„Īliadas” Trešajā dziesmā aprakstīts, kā abi karaspēki, nostājušies kaujas gatavībā viens pret otru, atrod tomēr lielisku konflikta risinājumu – lai Parids cīnās ar Menelāju. Kurš uzvarēs, tam paliks Helene II. Ja uzvar Parids, tad ahaji brauc mājās pie sievām tukšā. Ja Menelājs – tad viņš atgūst zaudēto sievu, tās mantu un vēl arī taisnīgu kara kontribūciju kā algu grieķu armijai, kas tik daudz pūļu pielikusi, lai atjaunotu taisnīgumu tās izpratnē.
Divkauja notiek un tajā diezgan nepārprotami (un skaisti) uzvar Menelājs, lai gan par uzvarētāju viņš netiek pagūts izsludināt. Iejaucas Afrodīte, ietin Paridu miglas mākonī un aiznes uz viņa apšaubītās laulības gultu (kas tur notiek, ir atsevišķs, arī pamācošs un skaists stāsts). Tomēr abi karaspēki jūtas atviegloti, visiem Menelāja uzvara šķiet atrisinājums. Tagad tikai vēl formalitātes ar kontribūciju, sievas atdošanas procedūra – visumā diezgan jautras, pamācošas un interesantas lietas. Gan jau gaidāmi svētki, gan jau kādas sporta sacensības. Izpaliks daudzas bezjēdzīgs nāves, varēs braukt mājās.
Taču Ceturtā dziesma sākas ar dievu sapulci, kurā Hēra parāda savu neapmierinātību ar šādu iznākumu. Viņa griežas pie sava vīra, Zeva:
Būtu daudz labāk, ja vienam ar otru vairs nebūtu ķildu:
Klausīšu Tevi arvienu, tu mani, tad sekos mums arī
Pārējie mūžīgie dievi. Liec Palladai Atēnai knaši
Doties uz drausmīgo kauju pie trojiešu pulkiem un grieķiem;
Vēli, lai mēģina viņa, ka uzvaru guvušos grieķus
Trojieši kaitināt sāktu un uzbrūkot zvērestu lauztu.
Un Zevs arī (pilnīgi bez kādas pauzes, sievas priekšlikuma apdomāšanas vai apspriešanas ar citiem dieviem, kā tas grieķu tradīcijā parasti mēdz būt, dažreiz pat apstādinot darbību uz vairākām lappusēm) pakļaujas. Viņš dod rīkojumu Atēnai:
Dodies uz nometni knaši pie trojiešu pulkiem un grieķiem,
Mēģini iekārtot tā, ka uzvaru guvušos grieķus
Trojieši kaitināt sāktu un uzbrūkot zvērestu lauztu.
Karš atsākas, jo Likaona dēls Pandars pamiera laikā ar bultu ievaino Menelāju, karavīru asinis turpināja līt. Šajā sakarā daudz jautājumu un pārdomu – to rezultātā atgriezos pie Trojas kara iemesliem. Atcerējos Tetīdas kāzas ar Pēleju – šajā laulībā, atcerēsimies, dzima Ahillejs, galvenais Trojas kara varonis un iznākuma nodrošinātājs. Bet kāzās taču strīda dieviete Erida iemeta dieviešu pulkā ābolu ar uzrakstu – Visskaistākajai.
Tālāk sekoja sacensība starp Hēru, Atēnu un Afrodīti, kurā ar korumpētā tiesneša Parida palīdzību uzvarēja pēdējā. Bet kā redzam tagad, Trojas kara laikā – skaistumsacensību uzvarētāja Afrodīte ir trojiešu pusē, bet zaudētājas Hēra un Atēna palīdz ahajiem. Izskatās, ka Eridas ābola iedarbība nav beigusies līdz ar Afrodītei piešķirto uzvaru toreiz. Izskatās, ka toreizējiem notikumiem ir sekas. Izskatās, ka tālaika zaudētājas turpina cīņu. Un izskatās, ka viņas atriebjas tiesnesim. Viņām nepietiek ar vienkāršu Parida pazemošanu, vajag ko vairāk. Visas viņa pilsētas iznīdēšanu, visas dzimtas un visu sabiedroto nogalināšanu. Tā dieves mēģina nomazgāt savu toreizējo zaudējumu.
