Ja vīrietis izturas kā Varonis pret sievieti, tā tiek iecelta Mātes lomā, kurā, kā mēs to ne vienu reizi vien esam uzsvēruši, tā kļūst par „visskaistāko, kas virs zemes un zem zemes ellē”. Iniciatīva var arī doties pretējā virzienā – ja sieviete kā Māte ieceļ vīrieti par savu Varoni, pieprasot, lai tas nepalaistu garām nepamanītu un atzītu viņas skaistumu. Darbā no šāda procesa var rasties vairāki ļaunumi. Pirmais, vismazākais ļaunums ir tas, ka darba vide tiek erotizēta. Tas var arī nebūt tik slikti un var arī nebūt ļaunums vispār. Sevišķi sievietēm – realizējoties principam „gribu tikt gribēta” tās saņem enerģijas lādiņu no Dievietes. Problēma būs vien tad, ja cilvēki nevis sevi erotiski uzlādējuši, strādās, bet virzīs tālāk mīlas piedzīvojumus. Vai ir iespējams šo vilcienu apturēt, ja tas sācis kustēties? Bet tagad iedomāsimies erotizētas darba vides pretstatu – tādu vidi, kurā darbinieki ir kā bezdzimuma būtnes. Nāk prātā angļu šūšanas fabrikas vai „Ford” konveijers vairāk nekā 100 gadus atpakaļ. Toreiz taču arī skolas bija atsevišķi puišiem un atsevišķi meitenēm. Un tam noteikti bija arī savas priekšrocības. Otrs ļaunums ir nopietnāks – ja skaistums, pievilcība un dzemdes spēks tiek atzīti un novērtēti, tad sākas acij ne vienmēr redzamās, bet uz darba attiecībām vienmēr ietekmi atstājošās „spogulīt, spogulīt...” cīņas starp pievilcīgākajām dāmām. Šis ļaunums arī var nebūt biznesu sagraujošs, ja tiek padarīts atklāts. Ideāli ir, ja kolektīvā ir viena vispāratzīta Lielā Māte – ja ar viņu rēķinās un atzīst formālā biznesa vadība, tad tā vienmēr palīdzēs iekšējo krīžu novēršanā un risināšanā. Bet lai tas notiktu, šīs cīņas ir jāatklāj, no tām jānoņem „sliktuma un grēcīguma” zieģeļi un tam vajag resursus – kaut vai izvestu treniņus ar visu darba kolektīvu. Trešais ļaunums ir visnopietnākais – ja darba vietā eksistē stipra saikne Varonis – Māte, tiek izjauktas Tēva – Dēla un Brāļu attiecību pamatu pamats – savstarpēja uzticēšanās vīriešu starpā. Jo Varonis – Māte ir izrādījuši lielāku savstarpēju uzticamību, nekā Dēls – Tēvs un Brāļi. Ja tas notiek, tad sabrūk viss patriarhāts. Lai tas nenotiktu, ir jābūt īpašam kultūras darbam, - esmu to ieskicējis jau agrāk, teikdams – „tēti, neļauj izmantot savu dēlu!” Varoņa – Mātes tandēms būtībā ir incestuālas dabas. To eleganti ir izpētījis jau sengrieķu Sofokls ar savām traģēdijām „valdnieks Oidips”, „Oidips Kolonā”, „Antigone” un Aishils ar „Septiņi pret Tēbām”. Vispirms Dēls nogalina Tēvu un apprec Māti. Kad noziegumi atklājas, Māte pakaras, bet Dēls izdur sev acis. Tad abu dēli izdzen Oidipu no Tēbām, sastrīdas savā starpā un nogalina viens otru. Meita Antigone iet bojā līdz ar brāļiem un brālēniem. Tas ir regresa zemākais punkts, kas tiek pārvarēts tikai ilgākā laika periodā, kad septiņu karavadoņu dēli nobeidza tēvu iesākto un tomēr ieņēma patriarhātu iznīcinājušās Tēbas. Sākās jauna pilsētas vēsture – ar Tēvu un Dēlu un Brāļiem. Mūsdienās par biznesu reizēm tiek atzīta arī krāpšana – tātad nodevība starp Brāļiem. Un bizness (bankas) ir arī aizsardzības pret nodevību pārdošana. Tas ļoti sadārdzina un sakomplicē reālo, ražojošo uz patērētāju orientēto uzņēmējdarbību. Daudzos gadījumos aizsardzības pret nodevību izdevumi ir vienīgais iemesls, kādēļ tā sabrūk. Bet par biznesu vispasaules mērogā šodien var teikt – tas vairs nekalpo tam, lai apmierinātu cilvēku vajadzības, tas strādā pats sev. Rezultātā planētas resursi tiek bezjēdzīgi noplicināti, pasaules līderi (Brāļi) tikai ar pūlēm spēj vienoties par tādiem risinājumiem, lai pasaule neietu bojā kā savā laikā Tēbas.
