uz šo jautājumu nāk no konferences diskusijas par to, kāda dzimuma nāve ir. Nāve ir tāda pati kā Dzemde, tikai otrādi funkcionējoša, tātad tā var tikt uztverta kā cita, konkurējoša sieviete, kura mātei atņem bērnu. Tas varētu būt tūkstošreiz sāpīgāk, kā ja cita sieviete atņem vīru bet līdzīgi. Palūkosimies uz šo Jaņa Rozentāla gleznu, tā arī tika demonstrēta konferencē - https://www.google.lv/search?q=janis+rozentals&tbm=isch&tbo=u&source=univ&sa=X&ei=gsdsUoT6EIfX4ASg4oCADA&ved=0CK4BEIke&biw=1366&bih=622#facrc=_&imgdii=_&imgrc=zs3g-_W0XYmHCM%3A%3BK-MH6WNaUdUfhM%3Bhttp%253A%252F%252Fstatic.diary.ru%252Fuserdir%252F1%252F3%252F6%252F1%252F13615%252F77361824.jpg%3Bhttp%253A%252F%252Fdalamar.diary.ru%252F%253Ftag%253D1021277%3B500%3B341 . Ja Nāve tiek izjusta kā Dzemdes konkurente, tad nāves pārdzīvojums nāk ar milzu greizsirdību, mazvērtības un vainas sajūtām, bezizmēra niknumu un sāpēm, kas nav pārsāpāmas...
Taču ja nāve ir vīrietis, kā Tanats, tad jau tas var būt process, ar kura palīdzību tiekam pavadīti no vienas reālas pasaules otrā. Tāds izskaidrojams Nāvis varbūt ir sava vaida Baltais tēvs un arī rituālos izdzīvojams. Tāds, kurš palīdz palaist mirušo, kas nācis „caur mums” un varbūt aizgājis turp, kur rāda Tibetas Mirušo grāmata, kas arī konferencē tika pieminēta.
Šeit jāatgriežas pie darba ar mirstošiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem. Kāda tam jēga? Viņus tāpat nevar izglābt, varētu teikt rūdīts rietumnieks, varbūt ķirurgs pēc profesijas. Un nodēvēt šādu darbu par paliatīvu, ar to domādams kaut ko otršķirīgu. Kā kaut ko tādu, kuru paveicot, neviens baltā zirgā nesēdinās un lauru vainagu galvā neliks.
Bet mirstošie ir jāpavada varbūt pat ne tikai viņu interešu vārdā, kā to uzsvērtu tibetieši. Palikušo vārdā – lai pēc viena cilvēka nāves nepaliktu tāds tukšums, kas mūžīgi velk sevī un prasa jaunu nāvi. Šī darba pamatā ir sens reliģisko rituālu princips – zaudējumu aizstāt ar labprātīgu ziedojumu un upuri. Tātad – reliģisko prakšu un psihoterapijas praktiskā saikne.
Laikam lai nebūtu gana, vakarā TV redzēju sižetu no Likteņdārza. Un aizdomājos, vai visa šī grandiozā kompleksa veidošana arī ir reliģisks rituāls, kas veicina pārdzīvot nu jau sen notikušas nāves? Vai kādreiz šiem rituāliem vispār paredzams gals? Vai tā bezgalība nerunā arī par pārdzīvošanas darba neefektivitāti?
Man nav vienas atbildes uz šiem jautājumiem. Bet man šķiet, ka šeit jārunā arī par tādu lietu kā „ļauna nāve”, kā izteicās senie grieķi. Ja nomocītie Sibīrijā būtu krituši karā par Latviju, viņi būtu piedzīvojuši varoņu nāves. Bet sniegos palikušie ar visu šo aizvešanas procesu tika arī šokējoši necilvēcīgā veidā pazemoti. Un pazemoti tika arī latviešu karavīri, kam jāmokās kaunā un vainas sajūtā, ka viņi nespēja tam stāvēt ceļā. Tieši šis svelošais pazemojums laikam taisa represēto nāves par tik nepārdzīvojamām, mūžīgu ciešanu pilnām. Un vēl – latviskā nedrīkstēšana liecināt arī par seksuāliem pazemojumiem.
