Esmu šad tad padomājis par mehānismu, kā šodienas tā sauktās politiskās partijas varētu transformēties. Visiem tagad ir skaidri redzams, kā tās nav sava elektorāta labā strādājošas politiskas laboratorijas, bet gan matriarhālas un autokrātiskas varas vertikāles, izveidotas ar mērķi noturēt politisko varu tās vadoņu rokās un interesēs.
Vai šādas struktūras var pašpārveidoties? Nu nē, protams, jo ja tām jākļūst par ieinteresētām elektorāta vajadzībās, tad vadoņi tās nefinansēs. Un, protams, pacelsies arī jautājums par politiķu psiholoģisko spēju pārorientēties „uz tautu”, kas sastāv ne tikai no pašpietiekamiem un situētiem vidusmēra pilsoņiem, bet pie kuras pieder arī vientuļās mātes, slimi cilvēki, bērni bez pienācīgas aprūpes. Ja rīt no rīta partijas tiks finansētas no valsts budžeta, tas nozīmēs tikai papildus naudu tām, bet nevis šo partiju nacionalizāciju.
Varbūt ir ejams tas jaunu partiju dibināšanas ceļš, ko visspilgtāk pārstāv „Jaunais laiks” ar savu antioligarhisko un antikorupcijas ideoloģiju? Jā, tas ir labs ceļš, tomēr ar dažiem „bet”, ja domājam par citiem, kas arī varētu tādu iet. Pirmkārt, kā savākt naudu šādiem projektiem? Neticu, ka tauta būtu gatava saziedot. Otrkārt, daudz partiju jau ir sadibināts, balstoties uz „labas gribas cilvēkiem”, bet vairums no tām pēc laika jālikvidē, „Jaunais laiks” šajā ziņā ir vienīgais daudzmaz labais izņēmums, kas neapstiprina likumu. Un, treškārt, politikā ir vajadzīgas spilgtas personības, aktieri, kas spēj izspēlēt cilvēku vajadzības un kas uzstājas kā personīgi attiecīgās partijas garanti. Kur tādus rast?
Tādi cilvēki ir jāmeklē nevis viņu pašu personīgajās domās par savu vajadzīgumu, bet gan vienīgajā publiskajā telpā, kura mums ir. Cilvēkam ir jābūt kaut ko sasniegušam tajās sociāli - politiski – finansiāli - kulturālajās spēlēs, kas šodien ir vispopulārākās, nevis tajās, kurām tādām būtu jābūt kāda-, tajā skaitā manu-prāt. Bet ja tā, tad varam ātri noformulēt četriem kritērijus, kuriem jāatbilst vadonim. Pirmkārt, atpazīstamība, nav tik svarīgi, pozitīva vai negatīva. Otrkārt, spēja un griba uzņemties atbildību. Treškārt, spēja iesaistīt politikā naudu. Ceturtkārt, pietiekami daudz laika politiskām aktivitātēm.
Es neesmu sajūsmā par šiem saviem secinājumiem, man tie nepatīk, bet tas nav pietiekami, lai atzītu tos par kļūdainiem.
Vadoņa ideja pēdējā laikā publiskajā telpā tiek arvien vairāk pamanīta. Apsvērta, pētīta un gan jau tiks arī diskutēta. Arī es šajā rakstā apzināti rakstu „vadonis” nevis „politiskais līderis”, kas skanētu demokrātiskāk un tā nedurtos acīs. Visvienkāršākais tādas politikas veidošanas mehānisms ir Viens, Kurš Visu Zina.
Es domāju, ka tā noteikti nebūs politiskās kultūras galastacija Latvijā. Neizbēgami veidosies vadoņu pārprodukcija, kuru konkurencē izdīgs politiskās partijas kā individualitāšu apvienības, nevis balsošanas mašīnas, dzīvojošas no algas līdz „algai”,kā līdz šim.
Bet tas tikai būs, nezinām kad. Attīstībai ir jānosoļo viss savs maršruts, mēs nevarēsim pārlekt nevienu tās soli. Jo mēs esam sabiedrība, sastāvoša no dažādos virzienos un ātrumos progresējošiem un regresējošiem indivīdiem, nevis Viens, Kurš Visu Zina.
Tomēr vadonība tādā vai citādā formā un izteiktības pakāpē Latvijā būs. Atkal būs. Un, iespējams, tā būs jāpārslimo ne vieglākajā šīs slimības formā. Jo Kārlim Ulmanim noveicās, viņa vadonībai trīsdesmitajos gados tika pierakstīts arī tas ekonomiskajā augšupejā, kam dabiski bija jānotiek arī bez Ulmaņa. Lielajai depresijai bija jābeidzas ne jau vadoņa gudrības dēļ, bet pašai no sevis.
Arī tas ir vērā ņemams aspekts – vadoņu rašanos stimulē ekonomiskās krīzes, bet to valdīšanu apmaksā uzplaukums, kas vienmēr seko pēc jebkurām grūtībām. Radot ilūziju, ka uzplaukumu rada vadonis.
Bet ja turpinām par „aktuālo momentu”, tad nevaram neatminēties saukli – „Šlesers, kurš gan cits”. Reāli raugoties uz notiekošo politikā un sabiedriskajā domā neredzu kādu, kas spētu nopietni ar viņu konkurēt saskaņā ar manis jau iepriekš nosauktajiem četriem kritērijiem, kuriem jāatbilst vadonim.
