Iegremdējies Ļeva Tolstoja pasaules izjūtā (saistībā ar Nacionālā teātra „Annu Kareņinu”), pašam negaidīti atdzīvināju sevī krievu valodu, pie kam diezgan radošā un pārsteidzošā veidā. Manī sāka rotaļāties daži krievu vārdi, kuri latviski iestudētajā izrādē nemaz nevarēja tikt izrunāti, bet kuriem kaut kāda noslēpumaina saistība ar to bija. Iespējams, šīs rotaļas ir tikušas ieņemtas jau leģendārā Viļņas psihoterapeita Aleksandra Alekseičika grupā, kurā piedalījos šārudens Birštonas konferences laikā – viņam ļoti patīk preparēt krievu valodas vārdus un atrast tajos negaidītu, laikam kaut kad bijušu, bet pazaudētu jēgu. Man liekas, esmu saņēmis vēl kādu inspirāciju tieši attiecībā uz to vārdu, kas aizķēra manu iztēli un par ko turpmāk būs runa, bet nevaru tagad atcerēties. Varētu būt, ka tas arī bija Lietuvā – kāds lietoja šo manis agrāk nedzirdēto vārdu - чары.
Interesants vārds, daudzskaitlinieks. Viss, ko par to še teikšu, ir tīrā pārgalvība no manas puses, jo neviens filologs mani nav konsultējis. Tādēļ, varbūt ka kāds, kas sevi uzskata par kompetentu šajās niansēs, pievienos šim blogam komentāru, kurā teiks – garām, galīgi garām! Ja tādam komentāram jāparādās, tad lai parādās – gribu to redzēt. Bet no tā nemainīsies iemesls, kādēļ rakstu – kaut kas grib tikt ārā no manas galvas. Kāda asociāciju plūsma, kura varētu man patikt arī tad, ja izrādīsies filoloģiski nekorekta un saspekulēta.
Visbiežāk ar vārdu чары esmu sastapies, noslēptu vārdā очарование un esmu ar to sapratis „burvību”, „valdzinājumu”. Šāds tulkojums rada maigu un romantisku iespaidu, bet varbūt tikai tik naivam cilvēkam kā es. Varbūt šāds iespaids no vārda rodas latviešiem, bet krievi tā „dziļumus” izjūt pilnīgi citādi? Varbūt šajā krievu vārdā ir arī kāds aktīvs, noburšanu veicinošs potenciāls? Kaut gan arī latvieši vārdos „valdzinājums”, „savaldzināšana” ir ielikuši aktīvas, pat agresīvas darbības nozīmi no savaldzinātāja puses, jo tiem taču ir viena sakne ar vārdu „valgs”! Bet varbūt gan krievi, gan latvieši ne sevišķi grib redzēt un just valdzinājumā valgu, tādēļ atrod romantiku visādās šādās sadomazohistiskās lietiņās?
Saka taču arī - женские чары - un man vairs negribas tā uzreiz un tūlīt tos saprast kā "sieviešu burvības” vai "sieviešu valdzinājumi”. Šādā vārdu savienojumā drīzāk izjūtu чары kā īpašības, iezīmes vai pat kā instrumentus, orgānus. (Galīgi nepamatota ir saikne ar „čakrām”, tomēr arī tāda pavīd.) Bet ja чары ir orgāni, tad kāda ir to funkcija? Arvien vairāk kļūst pieņemams, ka чары ir kaut kas aktīvs. Tāds, kas nevis ieaijā, bet nohipnotizē, pārvērš par ēzeli, piemērām, vai taisni otrādi – akmeni. Nu labi, burvību jau tās arī varētu radīt, jo arī burve, kas burvību rada, taču ir kaut kas aktīvs. Tomēr latviski "burve” ir kaut kas labs pretstatā sliktajai "raganai”.
Krievu колдуня un ведьма tomēr lieliski iztiek bez saknes чар-, tātad ir radušās no citiem asociāciju mākoņiem. Bet kā ir ar чародейка – vai tā ir kaut kā saistīta ar buršanu vai valdzināšanu? Gribētos jau, lai šis vārds vedinātu uz fantāziju par чары kā orgānu vai instrumentu „taisīšanu” vai „asināšanu”. Tomēr varbūt, ka tas neattiecas tikai sieviešu чары, jo ir taču arī чародей. Vai viņš nodarbojas tikai ar sieviešu lietām, jeb viņa darba lauks ir plašāks? Bet varbūt чародеяние ir radies no kaut kā tāda, ar ko šodien nodarbojas striptīzmeitenes?
Interesanta ir saknes чаp- iemitināšanās vārdā зачарованная. Nezinu, varbūt tas nav īsti atzīts vārds, bet esmu tādu dzirdējis - vai tik tas neskanēja kādā „lipīgā” estrādes melodijā? Vai tik ne „saburtā”, „savaldzinātā” („savalgotā”) – tas atkal vedina domāt, ka varbūt ir arī vīriešu чары. Ir arī cita iespēja – зачарованная kā „sapinusies savos valgos”.
Pavisam interesanta ir saknes чар- iemājošana vārdā ar diviem priedēkļiem - разочарование. It kā „vilšanās”, lai gan burtiski tulkojot varētu sanākt arī „atburšanās” vai „atvalgošanās”, kas nemaz tik nejēdzīgi neizklausās. Vilšanās kā burvības zaudēšana. Vilšanās kā pašapmāna vai чародейка’s radītā noburtības stāvokļa likvidēšana, -ās. Šeit arī tāds sīkums kā viena sakne vārdiem „vilšanās” un „viltus” – tātad varbūt noburtības atmaskošana vai atzīšana par viltu.
Vārdi ir radušies mūsu psihēs un tas, kādi tie ir, vilinoši daudz stāsta par to, kādus dažkārt atšķirīgus asociāciju ceļus gājusi tauta, kura kādu vārdu ir radījusi. Šeit es pievēršu uzmanību krievu vārdam, jo sākotnēji man likās, ka latviski tāda nav. Tomēr tikko aprakstītās pārdomas vedina mani pie tā, ka varbūt чары var tulkot kā „valgi”, tādējādi, protams, pilnīgi neatklājot visas tā krieviskās nozīmes. Bet varbūt to var atrisināt, ja latviešu valodā paplašina vārda „valgi” lietošanas nozīmi, sākot teikt, piemērām, - „sieviešu valgi”?
Tomēr no šīm filoloģiskajām ekskursijām es guvu arī kādu citu svarīgu domu. Varbūt vīriešu bailes no sievietēm sastāv ne tikai no mazā puikas atkarības no tā, ko viņš ieraudzīs milzumlielās mātes sejā un kādas būs ieraudzītā konsekvences uz šo puiku un vēlāk - vīrieti. Varbūt vīrieši dziļi sevī zina par sieviešu valgiem, tādēļ nemaz nejautā sev – vai tie ir? Varbūt viņi jautā tikai – kad tie parādīsies? Un – ar ko tas man draudēs?
Varbūt, ka vēsturiski tik izteiktā vīriešu vēlme noslēpt sievietes „kaut kur tālāk” no svešām acīm, ir šādu baiļu izpausme? Un varbūt musulmaņu parandžu nēsāšana arī ir motivēta šādi? Varbūt ģimenēs tik nereti sastopamā vīra vadošā loma kā dekorācija (vīrs kā galva) arī ir izmisīgu baiļu izpausme - no iespējas kuru katru mirkli no nez kurienes iznirt sieviešu чары? Te ļoti sāk prasīties piemēri „iz latvju literatūras klasikas” un to salīdzināšana ar cittautu piemēriem. Bet par to – kādu citu reizi.
|