Tēbu valdnieka Kreonta dēlam Menoikejam tika pareģots – ja viņš sevi ziedos dieviem, dzimtās pilsētas mūri netiks ieņemti. Monoikejs nesvārstoties sevi upurēja un upuris sevi attaisnoja. Šāda, „laba nāve”, stimulē dzīvi. Man daudzi cilvēki ir stāstījuši, kā kara laikā pazūd bailes un cik ļoti patīk dzīve, kādas lieliskas balles tikušas rīkotas ar pavisam pieticīgiem līdzekļiem. Un kā ir ticis elpots pilniem malkiem, daudz nedomājot par rītdienu. Kara laikā dzimst daudz bērnu. Un pēc „labām nāvēm” tauta atjaunojas, lai cik dīvaini tas nebūtu. Kā citādi var izskaidrot, ka pēc diviem zaudētiem pasaules kariem divdesmitajā gadsimtā un miljoniem kritušo, Vācija atkal ir ar uzviju atjaunojusi savu „dzīvo spēku”, ekonomiku un atkal ir pasaules lielvalsts?
Pēdējo pāris mēnešu laikā man ir nācies vairakkārt psihodramatiski „izstādīt” tādas ģimenes, kurā bijuši aborti – t.s. legālie (līdz 12-tajai grūtniecības nedēļai), pēc medicīniskām indikācijām veiktie (galvenokārt ar 20-to grūtniecības nedēļu, kad parasti diagnosticē ģenētiskas patoloģijas), vai spontānie. Ņemot visu augstāk minēto par nāvi un tās pārdzīvojumu, man ir bijušas domas – varbūt uz kontracepcijas un abortu zonu modernajā laikmetā ir pārvietojušies tie „upurējamie”, kam agrākos laikmetos bija jāiet bojā infekcijas slimību epidēmijās, karos, no bada un no traumatiskiem bojājumiem? Varbūt abortētie un kontraceptētie ir tādi kā dzīvi nepieredzējušie eņģeļi, kuri varbūt būtu bijuši ja ne labāki, tad vismaz citādāki kā mēs, kam laimējies (?) piedzimt un kādu laiku padzīvot?
Man pagaidām nav atbildes uz šiem jautājumiem. Bet izstādīšanu pieredze gan vairāk liek domāt par ko citu – abortētie tiek nepamatoti uztverti par neesošiem. Taču tie ne tikai ir. Dažkārt tie ir ļoti aktīvi, tie ietekmē ģimenes struktūru paši „nemaz nebūdami”. Un cilvēki tad ir bezspēcīgi kaut ko mainīt. Jo iemesls nelabvēlīgai ģimenes dinamikai nav sasniedzams – viņš pat nav miris. Viņa nekad nav bijis! It kā...
Un visbeidzot – šajā tēmā labi iegulstas arhibīskapa Stankēviča ļoti laicīgā valodā jūtūbā izplatītais vēstījums, kuru nezin kādēļ daudzi mēdiju raksturoja kā „emocionālu”, kas laikam bija jāsaprot kā „bezprecendenta”, „izmisīgu”. Es tur neko tādu nesaskatīju, manuprāt, ļoti racionālas rūpes par savām avīm. Sevišķi man patika tas, ka viņš nosauca rietumu kultūru par „nāves civilizāciju” - http://www.youtube.com/watch?v=vX4SppLLh3o . Vai tik tas nenozīmē, ka, piemērām, tibetiešu kultūra, kas tā nodarbojas ar gatavošanos nāvei, ir „dzīves civilizācija”?
Sodien manai maasiicai, kas nomira ar neaarsteejamu slimiibu, paliktu 45 gadi. Tagad atliek beediigi veerot, kaa mirsti vinas maate lielaaas miesas un sirds saapees. Arii mans teevs, kam vispirms bojaa aiziet smadzenes.
Laikam tā nāve kā ievelkošais tukšums ir daudz lielāka tēma, kā man likās pirms gada, kad te sacēlu jandāliņu. Ieraujošā tukšuma klātbūtni laikam esmu izjutis vienmēr, bet tikai nesen sajutu, ka tam ir kāds sakars ar mātes abortiem. Varbūt pat pilnīgi tiešs. Ārprāts. Tagad kaut kas manī resetojās.
