Šonedēļ blogu rakstīt nav viegli. Tomēr arī prasās to darīt. Pieradumi, kuros dzīvojam, dod drošību. Lai varētu pārdzīvot – zaudējumus, nu tos pašus, ko gan citu. Pagājušonedēļ bija ne tikai mana tēva bēres. Arī pirmizrāde Dailes teātrī – Mario Fratti „Rīt manas kāzas”, tās tapšanu biju konsultējis. Un arī tāds jocīgs nieks – tagad man ir jauns dators, vecā, noplīsušā vietā. Un es atkal lietoju jau pierasto Apollo pastkasti.
Notikumi, tik dažādi, tomēr kopā savīti ikdienas dzīves plūdumā, tie saveido arī savādu simbolisku sasaisti, tie viens otru iespaido un viens otram palīdz. Nāve, sēras, bet arī jauni notikumi, iespaidi un pārdomas.
Tagad nedaudz par teātri, par pagājušās nedēļas diskusiju un pirmizrādi. Te ir Gunas (2010-05-20 0:29 Am) pārdomas un jautājums. Esmu laimīgo vidū, kas piedalījās pasākumā [diskusijā]. Bet mans jautājums palika neuzdots[...tas] skar tieši Patrīcijas līniju saistībā ar psihodrāmu [...]Ir gan spontānas rotaļas, kas atbrīvo sajūtas, gan sarunas, gan lomu spēles. Diemžēl nekas no tā viņai nepalīdz sadziedēt savu dvēseli. [...] Jeb varbūt es kļūdos un tā bija pareizi, kā viņa beidza? Taču man likās, ka to, ko Patrīcija izspēlēja dzīvē, vajadzēja izspēlēt vien ārstnieciskā spēlē. Jeb, citiem vārdiem, viņa sajauca spēli ar realitāti. Gribējās tomēr izrādē saredzēt "gaismu tuneļa galā", bet šajā ziņā nācās vilties. Gaismas nebija. Varbūt tieši te slēpjas skatītāju komentārā minētais lugas vājums? Vai varat komentēt šo lugā atainoto psihodrāmas "rezultātu"?
Man šķiet, ka teātris tomēr ir vairāk „ārstnieciska spēle”, nevis dzīve. Savā ziņā tam ir kopējs ideāls ar psihodrāmu – attīrīt dvēseli, vai kā to dēvē grieķiski – sagādāt katarsi. Tas, ka Guna visu uztvērusi „pa īstam”, droši vien jāuztver kā kompliments aktieriem. Par „gaismu tuneļa galā” – man grūti to uztvert kā dramaturģijas kvalitātes kritēriju. Nozīmīgāk ir, ka Guna šo gaismu grib atrast un, šķiet, ar lielu iekšēju spēku. Dažreiz ir labi, ja teātrī atbildes netiek iedotas gatavas, bet tiek ļauts tās sameklēt pašiem.
Manas atbildes (dažas) par drāmas finālu varētu būt šādas.
1. Patrīcija nogalina Nāvi (naids pārvēršas tik stiprā agresijā, ka psihe neiztur un sākas psihoze – sajukšana prātā). Viņai pāris mēnešus atpakaļ mirusi mamma, kuru viņa ilgstoši kopusi, bijusi no tās atkarīga tādā mērā, ka nav spējusi pievērst uzmanību nekam citam, ieskaitot savu seksualitāti un vīriešus savā dzīvē. Nāve stiprāka par mīlu. Cilvēkiem ir gan dusmas, nākošas no saviem nāves pārdzīvojumiem, gan dusmas uz tiem, kas sēro. Esmu pārliecināts, ka, lasot šo mājas lapu ne viens vien ir padomājis: „Nu ko viņš te tik daudz par to nāvi!”. Un nogalinājis mani un tādu nāvi, šajā lapā vairs neviesojoties.
