Valoda un Vārds tradicionāli, jau no Bībeles laikiem, ticis uztverts par apziņas un apzināšanās darba instrumentu un simbolu. Ir ticis uzskatīts, ka zemapzinīgo un neapzināto procesu verbalizācija – izteikšana vārdos - veicina neapzinātā apzināšanos. Pat vairāk – pastāv uzskats, ka tieši verbālie (no vārdiem veidotie) modeļi veido apziņas struktūru.
Logosa kā ideāla atzīšana ir arī vecāko un tradicionālāko psihoterapijas pieeju pamatā. Psihoanalīze pieprasa „izrunāt”, „izteikt vārdos” to, kas līdz tam bijis neapzināts. Tā tic arī, ka izteikšana vārdos „attīra” (kattharsis) un informatīvi apvieno dažādas psihes daļas. Apzināšanās būtībā tiek uztverta kā verbalizācijas sinonīms.
Tajā pat laikā ļoti aktuālas psihoterapijas tēmas visos laikos ir bijušas „neverbālais” un „paraverbālais” . Tātad – tā sauktā ķermeņa valoda un valoda ap valodu. Tās ir aplūkotas gan kā problēmas (kā to visu tomēr var izteikt vārdos?), gan kā vārdu valodas pilnvērtīgākas vai nepilnvērtīgākas aizvietotājas. Arī psihodrāmas ideāls nav verbāls, un tas man ir bijis gan jautājums gan izaicinājums vienlaicīgi.
Interesanti, ka paralēli verbāli – neverebāli procesi notiek ne tikai psihoterpijā. Arī attiecības starp literatūru un tēlotaju mākslu attīstās līdzīgi. Vai mūzikā – vārdi, librets un dramaturģija no vienas puses un scenogrāfija, tērpi, aktiermāksla no otras. Un pat literatūrā, kura šķietami tikai no vārdiem samūrēta, prēmijas pēdējā laikā tiek piešķirtas saskaņā ar ļoti paraverbālām motivācijām, piemērām – „par klusuma skanisko attēlojumu” vai „prasmi uzburt šausmas un bailes kā nedrošāko no iespējām kopējā rakstā ar trausluma spēju to visu pārdzīvot”.
Varētu teikt – vīrišķi verbālais elements turpina izmisīgu un nekad neuzvaramu cīņu ar sievišķi neverbālo. Vīrišķais mēģina izskaidrot sievišķo, bet katram panākumam seko jauni izaicinājumi un jaunas prasības. Tieši tā – viss, kas ārpus vārdiem, turpina kliegt – apzinies un izskaidro mani, pacel mani debesīs, aizved uz Munameģi!
Daudz runāts par žurnālistikas problēmām un nespēju īsti iedibināt pētniecisko žurnālistiku, pretstatā dzeltenajai. Tiek runāts, ka analīze presē ir pārāk dārga, nepasakot, ka ļaudis labprātāk pērk visu, kas dzeltens. Atkal neverbāls izaicinājums un tā vienmēr.
Patiesības labad nedrīkstam aizmirst, ka neverbālais informatīvi ir nesalīdzināmi piesātinātāks. Salīdzinasim kaut vai, cik baitus datora atmiņā aizņem Imanta Ziedoņa dzejoļgrāmata un cik – viņa fotogrāfija. Varētu jau teikt – tajās grumbās ir visi viņa vārdi, bet ej nu pamēģini tos tur izlasīt! Jebkura poza, ko ieņem cilvēks, var pasacīt par viņu daudz vairāk, nekā viņš spētu pateikt par šo pozu.
Attiecībā uz savām grāmatām – neesmu spējis laist klajā tikai tekstu, vienmēr ir prasījies arī „mākslu„ pievienot klāt. Rezultātā grāmatas krietni sadārdzinās, sievišķais vienmēr jautā – vai tu vari mani atļauties? Tomēr mani vienmēr vadījusi līdzsvara samērības prasība. Ja tās nav, tad nekā jēdzīga nav.
Pēdējā laikā mani mulsina un daudz liek pārdomāt jēdziens „publiskais tēls” . Protams, mēs katrs neapzināti tādu veidojam. Ja šī tēla papildināšana un pilnīgošana notiktu verbālā ceļā, es justos pilnīgi mierīgs. Ja cilvēks pats attīstītu savas neverbalās pašizpausmes, veidojot savu tēlu, es nesamulstu nemaz. Bet ja tagad darbu sev nodrošina profesionāli tēla veidotāji, vai tas palīdz cilvēkam reāli iekļauties sev izveidotajā un līdzcilveku pierastītajā tēlā? Varbūt viņš turpina eksistēt savējā, neko daudz neinteresējoties par tā saukto publisko? Tā sakot – „es priekš jums esmu tāds, kādu jūs mani gribiet redzēt, bet es pats to nemaz nezinu, par to atbild mani tēla veidotāji. Nu labi – ar laiku jau uzzinu, jo cilvēki mani uzrunā manā jaunajā tēlā. Bet vai saprotu, ko viņi ar to man saka?” Vai profesionāļu iejaukšanās neizjauc sievišķi – vīrišķās mijiedarbības un attīstības kvalitāti?
Teikšu kā ir – izjūtu sevī tendenci justies komunikatīvi apdraudēts. Pagaidām vēl neesmu gatavs par to runāt plaši un izvērsti, vajag vēl padomāt. Likme šeit nav nemaz tik maza – mēs riskējam nonākt pie Bābeles torņa, katrs kaut ko runājot un pūloties iestāstīt otram par lielo darāmo darbu, bet netaptam viens otra saprastiem. Ka tik tas tornis, kam vajadzētu savienot zemi ar debesīm, atkal negāžas.
|
