Tipiski šī meitene ir vienīgā vai vecākā meita, vidējām un jaunākajām tas nav tik raksturīgi. Viņas vecāki ir vismaz nepieredzējuši paši ar sevi un ar bērniem un daudzos gadījumos arī jauni gados. Viņu attiecības, konfrontētas ar jaunajām – Mātes un Tēva lomām un šokējošo ģimenes trīsstūra situāciju, kurā viens vienmēr ir lieks, šūpojas. Sākotnēji, tipiskā variantā, māte kopā ar zīdaini atstāj tēvu vienu, bet pēc tam tētis atkaro mātei Savu Princesi – vislieliskāko sievišķo būtni uz pasaules, kāda vien var būt. Pie ģimenes galda viņi sēdēs kopā un teiks – „mēs”, pretstatot sevi mammai, kas palikusi viena. Mamma īsti par to nepārdzīvo, jo tas taču ir tik dabiski – atdot atbildību par vīru meitai, viss saskaņā ar slepenajiem līgumiem. Mammai būs jāatbild par dēlu, kad tas piedzims.
Ir tikai viena veselīga tālākattīstības iespēja – ja ģimenē dzimst vēl divi trīs jaunāki bērni. Tad vecākās meitas atbildībai par tēvu nākas tikt dalītai ar atbildību par jaunākajiem bērniem – šis ir ļoti spēcīgs arguments, kādēļ ģimenē vajag trīs, četrus un piecus bērnus. Bet ja meita paliek kā vienīgā, tad no vienas puses lieliski – viņai ir iespējas dabūt stipru Princeses uz zirņa lomu. Bet no otras puses slikti, jo nav kas šo lomu atņem, ievirzot nākamo lomu repertuāros. Tagad risks palikt tādai mazai princesītei uz visu mūžu. Bet ticamāk – ļoti apjukušai un sevī vērstai meitenei, jo šī atbildība par tēvu ir kaut kas smags un nesaprotams – ļoti bieži.
Relatīvi reti mēs redzam meitenes triumfu mātes un visas pasaules priekšā kad tēvs tieši ar meitu, nevis viņas māti ir apmeklējis teātra izrādi – „skatieties visi uz mani, kāda es smuka un varena, mamma (vecā!) palika mājās!” Bet vēl smagāk ir tad, ja tēvu iekarot ne tikai neizdodas. Ja viņam gadās mīļākā, vai nedod dievs, viņš pie tās aiziet, pamezdams meitu. Šo situāciju esmu aplūkojis jau agrāk, tā vienmēr nozīmē – „es esmu nesmuka, tādēļ tēvs atrada sev citu”. Meita, kas piedzīvojusi vecāku šķiršanos, izjūt to kā savu šķiršanos. Tādai meitai sava pašapziņa un skaistums būs „pa druskām” jāsaubago attiecībās ar citiem vīriešiem, to būs daudz, tie būs vecāki gados un meitene šo ubagošanu sāks laicīgi, jau kā pusaudze.
Bet ir vēl Bendes meitiņas situācija – kad tēva mīļākās vietā ir alkohols vai (un) darbs. Meita jūt to tēva kaislību, kas ir stiprāka par mīlestību uz meitu. Arī tas viņai liek justies pamestai, neglītai. Tādēļ viņa dodas uz krogu un ved tēti mājās – ja izdodas, tad skaistuma (varas) sajūta atgriežas un skola ir rokā – pret tēvu jāizturas kā pret Dēlu un pašai jāmācās būt Mātei. Kamēr tas izdodas un kamēr tēvs nenomirst, „iznācis no kabaka” kā Bendes meitiņas tēvs, tikmēr pasaule kaut cik turas kopā. Bet kad tas notiek, tad krahs ir tikpat liels, kā kad tēvs aiziet pie citas. Es viņu nenosargāju!!! Es esmu vainīga!!! Bendes meitiņas galva kaist kā ugunī un viņa dodas savu iekšējo meklējumu ceļos, cauri mežiem un laukiem. Taču ne tikai alkohols tiek izjusts kā tēva mīļākā un kas tāda arī ir – tas ir tēva „ceļojumu māte”, tas viņa iekšējo meklējumu mātišķais objekts, kura viņam nav bijis, un ar ko tagad jākonkurē meitai. Tātad – meitai jābūt tādai, kāda nebija māte. Un ja meita tāda nav, tad šo vietu ieņem vai nu mīļākā vai pudele.
