Iepriekšējās nedēļas blogs, atšķirībā no tiem, kuros pieskaros politikai, ir ticis daudz lasīts un dāsni komentēts. Acīmredzot cilvēkiem interesē šķiršanās tēma, par ko, taisnību sakot, nebūtu jābrīnās. Jo Latvijā tak katrs otrais pāris, kas šodien precas, kaut kad šķirsies. Es padomāju, ko vēl par to varētu pateikt un atcerējos Bertu Hellingeru. Viņš kaut kur teica, ka, vecākiem šķiroties, bērniem vairumā gadījumu būtu jāpaliek dzīvot pie tēva. Par to tad arī gribēju še vairāk parunāties.
Es saprotu Hellingera reliģisko ideju – bērni iet no mātes pie tēva kā Tēva, tādēļ šķiršanās nedrīkst tos atdot atpakaļ mātei kā Mātei. Ja tas notiktu, tad laiks atkal kļūtu cirkulārs un matriarhāts ar visu savu bezrobežu stihiju bērnus ierautu sevī. Zustu ne tikai monogāmā ģimene, tas pats notiktu arī ar privātīpašumu un tā robežām. Mums būtu grūti saprast ne tikai, kas kam pieder, bet arī – par ko kas atbild. Tādēļ bērnu fiziskās un materiālās vajadzības pamatā būtu jānodrošina tēviem, iesaistot šajā darbā arī mātes kā vienlīdz atbildīgas par bērniem, tomēr subordinētas tēviem. Jo savus galvenos pienākumus – bērnu iznēsāšanu, dzemdēšanu un ievadīšanu šajā dzīvē – mātes parasti jau ir izpildījušas. Viss it kā loģiski, tagad tēvu laiks.
Bet šeit arī iznirst mātišķais jautājums – kur gan mēs rausim tik daudz apzinīgu tēvu, kas gribēs un spēs pārņemt galveno atbildību par bērniem? Atbilde, starp citu, varētu būt daudz optimistiskāka, kā šīm Mātēm varētu likties. Pie manis griežas ļoti daudz tēvu, kam netiek ļauts rūpēties par saviem bērniem tik, cik viņi gribētu un spētu. Turklāt daudziem tēviem ir izveidojies priekšstats, ka mātes ne tikai spēj, bet arī drīkst izlemt, dot vai nedot tēviem audzināt bērnus. Šajā priekšstatā ietilpst, ka viņiem ir jāpazemojas un jāizlūdzas, pat jāpiekukuļo mātes, lai dabūtu vajadzīgo pretimnākšanu. Šis matriarhālais priekšstats nosaka, ka bērni pieder mātei un ka tēvs ir tikai tāda palīgfigūra. Ja šādiem tēviem tiktu paziņots, ka vakar ir ticis pieņemts likums, kas tieši tēvam paredz galveno atbildību par bērniem pēc šķiršanās, viņi sākumā varbūt būtu ļoti pārsteigti un nedroši, bet beigu galā - priecīgi un gandarīti.
Tomēr atgriezīsimies pie jautājuma, cik šādu bērnus audzināt gribošu tēvu būtu. Noteikti vairāk, kā iedomājas mātes. Bet vai pietiekoši daudz, lai varētu teikt – tā ir labāk, kā atstāt bērnus pārsvarā mātēm? Nezinu atbildi, bet jautājums ir interesants. Man patiktu, ja kāda socioloģisko pētījumu firma iedomātos to noskaidrot.
Tomēr še ir arī otra puse – cik būtu tādu māšu, kas spētu samierināties ar domu, ka bērni nedzīvos pie viņas? Ka viņai būs vien tiesības ar bērniem tikties – saskaņā ar kārtību, kāda izriet no vecāku starpā noslēgtā līguma par bērnu audzināšanu pēc šķiršanās. Ka viņas nevarēs diktēt noteikumus. Nezinu, bet man liekas, ne pārāk daudz. Kaut arī – es labprāt gribētu zināt socioloģisko pētījumu rezultātus.
Kā jau esmu teicis iepriekš – es uzskatīšu, ka Tēva loma ir pietiekoši realizējusies tikai tad, kad šķiršanās gadījumos 50% bērnu paliks dzīvot pie tēviem. Tādā gadījumā varētu teikt, ka mūsu sabiedrībā vecāki visumā ir līdztiesīgi un līdzatbildīgi bērnu audzināšanā. Hellingeram ir radikāli cits ideāls – viņam vajag, lai 100% gadījumu bērnu audzināšanu pēc šķiršanās organizētu tēvs.
