Ar vārdu sakot, man nešķiet neiespējami, ka Bena Latkovska vadītā intervija 99% lasītāju šķita normāla viedokļa atainojums, nedaudz negaidīts un oriģināls, šur tur diskutabls vai pārdomājams, bet ne skandalozs. Pilnīgi iespējams, ka par skandālu to pārvērta daži cilvēki ar līdera spējām. Mani tomēr mazāk interesē šo cilvēku iespējamās suģestijas spējas vai pat suģestijas tehnoloģijas, salīdzinājumā ar jautājumu – kur ir izrādījies šīs intervijas emocionāli sprāgstošais  centrs? Kas detonēja emocijas, pat ja tikai dažu cilvēku galvās?

Man pašam šķita, ka tas ir domā par vēsturiski tradicionālās sievišķības noliegumu. Es piedāvāju apdomāt, vai necenšamies noliegt nenoliedzamo un vai tādējādi neesam ceļā uz nekurieni. Par svarīgāko jautājumu un atbildi uzskatu šos:

– Jūs esat izteicies, ka sieviešu iesaistīšanās biznesā un politikā ir sociālais eksperiments, kurš neturpināsies ilgāk par piecdesmit gadiem. Vai tas nozīmē, ka Viesturs Rudzītis domā, ka pēc piecdesmit gadiem izdosies sievieti atgriezt ģimenei un aizvākt no biznesa un politikas?

– Ja mēs tādā veidā stādām šo jautājumu, tad mēs jau domājam, ka viss labais pasaulē ir radīts vīriešiem. Tiek iestāstīts, ka sievietei ir jāapskauž tas, kas ir vīrietim, un, ja viņai nerekomendē apskaust vīriešus, tad tā ir sieviešu nīšana. Bet tā nav. Sieviešu nīšana ir tieši tad, kad mēs tai iesakām nerealizēties kā sievietei. Tas ir uzbrukums sievišķajam. Tas notiek ļoti asi. Visa izglītības sistēma ir vīrišķa, un tas nozīmē, ka no pirmās klases meiteni taisa par puiku. Viņai iemāca domāt, ka viņai jāsaprot fizika un matemātika arī tad, kad viņai ir PMS, kad viņa domā par bērnu un kad krāso lūpas, lai izskatītos vilinoši pretējam dzimumam.

Taču, man par lielu pārsteigumu, šis jautājums tādā veidā visās tvittervētrās tika ignorēts, gluži it kā atrastos kādā aklajā punktā, kurā atrodošos neredz neviens. Tādēļ mierīgi var nosaukt mani par (vīriešu?) šovinistu, nekādi neapgrūtinot ne savu galvu, ne sirdsapziņu. Lai nu kā, mans uztraukums par sievišķības degradēšanu šodienas pasaulē, neizrādījās interesants skaļākajai lasītāju daļai.

Tomēr varbūt, ka tā tikai šķietami. Ja kādai sievietei par sevi ir jādomā – es, izrādās, uzbrūku savai sievišķībai! – skaidrs, ka viņa sadusmosies uz tādu viedokļa izteicēju, nevis uz sevi, kas taču, Rudzīšaprāt, tā uzbrucēja. Vispār jau viedokļa pareizības atzīšana nereti tiek saistīta ar sekām, kuras tas izraisa. Un viedoklis par kļūdām sievietes „pielietošanā” var asociēties ar ļoti radikālām sekām, no kurām ļoti gribas bēgt. Un ļoti dusmoties.

Tālāk Ivetas Kažokas atklāsme (iespējams, uz tikko aprakstīto dusmu fona) kā pieteikums vēl kaut kam, kas arī izrādījies sprādzienbīstams un sprāgstošs:

Varu arī pastāstīt, kādēļ mani šī tēma pietiekami "uzrunāja", lai justu vajadzību iesaistīties.

