Dodos tālāk visās šajās incesta lietās, jo tās parādās mūsu ikdienas attiecībās kā psiholoģiski spēki, atavismi, kam vairs nav seksuālu izpausmju (attiecību nozīmē). Lai tās saprastu, mums atkal jāatgriežas pie Humberta Humberta. Lai kaut nedaudz mierinātu dažas šī bloga lasītājas attiecībā uz manu morālo pozīciju H.H. sakarā, jau pašā sākumā citēšu „Lolitas” priekšvārda autoru Džonu Greju, filozofijas doktoru, Vidvortā, Masačūsetā, 1955.gada 5.augustā, kura viedoklim pilnībā pievienojos:
Es nebūt nevēlos slavināt „H.H.” kungu. Nav šaubu, ka viņš ir pretīgs, ka viņš ir zemisks, ka viņš ir spilgts tikumiskas spitālības piemērs, ka viņā ir apvienots niknums un draiskulīgums, kas var liecināt par dziļām ciešanām, taču nepadara tīkamus dažus viņa jūtu izpaudumus. Viņa dīvainība, protams, ir smagnēja. [...] Viņa izmisīgais godīgums, kas caurauž šo grēksūdzi, nebūt neatbrīvo viņu no atbildības par sātanisko rafinētību. Viņš ir nenormāls. Viņš nav džentelmenis. Tomēr ar kādu burvību viņa vijole modina mūsos maigu līdzjūtību pret Lolitu, liekot iegremdēties šajā grāmatā, kaut arī izjūtam riebumu pret tās autoru.
Tomēr morāla pozīcija nevar palīdzēt man kā psihotearapeitam ārstēt savus klientus – man tie ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir, jāsaprot un empātiski jāskatās uz dzīvi no viņu pozīcijas. Godīgi varu teikt – šis pienākums nedara manu dzīvi vieglāku, kāda tā noteikti būtu, ja man izdotos iztikt tikai ar stingri morālisku un patriarhālu stāju. Tomēr, atzīšos, šādā gadījumā man par sevi būtu jādomā kā par „nedaudz aprobežotu” (toties droši vien laimīgāku, ko man mīļi novēlējušas dažas lasītājas). Un tā, redz, būdams savu intelektuālo ideālu padevīgs kalps, esmu izvēlējies labāk dzīvot sarežģītā daudzu patiesību pasaulē, nevis laimīgi gozēties vienas morāliski drošas patiesības siltajos staros.
Bet ja tā, tad man neizbēgami jārunā par H.H. „grūto bērnību”, kurai taču noteikti jābūt (lai gan kāds tās pieminēšanu uztvers vienīgi kā amorāla un veikla advokāta runu, lai izpestītu neapšaubāmu nelieti no taisnās tiesas tvēriena). Šim kādam būs taisnība, jo vai gan var būt grūti būt elitāras Rivjēras viesnīcnieka dēlam un vīna, briljantu un zīda tirgotāju mazdēlam un mazmazdēlam?
Nedaudz var mulsināt nacionalitāšu kokteilis H.H. senčos: tēvs – austrietis/francūzis, bet māte – angliete, attiecībā uz kuru nezin kādēļ tiek minēts, ka viņas tēvs bijis alpīnists, bet abi vectēvi: mācītāji – eksperti. Pats svarīgākais notikums tomēr ir mātes nāve, kad H.H. bijis trīs gadus vecs, ļoti īpašos apstākļos – pikniks, zibens...
Kad mana māte izmirkušās drānās, zibeņu gaismā, kas plaiksnījās strauji uzplūstošā miglā (tā es iztēlojos viņas nāvi), skrēja, grūti elsodama, augšup pa kalna kori Molineto, kur viņu uzreiz nospēra zibens, es biju mazs puika, un vēlāk man neizdevās ar atpakaļejošu datumu izraisīt sevī nekādas vispārējas bāreņa skumjas, lai arī cik neganti mani pluinīja psihotearapeiti vēlākajos depresijas periodos.