Būt ideālam Varonim ir ārkārtīgi grūti, pat neiespējami. Lai cik perfekts arī Varonis nebūtu, tam vienmēr atradīsies ko pārmest, jo visas Māšu/Meitu nerealizētās fantāzijas taču automātiski kļūst par viņa pienākumu. Ir tik daudz lietu, ko darba kolektīva sievišķā daļa varētu pārmest vīrišķajai, ja pēdējā sevi identificētu sevi ar Varoņiem. Kaut vai to, ka viņi par skaistāko atzītu tikai to vienu, „kas neesmu es”. Kaut vai par to, ka katrs no viņiem nespēj divdesmit sievietēm, kas sēž vienā telpā, visām kā vienai radīt sajūtu, ka viņas ir visskaistākās un visgribētākās. Tādēļ vīriešiem ir ļoti dabiski censties arī atteikties, atkratīties no Varoņa lomas. Mūsdienās visspilgtākais šādu ceļu ejoša vīrieša tēls ir Vīrietis Pie Datora. Viņš tur sēž un sēž, spēdams neievērot pat to, ka sievietes turpat, viņa acu priekšā pārģērbjas, piemērām. Viņa brilles ir iestādītas fokusā uz kādu drošu, nedzīvu, varonību nepieprasošu objektu. Man liekas, šādi ir radusies visa materiālā kultūra – nespējot realizēt visas nerealizētās Mātes/Meitas fantāzijas, vīrietis aizbēg no Varoņa lomas un pievēršas tādam objektam, kas nevis manipulē viņu, bet kurš pats atļauj sevi manipulēt, veidot, attīstīt. Šāds vīrietis kā Pigmalions izveido savu Ideālo Sievieti, Galateju. Viņš būvē kuģi vai māju, viņš izveido tirdzniecības impērijas un starptautisko diplomātiju. Viņš gūst atvieglojošu baudu no tā, ka viņam tagad ir nevis pienākumi, bet iespējas. Un tikai pa retam – reizēm kā murgu, bet reizēm kā amizantu rotaļu viņš atceras savu pakļautību Dievietei un ziedošanas rituālus tai. Bēgot no Mātes, vīrietis ir izveidojis arī abstrakto domāšanu – tātad tādu metālu telpu, kur ir iespējams dzīvot un radīt neatkarīgi no objektīvo attiecību pasaules. Mātei šī telpa ir pilnīgi nesaprotama, viņa nespēj arī apjaust tās izveidošanas nepieciešamību un kaislības, kas tajā noris. Tad, kad vīrietis ir prom no Varoņa lomas, viņš satiekas ar citiem vīriešiem. Bet tad vienmēr izvirzās lojalitātes jautājums – vai tu no mums atkal neaizmuksi Varoņa lomā pie mammas? Ja mēs sarunāsim braukt uz pasaules basketbola čempionātu, vai tev pēkšņi nebūs jāpalīdz sievai dzemdībās? Visa biznesa ētika ir izveidojies uz uzticēšanās starp Tēvu un Dēlu, kā arī starp Brāļiem, pamata. Ja šajās attiecībās ielaužas sieviete, tad viņi neaizbrauc uz čempionātu. Neuzbūvē baznīcu Dievam, un neuzvar karā, atdod savu zemi ienaidniekam. No sievietes (Mātes) ir jābaidās kā no čūskas, vienlaikus zinot, ka tā vienmēr panāks savu, ja ļoti gribēs. Vīrieši ir izbūvējuši materiālo pasauli, kā alternatīvu verdzībai Dievietei. Viņi objektīvi vada šo pasauli, nevis Dieviete. Sieviete (Māte) pati ļoti reti apzinās, „ko viņa dara”. Viņai bieži vien prātā nenāk