Divi pamatiemesli: 1) V.R. izteicieni par Āboltiņu kā izdzīvojušu upuri (šis un turpmākie izcēlumi citētajos tekstos mani – VR) bija reāli zemi - nu tā, ka zemāk grūti iedomāties. Es šādās situācijās jūtu atbildību aizstāvēt to, kuru personiski spārda, bet kam sasietas rokas sevi aizstāvēt - šī iezīme man ir piemitusi vienmēr, kopš bērnudārza, vienalga, lai kas arī būtu "atspārdāmais" - vīrietis vai sieviete, bērns vai pieaugošais, domubiedrs vai mazpazīstams tipāžs. Un tas, ko pateica Rudzītis, nebija kaut kas vienkārši tizls vai paša kompleksus izgaismojošs (kā par nepiemērotiem uzvalciņiem vai džemperīšiem), bet gan dziļi personisks. Ja Rudzītis nesaprot, ko viņš ar šādiem izteikumiem var attiecīgajam cilvēkam nodarīt, ja viņš sagadīšanās pēc "trāpīs" pa personisku traumu, sorry, tur jau tad ir runa ne tikai par ACĪMREDZAMU ētikas pārkāpumu, bet arī, iespējams, par sociopātiju, kas arī nav labs sākuma punkts darbam ar cilvēkiem.

2) iepazīstoties ar Rudzīša daiļradi, es redzu, ka viņš nodarbojas ar šarlatānismu, atrodoties amatā, kas ietekmē cilvēku likteņus. Jā, man tas rūp. Un, nē, es nepalikšu malā, redzot, ka kāds taisās būvēt lidmašīnu, nerēķinoties ar gravitāciju. Brīdināšu cilvēku, kuram kāds šarlatāns vēzi taisās ārstēt, izmantojot pieskārienus vai dziesmu terapiju. Saukšu par šarlatānu cilvēku, kas taisās pārveidot pensiju sistēmu, vadoties no zīmēm, ko izlasa Bībeles kodā. Rudzītis un viņam līdzīgie iederas šajā virknē. Man ir milzīga cieņa pret psihiatriju un psiholoģiju un cilvēkiem, kas šīs nozares profesionāli praktizē, vadoties no jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem un ar gatavību pārskatīt savus iepriekšējos pieņēmumus. Jā, es pieņemu, ka dažkārt viņi spēj ieraudzīt lietas, kuras zinātniski VĒL nav pārbaudāmas - tādēļ tas pats zinātnieku daudz kritizētais Karls Gustavs Jungs ir viens no pieciem man visinteresantākajiem autoriem.

Bet pret prastiem šarlatāniem, kas taisa savu biznesu uz cilvēku nedrošībām un aizspriedumiem, - pret viņiem gan man nav nekādas cieņas. Viņi vienkārši ir jāizgaismo - lai cilvēki redz un nesāk par šarlatāniem uzskatīt visas attiecīgās nozares pārstāvjus.

Šeit viss ir diezgan skaidrs – Ivetai Kažokai ir emocionāli dziļi trāpījuši vārdi "izdzīvojis upuris”, un viņa pieņem, ka tāpat tie varētu būt trāpījuši arī Solvitu Āboltiņu, un ka viņai tā varētu būt "personiska trauma”. Acīmredzami, kā veidojas drāmas trīsstūris – Upuris (SA), Glābējs (IK) un Vajātājs (VR). Acīmredzami mēģinājumi subjektīvo taisīt par objektīvo. Brīžam efektīvi, jo vēl vairāki citi vērotāji nostājas Glābēju lomā. Ivetas Kažokas subjektīvā pasaule sadalās divās daļās – baltajā un melnajā. Un viss viņas suģestīvais tiesneses talants mēģina panākt noticēšanu, ka runa taču ir par visu mūsu, tātad objektīvo pasauli. Viss kā no "Bendes meitiņas un viņas tēva”, klasiski. Tur man ir citēta kādas skolotājas vēstule, pēc savas noskaņas stipri līdzīga IK izteikumiem.  Tomēr jāpalasa vēlreiz, ko es NRA esmu teicis par to izdzīvojušo upuri.