2. Patrīcijai ar Nāvi ir līdzīgi, kā Deividam, kura māti, iespējams, nogalinājis tā tēvs. Kaut kā aizdomīgi daudz Ross tur runā par to, cik ļoti viņš gribējis, bet nespējis sievu nogalināt. Harijs Spanovskis, kurš savulaik studējis arī jurisprudenci, atgādināja – noziedznieks vienmēr atgriežas nozieguma vietā! Lai nu kā ar šīm spekulācijām, Rosa pirmā sieva mirusi kādā neloģiskā un lugas tekstā tieši neatšifrētā veidā. Simboliski, ka Eilīnas slepkavība notiek ar Deivida dāvinātu ieroci, tātad arī „viņa vārdā”, jo viņam arī bija jāpārdzīvo (mātes) nāve. Bet varbūt, ka Deivids (neapzināti) ieroci dāvināja, lai Patrīcija nogalinātu Rosu?
3. Patrīcija revanšējas par savu nespēju kādreiz „nogalināt” – izkonkurēt savu jaunības sāncensi, Deivida māti. Tagad konkurente ir Deivida līgava, bet Patrīcija – izaugusi un to jau spēj.
Šīs atbildes kopā ar pārdzīvojumu no izrādes dod mums iespēju atrast ceļus, kā Patrīcijas jautājumus, gadījumā, ja tie ir arī mūsējie, risināt nevis impulsīvā, neapzinātā un psihotiskā veidā, bet apzinoties mehānismu, kurā, iespējams, esam iekļuvuši, un saprast, ko tas ar mums dara. Lugā daudz tika pieminēts naids – bet galvenokārt kā mīlestības antagonists un pavadonis vienlaicīgi. Tomēr tas ir arī nāves pavadonis... Dusmas, naidu, kas radies nāves pārdzīvojumā, var pārstrādāt arī bez slepkavības, bet ja uz skatuves šī problēma tiek maksimizēta, tad tas jau kā teātrī parasts – galveno parādīt vai nu pārspīlētā vai noklusinātā veidā.
Ir vēl viena atbilde.
4. Nogalināšanu varam uztvert arī simboliski, kā intrapsihisku procesu sievietes psihē, ar kura palīdzību tā pārslēdz sevi no Meitas lomas (Eilīna) uz Mātes lomu (Patrīcija). Iemīlēšanās periodā Deivids parāda sevi kā spilgti izteiktu Tēvu, kas Eilīnas vēlmes spēj nolasīt no acīm. Tajā pat laikā tā Dēla vajadzības parādās spilgtāk par spilgtu, viņam vajadzīga Māte. Tas ir tipisks process katra jaunā pāra dzīvē, kas savā ziņa izdevīgs visiem – jaunais vīrs dabū jaunu Māti savas mātes vietā. Jaunā sieva – uztrenējas Mātes lomai, kas drīz var būt vajadzīga Bērnam. No šāda viedokļa raugoties, luga vispār ir par klasisko četrstūri Māti, Meitu, Tēvu, Dēlu.
Šī atbilde ietver sevī gaismu tuneļa galā, tikai tas tunelis nav nekāds īsais, pa to būs jāiet tikmēr, kamēr bērns izaugs.
Un vēl viena.
5. Lugā ir tāds personāžs kā melnādainais kalps Mozess, kura ģimenes modelis ir „visnormālākais”, ja tā vispār var teikt. Man ienāca prātā, ka Mozess varbūt ir Mozus ar saviem baušļiem un monogāmijas ideju. Varbūt, ka režisors Mihails Gruzdovs šo gaismu paslēpis nejauši. Bet varbūt pavisam apzināti – lai padarītu melnāku tumsu un līdz ar to – stiprāku vajadzību pēc gaismas.
P. S. Šis vislabāk būs saprotams tiem, kas bija izrādē. Bet varbūt tas kādu ieinteresēs uz to aiziet. Dramaturģiskais materiāls, manuprāt, ir lielisks.
|