Jā, un Likteņdārzs taču pavisam noteikti un apzināti ir reliģisks projekts, saistīts gan ar dzenbudismu gan latviešu etniskajiem prieksštatiem par mirušajiem, ka tie mājo mūsu vidū (Re, ku viens pētījums: http://scireprints.lu.lv/222/). Sanāk laikam tāda neatvadīšanās. Vai, labākajā gadījumā, neatvadīšanās apzināšanās, kas agrāk bijusi noliegta.
Un par to pārdzimšanu/reinkarnāciju ― seklie, alkatīgie un samierināties nespējīgie rietumnieki fano par to, ko austrumnieki sen norakstījuši kā mokošu un nederīgu, kā ratu, no kura tak vienreiz jātiek ārā. Tāpēc jau radās budisms ― sava veida Reformācija hinduismā.
“Bērni nāk caur jums”, “nepieder jums” ― šito kaut kur uzķēris ir arī Skots Peks. Ļoti atbrīvojoši to kādu laiku agrāk piedzīvoju, gan attiecībā pret saviem vecākiem. Kāpēc tad vecāki tur nevis atlaiž? Tāpēc, ka apgalvojums par nepiederēšanu ir preskriptīvs (tas ir tā, kā vajadzētu par to domāt), nevis deskriptīvs (tā, kā to vienkārši ieraugām). Kau kas, uz ko iet.
Zane, bet Tu pamanīji niansi, ka tur tika pieminēts vēl viens brālis Ivars, kurš tur nedzīvo, bet dauzās ar dāmām, un kuram ir problēmas ar policiiju, jo reibumā viņš sastrādā visādus podus. Viņš taču laikam ir izlēmis nirt, un nirst, kā nu prot.
labi, ka gadās tādas konferences, kas atgādina par galveno. kamēr vēl ir laiks. nāve ir veids kā neticīgais sastop Dievu. vienu svētas šausmas pārgurumā velk uz gultu, citam, tieši otrādi, liek trūkties no miega, bet... to nevarēs apiet. "visi tepat, vienā istabā, slēpdamies pieelpojam".....
Ha, ja es ticētu reinkarnācijai, tad es nevis nebaidītos no nāves, bet gan dabūtu neirozi aiz bailēm no tās. Kamēr domāju, ka jānomirst tikai vienu reizi - viss kārtībā, bet kad priekšstatu, ka visas šīs miršanas un dzimšanas man ir regulāri, nekādu sirdsmieru man tas nedod. Pilnīgs fufelis! Vairāk nekā no nāves man ir bail no cilvēkiem, kas praktizē iziešanu no ķermeņa. Man liekas, tur psihiatram ir ko padarboties.
Domāju, ka mēs baidāmies no nāves, jo baidāmies, ka ar nāvi viss beidzas, piemēram, ka tas arī viss, ka manis vairs nav un nebūs. Domāju cilvēkam, kas tic reinkarnācijai ir vieglāk pieņemt nāvi, viņš pat spējīgs nebaidīties no nāves. Kāds ir teicis, lai nebaidītos no nāves, tā ir jāiemīl un to var izbaudīt dziļas meditācijas laikā. Svarīgi izprast, ka cilvēks ir kaut kas vairāk par ķermeni, to var pastāstīt tie, kas praktizē iziešanu no ķermeņa, tad, kas es esmu ķermenis, apziņa, dvēsele utt? Par dvēseles mācību esmu atklājusi daudz interesanta senos vēdu rakstos, piemēram Bhagavad-gīta 2.nodaļā 11. Dieva Augstākā Personība sacīja: Tu runā kā mācīts cilvēks, bet sēro par to, kas nav bēdu vērts. Gudrie nebēdājas ne par dzīvajiem, ne par mirušajiem. 12. Nekad nav bijis tā, ka nebūtu bijis Manis, Tevis vai visu šo valdnieku, un nekad nebūs tā, ka no mums kāds pārstās būt. 13. Kā iemiesotā dvēsele šajā ķermenī pāriet no bērnības uz jaunību un vecumu, tā nāves brīdī viņa pāriet citā ķermenī. Cilvēku ar skaidru un mierīgu prātu šādas izmaiņas nemaldina.