– Kā psihoterapeitam nevaru nejautāt, ko izsaka Solvitas Āboltiņas sarkanais matu ērkulis?

– Ir sarkani, bet ir arī ugunīgi mati. Āboltiņai ļoti bieži ir ugunīgi mati. Tas nozīmē – galva deg. Tas ir tas, ko apraksta Kārlis Skalbe Bendes meitiņā. Tēvs iznācis no kroga, nokritis un nomiris. Arhetipiski tas nozīmē – mūsu ģimenē nav pieaugušu vīriešu aizsardzības. Tas nozīmē, ka mēs esam degradētas. Katrs var nākt laupīt, izvarot, un meitenei tagad gāžas virsū šīs iespējas. Praksē es to redzu – ja ģimenē nav tēva, sievietes ķermenis jau ir it kā izvarots vai tiek tam gatavots. Šī izjūta ir izveidojusies simtiem tūkstošu gadu laikā. Ja tēvs nodzeras un nomirst, tad galva sāk degt – kā es tagad lai izdzīvoju? Es patiešām neko nezinu par Āboltiņu un viņas dzīvi, jo citādi es nedrīkstētu tā izrunāties, bet viņa arī uzvedas izaicinoši. Viņa uzvedas kā izdzīvojis upuris. Toreiz, kad viņu izsvilpa Arēnā Rīga, viņa nevis samulsa un nokaunējās, bet tieši otrādi – smējās. No vienas puses, var teikt – spēcīga sieviete, bet no otras – kāpēc viņu izsvilpa?

Ar tekstu laikrakstā ir tā grūtība, ka teorētiski tajā jāparādās arī tam, kas sarunā ir bijis neverbāls, vārdus papildinošs, paskaidrojošs vai mīkstinošs. Var būt, ka tieši tādiem vārdiem es izteicu savu domu, tomēr ja pašam šī intervija būtu jāpieraksta, es kaut ko nogludinātu un kaut ko paskaidrotu. Tas nav pārmetums Benam, jo žurnālistam, pirmkārt, nav jābūt rakstniekam savā izteiksmes precizitātē, noslīpētībā un psiholoģiskā fona aprakstītgatavībā, un otrkārt, viņam ir arī tiesības apzināti vai neapzināti „izlaist caur sevi” un interpretēt dzirdēto. Žurnālists ir profesionālis ar izglītību un pieredzi, un viņa stils var būt provocēt, viņš var nebūt vienkāršs runāta teksta stenografētājs. Jau kur tie laiki, kad es vairs neprasu žurnālistiem saskaņot interviju pierakstus. Ja jau viņš atstāja tik asi un paraupji, gan jau viņam to vajadzēja, kaut vai –vajadzēja uzdot man šādu jautājumu. Varbūt lai izspēlētu mani pret kādu, varbūt pavisam neapzināti. Bet tā nav mana atbildība, reportieris taču arī liek savu vārdu zem vai virs teksta.

Kas attiecas uz vārdiem „izdzīvojis upuris” – tos var uztvert ne tikai tā, kā to darīja Iveta Kažoka. Tas var būt arī kompliments. Tā var būt arī norāde uz nojaušamu informāciju par pārdzīvoto. To var iztulkot arī kā spēka avotus vai Lāčplēša ausis. Manā uztverē šiem vārdiem nav klāt kāda negatīva vai pazemojoša pieskaņa. Tā nav arī diagnoze, kā viens otrs mēģina apgalvot, jo tad jau Bībele būtu diagnožu klasifikators. Man šie vārdi nozīmē tādu kā psiholoģiskas rētas apzīmējumu, neaktīvu, nemainīgu jūtu un uzvedības kompleksu, kas raksturīgs publiskajai personai Solvitai Āboltiņai un kura izpausmes es tālāk arī nedaudz ieskicēju.

