Vairumā gadījumu mēs izvēlamies darīt to, kas tobrīd šķiet pareizi un tikai izņēmuma gadījumā – darām apzinātas nepareizības. Es gribēju teikt, dzīve ir pietiekoši sarežģīta, lai būtu iespējams nekļūdīties – neizdarītu kaut ko, kas „pēc tam” neizrādīsies izdarīts nepareizi, kļūdaini. Kad kļūda atzīta par kļūdu, tiek runāts par „kļūdu labošanu”, par „pareizi” un „nepareizi”, izdarot varbūt nevis vairs jaunas kļūdas, bet nu jau muļķības.
Manuprāt, kļūda ir kļūda tikai no kaut kāda viena aspekta raugoties un šajā ziņā tam ir sakars ar vērtēšanu, par ko es saku, ka tā stāsta nevis par vērtējamo, bet gan novērošanas punktu, kurā iekārtojies vērtētājs. Šķiroties tiek izdarīta kļūda attiecībā pret bērniem, bet nešķiroties – pret savu laimīgumu, piemērām. Lai gan varētu būt, ka arī pret to, ja raugās ilgtermiņa un dziļuma perspektīvā, ir izdarīta kļūda, bet no īstermiņa laimīguma novērošanas punkta raugoties nekādas kļūdas nav.
Varētu šķist, ka, šādi raugoties uz raudzīšanos, pazūd kļūdas kā jēdziena jēga, ja jau labi ir gan tā, gan šitā. Tomēr tā nav, jo mēs taču zinām, kurš vērtējuma (novērošanas) aspekts mums ir svarīgs un kurš nav. Mēs cenšamies nekļūdīties sev svarīgajos aspektos. Turklāt – ir taču arī sabiedrības pieredzē balstītas zināšanas, kādas cilvēku izvēles kurp ved. Ja izvēlamies šķiršanos, tad izvēlamies izdarīt ieguldījumu poligāmijas un matriarhāta restitūcijā, kas, protams, nav nekas aizliegts un nepareizs, raugoties no absolūti visiem iespējamajiem novērošanas punktiem. Ir punkti, no kuriem raugoties, šķirties un matriarhāts ir brīnišķīgi.
Man, redzot, kā reaģē tie, kas savu vairākuma (ieskaitot vairākumu sevī) par kļūdainām atzīto izvēļu dēļ ir nokļuvuši mazākumā, kārtējo reizi jāaizdomājas par vēsturi. Kādreiz palikt mazākumā nozīmēja – tikt sodītam ar nāvi. Atšķirīgums ir bijis iemesls diskriminācijai un izraidīšanai un šādai attieksmei ir solīda inerce.
Bet laikam par daudz vispārīgā līdz šim. Lai būtu tuvāk pie lietas – daži izvilkumi no maija Rīgas Laika, 52. lpp. (Kolosāls RL, divas intervijas un viens raksts par Džoisu.):
Noriss: Džoiss bija dzimis bankrotētājs – vienalga, cik naudas viņam dotu. Viņam nauda neko nenozīmēja. Es reiz apmeklēju kādu pasākumu Parīzē, un mūs ielika viesnīcā Lutetia, kas maksāja 500 mārciņas par nakti. 30. gados Džoiss par Silvijas Bīčas naudu tur nodzīvoja sešus mēnešus! Herjeta Vīvere atdeva Džoisam faktiski visu naudu, un es uzraku vienu viņas vēstuli, kurā viņa raksta: "Dārgais mister Džois, jūs zināt, ka esmu atdevusi jums visu, kas man bija, palikusi tikai māja. Vai jūs gribētu, lai es to pārdodu?” Nu ko tādai sievietei var padarīt? Viņa bija finansiāla mazohiste, acīmredzot viņa no tā guva baudu. Un ar Silviju Bīču tas pats. Bet galu galā Džoiss viņām atmaksāja, dāvinot nemirstību.
RL: viņš tātad šķērdēja viņu naudu? Noriss: Nē, nē, naudu nav iespējams izšķērdēt! Pirmām kārtām – nauda iet apkārt, un viņš deva milzīgas dzeramnaudas viesmīļiem, līdz simts mārciņām, un vakariņoja Fouquet’s restorānā Elizejas laukos. Tas viņam patika! Džoisam nekas neko nenozīmēja, izņemot viņa mākslu. ...
