Cik esmu dzirdējis, sieviete, kas noslīcināja savus puikas, bija šķiršanās situācijā – kaut ko par to, var lasīt, piemērām šeit - http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/121437/kuram-jauznemas-atbildiba-par-2-mazu-bernu-navi-ventspili Ja mani spiež pie sienas un liek runāt objektīvi (kas nemaz nav iespējams, jo gan es, gan jautātājs esam šokā par notikušo) - es varu mēģināt dusmās un sāpēs redzēt citu ceļu kā šķiršanās aizliegumu, sodus un citas konsekvences par laulības pienākumu nepildīšanu (ieskaitot obligātus ģimenes izglītības kursus, ģimenes psihoterapiju u.tml.). Bet godīgāk būtu teikt, ka esot šobrīd ļoti subjektīvam, viss, ko par šo var pateikt objektīvi, jau ir manos iepriekšējos blogos – par šķiršanos, par neiespējamu vīriešu izvēlēšanos, par Dievieti kā Nāvi utt. Taču, ja to pieminu, jūtu – ne jau to iekšēji prasās šobrīd dzirdēt pašam. Tādēļ sākšu ar krietnu atkāpi.
Gribu parādīt tikai vienu, diezgan svaigu piemēru, kas man liecina par kaut kādiem nacionāliem šķēršļiem, par kaut kādu selektīvu aklumu uztvert Tēva lomu un ģimenes trīsstūra likumsakarības humanitārā, kultūras kontekstā. Man liekas, šie šķēršļi galvās galu galā noved arī pie tās situācijas uz Ventas tilta – mēs visi esam neaizsargāti no Dēmona, par kuru rakstu tālāk. Bet visi no tilta kopā ar bērniem nelēksim, to darīs tikai vismazākajā drošībā un aizsargātībā esošie. Bet – galvās mums visiem apmērām viens un tas pats.
Izlasīju Normunda Naumaņa recenziju http://www.diena.lv/kd/recenzijas/izrades-rudens-peterburga-recenzija-tikai-dostojevscina-14012933 par Pētera Krilova iestudējumu Nacionālajā teātrī – Nobela laureāta Džona Maksvela Kutzē „Rudens Pēterburgā”. Saskumu. Jo biju cerējis, ka kritiķis, kam Dievs devis gan intelektu, gan spriestspēju, gan interesi par savu darāmo, gan arī lieliskas darbaspējas, varētu kaut kā sasiet kopā mūs šodienu ar vēsturi, literatūru un teātri. Man šķiet, tas vispār ir jebkuru humanitāru refleksiju pamatuzdevums, būt par pamatu tehnokrātiem, ekonomistiem un politiķiem. Bet laikam jau viens no ietekmīgākajiem teātra kritiķiem tādus uzdevumus sev nestāda. Varētu atzīmēt ļoti daudz ko, bet šodienas konteksta sakarā gribu teikt - gan Krilovs, gan Naumanis nevis interesējas par fenomenu, ka gan tēvs, gan dēls nezin kādēļ guļ ar māti un meitu, bet sadala šo fenomenu atsevišķi – vai tiešām Dostojevskis bija pedofils (laikam jau bija!!, vai tiešām?) un kamdēļ gan viņš tieši dzērumā gulēja ar šo dzīvokļa saimnieci, ar kuru, kā izrādās, ir gulējis arī viņa padēls. Nu nenolasās ne režisoram, ne kritiķim tas, cik līdzīgas tēvu – dēlu pozīcijas savās ģimenēs ir bijušas gan Dostojevskim ar savu vardarbīgo un dzerošo tēvu (par ko šodien var palasīt pat Wikipēdijā - http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%94%D0%BE%D1%81%D1%82%D0%BE%D0%B5%D0%B2%D1%81%D0%BA%D0%B8%D0%B9,_%D0%A4%D1%91%D0%B4%D0%BE%D1%80_%D0%9C%D0%B8%D1%85%D0%B0%D0%B9%D0%BB%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87 ) un agrīni mirušo māti, gan viņa