Varoņa nāve Valsts dzimšanas dienā izlasīju Sofokla „Trāhīnietes”. Smalks, grezns, elegants sējumiņš, nostrādāts līdz vissīkākajai detaļai. Tas droši vien mākslinieka Aleksandra Busses nopelns, savukārt grāmatas cenā (tikai nedaudz virs 5 latiem) sajūtams būtisks Valsts Kultūrkapitāla fonda un Dr. Gunta Belēviča ieguldījums. Kas attiecas uz pēdējo – laikam jau klasiskā literatūra līdztekus glezniecībai ir kļuvusi par zāļu tirgotāja sirdslietu. Manā grāmatplauktā ir vēl divas šī Ābrama Feldhūna tulkoto darbu mecenāta sponsorētas grāmatas – Sofokla „Ajants” (māksliniece Māra Rikmane) un Aishila „Persieši” (Ieva Krūmiņa) – arī ļoti augstvērtīgi iespieddarbi. Varbūt tas nozīmē, ka sērija turpināsies un ar laiku mums būs visa grieķu klasiskā dramaturģija izcilu latviešu tulkotāju un mākslinieku interpretācijā?
Mazliet dīvaini ir ar apgādu „Zinātne”, kurā iznākušas visas šīs grāmatas. Nezin kādēļ tas kaut kā nedraudzējas ar visplašāko grāmatnīcu tīklu – „Jāņa Rozes grāmatnīcām”. Uzzinājis, ka „Trahīnietes” iznākušas, tūliņ devos turp, nedabūju, gāju vēlreiz, atkal nekā. Varbūt dīvaini ir ar „Zvaigznes ABC” draudzībām, arī manas grāmatas tur nenonāk. Tur iegriežos retāk, tā nav man pa ceļam. Par laimi, bija jānopērk šis tas skolai priekš meitas nu un tad beidzot tiku ar pie Sofokla latviskojuma. Turklāt ne tikai – „bankrota cenas” (1 Ls) man deva iespēju nopirkt veselu kaudzi filozofisku eseju un pat Ulda Bērziņa līdz galam vēl neiztulkoto Korānu. Nav tik vienkārši tikt pie grāmatām, dažreiz tas nenotiek pa taisniem celiņiem.
Sengrieķu dramaturģija tās vispazīstamāko pārstāvju – Sofokla, Aishila un Euripīda izpildījumā ir dikti aizraujoša. Kā kaķa spēle ar peli, kā mīklu minēšana vai kā dievišķo (arhetipisko) pamatu meklēšana cilvēciskajā. Šķiet, visi trīs dižie ir perfekti pārvaldījuši tās matriarhāli – patriarhālās spēles likumsakarības, kuras cenšos saprast un formulēt es. Viņi gan sargās tās formulēt publiski, tas paliek komercnoslēpums kā tāda Coca-colas recepte.
Rezultātā sanāk divi līmeņi. Cilvēciskais – kurā viss notiek diezgan tuvredzīgi un primitīvi, toties emocionāli, greizsirdīgi un nemitīgi pārrunāt prasoši. Un dievišķais – kurš vienmēr realizējas it kā pretēji vai nesaskaņoti ar cilvēcisko, bet kas ievelk cilvēkus traģēdijā un drāmā. Un kas uztur cilvēku reliģiozitāti.
Raugoties no dievišķā līmeņa, „Trāhīnietes” stāsta par to matriarhālo spēku, kas atbrīvojas un soda par brāļa un māsas mīlestības likuma neievērošanu. Esmu jau vairākkārt teicis, ka mūsdienu cilvēks ir ļoti akls un šo attiecību seksuāli enerģētisko potenciālu neredzēt gribošs. Acīmredzot tā ir bijis arī jau senajā Grieķijā, ja uzticamies tam, kas notiek Sofokla rādītajā cilvēku līmenī.
Taču Apollona un Artemidas mīlestība ir tikpat mūžīgi stipra, kā kautri paslēpta:
205 Lai mājā, kur gaidāmas kāzas,
Pie pavarda gavilē skaļi!
Lai arī atskan vīriešu dziesma
Apollonam ar bultmaku skaisto–
Mūsu sargam!
210 Un reizē arī jūs, jaunavas,sāciet
Paiānu, paiānu! Sauciet
Arī tā māsu Artemidu
Ortigiju, briežkāvi,
Liesmu apņemto,
215 Līdz ar tuvējām nimfām.
Atvērsim šīs mājaslapas sadaļu Shēmas un uzklikšķināsim III shēmu – Gaismas pils, jeb Lapotne. Pavirzīsimies uz labējo apakšējo stūri, to, kur Hērakla ģenealoģija. Un tikai tad lasīsim „Trahīnietes”.
Hērakls ir iekārojis Ioli, viņš grib to par savu blakussievu (ak šis burvīgais Bībeles termins!). Lai sasniegtu mērķi, varonis ne tikai izposta Ioles tēvzemi un nogalina tēvu Euritu. Visvairāk sodāmais noziegums ir Ioles brāļa Īfita nogalināšana. Mēs zinām, ka Hērakls ir bijis briesmīgs noziedznieks, pat savu bērnu slepkava. Bet tikai šī neģēlība – savas iemīļotās brāļa nogalināšana – tam atnesīs nāves sodu.
Lai gan – pirms tam par Īfita nepamatoto nogalināšanu sods jau ticis piespriests – viens (citos, no Sofokla atšķirīgos avotos – trīs) gadi verdzībā pie līdiešu valdnieces Omfales, turklāt kā sievietei. Staigāt sieviešu drēbēs, darīt sieviešu darbus, risināt sieviešu sarunas… Vai varat ko tādu iedomāties? Hēraklam?