Daudz pretrunīgāks, mazāk apdomāts un aprunāts „mīļākās” objekts ir darbs. Pret to meitai daudz grūtāk atļaut sev justies greizsirdīgai un šo greizsirdību apzināties. Taču ir daudz tādu vīriešu, kas paliek darbā ilgāk, lai nebūtu jānāk mājās...
Un vēl viena potenciāla zaudējuma situācija vienīgajai meitai – ja tēvs neaiziet, nenomirst, nenodzeras un neaizstrādājas, viņš vēl vienā veidā nodarīt meitai pāri. Viņš var vēlreiz iemīlēties savā sievā, meitas (vecajā!) mātē! Tas ir šausmīgi pazemojoši – viņas mīļais tētis izvēlas šito veceni! Bet tas notiek diezgan bieži, tādēļ meitām bieži jājūtas mazvērtīgām un no tēva mājas izdzītām. Tēva meklējumi (Tēvs kā jaunais Varonis cietumā, kura vietā Bendes meitiņa gatava mirt) un tēva glābšana, izvēloties tam līdzīgus partnerus vai vīrus, un uzlabošana, izvēloties tēvam pretējus, ir temati, par kuriem še jau daudz runāts. Arī par neiespējamu vīriešu izvēlēšanos un šķiršanos no tiem pēc bērna dabūšanas kā bailēm un mazvērtības sajūtu, kas likušas izveidot fantāziju par neveiksmi laulībā, kurā atkārtotos neveiksme attiecībās ar tēvu.
Bet ne tik daudz esam runājuši par riebuma sajūtu, meitai iedomājoties par tēvu. Tas ir rada grūtībām nu jau pieaugušā vecumā pieglausties tēvam, kur nu vēl viņu samīļot vai sabučot. Šī sajūta ir ļoti mulsinoša, nereti galīgi nesaprotama jaunām sievietēm, bet tā var būt nesaprotama arī mums, ka še runājam par meitas mīlestību kaut arī incestuāla pienākuma griezumā.
Lieta tā, ka ne tikai mēs, arī jaunā sieviete uz šiem dvēseles un dzīves notikumiem raugās no skatu torņa, kas uzbūvēts patriarhālajā teritorijā. No turienes var redzēt robežu, kuru pāriet aizliegts, jo tajā pusē ir matriarhāla maucība, izvirtība, asinsgrēks, daudzsievība un daudzvīrība, un daudz kas vēl, Sodoma un Gomora. Šī robeža ir būvēta baidot un šausminot, nevis izskaidrojot un vadot cauri dzīves līkločiem. Tā sastāv no emocijām, galvenokārt jau minētā riebuma, kauna un dusmām. Tādēļ jaunai sievietei, kura mēģina skatīties uz savu situāciju, bet darot to no vienīgās viņai iespējamās kulturāli patriarhālās vietas, atbalsta vietā ir jāsajūt vienīgi patriarhālas ideoloģijas spiediens, kas viņu sastindzina un kas kriminalizē viņas psihes matriarhālos pamatus. Kas aizliedz senās drošības meklēšanas metodes, vietā neko citu nepiedāvājot. Vienas no sekām ir – sievietes grib būt vīrieši un kad tas notiek, tad, kā mēs jau zinām, vīrieši tiek izēsti no savām ierastajām pozīcijām kā ar skābi. Bet ir arī daudz personiskākas sekas.