Neslēpšu, Hellingers man tomēr ļoti patīk. Taču nevaru piespiest sevi neuzskatīt, ka savas maksimas bijušais dominikāņu mūks izvirza tādēļ, lai panāktu, ka cilvēki nešķiras. Viņš droši vien domā apmērām tā – kura ģimene gan spēs izšķirties, ja šķiršanās rezultātā bērniem obligāti jādzīvo pie tēviem? Un man liekas, viņam taisnība – nešķirtos cilvēki, ja būtu tādi likumi. Kaut arī – kas zina? Varbūt justos ierobežoti, nebrīvi un nespējīgi visā tajā saskatīt ne savu, ne Dieva plānu.
Te ir arī cits aspekts – cilvēkam taču viņa laulības dzīve ir ne tikai jāpiespiež tikt dzīvota! Viņam taču vajag arī pārliecību, ka visiem viņa kompromisiem ir kāda personiski izbaudāma jēga. Ka tad, ja viņš nešķirsies, tad kaut ko par to dabūs. Kristieši viņam teiktu – neko tu šajā saulē nedabūsi, samierinies! Varbūt nākamajā. Bet tas cilvēkus neapmierina, viņam vajag tagad un tūlīt, šajā dzīvē. Viņiem vajag sajūtu, ka tie paši kaut ko nosaka. Tādēļ viņi šķiras. Jo neapmierinās ar gaidīšanas baudu, viņiem vajag sajūtu, ka viņi ir pasaules centrs, ka viņi spēlē galvenās lomas un ka tie, kas šajā dzīvē paļaujas uz likteni, ir nožēlojami dogmu upuri. Ja šādi pasaules centri gaidītu, ko brīnišķīgu nākotnē slēpj šodien neapmierinošā laulība, tad viņiem būtu jāpieņem, ka viņi ir atkarīgi lūzeri. Ka viņi nav rīcības cilvēki. Viņiem būtu jāpieņem, ka viņi nav nekas.
Tagad viens citāts no iepriekšējā bloga komentāriem: ... Bet pozitīvākais šķirtas ģimenes bērnam ir tas, ka viņš zina - izvēle ir vienmēr. Tas nenozīmē, ka viņam jāšķiras, bet tas padara attiecības vieglākas, jo daudzi pareizi audzinātie velk laulību kā slogu. Pie tam no destruktīvām vecāku attiecībām bērns iemācās atkarību, kas viņam spokosies visu mūžu. Un ko psihoterapeits varētu ieteikt vienam no partneriem, kurš sen jau nokļuvis "tēva pasaulē" kamēr otrs joprojām tinas pa "mātes pasaules" lndrakiem, neizrādot vēlmi un cerības izaugt?
Vai cilvēks ir Dievs radīšanas izpratnē – tāds, kurš atrod jaunas atbildes uz grūtiem un neatbildētiem jautājumiem? Jeb tomēr viņš ir Dievs varas izpratnē – par citiem labāk zinot, kā ir pareizi? Kurš var noteikt, ka „tas, redz, ir attīstītāks par šito”? Kurš ir teicis, ka Tēvs ir labāks par Māti? (Kas attiecas uz mani – es esmu teicis, ka tiem jābūt līdzsvarā, nevis vienam otru jāiznīcina.) Un kurš var noteikt, kad jāiestājas lielākiem cirkulārā laika periodiem ar Mātes varu, kura nostiprina, nevis iznīcina straujā lineārā izrāvienā izcīnīto Tēva varu? Mēs katrs esam liela eksperimenta sastāvdaļas, nevis šī eksperimenta plānotāji, diemžēl ...
Bet kas attiecas uz izvēles iespēju – tai piemīt arī spēja atvest mūs uz dievietes Hekates tumšo krustceļu valstību. Tā nosaka, ka neizlemt nedrīkst un ka labāk ir kļūdīties ātri. Katoliskais aizliegums šķirties grib pasargāt cilvēku no šādām izvēlēm. Tas saka – domā tikai vienā virzienā – kā nešķirties, ja domāsi, arī - kā šķirties, nokļūsi haosā. Bet ja divi cilvēki tiešām domā, kā nešķirties, viņi var kļūt par Dieviem – Radītājiem tādos cilvēciskās pieredzes laukos, kuros varbūt neviens vēl nav maldījies, un kuros tie ir pirmatklājēji. Ja ir iespēja uz tiem nedoties, cilvēkiem ir liels risks pašiem to neizvēlēties.
Vai nav tā – jo vairāk saprotam, jo grūtāk paliek dzīvot? Šeit arī reliģisko dogmu pievilcība un spēks. Mums nevajadzētu nenovērtēt to organizējošo nozīmi cilvēkam, kam ne laika, ne izglītības, lai par visu šo lauzītu galvu. Bet tādi taču ir vairums.
|
