Kā varbūt daži jau būs pamanījuši, sadaļā Shēmas ir parādījusies Tjūdoru dinastijas ģenealoģiskā shēma. To kopā ar Normundu Tiltiņu veidojām kādos piecos piegājienos. Šo variantu nevar nosaukt par gatavu un pabeigtu, kur nu vēl par nediskutējamu. Shēmā daudz kā nav, ieskaitot arī skaidru principu, kas tajā jāieslēdz un kas jāatstāj ārpus. Šis variants ir drīzāk intuitīvs, piedaloties gan manai, gan Normunda intuīcijai. Varbūt paies kāds gads un būs skaidrs, ka kaut kas tajā noteikti jāliek klāt, bet kaut ko var neparādīt.
Esmu jau agrāk teicis, ka ģenealoģija ir trīsdimensionāla. Ja izdotos tikt pie datorprogrammas, kas atļautu ievietot dzimtaskoku telpā un skatīties uz to no visām pusēm, tad to varētu turpināt veidot līdz kādai vismaz teorētiski iespējamai un apzināmai robežai, kad prasītos teikt – tur ir viss angļu (Eiropas) karaļnams. Kad tas notiks, varēsim pārtraukt kompromisus, kuri rodas tikai ierobežojumiem telpu parādīt plaknē.
Bet nu pie iemesliem – kādēļ šī shēma? Kāda kliente, ievērojusi tās vairākus sasvītrotos variantus uz mana rakstāmgalda, jau paguva nodēvēt mani par „trako zinātnieku” – tādu, kas dzīvo tikai savās, citiem grūti saprotamās idejās un pasaulēs, droši vien galīgi nepraktiskās. Es, protams, sevi tā neuztveru, bet viedoklis interesants.
Jautāju sev – ko iegūst mūsdienu teātramīlis, kurš noskatās Šillera „Mariju Stjuarti”, bet kuram nav iespēju parakņāties šādā shēmā? Manuprāt, kaut ko tik attālinātu no tā, ko ir domājis autors, ka dažos gadījumos jau varētu teikt – skatītājs ir spiests izdomāt jaunu lugas patiesību. Tieši izdomāt, nevis interpretēt autora rādīto, tātad radīt kaut ko, kas vispār nesaskaras ar Šillera darbu nevienā punktā. To pašu var teikt par aktieriem un citiem māksliniekiem, kas izrādi veido.
Zīmju sistēmā, kurā mēs esam pieraduši dzīvot, ir daudz kā tāda, kas šo zīmju nezinātājam liek palikt ārpus šīs sistēmas. „Marija Stjuarte” ir pilna ar šādām zīmēm – Šilleram tās bija pašsaprotamas, bet mēs varam pat nepamanīt, ka kaut kur ir bijusi zīme. Lielais vairums šādu zīmju slēpjas Eiropas vēstures zināšanās. Bet vēstures uztvere tolaik bija nesaraujami saistīta ar aristokrātu ģenealoģiskajām kolīzijām. Jaunas politiskās vai militārās idejas izcelsmi un loģiku varēja saprast tikai tie, kas šo ģenealoģiju zināja. Bez tam – ģenealoģijas zināšanas bija ļoti saistītas ar psiholoģijas un cilvēku dabas izpratni. Piemēri no karaļu dzīves tika izmantoti līdzīgi kā grieķu mīti – lai pamatotu un ieraudzītu kaut ko vispārcilvēcisku un fundamentālu.
Ne jau tikai Šillera daiļrades izpratne pieprasa zināšanas, par kurām še runāju. Ne mazākā mērā tās vajadzīgas, lai saprastu mūsu teātros daudz rādīto Šekspīru – šajā ziņā latvieši jau droši vien ir izveidojuši tādu Šekspīru, par kuru ļoti brīnītos kaut vai mūsdienu angļu intelektuāļi. Bet no šejienes kaut kas vēl svarīgāks – rietumeiropieši dzīvo tādā zīmju sistēmā, par kuras izcelsmi mēs ne tikai nezinām. Sliktākais ir, ka mēs nemaz nezinām, ka nezinām. Un jūtamies bezizejā vai arī aizvainoti un dusmīgi, konstatējot, ka „Eiropa mūs nesaprot”.
Ar to es negribu teikt, ka visi rietumu ģimnāzisti zina savu zemju karaļnamu dzimtaskokus. Nē, protams. Bet jūtas tajos ieausti, tādēļ viņiem ir refleksi, kas liek šodienas problēmas un jautājumus reducēt uz senākiem – un ne vienmēr tie ir interpretēti grieķu mītu zīmju sistēmā. Parasti tiek izmantota sava vēsture – ģenealoģija – psiholoģija – rīcības principi – ētika.