Bija kaut kāds iemesls, kādēļ toreiz par tiesnesi izvēlējās mirstīgo Trojas valdnieka dēlu, kas Tetidas kāzu laikā ganīja kazas un aitas Trojai tuvumā esošā Idas kalna (nejaukt ar Idas kalnu Krētā) nogāzēs. Un bija kāds iemesls, kādēļ viņš piekrita vai (varbūt) nedrīkstēja nepiekrist. Skaists puisis, bet pabailīgs un gļēvs - tā mīts stāsta par Paridu, citviet sauktu par Aleksandru. Laikam jau viņš nespēja pateikt „nē” – tieciet galā pašas!
Paridam par darbu Afrodīte piešķīra zemes visskaistāko sievieti Helenu – neba jau bez augstākas ziņas viņš izšķirās uz tādu soli – doties no Mazāzijas Trojas uz Peleponēsas Spartu, lai tiktu pie sievas – tik slavenas un izcilas, tomēr kādam jau apsolītas un dabūtas. Viņam tikai vajadzēja aizbraukt, dabūt apsolīto (Helene II taču arī nedrīkstēja teikt „nē”) un doties atpakaļ – uz Troju. Dievi kārtoja visu, bet par to lēmumiem atbildēja cilvēki, jo jācieš , jājūtas vainīgiem, apkaunotiem un jāmirst taču bija viņiem!
Uzkrītoša ir Zeva pozīcija – viņš nepretojas sievas lēmumiem, viņš pat neiebilst, bet nekavējoši izpilda tās rīkojumus, tādējādi parādot, ka neiejaucas sieviešu – dieviešu padarīšanās. Vai tik to nesauc par tālredzību – skaistumkonkursa lietās nostāties pret kādu no viņām varēja būt bīstami pat Olimpa saimniekam! Bet ja tā – kāds nelga gan bija Parids, piekrītot būt par tiesnesi! Kā viņš, viņa dzimta un pilsēta par to tika sodīti!
Zaudējums skaistumkonkursā var būt tāda aizvainojuma avots, kas akli un paštaisni gatavs iznīcināt šajā zaudējumā pilnīgi nevainīgu puspasauli, tādā veidā gūstot gandarījumu. Kaut ko tipiski sievišķu šeit var atpazīt pavisam droši – tas nav nekas jauns, šāda apjoma aizvainojums. Bet ne tik bieži gadās aizdomāties, cik akls un asiņains tas spēj būt. Kad Kārena Ārmstronga kaut kur pieminēja „dievieti, kas brien pa asiņu jūru”, manī šis tēls saglabājās, bet es toreiz nevarēju atrast tam atbilstošus piemērus grieķu mitoloģijā. Tagad šis piemērs ir atradies.
Minētā „Īliadas” epizode liek aizdomāties par vēl kādu jautājumu – vai Olimpā pastāvēja „apzināta” monogāmijas atbalstītāju partija, kurai pretojās poligāmijas atbalstītāji Afrodīte, Arejs, Apollons, Artemida? Varbūt viņi nemaz nebija par šādu jautājumu aizdomājušies, tā vienkārši sanāca? Starp daudzajām dzīrēm ar nektāru un ambroziju viņi šad tad padiskutēja, pakašķējās un nonāca pie rezultāta, kas pašus pārsteidza – monogāmija un monoandrija ir progresīvākas par poligāmiju un poliandriju!