Jā – šajā punktā H.H. ne tikai nespēj sevī izraisīt „nekādas bāreņa skumjas”, šeit viņš kļūst arī dīvaini sasprindzināts un auksti ironisks (padomājiet tikai, kā jājūtas cilvēkam, kuram autors piedēvē šāda teksta izdomāšanu - ... man neizdevās ar atpakaļejošu datumu izraisīt sevī nekādas vispārējas bāreņa skumjas ...) Tas, ka psihoterapeitiem neizdevās viņu sapluinīt, mani nepārsteidz, ir taču tik jūtams, kādas intensitātes ir H.H. sāpes un kādas ir aizsardzības no šīm sāpēm. Vispār – ironija un intelektuāls skarbums kopā ar bērnišķīgu un reizēm klaji zīdainisku aizvainojumu ir visas grāmatas firmas zīme. Mātes zaudējums kā sirdī iestrēgusi lode, nemitīgi jūtams, bet dažos gadījumos - neārstējams.
H.H. aizsardzība pret sāpēm ir pārvērtusi māti par Anabellu – viņa vienaudzi, kura „nomira no tīfa Korfu salā”, bet ar kuru zēnam bārenim 14 gadu vecumā bija ārkārtīgi skaists, romantisks un dziļš mīlas piedzīvojums. Nu un tādēļ H.H. ir tāda vājība uz mazām mātišķām meitenēm – nimfetēm. H.H. bērnība visā pilnībā ir apzīmējama kā vientulība zelta būrītī, - viņa tēvam pēc mātes nāves bija daudzi mīlas piedzīvojumi, kuru dēļ dēlam neatlika laika. Arī ar mirušās sievas vecāko māsu, kas kaut kādā mērā pūlējusies būt zēnam mātes vietā un kura manī kaut kā ļoti „atsit” dažas Šarlotes Heizas īpašības:
Vēlāk es dabūju zināt, ka viņa bija iemīlējusies manā tēvā un kādā lietainā dienā viņš neapdomīgi izmantojis viņas jūtas – taču, tiklīdz laiks noskaidrojies, visu aizmirsis. Es biju ļoti pieķēries viņai, lai gan bargi – liktenīgi bargi – bija daži viņas principi. Iespējams, viņa vēlējās, lai es dienās būtu tikumīgāks atraitnis nekā tēvs. Tantei Sibillai bija debeszilas, apsārtušas acis un vaska dzeltena seja. Viņa sacerēja dzejoļus. Bija dzejiski māņticīga. Teica, ka zinot, kad miršot – tad, kad es būšu sešpadsmit gadus vecs, - un tieši tā tas arī notika.
Cik diskrēti – par bargajiem principiem un tikumīgāku atraitni nākotnē... Nu, bet tagad saskaitīsim – trīs ļoti nozīmīgu sieviešu nāves vecumā līdz pilngadībai, kuras visas H.H. ir izjutis kā Mātes. Tāda pieredze nevar, no vienas puses, negribēt kaut kā piepildīt patukšo Dēla – Mātes attiecību kausu, un otrkārt, - tā nevar likt negribēt kaut kā kontrolēt šo procesu. Panākt, lai nākamā Māte būtu viņa rokās un aizsardzībā, varbūt tad viņš spētu garantēt, ka tad tā nemirtu...
Kad Lolita tomēr aizbēg no H.H., viņš iekrīt ārkārtīgi saasinātu un hronisku dvēseles sāpju stāvokļos, kas sakombinējās ar ļoti bērnišķīgu aizvainojumu un dusmām. Apbrīnojami, kā kaut ko tādu var izturēt, neieslīdot psihozē. „Lolitas” izstieptais nobeigums ir laikā bezgalīgi izstieptas sāpes.