Tad Noriss stāsta par kartiņu, ko Bekets atsūtīja uz Džoisa bērēm: tur bija teikts, ka viņš nevarēs ierasties, bet, ka viņš vienalga grib "noliekt galvu šīs varonīgās dzīves un varonīgās mākslas priekšā”. Bekets zināja, ko runāja. ... Edīte Rokfellere - Makormika, kura atbalstīja viņu finansiāli – un viņa bija milzīgi bagāta amerikāniete – teica, ka pārtrauks viņu atbalstīt, ja viņš atteiksies no psihoanalīzes pie viena cita viņas protežējamā – pie Zigmunda Freida. Un Džoiss atteicās to darīt, un viņam bija pilnīga taisnība.
Es šos izvilkumus atļāvos, lai parādītu jums to, ko jūs jau zināt – slavenais īrs, Nobela prēmijas laureāts Džeimss Džoiss ir NEPAREIZS. Tik nepareizs, cik nepareizs vien var būt viens cilvēks, kaut arī pilnīgi, 100% nepareizam būt jau arī nav iespējams, kaut kur viņš droši vien ir arī pareizs, piemērām, savā nepareizībā. Jo izmantot sievietes ir nepareizi, bet ar šādi iegūto naudu uzrakstīt to, ko viņš uzrakstījis – pareizi? Varbūt tomēr nepareizi, jo, kurš tad viņu lasa? Tas ir – izlasa līdz galam? Vai nebūtu bijis pareizāk, ja viņš būtu uzrakstījis visu patiesību par Hariju Poteru, tur būtu daudz lielāka atdeve gan rakstniekam, gan tautai? Nepareizi ir rakstīt angļu valodā, sevišķi apstākļos, kad dzimtās īru valodas pielietojums pusgadsimta laikā ir dramatiski samazinājies. Un nepareizi ir atteikties no īru pases pat tad, kad tas ir izdevīgi.
Izrādās, par Džoisu nepareizāks varbūt bija tikai viņa tēvs. Jo dzert, kā Džoiss vecākais, ir nepareizi, nevairot, bet gan noplenderēt ģimenes mantu ir nepareizi, sist savu sievu – nepareizi, sataisīt desmit bērnus, nolemjot to dzīvi šausmīgai eksistencei – nepareizi, un nepareiza ir arī izpratne, saskaņā ar kuru būt džentelmenim nozīmē uzsaukt draugiem dzērienus krogā. Tomēr tēvs Džeimsam ir bijis tas, ko viņš ir mīlējis visvairāk, un ja to saprot, tad parādās cerības izlasīt šo rakstnieku no vāka līdz vākam. Jo viņš jau neapraksta objektus, par kuriem raksta, viņš apraksta izjūtu, ar kādu iet pa pasauli, un kas lielā mērā varētu būt arī viņa tēva izjūta un lielā mērā – arī „tipiska īra” sajūta 19. gadsimta beigās. Pilna eksistenciālas reliģiozitātes, kas nebaidās saukt lietas tādos vārdos, kādi šķiet piemēroti. Piemērām, savu dzimteni - par vecu sivēnmāti, kas noguļ savus bērnus.
Ja šādi paraugās uz lietām, tad var sākt nojaust, par kādu varonību runā Bekets un kā priekšā viņš noliec galvu. Un man arī gribas noliekt savējo, daudz lielākā mērā, kā esmu to darījis, domājot par citu vecāko dēlu no desmit (liekas bija desmit) bērnu ģimenes, kurš bezgalīgi mīlēja savu māti, kaut gan arī tēvu viņam būtu bijis mīlēt vieglāk nekā Džoisam, jo tas nebija dzērājs, kaut gan prasmīgs bankrotieris jau nu gan. Es še runāju par dižo Gabrielu Garsiju Markesu un man šķiet ļoti laba doma par viņu atcerēties tieši domājot par Džeimsu Džoisu, jo abu literatūras spilgti demonstrē tās galējības, kas izriet no tēva mīlēšanas atšķirīguma attiecībā pret mātes mīlēšanu. Taču, abi bija Varoņi, kas attiecībā uz Džoisu nav paslīdējis garām arī Beketa uzmanībai. Viens mātes Varonis, tāds kā Jēkabs, kuru mēs pazīstam labāk, bet otrs – tēva Varonis, Ēsavs, kuru esam raduši saukt par Grēkāzi.