Ir viņas matos kaut kāds izaicinājums un es izjūtu to kā saistītu ar viņas dzimumu. Paskatieties, kā viņa tiek attēlota karikatūrās – gandrīz vienmēr ar akcentētu frizūru un izgrieztām krūtīm, hipertaisnu muguru. Tas nav tikai lepnums par sevi kā sievieti. Tas nav tikai feministisks prieks par savu sievietes iespēju realizēšanos. Tur ir kaut kas revanšistisks klāt. Un vīrieši to sajūt. Daži – kā Arēnā – svilpj. Citi cīnās, dodot iespēju tos uzvarēt vienkārši uzvarēšanas pēc, vēl un vēlreiz atkārtojot kādu vissvarīgāko uzvaru un pieminot cīņu par to. Ir daudz tādu šodien objektīvi bezjēdzīgu cīniņu Āboltiņai apkārt, atcerēsimies kaut vai Zatlera atteikšanos stāties Vienotībā, nevis veidot „savu” partiju. Šīs atkal ir manas asociācijas un fantāzijas – esmu pieradis tādas veidot, jo maniem klientiem tās palīdz sevi ieraudzīt citādākā griezumā. Ne vienmēr tās „uzmin patiesību”, tas nemaz nav asociēšanas darba uzdevums. Asociācijas atspoguļo, dodot cilvēkam iespēju izlemt, vai viņš grib kaut ko mainīt sevī, redzot šo atspoguļoto, jeb atstāt manu fantāziju bez ievērības.

Protams, šī „izdzīvojušā upura” uzvedība nav nekas patoloģisks vai destruktīvs, par ko kāds būtu vai nu jāsoda, jādegradē vai jāžēlo. Tāds rakstura štrihs, katram no mums tādi ir, jo neviens nenodzīvo savu dzīvi bez zaudējumiem un Upura lomas. Bet IK tā ir gluži vai psihotrauma – izdzirdēt, ka tiek komentēta kāda Upura lomas rēta... Un, izskatās, viņa nav vientuļa šajā pārdzīvojumā. Neviens nedrīkst manī ieskatīties arī tad, kad esmu publiska persona!

Man liekas, es diezgan skaidri pasaku, ka neko nezinu par privātpersonu, vārdā Solvita Āboltiņa un gadījumā, ja zinātu, tad savas personiski izjustās profesionālās ētikas dēļ nedrīkstētu „izrunāties”. Tātad viss, ko saku, ir manas asociācijas, kas izriet gan no profesionālās, gan personiskās pieredzes par sarkanu matu tēmu - par Bendes meitiņu un par tēva nāves nozīmi meitai, atsaucoties uz „simttūkstošu gadu pieredzi”, nevis pārliecību, kas tas ir kāds personisks, piemērām S. Āboltiņas vai I. Kažokas stāsts.

Iespējams, kāds atbalstītu tādu psihoterapeita ētikas izpratni, kas aizliegtu man komentēt sabiedriski atklātas parādības. Bet tad jau tikpat labi arī politologam var aizliegt izmantot savas zināšanas, lai darītu to pašu! Kāpēc sabiedrība nedrīkstētu zināt šis lietas par sarkanajiem matiem un tēva nāves nozīmi meitai? Kādēļ tā nedrīkstētu praktiski izmantot Kārļa Skalbes ģeniāli uztaustīto sievietes psiholoģijā un manas interpretācijas par to?

Fantāzija par to, ka psihoterapeitam publiski jātur mute, manuprāt, rodas no nedrošības par sevi. Un par bailēm, kas veido novērtējuma fantāzijas (viņš redz man cauri un tur ir daudz slikta, ko ieraudzīt!). Iveta Kažoka šeit redz ACĪMREDZAMUS psihoterapeita ētikas pārkāpumus. Es neredzu. Un man šķiet, ja kāds man aizliegtu izteikties par publiskas personas Ivetas Kažokas izpausmēm, tad tiktu pārkāptas manas tiesības brīvi paust savu viedokli.