Šeit, protams, jautājums. Nu, bet kā tad varēja gadīties, ka tās ārstēšanas un pašārstēšanas iespējas, kuru iespaidā H.H. nonāca un kas tik ”iejūtīgi” (t.i. ironiski, reizēm ar spēcīgu dzelžainības piegaršu) aprakstītas lappusēs, kurās H.H. vēl nebija saticis Lolitu,
(Kaut gan es sev iestāstīju, ka man vairāk nekā nevajag kā tikai uzkarsētu pot-au-fe (virumu – franču val.) un dzīvu maksti, taču Valērijā man patika tas, ka viņa prata izskatīties kā maza meitene.)
bet bija jau prom no sievas Valērijas; kā gan šīs daudzās terapijas nedeva nekādu labu rezultātu? Es, negribētu būt kategorisks, bet man šķiet, ka atbilde ir šajās pat aizsardzībās – ironijā un intelektuālajā dzelžainībā. Sāpes ir zem tām, bet aizsardzības ir tik stipras, ka nelaiž sāpes ārā. Iespējams, eksistē vārdos izteikta fantāzija – „ja es vēlreiz izjutīšu sāpes par mātes nāvi, tad nomiršu pats”. Bet būsim godīgi – cik daudzi no mums būtu gatavi uz to, lai bez anestēzijas atlauž lūzušu un nepareizi sadzijušu kaulu, lai pēc tam tā galus korekti un profesionāli savienotu pareizi?
Tātad – satikušies divi ievainoti cilvēki, viens pieaudzis un ar milzīgu mātišķības deficītu (lielu Dēla lomu) bet otrs bērns, kuram totāli izjaukta visa viņa matriarhālā pamatne, kuras atkaluzbūvēšanai ir vajadzīga vīrišķa (Dēla un Tēva) tuvība, atzīšana un sekojoša šī vīrišķā „nogalināšana”. Dzīvē, protams, ir sastopami daudz tādi gadījumi, kas ir nesalīdzināmi nesimpātiskāki par H.H. un Lolitas gadījumu, un kuros mums būtu daudz grūtāk būt empātiskiem pret abiem. Tomēr man jāsaka, ka, pirmkārt, nevar neatzīt, ka H.H. un Lolita viens otram palīdzēja labāk, nekā to būtu varējuši ļoti daudzi terapeitiskie piedāvājumi. Bet nekādā gadījumā nevar teikt, ka tas, kas notika starp abiem un bija spontāni terapeitisks, varētu tikt uzskatīts par nobeigtu terapiju. Šeit jautājumi ir tikai („tikai” nemaz nav „tikai”) uzšķērsti, aktualizēti, atvērti un tas nenozīmē, ka viņiem jau ir palīdzēts. Sāpes tika ārā un H.H. nenomira. Lolita tika „atzīta”. Profesionālā terapijā jautājumi būtu jānobeidz. Bet no tā izriet „otrkārt”.
Jau teicu, ka diezvai ir pietiekami, ja mēs šādus gadījumus atstājam tikai morāles un likumbardzības ziņā. Man liekas, ka tiesām būtu jādod iespēja izvēlēties alternatīvu cietumsodam, vai jāparedz tiesības uz terapiju cietumā. Tiesai būtu jādod iespēja nolemt par ārstēšanu nosacītajam upurim un nosacītajam varmākam. Tas ir daudz plašāk saprotams jēdziens un ir svarīgāks par „varmāku terapija” vai „seksuālās vardarbības upuru rehabilitācija”. Un varbūt vēl svarīgāk - tas ir arī kultūras jautājums – ko mūsu sabiedrība domā un kā attiecas pret meitenēm ar sagrautu matriarhālo pamatu - nimfetēm? Un tas pats – ko tā piedāvā pēc Mātes salkstošiem Dēliem? Jo – tik dramatiskā veidā, kā stāstā par Lolitu, jau daudzkur nenotiek, notiek klusinātāk un rimtāk. Bet notiek.
Un visbeidzot – par fizisku traumu seksuālas vardarbības gadījumā vai „skartības” (pretēju neskartības vai nevainības) fenomenu. No vienas puses, būtu jāpaziņo, ka tāda nav – lai izslēgtu iespēju upuriem nekonstruktīvi izmantot Upura varu, hronizējot savas ciešanas. Ir saprotams, kādēļ šis „skartības” fenomens radies – jo cilvēkiem ir bijis grūti aprakstīt psihisku traumu vardarbības rezultātā. Tādēļ ir sanācis, ka pieskārieni dzimumorgāniem izrādījušies tie traumatizējošie. Taču no šādas pieejas rodas daudz negatīvā – šos pieskārienus nevar padarīt par nebijušiem, kā tad kaut ko var izārstēt?