darīt to, ko viņa tomēr izdara – viņai ir pilnīgi cita motivācija, citi mērķi. Šāda ietekme ir iespējama tādēļ, ka Dieviete no vēsturiski notikušās objektīvo attiecību un apzinātu ziedošanas rituālu prakses ir pārvietojusies uz vīrieša galvām, tā stāsta viņam par viņa pienākumu un briesmīgo vainu, nepildot to, ko Dieviete tam prasa. Vainas sajūta un „bailes nepildīt pienākumu” joprojām ir arī šodienas vīrieša izaicinājumi, daudzu viņa krīžu un nereti pat bojā ejas iemesls. Sievietes un Mātes stāsts ir pavisam cits, viņa nevar pasauli neredzēt citām acīm un nevar nebrīnīties, ka tas nav vienīgais iespējamais redzējums.
Kā nu tur bija - sieviete visu zin, bet neko nesaprot, vīrietis visu saprot, bet neko nezin? Vai otrādi? Vienalga - ja 50:50 ietu kopā, tikai katrs ar savu pusi - viens ar zinībām otrs ar spēju to aptvert un likt lietā. un neieņemot otra lomu, tad rastos harmonija.. Tik kā lai ar tiem saviem velniem tiek galā?? Un kā lai atšķir viņus no otra velniem???
Jā, iekniebt sievietei dibenā tiešām zināmos gadījumos varētu būt liela varonība. Bet Jeļcins tomēr uzdrīkstējās.
Nopietnāks māšu un varoņu "spēlīšu" līmenis sākas tieši tad, kad ir tas "īstais" priekšnieks un ir arī darba pilnas rokas. Piemēram -- kā tiek sadalīts, kurš kuru konkrēto lietu darīs? Ja sieviete ko "palūdz", vai vīrietis atliek savus darbus? Vai atteikt ir ok? Ja džeks uzkonstruē tādu iekārtu, kādu uzkonstruēt var tikai retais, un tad skaidrā tekstā pasaka, ka viņš tagad ir varonis, vai viņa galvenā motivācija bija vienkārši nopelnīt? Un ja vēl viņš to stāsta sekretāres klātbūtnē...
Un tad nāk klāt sacensība ar citiem, kas arī grib būt "kruti". Diez, vai kāds tā varēs pateikt, ka sacensība nav derīga nemaz; tā drīzāk ir nevis jāizskauž, bet jāapzinās un jānosprauž šādas tādas robežas -- lai nevis traucē, bet veicina darbu un peļņu. Tas pats par mātēm un varoņiem.
Tiešām tā varoņu būšana laikam tā pati spoguļošanās vien ir. Tie uz varonību pasistie vīrieši noteikti gan nav tie, kas sievietei var likt justies kā mātei. Drīzāk justies kā viesnīcā ar iespēju lietot apkalpošanas servisu, ja jau tam kadri ir pieteikušies. Vai arī pašai kā istabmeitai, kam katrs var atļauties miegt ar aci un kniebt dibenā. Dikten pliekanas tās attiecības sanāk. Pilnīgi noteikti zinu, ka sievietes pusei bieži vien apgrūtinošas un nepatīkamas. Man liekas, ka darba vietās tādas spēlītes tiek spēlētas, ja nav īsta priekšnieka un īstas skaidrības par darbu.Tad panesas tāda ņirba, no kuras pat pašiem dalībniekiem metas nelabi. Un iekšas jau arī vajag pārliecinātas, lai varētu atļauties neiesaistīties un netikt izstumtai no "visi dara tā" kolektīva. Dažreiz tai varonīgajai uzmācībai nelīdz pat formula "vīrs un trīs bērni".