Tad, kad es pozitīvi izsakos par Šleseru, es vados no viņa neizbēgamā noderīguma šībrīža Latvijas politikā un sabiedrības attīstībā. Jo ja ir cilvēks, kas gatavs tikt krustā sists visu mūsu labā (iztēlojos, kā tas notiks), vai gan viņa upuris mums būtu jāatraida.
Tas, protams, nenozīmē, ka Šlesers kā politiķis, cilvēks, uzņēmējs vai domātājs ir mans ideāls. Oi nē, ko jūs. Es, kā vairums katras sabiedrības intelektuāļu dzīvoju nākotnē un no tās viedokļa šodien viss ir slikti. Bet ja varu izdzīvot, tad varbūt citi sabiedrības locekļi, kas dzīvo šodien, bet citos kā es laikos, kaut ko taču sniedz arī manai izdzīvošanai. Un varbūt tas nav mazāk cienījams ieguldījum par manējo?
Skatījumu skaits: 1010 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Aija, vislabāk būtu gan pa labi, gan pa kreisi šokolāde. Bet tā nav, un arī ne jau vienmēr cilvēks var izvēlēties, kad un kādi pārbaudījumi viņam būs jāpārvar. Tagad ir mūsu laiks, un ja par 1918 gada cilvēkiem varēja teikt, ka viņi ir uzcēluši Latviju, tad mēs varam ieiet vēsturē kā tās pazaudētāji - ja katrs domās tik par sevi.
Atkal Šlesers, es padomāju, varbūt viņš ir Rudzīša mīļākais klients, bet kaut kādai saistībai jābūt, varbūt Plaudes pie-barotājs? Jā Šlesers ir labs vadoņa kandidāts, tik daudz jau no valsts nozadzis, varbūt varētu vēl kautko pagrābties sev un saviem mīļajiem. Latviju noteikti gaida uzplaukums šajā sakarā, gan tikai pēc krīzes.
Aija , bet kāpēc tu neapskati variantu - nesamierināties, bet darīt, lai te uz vietas ari ir labi? Viss ir relatīvs, un arī iekš emigrācijas ir sava drosme, bet arī tā savā ziņā ir pakļaušanās
Aspazijas iespaidā vēlreiz lasu „Pie Tēva” un tagad citēšu vietu, kas mani uzrunāja Latvijas tagadējo notikumu sakarā : „Varam teikt, ka tad, ja cilvēki nesamierinās ar nabadzību un iespēju iet bojā, bet meklē izejas no smagām situācijām un labāku dzīvi, tas rada priekšnoteikumus patriarhātam. Ja cilvēki dod priekšroku drošībai, ko sniedz nemainība, tad labāk noderēs matriarhāts.” ... Man šķiet, mēs tik ilgi esam gurķojušies matriarhālās vērtībās, ka tagad būtu īstais laiks doties patriarhālisma virzienā, bet...
Gan Grūtups, ar savu kustību „Paliec Latvijā”, gan daudz paustās domas Viestura lapā saka – nebrauc, tur nav laimes. Jā, varbūt tur nav laimes, bet tur ir nesamierināšanās.
Nupat runāju, ilgi runāju ar kādu savu paziņu, Kanādas latvieti, kurš teica, ka ja kaut kas tāds notiktu, piemēram, Kanādā vai Amerikā, cilvēki vienkārši pārvāktos uz citu štatu un viss. Jo tā dzīvot nedrīkst! Un ar savu rīcību parādītu, ka tā nedrīkst darīt arī štata pārvaldnieki. Bet mēs, Latvijā, arī savā štatā dzīvodami, domājam, ka šīs ir galējās robežas un samierinamies, samierinamioes, samierinamies. Vēl tikai piebildīšu, ka droši vien viņš aizbrauks, piecpadsmit gadus šeit nodzīvojis un sapņus par Latviju apracis. Bet tā cita tēma.
Bet es atkal domāju par to – tad kāds ir mūsu attīstības ceļš – nesamierināties un doties prom, domājot, ka esam ceļā uz patriarhātu vai palikt, sakot – esam tādā etapā, tas nekas, ka matriarhālā. Druku grūtas sajūtas. Nepanesamais esības vieglums – šķiet, gana precīzs ir Milans Kundera. Jo varbūt runa nemaz nav par materiālām vērtībām, bet mērķis ir juties viegli šajā spēlē, neatkarīgi no vietas uz Zemeslodes, un spēt savu vieglumu panest.
Jā, kaut kā visu laiku Šlesers un Šlesers... bet tiklīdz atveru kādu ziņu portālu un ieraugu viņa bildi, tā gribas pamērīt pieri:), un arī man viņš kādu laiku no galvas neiziet. Ļoti prātā paliekošs sejs. Kaut kas viņā ir, ka vinš ir tik uzbāzīgs. Bet ja paraugās uz visu LPP/LC kopumā, tad gan ir netīkami, pat šķebīgi, kas no Latvijas Ceļa ir beidzot sanācis.
Nu, nezinu, Viestur. Man šķiet, ka Tu par Šleseru tik daudz raksti tādēļ, ka Ieva Plaude ir LPP. Jau lasot par Vadoņa tēmu un izlasot sākumu, man bija skaidrs, ka beigās runa būs par Šleseru.
Varen interesantas domas par mūsu līderiem (pirmīt uzrakstīju lideriem), nesen arī par Ušakovu. Vērts ieklausīties un padomāt, kaut arī tas pirmajā brīdī var mums nepatikt. Tādi pragmatiski kritēriji, kādus līdz šim Latvijā sevišķi daudz neesmu manījusi izvirzām kādu domātāju. Attīstības pakāpēm nevar pārlēkt pāri. Paldies, Viestur.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