Varētu teikt – bet arī mums, latviešiem tā ir. Mēs jūtamies saistīti ar savu vēsturi un izmantojam tās saikni ar mūsdienām. Un arī mums līdz ar to ir sava zīmju sistēma, kas nav saprotama rietumeiropietim. Jā, bet tas jau saka tikai to, ka saskarsme starp tautām neveidojas tikai ar valodu starpniecību. Valoda ir daudz, bet ar to nepietiek, lai saprastos.
Arī attiecībā uz ideju vēsturi pagājušā gadu tūkstotī ir ļoti izdevīgi tās saistīt ar kāda monarha valdīšanas laiku, tad „izveidot linkus” uz viņa personību, ģimeni un ģenealoģijā sakņoto ietekmi. Tas tā notiek arī Latvijā, atcerēsimies kaut vai Kurzemes hercogu Jēkabu. Un šādai pieejai ir priekšrocības salīdzinot kaut vai ar jau minēto grieķu mitoloģiju kā atskaites sistēmu. Aristokrātu dzimtaskoki ir ļoti precīzi dokumentēti – vairumā gadījumu ir zināmi ne tikai dzimšanas, miršanas, precību un kronēšanas gadi, bet arī datumi. Kopā ar citiem vēstures faktiem tas rada ļoti labas cilvēku raksturu rekonstruēšanas iespējas, ko rietumos izmanto.
Latviskajā Latvijā nav tradīcijas uz mūsu zemes vēsturi raudzīties kā uz mūsu feodāļu dzimtaskokos un to loģikā balstītiem notikumiem. Mēs gribētu, lai šādas vēstures nebūtu, jo tā jau tad būtu svešinieku - vācu vēsture. Bet tāda vēsture ir un tā ir ietekmējusi un turpina ietekmēt latviešus. Kad biju galvenais ārsts Straupē, man nācās iepazīties ar fon Rozenu dzimtu, kuras vēsture ir cēlusies tur. Lasīju dzimtas vēstures materiālus, kuros mudžēt mudžēja no ģenealoģiskiem faktiem. Bet kur ļoti skaidri bija arī rādīts, kā dzimta iekļaujas Latvijas un Eiropas notikumu plūsmā. Manī ir palikusi šī sajūta – sēžu savā kabinetā, kas kādreiz bija bijusi barona guļamistaba, lasu un sajūtu, kā no šīs vietas savienojos ar visu, kas kādreiz ir noticis.
Kaut kad man būs jāturpina attīstīt tālaika iespaidus. Un mums kā latviešiem arī būs jāpieaug – jāpiespiež sevi ieraudzīt to, ko noliedzam. Bet varbūt vieglāk ir, ja vispirms lūkojamies kaut kur tālāk – uz Angliju.
Ģenealoģijā ir ļoti jūtams, cik grūti noturēt vēsturi hronoloģijas rāmjos. Mums visu laiku ir jāatgriežas kaut kur, jāapmet loki un jāveido „linki”. Tādējādi vēsture kļūst cirkulāra un būtībā noliedz pati sevi, līdzīgi kā upe pārstāj būt upe, ja vairs netek vienā virzienā. Lai izkļūtu no šī konflikta, var lietot metodi, ko izmantoja gan Šillers, gan Šekspīrs. Atrast dzimtaskokā vai vēsturē vienu punktu – svarīgu personu, parasti valdnieku - no kura izdarīt ekskursijas visos virzienos, kuros vien interese piedāvā mums doties. Esmu nodomājis darīt tieši tā.
Man šķiet, ka Šilleram, rakstot „Mariju Stjuarti”, galvenais izgaismojamais konflikts bija – Sieviete vai karaliene. Sievišķais vai mātišķais. Vēsture deva priekšroku Elizabetei, kura nespēja izvēlēties būt Sieviete. Bet šis konflikts draud pazust mūsdienu skatītāja uztverei, ja neizdarām šādas tādas ekskursijas. Protams, katrs var sekot saviem izpētes virzieniem – šodien ir Google, Wikipēdija un kas tik vēl nē. Varam daudz dabūt, neatejot no sava datora.
Nākamais, par ko esmu padomājis, ir Henrijs VII. Drīz ievietošu to sadaļā Teātris un paziņošu par šo ievietošanu Sākumlapā. Varbūt būs cilvēki, kam gribēsies parakņāties līdzīgi kā man. Varbūt viņi atradīs kaut ko savu un varbūt viņi to ievietos savos komentāros. Arī vēlāk sekos virkne rakstiņu, kurus vislabāk lasīt, „pieturoties” pie Tjudoru ģenealoģijas.
|