padēlam Pāvelam Isajevam, kura tēvam – alkoholiķim vēl dzīvam esot, māte uzsāka romānu ar Dostojevski. Ja Kutzē romāna sižetu uzbūvē uz tēva un (pa)dēla attiecību ar citām māti un meitu pamata, lai gan jau bija arī daudzas citas, vēl izmantojamas iespējas kā parunāt par Dostojevski, tad gan jau autoram bija kāds savs iemesls, to darīt. Izrādās, Kutzē http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9A%D1%83%D1%82%D0%B7%D0%B5%D0%B5,_%D0%94%D0%B6%D0%BE%D0%BD_%D0%9C%D0%B0%D0%BA%D1%81%D0%B2%D0%B5%D0%BB%D0%BB dēls miris 23 gadu vecumā, atšķirībā no īstā Pāvela Isajeva, kas krietni pārdzīvoja savu slaveno patēvu. Romāna autoram savā darbā vajadzēja palabot vēsturi un no angļu literatūras, kuras speciālists viņš ir, pārmesties uz krievu. Kādēļ? Vai ne tādēļ, ka tieši Dostojevska personība, ģimenes vēsture un Krievijai klasiskā tēvu – dēlu konflikta problēma ļāva viņam realizēt kādu svarīgu personisku ieceri? Neskatoties uz to, ka Kutzē teksts http://www.lib.ru/INPROZ/KUTZEE/kutzee.txt ir tik nepārprotams attiecībā uz anarhistu Ņečajevu (autors to pasniedz nevis tikai kā dzīvu cilvēku, bet gan Dēmonu, kas salaiž matos tēvu un dēlu), gan režisors, gan kritiķis to nepamana. Viņi abi akcentē šīs personas vēsturiskumu, nevis simbolisko dēmoniskumu. Es režisora vietā būtu licis priekšā Uldim Anžem interpretēt Ņečajevu vēl dēmoniskāk, mefistofeliskāk un transformatīvāk, nekā tas sanācis pagaidām, viņam dažreiz pārģērbjoties par sievieti, revolucionārās konspirācijas – tātad apzināta un praktiska iemesla dēļ. Aktierim vēl vispārīgāks Ņečajevs būtu iespēja pieslēgt savam talantam turbo. Ņečajevs kā Dēmons ir māte, kura, pati to negribot un par to pat neiedomājoties, pamet tēvu un pievēršas dēlam, bet šis Dēmons ir arī dēls, kas gatavojas nogalināt tēvu, bet dažreiz nogalinot pats sevi (Tēvs to Dēmonu var pērt ar pipku, mēģināt nošaut vai nomocīt katorgā vai vēl kā citādi uzņemties tēva atbildību, bet parasti viņam nekas neizdodas.) Tādēļ pārģērbšanās par sievieti ir trāpīgs režisorisks akcents, kas gan kritiķim nepatīk. Taču Dēmona – Ņečajeva – mātes pievēršanās dēlam beidzas ar dēla nāvi un šeit mēs varam saskatīt arī situāciju Ventspilī. Bet izskatās, ka kritiķis, atšķirībā no Kutzē, nav apguvis ģimenes psiholoģijas pamatus. Režisors arī nē (viņš ir ideoloģisks psihoanalīzes teātrī pretinieks, tomēr ciena Dostojevski tieši tādēļ, ka tas esot labs psihologs!?), bet viņu radošā spontanitāte ir atvedusi patiesībai tuvāk. Man jau ilgāku laiku ir tāds iespaids, ka latviešu režisori mēģina psiholoģiju nevis atklāt, saprast un parādīt, bet izdomāt no jauna. Dostojevskis ir teicis, ka par rakstnieku viņu ir padarījusi katorga, kurā viņš pavadījis 4 gadus. Taču tā viņam tika uzdāvināta nāvessoda vietā, mirkli pirms tā izpildes. Par ko tāds sods? Par kaut kādu it kā pretcarisku rakstīšanu, lasīšanu – pilnīgi sīkumi, no šodienas viedokļa raugoties. Tomēr tāds Dēmons, kuru tikko ieskicēju, nākamo rakstnieku bija apsēdis un gandrīz noveda nāvē. Vai tādēļ, ka tik traki jūtīgs (bailīgi nikns?) tas konkrētais toreizējais cars-Tēvs ir bijis? Pārmērīgi bargi vērsies pret saviem nenobriedušajiem puikām? Tomēr Dostojevska gadījumā cars parādījis arī dievišķu tālredzību – uzdāvinājis rakstnieka kursus, ja tā to var nosaukt. Man šķiet svarīgas sāpes, izmisums un vienlaikus ticība un žēlsirdība, kas kā katorgā apgūtas melodijas skan katrā Dostojevska teikumā. Šis viņam tik ļoti raksturīgās un ne ar vienu citu nesajaucamās īpatnības radušās no apjausmas par Ņečajevu kā Dēmonu, kas jāizprot daudz plašāk, nekā tikai konkrēta vēsturiska persona, kura 16 gadu vecumā aizgājusi no mājām tādēļ, ka tēvs viņu sitis. Ja iedomājamies, ka ar šīm jūtām rakstnieks paraugās uz to, ko viņam varēja nozīmēt konflikts ar tēvu visvispārīgākajā nozīmē, iegūstam kaut ko tik dziļu, kādu nekad nevarēs aprakstīt un likt saprast nekāda psiholoģija. Dēla konfliktu ar tēvu veido mātes pozīcija, tuvāka vienam vai otram, kas ir gan dramatiski un bezdibenīgi, gan iespējām pilni. Šo konfliktu var vadīt, ja to saprot. No šāda viedokļu raugoties, rodas pārdomas par Ivara Pugas Dostojevski. Skatoties uz viņu, es sev jautāju – vai tik enerģisks, ekstraverts un objektīvi aktīvs cilvēks spētu rakstīt tā, kā rakstīja Dostojevskis – ar tādām atkailinātām sāpēm un bezgalīgu bezspēcību un pazemību par to, ko piedzīvo? Atbilde ir diezgan skaidra – nē, nu, protams, nē. Izniekots talantīga aktiera darbs, kurš noteikti spēja radīt arī īstu Dostojevski, tādu, kam nav atbildes par tēvu – dēlu konfliktu, bet kas to izdzīvo visas savas dvēseles bagātības gaismā.
Ja mēs nesaredzam saikni starp Kutzē Ņečajeva – Dēmona iemiesošanos tajā mātē uz Ventas tilta, tad vienīgais ko varam – meklēt vainīgo. Kas nozīmētu – pašiem iestāties savā drāmas trīsstūrī, kļūstot par Upuri, jo informācija mūs ir traumējusi. Vainīgos varētu atrast noteikti - bērnu tēvu (Kaspars to pieprasa), sociālos dienestus utt., bet tam nebūtu objektīvas jēgas, tikai subjektīva – sabiedrības traumas ārstēšana ar atkarības funkciju. Tā sauktie praktiskie secinājumi, ieskaitot vecāku tiesāšanu, būs atriebība. Ne tikai – ar to tiks arī stiprināts likuma garīgais spēks, tas labi. Objektīvas konsekvences nākotnei var rasties tikai no tās sajūtas līdzpārdzīvošanas, kuru mums sniedz Dostojevska un Kutzē ģeniālās spalvas. Bet ir ārkārtīgi grūti sevī to ielaist, negribas pat māksliniekiem, kur nu vēl skatītājiem un kur nu vēl tiem, kas neskatījās un neskatīsies. No šāda viedokļa lūkojoties – Kaspara skarbums transformējas par sāpēm uz līdzjūtību, kam jāizmaina kaut kas mūsos. Bet es ļoti šaubos, vai tādā virzienā tālākā attīstība aizies, jo negribam mēs tās Dostojevska sajūtas. Es te parunāju par Dostojevski, bet varētu būt darījis ar par Gēti. No vienas puses, tas būtu pamatotāk, jo Grietiņa taču izdara tieši to pašu, ko tā ventspilniece. No vienas puses, par Gēti jau runāts -, bet no otras - tā būtu Fausta meklēšana tajā Ventspils tēvā, bet šobrīd kaut kā neesmu gatavs ne emocionāli ne informatīvi. Varētu vēl daudz par ko runāt.