„Skartībai” ir spilgti izteikts psiholoģisks defekts, kas izpaužās seksuālo un personisko robežu izzušanā, nekontrolēšanā un riskantā uzvedībā attiecībās ar vīriešiem. Ar šīm lietām ir jāstrādā, nevis par tām jāmoralizē. Tur daudz ko var panākt, bet – tas nenotiek viegli. Un šim darbam nepieciešams liels sabiedrības atbalsts. Arī gudri žurnālisti, kuri neizmanto seksuālās vardarbības upurus, lai radītu skandālus un pievērstu uzmanību sev un savam mēdijam, un kuri arī nestimulē Upura varas saglabāšanas izpausmes. Sabiedrība, kura spēj par to runāt un izturēt šīs sarunas, nevis momentāli sašķelties vairākās konfliktējošās nometnēs.
Skatījumu skaits: 1043 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 2.3/3 |
Sarma, bet, protams, subjektīvais faktors spēlē milzīgu lomu:)) Starp citu, tāpat kā izvēloties zobārstu, ginekologu vai frizieri. Vai ceļabiedru, ar kuru doties kalnos.
Tas ir jautājums ne tikai par profesionalitāti, bet arī par uzticēšanos. Arī starp ārstu un pacientu veidojas attiecības, kurās var saprasties un var nesaprasties, satikties - vai nesatikties. Mijiedarbīgs process!
Es domāju, ka tā 100% izbēgt no cilvēciskā faktora nav iespējams, un diez vai arī vajag, lai psihoterapeits ir atsaldēts zombijs. :) Ja klienta stāsts pamodina psihoterapeitā kādu viņa sāpi, tās risināšanai ir supervīzija, bet domāju, ka profesionālis nesāks savu sāpi izspēlēt attiecībās ar klientu.
Turklāt pacientam ir izvēle pieņemt vai nepieņemt ārsta teikto par vienīgo patiesību. Secinājumus klients izdara pats. Vizīte pie psihopterapeita nenozīmē atstāt savas smadzenes mājās uz plauktiņa.:)
Varbūt var šīs lietas kaut kā sagrupēt, tad iespējams vieglāk uztver.
Piemēram, psihoterapeits otrajā darbā televīzijā nez vai būs psihoterapeits, kaut arī par psihoterapiju un psiholoģiju tur tiek runāts diezgan daudz. Tādus raidījumus ne sliktāk (reizēm pat labāk) vada arī žurnālisti. Tādā situācijā visu laiku ir jābūt mazliet uzvilktam, jo nekad nevar zināt, ko kāds zvanītājs sarunās un kā ar to varēs tikt galā, jo nav jau noslēpums, ka zvana arī ļoti agresīvi noskaņoti ļaudis.
Otrkārt, RSU saka, ka vienīgā īstā ir psihodinamiskā psihoterapija ārsta izpildījumā. Apmēram tas pats, ka vienīgā inspirētā ir Glika tulkotā Bībele. Gandrīz vai reliģisks karš. Katrs pats var domāt, vai viņam tāda pieeja patīk.
Treškārt, tas, ka psihoterapeits ir zināms, nenozīmē, ka viņam nav supervīziju. To var arī pajautāt.
Visbeidzot, tagad ir sarakstīts tik daudz padomu, kā atrast savu psihoterapeitu, bet es secināju, ka savulaik esmu tiem visiem sekojusi pilnīgi precīzi, taču neapzināti, tā kā, ja tas ir aktuāli, tad vienkārši vajag ieklausīties savā iekšējā balsī.