Tās sievietes, sievietes. Bet kas notiek kolektīvā, starp vīriešiem, kad pēkšņi parādās kāds jauns, skaists, kopts,inteliģents, pievilcīgs ,izglītots un spēcīgs vīrietis (tas gan gadās ļoti reti)? Viņi taču paliek kā uz atsperēm, tas ir trakāk kā ar sievietēm. Viņi gatavi to vienu iznīcināt un nokost uz līdzenas vietas, viņiem bail no spēcīgāka tēviņa. Viņi jūt to vienu kā lielāko apdraudējumu, kas atņems viņiem visas sievietes. Pie sevis viņi prāto, kā tam vienam iedot pa muti, bet raustās un tas viņos vēl vairāk dusmas dzemdina. Un tad pēkšņi patiešām visa itkā iepriekš jēdzīgā vīriešu kolektīva daļa sieviešu acīs sāk likties patizla, jo sievietēm jau diezko nepatīk tāds pašcieņas un pašapziņas trūkums čaļos un tas ienes vēl dziļāku plaisu , jo nu jau tai vīriešu daļai patiešām ir,par ko satraukties. Un tad sieviešu kolektīva daļa,nevarot izturēt vīriešu satraukumu, sāk uzskatīt viņus par lohiem pilnīgiem. Un tad spriedze ir kāpināta tiktāl, ka kolektīvam nepieciešams vēmiens un vadība norīko visus piem. braucienā ar kuģīt vai uz boulinga spēli un tad visi draudzīgi apdzerās, veči pliķē jaunajam čalim pa muguru un atzīst par "īstenībā tu jau esi baigi ok vecīts", dāmas atjauno attiecības ar agrāk cienīti-mīlētajiem un visi ir laimīgi un punkts. Nu labi, pārspīlēts, bet ko gribēju teikt-vīriešiem arī kabatās ir sogulītis.
Nez, kā autoram izdodas relizēt ideju par Lielās Mātes un līdzīgu funkciju identificēšanu kādā darba kolektīvā. Teorētiski jau izskatās ļoti labi: ja ir kāda šāda sieviete, tad viņas funkciju un varas apzināšanās un publiskošana to legalizē, un legalizējot tā tiek ierobežota. Vārdā "Māte" lielais "M" tiek aizvietots ar mazo, un tā ir vairs tikai māte ar tām funkcijām, ko kolektīvs akceptē. Lielās Mātes vara jau balstās uz nerakstītiem likumiem un manipulācijām, bet tiklīdz likumu uzraksta, vara vairs nav neierobežota. Bet jautājums vairāk par to, vai tiešām kaut ko tik personīgu kādā kolektīvā ir iespējams izrunāt.
Un nekā jauna šai pasaulē. Tik mūžīga pēršanās ap vienu un to pašu. Kā neapnīk? Vienas un tās pašas tēzes tiek iemestas vienu un to pāšu garlaicības mākto komentētāju prātos.
Lielisks Ingunas Jansones dzejolis - Gaujarta dziesma - par tēmu
"Tik daudz dēlu un tik maz tēvu – aizgāja karā, jūrā, pie tantes puisītis – zirnītis TV skatās mācās Bārbijai iesiet bantes.
TV rāda Teksasas reindžeri, rāda karu un jūru, un tantes žēl, ka TV tēti nerāda, un vēl to, kā salabot mantas, salabot smaidu un salabot asaras, salikt dzīvi un nāvi pa vietām, piesargāt rokas, ja pieķeras asaris, runāt kā vīram par sieviešu lietām."