Lieki atgādināt, ka sakot „dievi”, es domāju kādas psihes struktūras, arhetipus, ja vēlaties. Bet Olimps un dievu sapulces tad parādās kā spontanitātes laboratorija, kurā dzimst jauni sasāpējušu problēmu risinājumi. Bet tajā tiek pieminēti arī vecie, tradicionālie risinājumi, mūžsenas psihes funkcijas, kuras mūsu saprašanai aprakstītas mītu veidā. Dieviešu skaistumkonkurss laikam pieder pie vissenākajām funkcijām, ja jau tā izcelsme attiecināta uz htonisko dievību Gajas un Ūrana meitas Tetīdas kāzām ar mirstīgo cilvēku Pēleju. Tātad šajā laulībā dzimušais ir Dievietes dēls. Vēl nebija vajadzības apkarot vīrišķo dievu vēlmi būt tēviem, tādēļ arī nevajadzēja mītus par Varoņa – Dieva dēla dzimšanu. Ahillejs ir spilgti atkarīgs memmesdēliņš – tiklīdz rodas problēma, viņš apsēžas pie jūras un raud, līdz Tetīda iznirst no jūras dzelmēm dēlu nomierināt. Un tieši viņš, Dievietes dēls, tiek (mātes?) upurēts, lai nomierinātu citu dieviešu aizvainojumu. Bez Ahilleja cīņas un nāves grieķiem karu uzvarēt nebija lemts – viņš uzvarēja un krita, lai mātes kāzās radušies pārpratumi tiktu nogludināti.
Skatījumu skaits: 1186 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Marī - forši! Tas iepriecina, protams,arī es zinu un arī manā apkārtnē ir vīrieši,kuri audzina bērnus. Un vēl - arī uzņemas atbildību par to, ka bērni tiek radīti. Neliek sievietēm čakarēt savu veselību ar visādiem hormonpreparātiem utt. Uģim - Rudzītim un tam minētajam polittehnologam - visticamāk, Liepniekam, Eiropas mājā vienā seminārā, bija, tā teikt,saraušanās. Rudzītis Liepniekam "sakāpa uz varžacīm". Un tad nu marihuānas fans cenšas atkosties, kur un kad vien var.
Manuprāt VR ļoti cenšas akcentēt, ka sievišķis nevar izaudzināt bērnu un te nav pretrunu. Pretrunas it kā rodas no tā, ka nespējam saprast VR teikto, jo tas vienmēr ir mazliet izrauts no konteksta. Jābūt lielam VR fanam, lai katru etīdi saskatītu kopēja scenārija sakarā. Vēl kāda lieta, ka visiem interesē "nobīdītie gadījumi", jeb tie kas nav optimālie. Trakie ir interesāntāki, viņi rada, mokās, ir varoņi utt, normālie ir garlaicīgi. Tāpēc paskatot atsevišķu gadījumu šķiet, ka VR aģitē pret sievietēm. Kaut man liekas, ka pētnieki ir pēc vienas versijas atbildīgi, pēc otras gļēvi, lai dotu vadmotīvu jeb vienas zāles visiem. Vieglāk pateikt, kas ir greizi, nekā, kas jādara, lai to novērstu. Un tā ir ļoti populāra padarīšana mūsu visu komunikācijā. uģim. Nav zemiskākas profesijas par polittehnologiem un īpaši tiem, kam latviešu nācijas eksistence slēpjas valstiskuma zaudēšanā un tautas laimē - zālītes smēķēšanā. Arī tāds viedoklis pastāv.
Ir tāds teiciens, - "labāk savus pienākumus darīt slikti, nekā otra- labi". Tas, ka sievietes tiek aicinātas uz vīrieša attīstīšanu sevī un vīrieši uz cīņu ar sievietēm, ir baigā nodevība no tā paša patriarhāta viedokļa.
Bet ir taču tādi vīrieši, kā Jūs rakstāt. Manā ģimenē tādi ir, radu un draugu vidū arī ļoti daudz tādu (tas, ka katram cilvēkam kāds dēmoniņš vai skeletiņš skapī, cits stāsts). Un izaudzina viņi gudras un skaistas meitas un stabilus un pašapzinīgus dēlus. Tad kāpēc Rudzītis izliekas par viņiem neko nezinām, it kā viņi būtu dinozauri, kuri sen izmiruši? It kā tieši caur viņu pieredzi nebūtu iespjams uzzināt, kā tad izaugt par pieaugušu cilvēku nevis kuslu vaidētāju?