Manuprāt, būšana mazākumā nepastāsta, kas ir labi, bet pastāsta, kā būtu bijis (dažiem jau ir), ja būtu slikti. Tādēļ nepareizais ir interesantāks un pamodinošāks, nekā pareizais. Un Gladiola ir traki ievelkoša – nu kā tā Baltvilka sēne („tās indīgās, tās ir tik skaistas”), turklāt, šķiet, ne tikai man („ne slaisti vien, es ar te slaistos”). Krievi saka - „дурной пример заразителен”, tādēļ, ja esmu pret to noturējies, tad varu te sēdēt un tīksmināties, cik stiprs savā pārliecībā, imūns pret šķiršanās piemēru un tālredzīgs esmu bijis es pats, neizmantodams tās daudzās iespējas izšķirties, kas jau bijušas, un stiprinādamies augstprātīgumā, ka noteikti („nekad dzīvē!”) nedarīšu to arī ar tām, kas vēl būs. Un ja Gladiola vēl varētu piegādāt regulāras reportāžas par to, kā viņai tagad neiet, varētu murrāt savā vairākuma labsajūtā, neizkāpjot no šūpuļtīkla, vispār.
Šodienas latvietim, manuprāt, atšķirībā no Džoisa laika īra, pietrūkst ticības Dievam tādā nozīmē, ka „Dievs zina, kādēļ viņš liek man grēkot, bet es pats to varu neuzzināt nekad. Ja es grēkoju, tad nekļūstu Dievam mazāk mīļš, drīzāk jau otrādi”. Tādēļ tādam latvietim neuzzināt, kādēļ ir labi būt alkoholiķim un gremdēt postā desmit bērnu ģimeni. Šādam latvietim jānomirst ar pārliecību, ka laime ir labāka nekā sāpes un ka, pats par sevi saprotams, dzīve, kas nodzīvota sāpēs, pilnīgi noteikti ir izniekota. Laimīgums ir tas, pēc kā jātiecas un tikai tie, kam tas izdodas, var teikt – es uzvarēju, tādēļ esmu labs, vislabākais, labuma čempions. Un es, laimīgais, varu no augšas lūkoties uz to, kam sāp, un pamācīt – tas tev no tā, ka neproti dzīvot! Mācies no manis!
Šeit vietā atcerēties komentāros atcerēto Oļiņieti, par kuru man ir viens raksts, kas diemžēl vēl nedrīkst tikts vilkts ārā, jo gaida publicēšanu kādā krājumā. Bet pašu galveno pateikšu – Oļiņiete ir Upuris, kas visu mūžu cieš no sava bērna bojāejas (patiesībā – nolaupīšanas)traumas un iesaista savā drāmas trīsstūrī visus, arī lasītāju, kurš nāk kā Vajātājs, sāk neciest šo nelaimīgo sievieti un neredzēt, kam viņai tie dievvārdi un kam tā skaļā un griezīgā dziedāšana. Par to pieminu arī tādēļ, ka kaut kur komentāros pavīd ticība, ka iesaistīšanās drāmas trīsstūrī var būt apzināta, tādēļ no tā var iziet tad, kad ienāk prātā un kad gadās īstie padomdevēji. Ja tā, tad apzināti beigsim vajāt Oļiņieti un objektīvi palūkosimies uz mīļo Annužu, kas vispirms nozaga meitiņu saviem kungiem, atļāva tai sadegt, tad nozaga meitiņu Oļiņietei, ļāva tai sajukt prātā un noslīkt, un visbeidzot nozaga meitiņu Lienai (īstenībā Trīnei), par kuru mēs nekad neuzzināsim, kas ar to notika pēc tam. Vai izdevās iemīlēt Oļiņieti un sākt ienīst Annužu?
Man liekas, ja Džoiss būtu brāļi Kaudzītes, viņš ietu pa Piebalgu mātes sāpju dedzināts, bezspēcīgās dusmās izdzisdams un caur to ietekmi redzēdams visu, visu, visu. Bet varbūt viņš ietu ar tēva sāpēm, ar Oļiņa lietu redzi, visticamāk, ka tā. Ietu un sāpētu, nevis anestezētos ar Ķenča jokiem, Teņa pārgudrībām un lauku burlakstāstiem. Bet lai būtu Džoiss un viņa tā sauktais modernisms, kuru neviens neizlasa līdz galam, vajag „lielu sirdi” (lielu Ego), kas cieš no savām un sava tuvākā ciešanām, bet ne no tā, kādos trīsstūros viņu iesaista pasaule.
