Jau ilgāku laiku gatavojos kaut ko uzrakstīt par urīnterapiju. Līdz šim mani ir kavējis vienīgi riebums un dusmas. Pirmais, iedomājoties cilvēku, kas dzer savu urīnu. Otrais – izveidojot vispārinājumus. Jo urīns, manuprāt, ir atkritumi. Dusmas, ja cilvēks pārtiek no atkritumiem. Dusmas, kas cenšas mani aizsargāt no tiem. Bezspēcība, konstatējot, ka atkritumi gāžas man pāri un nekādas dusmas tos ierobežot nespēj.
Tomēr dusmas (varbūt arī riebums) ir jūtas, kuras cilvēki ne tik labprāt grib, jo tās nepalīdz būt sociāliem. Saskaņā ar Aristoteli („Poētika”) vairāk viņi grib bailes un līdzjūtību, jo tās vieno cilvēkus savā starpā. Tātad, ja tu esi dusmīgs un ja tev riebj, tad tā ir tava paša darīšana un nevienam tevi nevajag. Varbūt pat, ka tad tu esi idios – atrāvies no kolektīva, no grupas, privātpersona, viens. Tas nav populāri, riebties un dusmoties.
Tikko minētajam ir vairākas juceklīgas konsekvences. Pirmā – izolacionistiska. Ja esi dusmīgs un tev riebj, nesaki par to nevienam! Pagaidi, varbūt pāries. Otrā – izaicinošā. Es tak varētu varēt kādam šito tomēr iebarot un pelnīt! Un – panākt, ka viņš saka paldies. Panākt, ka viņš grib vēl. Panākt, ka viņš nedomā ko grib, bet seko tam, ko gribu es. Trešā – atkritumi ir tas, kas vēl vakar bijām mēs. Izmest atkritumus mēslainē, nozīmē noliegt savu vakardienu, vēsturi – vai tas ir tik labi?
Par urīnterapiju ierunājos, ticis uzaicināts reklāmistu konferencē. Tā doma bija tāda, ka ja ar reklāmu varētu piespiest cilvēkiem dzert savu urīnu, tad tā būtu profesionāli viskrutākā reklāma. Bet ja tas notiktu, tad es izjustu dusmas un riebumu, un tādēļ tas, kas ir reklāmista ideāls, man tāds nav. Sfēra, kur mēs ar reklāmistiem tomēr varētu satikties, ir māksla. Reklāma ārpus naudas. Kaut kas tāds, kur drīkst būt arī riebums un dusmas, bet kur pastāv personiska izvēle, - vai es to lietoju vai nē.
Bet tad urīnterapija mani sagūstīja filmā par seržantu Lapiņu, kuru noskatījos žurnāla „Ir” uzdevumā un par kuru tajā un arī šīs mājaslapas Teātra sadaļā sastrādāju kaut ko recenzijai līdzīgu. Nav tur, velns parāvis, nekāda riebuma un dusmu. Cilvēks uzsilda urīnu un – iedzer taču laikam. (Tik drosmīgi filmas veidotāji tomēr nav, lai rādītu uz ekrāna, kā tas urīns tiek dzerts. Jo kinozāles nav piemērotas tam, ja pēkšņi kāds sāktu vemt.) Varbūt tur ir arī sarežģītākas procedūras, kā tas viss jādara. Varbūt urīns kaut kādi jāservē un jāpasniedz kopā ar kaut ko mazāk riebīgu?
Dusmu un riebuma tēma manī nereti uzsit augstu vilni, lasot šo to no Mihaila Bulgakova – piemērām, „Liktenīgās olas”. Viņam ir vēl daži darbi, kurus nepatīkami lasīt, lielās dusmu koncentrācijas dēļ. Kļūst riebīgi un tad, ar Aristoteļa atļauju, es lasīšanu pārtraucu. Tomēr Meistars ir spējis par šo ne tikai urīnterapeitisko, bet pat koprofāgisko elementu runāt arī gauži lasāmā un skatāmā veidā – tad, kad ņēmis vērā Aristoteli un akcentējis bailes un līdzjūtību no riebuma un dusmām. Dailes teātra „Suņa sirds” (režisore Laura Groza) ir labs piemērs tam, ka dusmas un riebums var tikt distancēti un norobežoti. Ja tu vari aplūkot, kādi mēsli notiek uz skatuves, bet neviens tev šos mēslus necenšas likt ēst. Vēl vairāk, uz skatuves ir redzams, kā stipri un izglītoti cilvēki, tērpti baltos kreklos, tomēr ēd pie servēta galda un mēģina noturēt vēl citas kultūras pozīcijas, neskatoties uz to, ka tās nemitīgi tiek apdraudētas.