Psihoterapija - distancējoties no kaismīgajiem par un pret,bezkaislīgs jautājums: Vai kāds uzskata, ka psihoterapeits ir tikai neitrāls pavadonis, vai tomēr, pavisam nepamanāmi,bet nosaka virzienu, kurā klients tad dodas?Vai arī - pats? Kāds norvēģu psihiatrs/psihoterapeits ir teicis "psihoterapeitam nav tiesības atrasties sliktākā stāvoklī, kā klientam". Uz ko vedinu še rakstošos - ja ir teoriju kopums, kurām seko psihoterapeiti, tad darbības virzieni būs visiem līdzīgi,vai ne? No sevis jau neko daudz neieliek, paskatieties Šeit un tagad, lai man atvaino Vārpa, bet viņas samākslotais runas veids, roku lauzīšana nu nekādi neatstāj iespaidu, ka viņa ir patiesa. Kā cilvēki, jā, katrs ir atšķirīgs no kāda cita,kā cilvēki daudzi pat forši un sakarīgi. Profesionālos kanonus tomēr nosaka iepriekšminētās teorijas. Lai vai kā to negribētos, jāatzīt, ka ar psihoterapiju ir tāpat kā ar visu,kur par gaumi nestrīdās. Es neuzticēšu savu pārdzīvojumu pasauli teorētiski ļoti advancētajai Ancānes kundzei,jo uzskatu, ka viņai pašai būtu ļoti vajadzīga psihoterapija (tikai, nez vai mūsu pašpasludinātajiem korifejiem supervīzija notiek?), savukārt kādam citam kundze var ļoti patikt. Vienam māte, vienam meita,kādam citam - kleita... Vakar dzirdēju frāzi - nekad nevar sevi iepazīt, dziļi neiegremdējoties kāda cita pasaulē...tad jau sanāk,ka nevis psihoterapeiti pavada mūs, bet mēs - viņus:-)???
Es psihoterapeitu uztveru kā pavadoni ceļā, taču tas ceļš ir jānoiet man pašai. Psihoterapeits var palīdzēt saskatīt citus apvāršņus aptumsušo vietā, tomēr arī acis jāatver un jāierauga man pašai. Lasot blogu, ko raksta psihoterapeits, atļaujos nedistancēties no savas personiskās pieredzes, - galu galā, neesmu taču darbā :D Tā nu VR, pats to, iespējams, neapzinoties, arī kļuvis par pavadoni:) Izlasu, domāju, pārdomāju, nereti atklāju kaut ko jaunu, arī par sevi. Un citreiz tās domas sakrājas tiktāl, ka gribas padalīties un padiskutēt arī ar citiem.
Mana pirmā saskare ar piedošanu, par ko te dāmas runā, nebija latviski, bet angliski, un tur gandrīz vienmēr lieto frāzi „letting it go”, reti kad parādās personiskākais „forgiveness”. Tas ļoti saskan ar te jau iepriekš minēto atlaišanu. Cilvēki dažreiz domā, ka viņus tagad terapeitēs un pēc tam viņiem būs jākrīt ap kaklu kādam varmākam, jāraud gaužas asaras utt., ka viņi vairs nedrīkstēs būt dusmīgi, kaut tagad tādi ir. Zinu, ka dažas sievietes domā, ka viņām būs jākļūst ļoti laipnām un labām pret savu māti un tur biežāk jāviesojas, lai gan māte visu laiku grabinās savu „Kāda tu esi neizdevusies, neviens mūsu dzimtā tāds nav...”, ka nu tagad visai ģimenei, kurā ir bijis, piemēram, incests, obligāti vajadzēs tikties un citam uz citu smaidīt Ziemassvētkos, lai gan pašlaik kāds tās loceklis varbūt dzīvo ar domu, kaut visi pārējie būtu miruši. Bet patiesībā jau neviens neko nevienam neliks: ne piedot, ne aizmirst. Katrs pats sapratīs, kas viņam ir vislabākais, un tas notiks īstajā laikā, lai gan notiekošais tomēr būs diezgan personisks un dziļš.
Tāpat te pavīdēja arī citviet sastaptais un no patiesas sirds nākušais aicinājums, ka nevajag taču tik daudz rakāties, bet tikai dzīvot nost. Bet ko lai dara, ja ir nakts murgi, panikas lēkmes gan dienā, gan naktī, visa dzīve slīd no rokām ārā... Tā nav rakāšanās rakāšanās pēc. Un baudas, ticiet man, tur nav nekādas. Tā ir neizbēgamība, jo homeopāti un mācītāji bija bezspēcīgi, bet psihiatri ar visiem saviem psihologiem pilnīgi norakstīja. Taču, ja vēl galīgi nesalūzti, tad dzīvības dīglis vienkārši mudina meklēt ko citu. Un tad noiet klikšķis, yes!, tas beidzot izklausās ticami!