Šīs riebuma jūtas pret tēvu it kā sasaldē meitas – tēva attiecības, objektīvi paildzinot laiku, kurā tēvs saglabājas kā meitai vissvarīgākais vīrietis dzīvē, kaut arī visriebīgākais. Attīstības virziens uz brāli, dēlu, vīru iesprūst. Tas viss ir subjektīvi, sievietes attīstības periodi, kam nav nekā kopēja ar objektīvajām tēva un meitas attiecībām. Tas, ko es še daru, - mēģinu morāles vietā likt izskaidrojumus. Jo, varbūt daļa indivīdu šajā pasaulē jau ir kļuvuši tik attīstīti, ka tiem nav vajadzīga baidīšana ar elli un grēku plūdiem, bet kas var saprast sevi sarežģītas vēsturiskas attīstības kontekstā. Un kas var saprast gan savas vainas sajūtas, gan riebumu un kaunu – kā tie ir radušies un kādu funkciju veikuši. Man ir aizdomas, ka daudzu sieviešu dzīves vidusposma krīzes galvenā sastāvdaļa ir atgriešanās pie tēva, šķiroties no vīra. Tas ir tas laiks, kad traki gribas arī uz baznīcu un gribas pašai sev ieskaidrot, cik tas pareizi un patriarhāli. Kā jau teikts ne vienu reizi vien – sievietei virziens „pie tēva” ir virziens atpakaļ.
Ir krieviem tāds supertuperspecīgs kino no 1978. gada "Мой ласковый и нежный зверь" pēc Čehova stāsta "Drāma medībās". Youtubā var sameklēt. Smeldze 100% un šķiet pieskaras tam, par ko VR šīs nedēlas tēmā raksta. Un pieskaras arī tam, par ko "Rolands Vārpnesis, Latvijā" raksta
Vecīt, bet Tu jau ar vēl nekā (ne gudra, ne dumja) neesi bildis, tikai .... kasi...
P. S. Esmu manījusi, ka šodien daudzi grib kasīties; laikam atkal atmosfēras spiediens zemē, jo snigšot...
Ir viens jauns altiņš tagad ienācies, divlitrīgais, kur + 300 ml klāt bez maksas To es gribēju Lindai pie interviju tēmas pateikt, bet nu tad pie viena (ja Tev neveras vaļā).
Piekrītu, brāl, bez puslitra šito komentāru kiš-mišu nevar saprast. Lasu Rudzīti un vismaz var saprast, ka viņš ir nozares speciālists. Bet jūsu pulciņa trintararam ir kā mušas sakrustotas ar kotletēm.
Beidzot Rudzītis ir izveidojis un noslīpējis savu psihoterapeitisko grupu, savu psihodrāmas pulciņu! Vai pašiem dalībniekiem nemaz nekārojas kādu jaunu seju, kādu svaigu domu, svaigu elpu? Bloga attīstības gaitā citādāk domājošie ir laicīgi nokosti kā salna pavasarī nokož pirmos asniņus. Un atkal tā pati grupa:-) Droši. Zināmi. Prognozējami. Tikai...nez kāpēc...garlaicīgi... Varbūt Rudzīša kungs nenovēršami noveco? Un sāk alkt pēc mazliet senilām prātuļotāju grupiņām? Jā...
Manuprāt ir viens labums, ja laulātajiem tā vecuma starpība nav pārāk liela - proti - tad var sanākt ABI vecāki jauni. Un ar tiem sapratīgi jaunajiem vecakiem (tipa 25 - 30 gadi) ir tā - nu ir tās naudas rūpes, ir bērni jānodrošina materiali, berni ir jāuzmana. Bet, cik atceros pats, berni tiek tad uztverti, kā tādi - nu - līdzvertīgi - tikai nezinošāki. Es nekad neesmu sajuties kā kaut kāda mistiska autoritāte savu bernu priekšā - vienkarši es biju zinošāks, tāpēc devu norādījumus, lai nekas slikts nenotiek, parvaldīju naudas lietas, BET kopumā es gribeju ar bērniem dauzīties, rotaļāties, kaut ko jaunu piedzīvot, kaut ko jaunu parādīt, iemācīt - un dauzoties es jutos samērā līdzvērtīgs viņiem - tikai stiprāks un smagāks :).
Domāju, ka nākot vecumam gribas mazāk dauzīties, bet vairāk prātot, vispārināt, analizēt, varētu gadīties, ka mazam bērnam tas nav tik interesanti.