Šāds bloga temats komplektā ar radinieka bērēm, uz kurām šonedēļ jābrauc man lika padomāt par savu nāvi. Es domāju, ka uz nāves gultas gribētu just gandarījumu par to, kā esmu dzīvojusi. Ka to, ko mācēju un sapratu es esmu izdarījusi tik labi, cik tas man bija iespējams. Ka manā dzīvē nav bijis paviršības. Un atlaist mirušos, vai tas nebūtu viņus aizmirst? Bet abortētie bērni nekur nepazūd. Viņi ir. Un maina dzīvi, kaut arī tie nav mani aborti. Manas mātes aborti, piemēram, kas tumšos brīžos liek sev jautāt, vai mani uzaudzinājis manus brāļus un māsas nogalināt spējīgs monstrs? Un vēl citi aborti, par kuriem esmu uzzinājusi. Un tie bērni dzīvo manā galvā, un es rēķinu viņu gadus un skatos, kā viņi aug. Re, viens no viņiem man ir vismīļākais. Tam jau ir 20 gadu. Žēl, ka tikai manā iztēlē... Un neiespējami tikt tam pāri. Viņš novecos kopā ar mani. Bet es tik ļoti vēlos, lai viņš būtu manā dzīvē reāls. Jūtu sevī spēju viņu pieņemt un izdaudzināt, lai tur vai kas. Bet viņa nav. Tas nebija mans bērns un es nevarēju par viņu izlemt. Taču skaidri zinu, ka VISI mani bērni piedzims, ciktāl tas ir atkarīgs no manas gribas, lai vai cik tizla un nepareiza arī nebūtu izdevusies mana dzīve.
Īstenībā nav garš raidījums, kaut arī teju pusstunda. Varbūt kāds grib noskatīties, nezinu, kāpēc, bet sajutu, ka mazliet arī par mūsu tēmu, vārdos neizteikti, bet tik un tā.
Laikam varētu secināt, ka šobrīd pasaulē valda lielais, grūtsirdīgais miegs, jo man nav saprotams, kāpēc nepārtraukti nāk miegs.. laikam būs par daudz darīts.. Un šeit tāda tēma, ka vai radās interese pieiet analītiski. Pēdējā laikā rodas dīvaina aizmiršanās. Pārmācīšanās sindroms, lai izprastu tēmu sāku meklēt avotus, pārlasīt jau zināmo, atrast kaut ko interesantu.. Neko interesantu neatradu.. Man ir bijušas pārdomas par šo temu, apmēram divus gadus atpakaļ.. arī agrāk bijušas.. Bet nu šā konteksta ietvaros nesenā pagatnē.. Vienu no pirmajām attieksmes maiņām deva tieši Tibetas dzīvo un mirušo grāmata(Ne Tibetas miruso grāmata, bet nu uz to pusi jau ir).. un dziļākas pārdomas par savu eksistenci, dzīvi, lomām, sasniegumiem, un ko tas viss man nozīmē.. mirušie, mani tuvie cilvēki.. pāragri mirušie cilvēki, nāves, kas varēja nenotikt..(jo varēja taču!!!)Mana pesronības un lomu ietekme no šīm nāvēm.. zaudējuma veids un apmērs.. Visbeidzot ko es jūtu, ja domāju par savu nāvi? Vai man ir svarīgi kā es nomirstu, vai ir svarīgi kur paliek mans ķermenis? Vai līdzīgi es izturos arī pret to, ka liela daļa apkārtejo piedzīvos nāvi radot manī tukšuma izjūtas. Jebkuru var zaudēt jebkad.. Kas notiek, ja mēs zaudejam pierastu lietu.. nesen atteicos no kafijas, bija tada vajadzība.. veiksmīgi iegŗūdu tā vietā tēju.. sistēma turpina darboties.. K ādu laiku atpakļ nozuda telefons.. neatjaunoju to gandrīz mēnesi.. iegrūdu tā vietā datoru.. izrādās vairs nav nepieciešams pat telefons.. Dēļ macībām zaudēju daiļliteratūru, nav laika.. skumstu joprojām.. izšķiros no viena cilvēka, lai satiktu citu cilvēku.. un turpinātu veidot dzīves jēgas shēmas.. Arī citi mani ietekmē līdzīgi ka pašas atkarība no finķikļuškām, ka es to saucu.. Pieradums un vajadzība