Psihoterapijas, kuru patiesībā ir tik daudz, taču ir brīvas izvēles jautājums; ir arī vēl daudzi citi ceļi, jautājums tikai, vai visi visiem der. Man patīk doma, ka katrs slims/ievainots suns pats prot pļavā atrast vajadzīgo zāli. Pazīstu pāris sievietes, kuras pēc tādas bērnības ir radušas atbildes un mieru reliģijās un nav nekādas fanātiķes vai nīkules.
Pati neapzināti (nezinot nosaukumus) esmu interesējusies par daudzām filozofijām, bet tagad esmu tādā vietā, kur no visa kā ir mazliet pa druskai, taču tā jau arī vēl nav visa dzīve. Un nez vai nu tā būs, ka, ja es, piemēram, nesajūtu nekādu interesi par reinkarnāciju (nekā personiska :), tad esmu galīgā purvā, negribu domāt ne par ko citu un tamlīdzīgi.
Viendien pie manis bija atnākuši Jehovas liecinieki, vēl citu dienu uz ielas gribēja runāties mormoņi. Abi domāja, ka ir vienīgie... Nu nav tas tā. Ir cilvēki, kas sev atbildes dabū budismā, jūdaismā, pie baptistiem, katoļiem vai meditācijās visās iespējamās tradīcijās...
Nav svarīgi, pa kādu ceļu cilvēks iet; ja viņš būs nobriedis, viņš sapratīs arī citu ceļu gājējus. Bet loģiski gan, ka tie, kam ir apmēram viens virziens un kuriem sapas kaut kāda pieredze, dažkārt runā un arī domā apmēram vienādi. Tā nav vajadzība kopēt vai būt fanam, lai gan pilnīgi godīgi jāsaka, ka kādu laiku sākumā tā var būt, bet tas nav uz mūžu.
Gribēju bilst vēl kādu domu par psihoterapiju kopumā, par psihoterapiju šādos gadījumos, par kādiem te runājam, par piedošanu un dažādiem skatiem uz pasauli.
Diezgan interesanti, ka visas publikācijas internetā par un ap psihoterapiju, kuras ir iespējams komentēt, parasti pavada ļoti karstas diskusijas, bet nešķiet, ka dziļākajā būtībā tās ir tik daudz par psihoterapiju (esmu analizējusi savas sajūtas), cik par to, ka visus cilvēkus interesē tas, kas viņos un viņu dzīvē notiek. It sevišķi tas ir asi, ja kādam kaut kas nevedas, un tad te viens pēkšņi sāk par to tā skaļi un autoritatīvi runāt, it kā visu zinātu, kas šim kādam darāms. Citam neapzināti trāpa pa kādu vājo vietu, ko viņš negrib nevienam rādīt. Katram ir bijis arī kaut kāds savs priekšstats par šiem jautājumiem, bet tad viens it kā saka, ka viss ir pilnīgi citādi. Bet viņš to nesaka, tas ir tikai viņa viedoklis. Vēl kāds varbūt jūt, ka viņā tagad kāds cits ir ielīdis, visu uzšķērdis, ieraudzījis un pateicis citiem. Tā jau arī, protams, nav. Cits varbūt jūt, ka viņam kaut ko ļoti pārmet, viņu vērtē un soda. Tas dažkārt var būt biedējoši.
Bet psihoterapeits jau tāpat ir vienkārši cilvēks, kurš ir šajā pasaulē ar visām tās problēmām, gluži kā lasītājs, tikai viņš ir speciālists kādā jomā, lai palīdzētu citiem. Pašam savā dzīvē psihoterapeitam jāizbrauc visas tās pašas virāžas, kas jebkuram citam, dažkārt varbūt pat trakākas.
