Kāda sieviete pastāstīja par savu mirušo vīru un milzu mīlestību un uzticību, kas abu starpā valdījusi. Viņi bijuši vienoti pilnīgi visā, pie kam ne tikai medusmēnesī, bet visā, kā noprotams, ne tik īsajā laikā, kas viņiem bijis lemts būšanai kopā. Šķitis, ka ir sadzirdams, ko otrs domā, un uzminams, ko viņš tūliņ teiks. Tāda gulbju mīlestība. Sieviete jautā – vai tad tāda uzticība ir nenormāla?

Par izplatītu praksi ir kļuvis par psihes norisēm runāt morāles un vērtējuma kategorijās – pareizi/nepareizi, normāli/nenormāli, morāli/amorāli utt. Un „labs cilvēks” ir daudz biežāk lietots vārdu salikums nekā „jūtīgs” vai „domājošs cilvēks”. Tāpat arī mana vēstuļu biedrene uztraucas par normālumu. Lai gan arī daudz smalkāku subtoņu tur apakšā. Kaut kādas šaubas. Varbūt pat bailes visu ieraudzīt citādāk. Varbūt pat nojauta, ka ir citi skatījumi uz šo stāstu un nevēlēšanās tos laist sev klāt?

Man liekas, nav pareizu un nepareizu skatījumu, tas pirmkārt. Bet, otrkārt, to var būt bezgalīgi daudz, jo skatu punktu uz jebkuru parādību ir bezgala daudz, un no katra punkta redz kaut ko kaut vai nedaudz savādāku. Man gribas citādi palūkoties un augstākminēto stāstu, nevis tādēļ, ka manējais ir pareizāks, bet tāpēc, ka, ja ir vismaz divi skatījumi, tad parādās dziļums, trešā dimensija.

Es domāju, ka vīrietis un sieviete nekad nav vieni, tos vienmēr triangulē Dieviete. Un ja vīrietis ir uzmanīgs, uzticīgs un alkst tuvības ar savu sievu, tad tā jau vienmēr domās, ka tas aiz mīlestības uz viņu. Bet ja es teikšu, ka varbūt tomēr ne tik daudz aiz mīlestības, ka varbūt vairāk aiz bailēm no Dievietes? Varbūt vīrietis baidās pat acis uzmest citu sieviešu Dievietēm, jo viņam ir fantāzija, ka savas sievas Dieviete tad var pastrādāt kaut ko tik briesmīgu, ka bail pat iedomāties. Sajukt prātā, piemērām. Raudāt aiz sāpēm, līdzīgi kā varbūt ir raudājusi vīrieša māte. Sievas Dieviete var būt pat tik biedējoša, ka neatļauj vīrietim ielūkoties savā paša dvēselē, neļauj apjaust, kādas vēlmes tajā slēpjas. Varbūt tā Dieviete saka – nekas labs tur nevar būt, skaties tikai uz mani, tad tu nekur nepazudīsi! Un vīrietis varbūt nav gluži zem sievas tupeles, varbūt viņš drīkst doties ar draugiem medībās vai uz basketbolu. Bet ieraugot citu sievieti, viņš tūliņ pat sasals, kas nevarēs nebūt noziegums pret šīs sievietes Dievieti. Un šī svešā Dieviete vīrietim sūtīs savu sodu, kurš nebūs mazais. Ja ir nelabvēlīgs fons (incests un/vai vardarbība no sieviešu puses bērnībā), šāda Dieviete var pat atnest puisim psihozi.

Bet ne mazāk traki ir būt sievietei uzticīgajā pārī. Ja viņa ir tik naiva, ka iedomājas, ka „tas viss viņai” un „mans vīrs MANI neprātīgi mīl”, tad patiesībā viņa nonāk diezgan grūtā situācijā. Tā ir konkurence ar Dievieti, kuras rezultāts var būt tikai viens – Dievietes dusmas un sods par šādu augstprātību. Sievietei ir svarīgi neaizmirst savu pienākumu – ziedot Dievietei sevi un savu ķermeni kā Dievietes altāri, būt priesterienei un atļaut, lai vīrs kalpo Dievietei, vadīt šo viņa kalpošanu, saņemot par to Dievietes atzinību.

Man šķiet, šis ir ārkārtīgi svarīgs punkts sievietes individuācijā. Ja viņas vīrietis ņemas ap Dievieti, tad viņa pati pa to laiku var gan atpūsties, gan veltīt laiku sev un savai nākotnei. Viņai nav par visu varas makti „jābūt mīlestības cienīgai” un jāatbild ar „pretmīlestību”, piemērām, mātišķas aprūpes veidā. Vai cenšoties būt mūzai vai hetērai, noteikti spēlēt pirmās lomas Dievietes vietā.

Lai sieviete tiktu līdz Sievietei, viņai vajag savu daļu vientulības, kas vēršas vienatnē. Vai, kā teica Virdžīnija Vulfa, viņai vajag savu istabu. Ja viņai jānoņemas ar vīra mīlēšanu un priecāšanos par lielisko saskaņu, uzticību un laulības laimi, tad var pazust perspektīva. Dievietei jāziedo savs ķermenis, bet prāts jāatstāj pašai sev. Jo laulība nevar būt mūžīgs medusmēnesis. Ja tajā ir bērni, tad Mātei un Tēvam ir arī absolūti atšķirīgs redzējums uz bērnu. Ieprogrammēts konflikts. Ja mīlestības un uzticības prasības dominēs pār konflikta neizbēgamību, tad pieaugušo un Dievietes intereses dominēs pār bērna interesēm.



Tāds dīvains šis ieraksts, ņemot vērā, ka valsts dzimšanas dienā un varbūt vajadzētu kādas patriotiskas runas. Tā vietā runas ir matriotiskas un kāds gan tur pārsteigums – mūsu Brīvības piemineklis tak ir skaidra Dieviete, pacelta debesīs. Un Latvija nevar būt vīrietis, pat tad, ja tā ir Tēvzeme, vienalga – Zeme.

Es visu patriotisko pulveri esmu izšāvis iepriekšējā nedēļā, šajā tik savācu augļus un svinu. Noskatījos Jevgeņija Paškeviča filmu "Golfa straume zem leduskalna" par Lilitu, Ādama pirmo sievu un Dievieti, manuprāt. Filma laba, bet ne ģeniāla. Autors daudz par Dievieti sapratis, bet ir vēl šis tas, ko vēl nekaitētu apgūt, piemērām par priesterienes un Dievietes attiecībām. Un izlasīju, ko Dace raksta par vācu dārzniekiem Rīgā, kā arī dumpīgās un erudītās gudrinieces Marī reakcijas uz manu rakstu par Latviju galvās: „Pat ja var piekrist par Krieviju un Vāciju kā vecākiem, tik un tā vienīgais bērna ceļš uz pieaugšanu ir atdalīšanās. Aiziešana no viņiem nav vecāku negodāšana, bet vienīgais ceļš uz savu dzīvi."

Nu jā, bet vecāki tak jebkurā gadījumā svarīgi, pirmā un vienīgā garantētā dzīve ir dzimtaskokā. Vai nopelnīsim arī dzīvi personīgo, nav tik droši. Un personīgā dzīve tikai pusaudžiem ir dzimtaskoka dzīves noliegums. Dzīve ar Latviju kā Dievieti ir neizbēgama. Vai no tās izaugs ar kaut kas vēl?

Lai visiem jauki Valsts svētki, domājot ne tikai par sevi un to otro, bet arī par Latviju!