Gladiola, nemētājieties ar šādiem vārdiem. Ne viss, kas ienāk prātā, ir joki. Un pasakas ir Estesas lauciņš, bet Jums viņa nepatīk Tā kā būs Jums jākvākšķ vien pašai...
Alma, es Jums piešķiru Sniegbaltītes lomu, un es pati būšu Jūsu ļainā pamāte. Ja Jūs neliksieties mierā es izmantošu savas raganas spējas un Jūs pārvērtīšu par vardi. un kamēr kāds princis Jūs nenoskūpstīs, Jūs varde arī paliksiet.
Nuja, šitā trakā Alma Malme, āpāc!!!!! Bet Max (94.kom.) - nu tas tik tāds draiskulītes/e, nekas traks, mīļi un maigi... Un Bruyvers arī, kā vienmēr, nevienu un neko, tikai mīļi maigi, un arī Gladiola - tikai mīļi, maigi (jau no daudziem agrākiem komentāriem) - nē, nē, mīļi, maigi. BET AK TĀ ALMA MALME!!!!! Citi visi tik piano-pianissimo, - bella,o,bella,o,bella,lalalalal:-) BET AK TĀ ALMA MALME!!!!!!!!! pārējie - atkal piano, pianisimo, neviens neko, neviens nevienu neaizskar, visi tik mīļi,maigi, (pianissimmmmmmmmmooooooo).......kušssss....
BET ATKAL TĀ ALMA MALME!!!!!
Tā, mīļie, manā dzirdējumā izklausās mūsu orķestris.
Šonedēļ, gaidot vienu pasākumu, man sanāca izlasīt par mūzikas ietekmi uz cilvēku. Rakstā, žurnālā Figaro, bija tāds diezgan garšs un izvērsts raksts, ar vispār zināmam patiesībam.Piemēram, ka klausoties Mocartu var labāk kaut ko iemācīties, un govīm arī it kā patīkot.. Bet ar vienu priekšnoteikumu.. Mocarta mūzikai ir jābūt kaut ko nozīmējošai attiecīgā cilvēka smadzenēm. Teiksim Āfrikā tas Mocarts ir bijis nebijis, vai teiksim Kongo džungļos.. Un arī eiropietim var taču būt smadzeņu neironi jutīgāki, piemēram uz Bahu vai Vāgneru.. vai uz indie rock. Un tad es te ik pa laikam ielūkojoties sāku salīdzināt katra dalībnieka izteiksmes stilu ar kādu mūzikas stilu.. Riktīgi interesanti. Piemēram Gladiolas mūzika, un tas kā viņa stāsta par sevi, tas ir tāds kārtīgs Rietumarmerikas blūza kanrtrī - sēdi krustcelēs un stāsti.. mazliet skumji dažkārt, bet ļoti emocionāli. Daces mūzika kaut kāda klasiskā vertība.. teiksim Čaikovskis, kā viņs uztaisa vienu garu, plūstošu "gabalu", bet tad tas pāriet kaut kādā straujā gabalā, ar ātru tempu un plašu amplitūdu. Bryuvera mūzika.. hmm, tas bija gandrīz visgrūtāk, jo tik dažāds lasās viņa teksts..pank roks.. jā, laikam tā. Var būt dziļi, pārdomāti teksti, var būt viegls un vienaldzīgs. Var būt arī skumjšs un nopietns. Bet visam cauri jūtams nebēddnīgums un stāja - es pats! Marī. (šonedēļ gan nemuzicē), bet dziedājumi bez pavadījuma, akustiski, nu ok, var dažkārt ar nelielu flautas pavadījumu..Nemainīgi plūstoši un mierīgi, brīžiem ne līdz galam pasakoši. Kaspars, vispār grūti pateikt, vēlams muzicēt vairāk... Un tad "jaunie muzikanti" Alma Malme