Mūsu dzīves eksperts neviens cits nevar būt, un, ja kāds uz to pretendē, tad viņš kaut ko ir saputrojis. Ja cilvēks ir stabils savās pozīcijās, tad viņu nekas cita sacīts galīgi neiznīcinās. Vārdu izvēles jautājums gan vienmēr paliek izaicinājums, turklāt rakstītais un runātais ir divas dažādas lietas.
Es domāju, par psihoterapijas efektivitāti vairāk lai runā paši speciālisti, jo tas ir reklāmas jautājums. Psihoterapijas efektivitāti tehniski nevar pierādīt, lai gan, stingri ņemot, nu jau it kā var, piemēram, ar pozitronu emisijas tomogrāfiju. Man un arī citiem dažkārt ir teikts: cilvēki noteikti būtu tikuši galā tāpat. Par to nestrīdos, jo nezinu. Varbūt jā, varbūt nē.
Pat nezinu, vai ir atbilstoši virzīt šo jautājumu kā ticēšanu. Tā drīzāk ir sadarbība, kurā psihoterapeitam ir uzticēta trenera loma. Vai es varu uzticēties, ka viņš spēs savu daļu... Apmēram tā redzu šo lietu.
Arī Dace, esmu par to domājusi, vai ir jēga, kā Tu saki, plēst brūces. Jāsaka, ka lielāko dzīves daļu savus ievainojumus esmu centusies "likt mierā", tieši tādēļ, ka gribējās dzīvot un nodalīties no pagātnes. Bet šamie agrāk vai vēlāk pie noteiktiem ārējiem apstākļiem uzpeldēja tik un tā. Sevišķi, ja jutu, ka kaut ko nevaru nokontrolēt vai izdarīt perfekti - tad tā pirmā sajūta bija totāla bezcerība, katrs tāds nieks kļuva par "būt vai nebūt", tas bija jautājums uz dzīvību vai nāvi.
It kā sapratu, ka nekas "tāds" jau nav noticis un ka pati piešķiru lietām lielāku nozīmi, nekā tas ir patiesībā. Bet tas tikai radīja jaunu konfliktu: dusmas uz sevi, ka esmu tik neracionāla, jo nespēju saprast, kāpēc tādi sīkumi manī izraisa katastrofu. Bet es biju tā aizbarikādējusies, ka nespēju pat pati sev izskaidrot, no kurienes patiesībā rodas dusmas un vēlēšanās nomirt.
Ik pēc pāris gadiem mani piemeklēja depresijas epizodes, saasinoties vienā un tajā pašā laikā. Bija daži pašnāvības mēģinājumi. Arī vienā un tajā pašā mēnesī. Šo sakarību pamanīju tikai pēc pēdējās depresijas epizodes, kad biju nolikusies kārtīgi, tā, ka nācās nopietni ārstēties un pārstāt izlikties, ka "ar mani viss ir kārtībā". Tad arī beidzot, pēc visiem tiem garajiem gadiem, sāku runāt un laist ārā visus tos mošķus.
Redz, tie mēsli, kaut arī apzināti nekustināti, vienalga pa iekšu malās un darbojās kā inde. Lai izveseļotos, bija kaut kas jādara. Jānosauc problēma vārdā, jāatzīst un jāatlaiž - to varētu salīdzināt ar parāda norakstīšanu.
Bet priekš manis atzīt nozīmēja pārdzīvot to visu vēlreiz un tai skaitā to, kas bija vistrakākais - tā absolūtās bezvērtības/bezpalīdzības sajūta, it kā manis vispār nebūtu, it kā es būtu tikai kaut kāda beztiesīga lupatu lelle.
Tas nozīmēja atzīt savu vājumu - ļoti grūti, ja ilgus gadus esi centies "visu kontrolēt", lai nepieļautu vēlreiz tādu becerības pārdzīvojumu. Grūti arī tāpēc, ka bija milzīgs konflikts starp to, ko jutu patiesībā, un maniem priekšstatiem par to, kā man vajadzētu justies. Vienos svaru kausos - dusmas, naids, agresija, sēras, izmisums, otros - "labas meitenes nedusmojas". Tas ir tiesa par piedošanu sev. Netiesāt sevi ir visgrūtāk.