Diemžēl maz tiek runāts par vienu lietu - kā pašsaprotams tiek uztverts,ka bērnu audzināt ir sievietes obligāts pienākums. Vīriešiem tas ir tāds kā izvēles pasākums. Citi to dara, bet lielākā daļa,diemžēl, ļoti ērti jūtas vai nu distancējoties visās Rudzīša akceptētajās "vīriešu padarīšanās"- tusēšanās ar čomiem, futbols,hokejs,basketbols utt.otjpr., medīšana (visa veida) un vēl daudzās citas privilēģijas. Tomēr ar tālāk teikto gribu uzrunāt vīriešus - mīļie, bērnus ir jāaudzina JUMS !!! Un ja sieviete ir nozīmīga 1-3 g.vecumam, tad līdzko bērns sāk sakarīgi runāt, viņu AUDZINA tēvs, māte mīļo, čubina, aprūpē, žēlo. Nu sakiet man - kā gan sieviete var zināt, kādu ir jāizaudzina meitu,un vēl trakāk - kādu un KĀ ir jāizaudzina puiku????? Un te es negribu vainot tikai Rudzīti par šī dabiskā ritma izkropļošanu(viņš jau droši vien arī ir audzināts tradicionāli - ar mammu kā galveno audzinātāju) - jau daudzus gadu simtus tas tā tiek apzināti virzīts - ar mērķi degradēt vīriešus, degradēt ģimeni. Tad kāpēc Rudzītis maldās tajos mītos tā vietā,lai ar savu analītisko prātu meklētu sakni šim murgam un aicinātu atgriezties pie dabiskās lietu kārtības! Mīļie tēvi - JUMS IR JĀAUDZINA BĒRNI! Bet jūsu sievām un draudzenēm (bērnu mammām) ir jāžēlo, jābučo,jāsaka mīļi vārdi, jāpiešuj pogas, jāmāca savas gudrības,jāgatavo gardas ņammas - vienvārdsakot - jāaprūpē. JĀAUDZINA JUMS.Tikai tad varēs izaugt normālas - maigas, sievišķīgas,mīļas, gudras,pašapzinīgas un skaistas meitas ( topošās sievas un mātes) un stipri, cēlsirdīgi,gudri, lepni (no lepnums nevis lepnība), vīrišķīgi, mīloši vīrieši! Kā tad vēl???? Bet kā ir mūsu šīsdienas civilizācijā? Ir radīta vide, ideologija,filosofija, apstākļi utt.-tādi, lai sieviete pat neapšaubītu šo absurdo situāciju, un tad vēl mēs brīnamies - nu kur tad ir radušās visas mūsu ķibeles?
Ko īsti VR grib pateikt, un ko pasaka par sevi un citiem, mītus un vēsturi tulkojot un plakanizējot vien kā nemitīgu kuslu vīriešu un demonizētu sieviešu (dzemžu) saspēli? Reizēm komentāros atbildes jau pateiktas priekšā: Georgs: "Tā vien šķiet, ja Kerols būtu "iegrūdis vīrieti truša alā sanāktu drāma, nevis pasaka." - šis gan attiecas nevis uz visiem vīriešiem, bet tādiem, kādus viņus redz VR. Kihnu Jens: "Ja vīrietis nepiedzīvo iniciāciju, viņš visu mūžu vainos sievieti par kontroli, vienlaikus paradoksālā kārtā prasot no tās atbildību, tātad spēju kontrolēt. Atbildība ir vīrieša sfēra. Sievietes turklāt vienmēr jūt, kad viņu priekšā ir bērns un sāk uzvesties aizbildnieciski, kaut arī attiecībās ar vīrieti ilgojas pēc iespējas cienīt un sekot. Sanāk, ka vīrietis bez izkopta vīrišķā rakstura iedvesmu no sievietes nemaz nevar saņemt, tikai mātes audzināšanu."
-> uģis Ja dievu un arhetipu sinonimitāte ir nekompetences pazīme, tad vispirms nekompetents ir Jungs. Var jau Jungam nepiekrist, bet reliģijas/psiholoģijas/filozofijas akadēmiskajā vidē ar viņa vārdu un arhetipu teoriju rēķinās.