Šeit beidzot nonākam pie vainas sajūtas, kas man šajā rakstā bija domāta kā galvenā tēma. To sajūtot, mēs ciešam sevis paša zaudējumu, mūsu sirds kļūst mazāka un mums ir vajadzīgs drāmas trīsstūris. Ir, kas saka, ka vainas sajūta dažiem var būt vienīgais, kā motivēt sevi kaut ko darīt un kustēties, ar šo darīšanu domājot subjektīvi vajadzīgo (sevis zaudējuma ārstēšana) Vajātāja un Glābēja vajadzību. Ja šī darīšana tiek pasniegta kā objektīvi motivēta, kas parasti tā arī notiek, tad cēloņu un seku attiecībās iejūk viss kaut kas, iegūstot tādu nozīmi, kāda tam „vis kaut kam” nemaz nav - ne no subjektīvā (zaudējums), ne objektīvā (ārstēšana un citi darbi) viedokļiem raugoties.
Ja Gladiola (cik labi, ka viņa ir pieteikusies tik šeit izmantota visas tautas interesēs!) sāk taisnoties un paskaidrot, tad skaidrs taču, kādas jūtas viņu motivē to darīt. Bet ja apspriež jautājumu - kur tiek noslēgta laulība, debesīs vai dzemdē (es domāju, ka dzemdē, kas pēc tam no sevis piedzemdē arī debesis, Ūranu), tad jāpajautā, vai apspriešana neceļas no tās pašas vainas sajūtas (dusmām uz sevi, es kā Vajātājs), tikai mainījušas virzienu un kļuvušas par dusmām „uz āru” un atradušas jaunu Vajātāju. Lai nu kā arī būtu, tas viss ir subjektīvs process un kā tādam tam arī jānoris, līdz zaudējums ir sadziedēts.
Jūtīgums pret vainas sajūtu savā ziņā ir Ego lieluma tests. Jo vainas sajušana ir sava viedokļa un sava dzīves vērošanas punkta apšaubīšana. Ego droši vien nav jābūt tik lielam, ka „viņam vienmēr ir taisnība” – tādā gadījumā mums varētu būt darīšana ar cilvēku, kas nespēj just empātiju, psihopātu. Tomēr arī otra galējība, un tā man šķiet ļoti latviska, nav diez ko jauka. Izjust vainu pret krievu, kuru tu apgrūtini ar savu latviešu valodu, sākot runāt krieviski.
Dažreiz es dodu padomus, lai gan tas nav „labais” psihoterapeitu stils. Un es saku – NEKAD nepaskaidro, netaisnojies un neatvainojies!!! Šie nevainīgie, kas stāv rindā uz Vajātāju lomām, ir taču kaut kā objektīvi jāattaisno, jāatbrīvo no vajadzības ciest, upurēties, būt vainīgiem. Lai viņi spētu arī dzīvot, ne tikai spēlēt. Jo spēlēšana dažkārt nogalina. Bet tas nelīdz, vairumā gadījumu. Vaina atrod nevainīgo, par vainīgu tapt gribēto. Bet – tad mēs nedzīvojam objektīvajā realitātē un nebūvējam nākotni. Mēs nodarbojamies ar pagātni, tas ir mūsu liktenis. Es varu tikai cieņā un bijāšanā noslīgt uz ceļiem, kā savas ietekmes sfēras dala nākotne un liktenis.
Raugoties objektīvi, jāizmanto nevis vaina, bet atbildība. Nevis kā es varu padarīt šķiršanos un jaunu precēšanos par nebijušu, ko gribētu vaina (un kas nav objektīvi iespējams), bet ko es varētu darīt, lai defektu padarītu par efektu citā perspektīvā un citam vērotājam. Izrādās, arī Džoisa tēvs ir daudz darījis (ar apzinātu atbildību), lai dzērāja vecākais dēls nepaliktu tikai dzērāja vecākais dēls, bet dabūtu sev arī citu, Nobeļa prēmijas laureāta dzīvi, kas būtu cieši saistīta un izrietētu no pirmās, tēvam veltītās. Varbūt kādreiz Nobela prēmija tiks piešķirta arī Gladiolas bērnam. Un ja tas notiks, tad gan tādēļ, ka viņa māte bija tāda grēciniece, gan tādēļ, ka tomēr apzinājās, ka Dievs viņu mīlēja arī tieši dēļ grēkiem un izmantoja šo mīlestību bērnam par labu, nevis mokoties ar sava grēka nelabojamību un vienlaicīgo laimīgumu. Un liekot ļoti uzmanīties, lai tā būtu mātes atbildība, nevis vainas sajūta, kas bērnu (varbūt)aprītu kā mātes Glabēju no vainas.
|
