Daudzie un apjomīgie komentāri iepriekšējās nedēļas blogā lika man vēlreiz pārdomāt jautājumu par ģimeni kā testu, cenšoties vēl precīzāk noformulēt svarīgākās lietas.
Pirmā – ja vīrietis ilgstoši ir kopā ar vienu un to pašu sievieti un otrādi, tad ir liela varbūtība, ka abi arī savā iekšējā dzīvē brīvi komunicē starp vīrišķo un sievišķo cilvēkā. Un otrādi - ja cilvēks nespēj būt kopā ar vienu pretējā dzimuma personu, tas, visdrīzāk, liecina par kādām iekšējām grūtībām.
Ja kādas sievietes bailes no vīrišķā ir tik lielas, ka tā spējīga būt kopā tikai ar atkarīgu un vāju vīrieti, jeb nespēt pat to, varbūt vienīgi tik daudz lai ieņemtu bērnus, tad šādas sievietes politiskā pozīcija nebūs brīva no šīm bailēm, nespējas izturēt „vīrieša smaku” un pārmērīgas mātišķības. Piemērām, karsti un subjektīvi atbalstot homoseksuālas laulības un tiesības šādās laulībās audzināt bērnus.
Otrā lieta. Vai 1 + 1 > 2, jeb tomēr 1 + 1 < 2 ? Jeb, citiem vārdiem runājot, vai heteroseksuāls pāris ģenerē gana daudz enerģijas, lai tā izpaustos abu bērnos? Vai bērni liecina par pirmās vai tomēr otrās matemātiskās formulas realizēšanos? Ja vīrietim un sievietei, kopā esot, viss ap viņiem vairojas kvantitatīvi un kvalitatīvi, tad tas liecina par spēju starot un dot, nevis uzvesties kā atkarīgam melnajam caurumam, kas spēj tikai „apgūt” jebkura apjoma resursus, iesūcot tos sevī.
Tātad vienkārši fakti – vai cilvēks ir laimīgs savā laulībā un vai šī laulība ir svētīta veseliem bērniem, ļoti daudz liecina par šī cilvēka spējām būt labam tautas pārstāvim, kas spēj atdalīt subjektīvo no objektīvā, nevis abus sajaukt kopā. Ļoti vienkāršs tests.
Šo testu labi iztur iepriekšējā bloga komentāros pieminētais Ainārs Šlesers. Novērojums, ka politiķa kundze, atrodoties blakus vīram „neelpo”, var nozīmēt visu, ko nu katram gribas tajā ieraudzīt. Es tur redzu atļauju vīrišķajam elementam strukturēt un savilkt robežas sievišķajā. Bet tas ir tas pats, kas bībeliskā prasība, lai sieva klausītu savam vīram (zemapziņa apziņai). Kāds tajā redzēs sieviešu diskrimināciju, bet es šādu reakciju vērtēšu kā kārtējo nocērtamo matriarhālā pūķa galvu.
Savukārt Nila Ušakova pagaidām vērojamā nespēja izveidot stabilas, monogāmas un atbildīgas attiecības ar kādu no sava aplidotāju pulka liek domāt, ka vai nu viņš vēl nav pietiekami izaudzis vai arī nes sevī kādu problēmu attiecībās ar sievietēm. Bet varbūt viņš ir ideoloģisks grupu laulības un matriarhāta atbalstītājs ar visu, kas no tā izriet? Gandrīz analoģiskus jautājumus varētu uzdot arī precētajam Oskaram Kastēnam.
Ingūna Sudraba un Virdžīnija Satira, - spožas savā profesionālajā darbībā un arī daudzās citās vīrišķās izpausmēs, tomēr nedod mums signālu, ka vīrišķajam ar sievišķo jāsadarbojas. Viņas rāda, ka spēj būt daudz labāki vīrieši par īstajiem vīriešiem. Kā pašapliecināšanās – nav slikti. Kā iedrošinājums sievietēm, kas cietušas no vīriešu vardarbības – vēl labāk. Bet tas nav ilgtermiņa sociālu risinājumu piemērs - enerģijas konfliktē, nevis sadarbojas. No tā nerodas pievienotā vērtība – enerģiski, zinātkāri un sārtvaidzīgi bērni. Šāda tipa sieviešu tālākas attīstības konsekvence ir – apvienoties ar sev līdzīgām, amputēt sev vienu no krūtīm, lai netraucēti varētu uzvilkt stopu un izšaut bultu bultas uz vīriešiem. Amazones.
Ja sievietei ir daudz mātišķības, tas nozīmē, ka viņai ir liela Mātes/Meitas loma, kas var būt iespējams tikai uz maza, kusla un nedroša Ego rēķina. Dieva plāns šeit ir – dot sievietei instrumentu – Mātes/Meitas lomu, kas spētu izaudzināt šo Ego par to, ko es saucu par Sievieti. Lielu, skaistu, neatkarīgu, bagātu un pašvērtīgu. Spējīgu būt pašai, cik tik gribas un spējīgu būt kopā ar Vīrieti – cik tik vajag.
Taču sievietei piemīt arī ļoti izplatīts niķis sabojāt šo Dieva plānu, pamanoties Mātes/Meitas lomu izdzīvot kā Pūķi, kas sagūstījis nabaga vārgo Princesi (Ego) un ieslodzījis to pazemē. Nu tad jānāk Varonim, kas to izpestīs, nocirtīs Pūķim ataugt paspējušās galvas, uznesīs Princesi virszemē, apprecēs un radīs priekšnosacījumus tam, lai no Princeses taptu Sieviete. Kam jānotiek ar Varoni, ir cits stāsts, manis jau agrāk stāstīts.
Un visbeidzot par to, ka cilvēks ne tikai ir grēcīgs, bet arī, ka tas sagrēko katru dienu. Bet Dievs visiem piedod, ja to lūdz. Viņš grēkus atlaiž vienmēr. Daži šajā pamanās redzēt divkosību. Man tā ir atšķirība starp ideālo mērķi un ceļu, pa kuru cilvēks pie mērķa nokļūst. Kamēr tu dodies turp, tu neesi ideāls. Bet kad tu pie mērķa nokļūsti, tad varbūt tam esi iztērējis visu mūžu.
P.S. Tiem, kas saskatīs šeit elementus no Šlesera reklāmas, es lūdzu paciesties. Netrūkst arī simptomu, kas apšauba šī politiķa patriarhalitāti, piemērām, viņš ir vīrietis oligarhs un feodālis, tātad tāds, kas nozadzis Lielās Mātes lomu. Bet par visu to – kādreiz citreiz..
Dace
Turklāt samulsināja arī jautājums: ja sieviete grib iet politikā, tad viņai apriori kaut kas nav kārtībā ar vīriešiem? Vai kāda īsti ir doma? Viņai būtu jāmīl tikai virtuve?
Un ko tad, ja vīrietis grib iet politikā? Kur negrib un kur grib būt viņš?
Bella
V.Rudzītis:
Mani, protams, interesē, lai starp likumdevējiem būtu vairāk Vīriešu un vairāk Sieviešu.
Tas nu arī mani beidzot ieinteresēja. Vai V.Rudzītis varētu definēt Sievieti un Vīrieti un, galvenais, labāki izpratnei minēt kādus piemērus.
|