Nezinu, kāpēc tā, bet man Trojas ciklā dažas lietas sapratās savādāk. Pirmkārt, man liekas, ka Zevs tomēr pavēlēja dieviem un dievietēm nemaisīties karā, arī savai sievai, piedraudod ar lielām dusmām. Bet dievietes viņu ļoti daudzas reizes neklausīja, piemānīja, laikam pat iemidzināja. Tad vēl, Zevs sāka jaukties tikai tad, kad Tetīda viņam lūdza par savu dēlu Ahiljeju, kuram bija uznācis "niķītis", kurš bija aizvainots uz grieķiem par kaut ko, un atteicās cīnīties. Un tad arī Zevs visu tikai sarežģīja, izmantojot tās pašas "iekarsušās" dievietes, lai grieķi ietu lūgties Ahileju, lai saprastu, ka bez viņa zaudēs. Un trešais jautajums man radās, domājot, kāpēc Troja neatdeva Helēnu, kapēc? Un viņiem bija veseli 9 gadi lai to izdarītu. Kapēc Trojai bija vajadzīgs viens aizsargmūra posms, kuru cēla ne dievs, tads posms pa kuru var iekļūt pilsētā? Kapēc, pirms Helenas kāzām ar Menelāju vajadzēja noslēgt vienošanos, varoņiem zvērēt palīdzēt, ja vajadzēs? Varbūt tapēc, ka Troja bija nolemta jau sakumā, un bija vajadzīgi "mazie posmi", kas iedarbina visu notikumu.Un Erīda bija pirmais "palaidējs", jau zinot ko tas izraisīs. Ja jau Troja ir "dzemdinājusi" Parīdu, kuru var izvēlēties par tiesnesi, kurš izdarīs tieši tādu izvēli,(viņš tacu izvēlējās nevis no trim sievietēm, bet no trim balvam, ko dievietes viņam apsolīja), tad lai nodeg tāda pilseta. Troja izvēlējās kopa ar viņu. Un pēdejais, par Ahileju un viņa māti... Nezinu... Kaut kā viņa baigi ņēmās ap viņu, drosi vien tapēc, ka zinaja viņa likteni. Baza ugunī, mērcēja dievišķajā dzērienā, paslēpa uz salas pārģērbjot par sievieti, lūdzoties Zevam, visbeidzot, kad cīņa bija neizbēgama atvedot viņam aizsargbruņas un ieročus.. Man tas ar kaut ko asociējas, bet es nevaru vēl saprast ar ko. It sevišķi tā mērcēšana pašu dievu dzērienā..
Nu trakums! Man liekas, ka neviena sieviete uz pašrefleksiju nav mudināma, viss tiek domās malts, pārmalts un analizēts. Ļoti piekrītu Dacei, ka interesē tās tēmas un sevi izprast. Bet sanāk kaut kā nelāgi, jo te sludinātais dzemdes tirānijas koncepts sievietes noliek tādā pozīcijā, kuras viņas tieši parocīgāk drāzt. Sorry!
Paliek sajūta, ka viena daļa vīriešu drakoniski grib, lai sievietes mūžu mūžos dzīvo ar histēriski brēcošu dzemdi, ko viņi var apmierināt (grib domāt, ka to var) un to pat tā kā kategoriski pieprasa un pat tā kā pieskata sievieti, lai tikai nekas viņu neizkustinātu no šīs lomas. Bet sievietei varbūt patiesībā nemaz negribas ar šo spiedienu būt kopā.
Varbūt sieviete aizlaikos ir iebarojusi vīrieti ar kādām gribamzālēm, lai viņš būtu tāds vairoga turētājs.
Tad iznāk ļoti sarežģīta spēle.
Un interesē jau gan ļaužus šīs tēmas, nezinu, varbūt ap tādiem riņķoju, kam daudz jautājumu par sevi, un tad mēs savstarpēji kaut ko dodam un ņemam; nu tas varbūt nav online 24/7, bet aktuāli gan.
Sorry!