tēlot jēgu.. piedēvēt lietas sev, savācot tās īpašuma – mans vārds uzvārds, mans vīrs, mani vecāk, mani bērni, mani vecāki, mans majdzīvnieks, mana izglītība, mana profesija, mana puķudobe, mans šedevrs... Laikam tā bija intervija ar izglītības ministru Dombrovski, Rīgas laika, kur viņš saka, ka daudz kas, ko mēs iedomājamies baigi paši.. paši sasnieguši, ir viena liela veiksmes sakrītība, un maza daļiņa mūsu mans, mans, mans.. Ko varētu uz to atbildēt budisms.. droši vien to, ka tik ļoti pieķeroties lietām, mēs tām kalpojam vairak nekā tās mums.. Ieva Melngalve bija labi pateikusi , nu apmēram tā, ka rietumnieki, ka mantru sāk skaitīt budisma pamatideju par nepieķeršanos, nejūtot, ka paši šai nepieķeršanās idejai ir pieķēŗusies ka sū.. pie riteņa.. Lai piedod Ieva, ja nav baigi precīzi uztverts.. Visdējais latvietis uztraucas tā, ka bļauj un kliedz.. Nemaz nevajag līdz nāvei nonākt.. Kāds ir slims, kādam sāp, ir grūti.. nu un davai uzreiz ar zāļu pudelēm, tējām un termometriem, apsējiem un špricēm, kliegt un bļaut un .. ja, vēl pārmest ka tas ir tik stulbi..(atceramies notikumu ar dzemdētaju centrālaja stacijā – ka jums nav kauna, jūs saprotat kur atrodaties?).. Dramatisma pilns ārprāts.., tā vietā, lai dotos pie cilvēka, apsēstos, uzsmaidītu, saņemtu viņa roku un pajautātu vai kā nevar atvieglot viņa ciešanas, parunāties .. vienkārši pavadīt laiku, noglaudīt galvu, pateikt ko labu.. Kad kāds tuvinieks mirst, tad bardaks ap viņu tiek sacelts vēl lielaks, ta vietā lai nomierinātu un palīdzētu mirstošajam saņemt sevī drosmi, ieskatīties šīm bailem acīs, doties nāvē ar cerību.. mēģināt iegūt nākotnē ko labāku.. Ka arī to par ko raksta Viesturs, palīdzēt pašam sev, atvadīties un pieņemt.. Un ir grūti iedomāties, ka to pārdzīvo vecāki, ja mirstošā vietā guļ viņu bērns.. vai arī iespējas atvadīties un pieņemt šo faktu nemaz nav.. ir tikai fakts.. Varbūt tas ir tāpēc, ka mēs joprojām uzskatam, ka ir kaut kāds padarāmo darbu un piedzīvojamo lietu saraksts, kas ir jaizpilda cilvēkam dzīves laikā... Mēs varbūt pārdzīvojam, ka viņam neizdevās darīt visas tās pašas atkārtotās finķikļušku darbības ko mēs daram? Vai tomēr mēs raudam, jo mums vairs nav viņa radīto sajūtu, viņa smaidīgās sejiņas, kas par mums priecājas, kuram mūs vajag, kurš mūs grib vienalga kādu, šķibu grizu, tizlu, muļķi. Un tā vienīga lieta, kas mums noderēs mirstot vispār nav tajā sarakstā..Bet kas būs ši lieta? Nekas, jo neviens jau dzīvs nav palicis. Ir vēl iespēja nepiedzimt, vai piedzimt jau mirušam, bet nav iespājas nenomirt.. Griba tomēr palikt uz zemes, kaut puķuzirnīša veidā, kaut kā tarpiņam , odiņam vai vismaz mušai... Māja, ozoli, bērni, mazbērni, atklējumi, sasniegumi.. Tikai palikt pie šīs lomas.. pie šīs izrādes lomu sadalījuma.. pat tad, ja loma iedalīta pilnīgi tizla.. Pieņemt savu tizlumu vajag, lai cik tas būtu tilzs un trennēt patiesu smaidu.. Sanāca daudz, laikam visvairāk kā jebkad.. varbūt ka iznāks vēl kaut kas pa nedēļu.. No bērnības atceros uzrakstu uz vienas kapsētas vārtiem – neraudi, tavi mirušie dzīvo...(neraudi, neviens tevi nepametīs vienu šajā ceļā pretim nezināmajam šausmām – nāvei)