Bet citādi jau, jāpriecajas par katru jaunu dvēselīti, kas ierodas pasaulē, vienlga, cik vecs ir tētis, var tak dauzīties arī ar kaimiņu puikām.
Dabaszinātniek, ļoti trāpīgi par prieku par ķermeni un pieskārienu - ne vairošanās nozīmē. Seksualitāte ir ļoti nozīmīga nodaļa stāstā par ķermeni un prieku, bet ne viss stāsts. Varbūt bailes un riebums rodas, ja iesprūst tikai vienā nodaļā - atkal cirkulārais laiks
Šis ieraksts atkal atgādināja Ziedoni: "Iet garām divi kamoli, viens ir liels un otrs maziņš. Iet garām pārtīdamies, un to sauc visādi, par upurēšanos, izdabāšanu, saprašanos, draudzību vai mīlestību. Laba mīlestība ir kā tīšanās un atpakaļtīšanās." Tas par mīlētāju kamoliem. Bet ja par vecākiem - tad taču laikam ir tā, ka labi vecāki uztin to kamolīti un laiž lai ripo - tīties un pārtīties ar citiem kamoliem. Man daudzi cilvēki ļoti lielos gados šķiet ļoti, ļoti skaisti - gan vīrieši, gan sievietes, bet nekad neesmu varējusi sevi iedomāties tuvās attiecībās ar par sevi daudz vecāku vīrieti - ne vecuma, bet nepārprotamās donorēšanas dēļ. Tur man ir sajūta, ka meitenes tiek notītas mazas un plāniņas, lai otrs varētu sevi uzturēt formā, un tāpat puisīši tiek notīti, lai lielās mātes turētos formā.
Atvadīšanās no patriarhāta ― varbūt ne gluži, ja ar patriarhātu saprotam varas dalīšanu (nevis vīra varas uzurpēšanu), bet atvadīšanās no tāda sektantiska (sarkana, nez, kā lai vēl pasaka) piegājiena, kur ir lietas, par ko nedrīkst domāt un runāt. Runāšana izgaismo slepeno un aizliegto, dara saprotamu, kontrolējamu, plānojamu, ievelk robežas, arī robežas starp zināmo un nezināmo. Tas viss darbojas apziņas teritorijā, bet matriarhāts valda zemapziņas teritorijā, tāpēc nevēlas, lai apziņa savu teritoriju paplašina.
Man brīžiem liekas, ka darīšana nav ar patriarhātu kā tabu ieviesēju, bet ka patriarhālas sistēmas mēdz ar laiku iestagnēt, un tad domāšanu aizvieto tabu, ko laikam pat varētu uzskatīt par matriarhālu iezīmi. Kad divi veido ģimeni, viņi ļoti progresē, bet, kad ir izveidojuši, tad mērķis ir sasniegts. Attiecībā pret tiem, kas tur piedzimst, šī vide ir ne vairs progresīvi patriarhāla, bet stagnanti matriarhāla, un viņi iet taisīt paši savu, labāku. Un viņu bērni darīs to pašu. Un, kā ar ģimenēm, tā ar kopienām, ciltīm, reliģijām, organizācijām ― paaudžu maiņa. Protams, var jau arī neprogresēt, bet runa nav par to.