un I. I rakstītā plūdums atgādina kādu indiešu tautas mūziku, kuru klausies visu dienu, neko nesaprti, bet beigās jūti, ka šupojies tai līdzi un sāc iejusties. Un Almas Malmes teksti, manu prāt, ļoti līdzinās hip hop'am. Ir smagā daļa, apsūdzošā, tā kurā problēma tiek pacelta, un tad ir pavadījums, melodiska dziesmiņa ar apakšdomu - bet mēs tiksim ar to galā. Par sevi jau grūti uzrakstīt, bet man liekas, ka mana "dziesma" ir kā labi noturēts posiņs.. gan smuki izklausās, gan melodiski, vienīgi brīžiem garlaicīgi. Viestura skanējums manam ausīm jau vienreiz laikam izskanēja- Vāgners, nezinu, viss pēc kārtas. Katrai ausij kaut kas "der", kaut kas "neder".. Dažkārt kāda nots ir par augstu, citam kāds pantiņš par emocionālu, reizēm.. bet kopumā mums veidojas diezgan interesants orķestris. Jā, un sveicini Viesturam vārda dienā! Un šeit būs links kur var paklausīties ļoti daudz radio staciju no visas pasaules, ar diezgan lielu daļu no pasaules klausītakās mūzikas. http://www.radionomy.com/en
i, Ar vārdu konsultācija saprotu padziļinātas informācijas saņemšanu, no kādas pieredzējušākas vai attiecīgajā jomā izglītotas personas. Iesākumā ļoti labi derētu rakstisks formāts. Ja jau atļauja ir dota, tad atsūtiet e-pasta adresi uz provokators2013@gmail.com Sirsnīgs paldies.
Jūtos satriekta par nepārtraukto še manāmo klanīšanos ar vāji slēptu tieksmi visu laiku kādu mācīt. Principā tie ir centieni pazemot citus pieaugušus cilvēkus un lauzt viņu identitātes robežas. Ko par to var sacīt? "Ignorance" vai izrediģētā formātā latviešu valodā "ignorēšana"? Bet nav tas asums!!! Pilnīgs fuj!!!
Latvijas tīmeklī izklejojušais joks vismaz liecina, ka ir iespējams kaut kāds sakarīgāks atbildes formāts:
"Meksikāņu seriāls: Marija kliedz uz Pedro: "Kretino! Impotento! Kastrato!" Tulkotājas balss latviski: Es tevi vairs nemīlu! [ak, šīs latviešu bailes – D. (T.)]
Bet vajadzētu: "Maita, kretīns, bļeģ!""
Man to dažkārt gribētos adresēt še visiem pamācības izdalošajām divām dāmām, ui, baigi mēle niez: kurš Jums prasa? Čorvena no "Sālsvārnas salas vasarniekiem" teica apmēram tā: "Labāk apsitieties ap baļļu!"
Vai kā mans fāters: "Nu un kas tagad būs? Astainais, ragus grabinādams, būs klāt un mās ar asti? Bībeļnieku svētās bestijas!"
Vai maniem vārdiem: "Kad pēdējo reizi kauču vai mastubējāt?"
Jā, jā, ir man "traumiņa", kāda "sāpīte", kas nu tagad izlīdusi un aizskarta, agrāk neatpazīta; kāds negrib manu "sāpīti" apkalpot, jobvašmantelīt? Kādas rožukroņa krelles pagrabināt, vēlams no īstām pērlēm, vai uzzīmēt man uz pieres hvz kaut kādu tur punktu? Dzeltens kokvilnas palags man pašai ir...
Tā kā būs Jums jākvākšķ vien pašai...