Mūs glābj tikai robežas – tas, ka mēs varam paskatīties no augšas uz to, kas ir tik baiss un riebīgs. Mēsli tur, es te, cik labi. Līdz kāds atnāk ar savu uzsildītā urīna trauku un visu nojauc. Un deklarē – labi ir būt bez robežām, labi ir dzert savu urīnu, kamdēļ gan nē? Vēl labāk būtu ēst mēslus, „bet tā jau pārāk liela varonība, to var tikai labākie no mums”.
Ja jau rakstu par mēsliem, tad, protams, nedomāju tos burtiski. Vairāk saprotot to ar kultūras produktu atdalīšanu no kultūras atkritumiem. Veids, kā mums maltītei tiek pasniegti atkritumi, ir sekošana reitingiem. It kā jau ļoti demokrātiski – tautai jādod tas, ko tā prasa. Ja tauta grib izlasīt tenkas par sabiedrībā redzamiem cilvēkiem – lūdzu! Ja tā prasa horoskopus – lūdzu! Ja tai tīk paplika miesa – kādēļ gan nē? Es ne vienu reizi vien esmu norādījis uz žurnālistu reizēm pat neapzināto vēlmi pat intervijas pasniegt tā, lai „lasītājam patiktu”.
Bet ja tā, tad vidējais, publisko telpu apmaksājošais latvietis katru dienu tiek stiprināts ar uzmundrinājumiem, ka viņš visu zina, visu saprot un visā orientējas. Un ka viņš spēj maksāt, lai kāds tikai neiedomātos likt tam paskatīties uz sevi spogulī. Un lai kāds baltā kreklā pie balti klāta galda neiedomātos norādīt tam to vietu, kuru viņš ir sasniedzis, kā arī to, līdz kurai vēl jātiek. Jautājums ir – vai par orientieri izvēlamies ārstu Preobraženski, jeb Švonderu ādas mētelī. Ja šis jautājums vienmēr tiek atstāts reitingu ziņā, tad orientieris ir Švonders.
Nesen gadījās lasīt apgalvojumu, ka latviešu kultūras darbinieki esot ļoti partejiski. Lasiet starp rindām – atkarīgi no tā vai cita politiskā spēka. Reitingi velk atpakaļ. Un ir labi, ja to var uztvert tikai kā spēli – saku, bet nedomāju. Runāju vienu - reitingiem, bet daru citu – attīstībai. Tai pašai, kuras virzienā spertie soļi, visticamāk, paliks nepamanīti. Varbūt tos pamanīs daži – tie, kas „saprot drēbi”. Bet te ir arī cits aspekts – drēbi saprotošie parasti ir arī „pliku pakaļu”. Un viņi ir spiesti kļūt partejiski, tādējādi ne vienu reizi vien orientēdamies uz Švonderu, kas pārģērbies par Preobraženski.
Attīstība ir neaizsargāta un trausla. Tam, kas vairāk attīstīts, nereti ir mazāk enerģijas un mazāk „tautas atbalsta”, tādēļ viss šis stāsts sanāk tāds neizbēgami cirkulārs. Vai dusmas un riebums ir neatļauti paņēmieni attīstības aizsardzībai? Nē, nē, nē. Vienīgi ar noteikumu, ka tie neievelk mūs sevī un ja pēc laika nekļūstam stipri līdzīgi tiem, kas mums riebjas un uz ko dusmojamies. Abām šīm jūtām jābūt kā robežas veidojošām.
|