Pēdējā Lieldienu brīvdiena, sagribējās paprātot, nu kaut ka pa savam sakartot tās VR domas, cik nu tās ir saprastas. 1. Nu, tātad, esam bioloģiskas būtnes ar vairošanās instinktu. Un, ja mēs būtu tadas amēbas, kas dzīvo siltā zupā, kur ir pietiekoši silti un barība pati tek mutē, tad neko vairāk jau par matriarhātu nevajag (ja, kas, amēbām arī ir dzimumvairošanās, tikai tā nav vienīgā). Un matriarhātā pēcnācējs ir atkarīgs tikai no mātes. 2. Nu, bet cilvēkiem (arī dzīvniekiem) nācās izkapt ārā no siltās zupas, jo kaut kāda iemesla dēļ bija dzinulis apgūt jaunas dzīves teriorijas. Vai arī otrādi, tās sugas, kam nebija instinkts apgūt jaunas dzīves teritorijas un spēja tām pielāgoties, kuras spēja dzīvot tikai siltajā zupā, tās vienkārši izmira, jo bija tur visādi leduslaikmeti utml. Bet, sākt dzīvot vidē, kas nav silta zupa, vidē, kur ir auksts un barība pati mutē nelien, tas prasa sarežģītāku sistēmu, kas nodrošina gan izdzīvošanu, gan pēcnācēju radīšanu un izaudzināšanu. Pirmkārt, tas jau prasa prāta parādīsanos - jāspēj analizēt, kā sagādāt siltumu, kā tikt pie pārtikas. 3. Nu, un ja reiz parādījās prāts, tad tas arī saprata, ka pēcnāceju radīšanai ir nepieciešams arī tēvs. Bet ne tikai. Tēvs lieliski iederējās darba dalīšanas sistēmā - medīja mamutus un gādāja malku alas ugunskuram (materialo resursu nozīmība), mate rosījās pa alu un pieskatīja bernus. 4. Bet parādoties materiālo resursu nozīmībai bioloģiskajā izdzīvošanā, parādījās jautājums par to, kam tie pieder, proti, mamuta mednieks gribēja medījumu izbarot saviem bērniem un neļaut to paņemt kaimiņu vecim. Tātad īpašuma jēdziens. 5. Tātad, izdzīvoja tādi indivīdi, kam attīstījās tādi jedzieni, kā mans bērns, mans ipašums. Tā kā darba dalīšanā par materiālajiem resursiem pamatā bija atbildīgs tēvs, nu tad viņam arī bija tur teikšana. Tie vīrieši, kas to teikšanu nespeja nodrošināt, tie izmira. Nu, un te tas patriarhāts arī ir radies. 6. Viens no efektīviem mehānismiem, kas nodrošina izveidojušās sistēmas saglabāšanos ir bailes - ja kāds nostāsies pret sistēmu, viņam būs slikti. Bailes var strādāt ļoti efektīvi, nav jānodarbojas ar skaidrošanu un pārliecināšanu, nu kapec gan nevarētu nodarboties ar seksu trijatā, vai piecatā - nedrīkst, tā ir Dieva zaimošana un viss. Un tas nodrošināja pēcnācēju izdzīvošanu, jo diezvai mēs varējām sagaidīt jaukas tēvišķas rūpes par berniem, kuri ir ieņemti sievietei vinlaicīgi mīlējoties ar diviem vīriešiem - te tas pats īpašuma jautajums. 7. Nu un ir arī bailes no incesta, tas incests ir Dieva zaimošana. Bet racionālais pamats tam, ka ar to incestu ir problemas, ir tas, ka tur sajūk tā darba dalīšana. Un otra lieta - tā ģenētika - ģenetiskais materiāls pecnācējiem incesta gadījumā ir nabadzīgaks ar variāciju iespejām, kas arī var veicināt izmiršanu. Bet tie, kas baidījās - tie neizmira un varēja savas bailes nodot pēcnācejiem. 8. Bailes kaut kā sasaistās ar riebumu. Arī riebums pret incestu nodrošina tabu ievērošanu un tātad veicina neizmiršanu. Bet te var nonākt VR minētajās grūtībās, KUR tad to robežu novilkt ? Ja meitene dzīvo lielās bailēs un riebumā no incesta, bet savukārt tas ir saistīts ar pretējo dzimumu, tad tas riebums projicejas uz visu pretējo dzimumu, vai arī projicejas uz tēva sisrnīgu izturēšanos pret meitu, kurai nav nekāda sakara ar incestu. 9. Iznāk, ka mehānisms (bailes un riebums no incesta), kas ir nodrošinājis izdzīvošanu sāk pats traucēt tai pecnāceju radīšanai un izaudzināšanai. Kā tad tā? 10. Laikam jau ir tā, ka kāds līdz šim dzīvei labi kalpojis mehānisms pats pārvēršas ienaidniekā un sāk traucēt tad, kad ir izmainījušies dzīves apstākļi, kuros atrodamies. Laikam notiek kaut kāda tāda kā atvadīšanās no patriarhāta.