Šī nav pirmā reize, kad publiski izsakos par politiķiem. Esmu to darījis gan par Šķēli, gan Šleseru, gan Lembergu, bet nekad tas nav izsaucis tādas reakcijas, kā šī reize, kad aplūkota tika Solvita Āboltiņa. Kādēļ tā?

Pirmā iespēja – jo Āboltiņa ir sieviete. Un ja sieviete, tad mums jāatceras sevišķā tās saikne ar Upura un Meitas lomas varām, kuras kaut kā sākam atpazīt arī tajā, ko runājām par šīs politiķes izaicinošo stāju. Arī I. Kažoka mēģina viņai izkarot Upura, kuram uzbrūkot šarlatāns Rudzītis, lomu. Esam šis saiknes jau aplūkojuši šeit - http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/par_histeriju_upura_un_meitas_lomam/2012-04-30-215 .

Bet ir arī otra iespēja – S. Āboltiņa kā Dieviete. Par uzbrukumu Dievietei izjusts notikums izsauc mistiskas bailes. Ne tikai tādas, kā redzot svētumu zaimošanu. Daudz maģiskākas un vārdos izteikt aizliegtākas. Dažreiz tās mēģina objektivizēt kā nepieklājību pret sievieti, bet arī tas šinī gadījumā nebūs pilnīgs apraksts. Tā intervijas rindkopa dažam labam laikam ir parāvusi vaļā tādas bailes no Dievietes soda, ka, redzot, kā tas Rudzītis tā ne vella nebaidās šitā te izrunāties, bailes kombinējas ar paniskām dusmām. Un vēlmi Dievieti aizstāvēt, lai aizbēgtu no šīm bailēm.

Varētu būt iespējams, ka S. Āboltiņa ne tikai I. Kažokai, bet arī daudzām citām sievietēm un vīriešiem ļoti izteikti asociējas ar Dievieti. Interesanti, ja es komentētu piemērām Vairas Vīķes – Freibergas spilgti sarkano kostīmiņu kopā ar līdzīgi kā Āboltiņai lepni un kupli atpakaļ atmesto matu loku, vai reakcija būtu bijusi tikpat asa? Vai, ja es izteiktos par Sarmītes Ēlertes sirds vājumu attiecībā uz Andri Šķēli savulaik? Kaut kas ļoti histēriski pikants manā atmiņā saistās arī ar Sandras Kalnietes tautfrontietes tēlu, ja nu es būtu detalizēti izteicies arī par to? Varbūt tādus komentārus pamanītu tikpat asi!

Sievietes visur veido savas spogulīšu skaistuma piramīdas, gribi vai negribi. Varbūt, ka Āboltiņa ir nokļuvusi kaut kādas nacionālas piramīdas virsotnē, varbūt viņa tā, pavisam neapzināti ir kļuvusi par nācijas Karalieni? Varbūt tādas reakcijas uz maniem izteikumiem tādēļ, ka tauta tagad neapzināti gaida Karalienes dusmu izpausmes un baidās, ka tās var ķert ne tikai ķecerīgo Rudzīti, bet arī visus tos, kas nav nostājušies pret Rudzīti?

Lai nu kā, skaidrs, ka viss teiktais tikai apliecina tēzi, ka sievietes ienākšana politikā rada tādas reakcijas, kuru ietekmes nav tik viegli apzināmas un kontrolējamas. Turklāt, sievietei pašai nemaz nekas nav jādara un jāgrib darīt, lai tas notiktu. Viņas tēls un dzimuma lomas darbojas caur fantāziju par viņu. Un šo fantāziju attīsta citi – vīrieši un sievietes, interpretējot gan viņu, gan citu cilvēku reakcijas uz viņu.

Esmu ļoti pagodināts, ka šī bloga rāmjos sievietes dalās ar savu pieredzi sava dzemdes cikla izdzīvošanā. Tas notiek tik smalki, ka man pat bail pieskarties. Es tiešām negribētu kādu aizskart, bet man liekas, ka Ivetai Kažokai ir vēl daudz neizmantotu iespēju šo to uzzināt par sevi pašu.