Bet ar to sodi par Brāļa nogalināšanu nebeidzas. Hērakls tika paša sievas sodīts. Neapzināti, (tātad dievu) nogalināts, protams, bet tas jau neizmaina rezultātu – nāve nav atceļama! Vislielākā grieķu varoņa vienīgā nāve! Varoņdarbi bija daudzi, bet nāve tikai viena, tas paaugstina tās nozīmīgumu!
Ja mēs gribam saprast, ko Iolei nozīmēja tās brāļa Īfita nāve, tad mums jāiet mītos nedaudz atpakaļ un iekšā. Galu galā – arī Dejaneiras brālis Meleagrs mira, tādēļ Dejaneiras statuss bija ļoti līdzīgs Ioles stausam. Meleagrs nogalināja paša māte, ne tieši un apzināti, bet tomēr! Par to, ka tas medībās nejauši nogalināja mātesbrāli Plēksipu! Atkal māsa atriebjas par brāļa nāvi. Un brālis ir nozīmīgāks kā dēls – matriarhāli tik ļoti saprotami. Jo tur bija svarīgi tikai tie pēcnācēji, kas stiprināja autoritāro matriarhālo ģimeni, nevis kas to apdraudēja!
Un tā mēs redzam, ka vienā nometnē apvienojas Iole ar it kā šķietamo ienaidnieci Dejaneiru un vēl tur ir Altaja, Dejaneiras māte. Bet tur ir arī Meleagrs, mātes sodītais Dejaneiras brālis, kas, jau miris būdams, Aidā satiek Hēraklu un lūdz apprecēt savu māsu. Hērakls, Medūzas ēnā, to arī apņemas, kas gan viņam tas, viena glābjama sieviete vairāk vai mazāk. Abiem piedzimst četri dēli un meita, vēlākie hēraklīdi, kas atkaros saviem senčiem piederējušo Argosu.
Hērakls izrādās iepīts matriarhālajā cīņā par principu – kas svarīgāks – matriarhālais brālis vai patriarhālais vīrs (dēls). Un šo cīņu viņš neuzvar. Izrādās, ka pret viņu ir ne tikai Iole, arī Altaja, Meleagrs un kritušie Eurits un Īfikls. Bet ja Meleagrs, tad arī Dejaneira. Un savā, sarežģītākā veidā arī kentaurs Ness, kas gribēja izvarot Dejaneiru, bet ko nogalināja Hērakls. Bet kas tomēr spēja izdomāt viltību, kā Hēraklam atriebties pat pēc savas nāves.
Un pat Lernes hidra, jau tik sen Hērakla it kā uzvarētā pretiniece, savas indes veidolā ir atdzīvojusies un nostājusies pret Hēraklu, to nogalinot. Medūza, Aidā, kopā ar Meleagru satiktā, ir atdzīvojusies, pūķim ir ataugusi galva.
Tātad vīrišķais atgriežas mātišķajā elementā. Šeit nāk prātā Freida jautājums pašam sev – kādēļ mātes dzemdē bērnus, zinādamas, kādas mokas tiem dzīvē būs jāizcieš un cik grūti būs pašām, redzot, kā bērni aiziet. Freida atbilde – māte kā Zeme zina, ka bērni galu galā tomēr atgriezīsies.
Protams, manis apzīmētajā kā „cilvēku līmenī” tā visa nav. Tur ir Dejaneiras greizsirdība un vainas sajūtas. Hērakla iekāre un dusmas. Un visam pāri – uzticēšanās dieviem. Kas nozīmē – tas ko mēs, cilvēki, jūtam, ir viens. Bet visu vienalga lems dievi. Kas nenozīmē, ka mums sava loma nebūtu jāspēlē. Vispirms tas, ko mēs, pēc tam – dievu korekcijas. Taisnīgi taču, vai ne?
Nobeidzot, pēdējais jautājums – kādēļ tāds nosaukums – „Trāhīnietes” – tātad Trāhīnas pilsētas sievas, koris, kas skandē strofas un antistrofas? Varētu taču būt „Hērakla nāve” vai „Kentaura atriebība” varbūt. Šādi nosaukumi lieliski iekļautos „cilvēku līmenī”, bet neapzināti darbotos dievišķi.
Nevaru šo jautājumu atbildēt tā, kā tas darīts grāmatas pēcvārdā – nosaukums kā kompromiss, jo esot divi drāmas galvenie varoņi, kuri tajā nemaz nesatiekas. Man šķiet - šis sievišķais, vārdā nesauktu cilvēku kopums – trāhīnietes - parāda pretstatu individuālajam, patriarhālajam ideālam, kuru reprezentē Hērakla dzīve. Varoņa nāve nozīmē atgriešanos kolektīvajā, nediferencētajā un sievišķajā. Mēs zinām, ka tikai Hērakla miesa tur atgriežas, tā gars dosies pie tēva – Zeva, kur tika apprecināts ar pusmāsu Hēbi. Bet „Trāhīniešu” lasītājs to nezina, tur ir tikai atgriešanās pie mātes…
Tomēr viss beidzas uz optimistiskas nots, Hērakla dēlam Hillam aicinot trāhīnietes:
Ak, meitenes, neejiet prom arī jūs
No mājas, kur redzējāt varenas nāves,
Daudz ciešanu, nepieredzētu vēl,
Un tajā visā ir vien Zevs
|
