Bet vai tik nav tā, ka vidējais aritmētiskais latvietis neko nezina par saviem individuālajiem filtriem? Ka viņš pilnībā spēj iztikt ar kopiskajiem – „sievietes ir tādas” un „vīrieši – šitādi”? Viņam nemaz diez ko nevajag tādu ES līmeni – ar ko es esmu līdzīgs un ar ko – atšķirīgs. Pietiek ar iedomāto; personīgo un unikālo nemaz nevajag.
Es šeit nerunāju pat par cilvēkiem ar atšķirīgām seksuālajām orientācijām. Bet par sievietēm (tajā skaitā) kuru filtri mainās saskaņā ar dzemdes ciklu un saskaņā ar to grūtniecībām, bērna zīdīšanām, zīdīšanas izbeigšanām, jaunas grūtniecības gaidīšanām vai apzinātām negribēšanām, tomēr gribēšanām. Un par vīriešiem, kuru seksuālās redzes filtriem it kā būtu jābūt nemainīgiem, jo viņiem taču nekādu dzemdes ciklu nava! Nu un tad, protams, ir interesantie jautājumi par to, kā šie filtri darbojas dažādos seksuāla objekta un subjekta dzīves vecumposmos – bērnībā, pubertātē, jaunībā, dzīves vidusposmā, vecumā?
Dažādi seksuālās redzēšanas filtri dažādiem cilvēkiem – bet vai mēs aprunājamies par to, kādi tie ir – visiem vienādi vai tomēr atšķirīgi? Būtisks jautājums, uz kuru diezgan viennozīmīgi var atbildēt – ne visai, sevišķi latviskajā savstarpējās saziņas telpā. Kautrība, tradīcijas trūkums un pieņēmums, ka nelatviskā vidē par to runāt vieglāk, nekā latviskā (Strindbergs – jā, bet vai Ziedonis, nemaz nerunājot par Raini?). Šādam runāšanas trūkumam līdzi nāk dīvainais jaunības kults (vai – bailes no vecuma un ragaviņām, kas ved uz mežu?) – normāli ir ar šādiem filtriem, bet bez tiem – tā vairs nav dzīve, tad jau jāmirst nost! Lai gan – kādēļ? Par to nerunājam, tur ir kaut kādas baiļu un aizliegumu zonas.
Gan šī bloga komentāros, gan daudz kur citur nācies sastapties ar neverbalizētu, bet stipru pārliecību, ka dzīve bez seksuālajiem filtriem ir ne tikai nevērtīga, bet pat apkaunojoša. Attiecībā uz vīriešiem tāda dzīve tiek asociēta ar impotenci, turklāt ne jau slimības (varbūt neārstējamas, kas vienmēr izraisa savu daļu līdzjūtības), bet pat kaut kāda sabiedriska negoda, nevērtīguma un izstumtības nozīmē. Vīrietim būt impotentam ļoti bieži nozīmē justies kā nekam. Un izvēlēties impotenci (kā anekdotē par Kantu) ir nelatviski un nesaprotami. Līdzīgi ar sievietēm – nebūt skaistai nav forši. Ja tu neesi skaista, tad labāk nebūt. Ārpus potences un skaistuma nevar būt dzīves.
Tās visas tādas haotiskas domas. Lai tās sakārtotu, mums jāpaskatās trijos virzienos. 1. Dažādie filtri. 2. Attiecības ar filtriem. 3. Dzīve bez filtriem
Par to, ka filtri var būt dažādi, ir nojaušams no manis pateiktā līdz šim. Bet kādi, tas jau laikam nav mans pienākums, tos klasificēt. Tur varbūt komentāru telpa var palīdzēt, ja katrs runā par sevi, nevis slēpjas ne tikai aiz nika, bet arī aiz vispārīgām frāzēm un dažādu izcelsmju morāles. Tomēr daudz kas jau ir pateikts līdz šim, es še domāju literatūru. Ne jau latviešu literatūru, tā līdz šim nav apliecinājusi sevi ar kaut ko jaunu šajā seksuālo filtru aprakstīšanas ziņā. Jocīgi – par šo būtu jārunā stundām. Bet tas nav iespējams vispārīgi, tai jābūt kā pašatklāsmei, stāstam, zem kura kāds parakstās, pašekshibicionējas, upurējas. Turklāt tai jābūt akcijai ārpus narcistiskā – tai jābūt tikai pašizziņas, zināšanu un sociālas komunikācijas vārdā. Un ārpus komercijas, diemžēl. Literatūra pārsvarā pastāv tādēļ, ka kāds par to maksā. Tātad – ne visi seksuālie filtri varētu tikt aprakstīti grāmatās, kuras nopērkamas grāmatnīcās, tikai skaistākie.
Bet vai kādas zināšanas var pastāvēt ārpus literatūras? Ja nu vienīgi zinātnē. Bet – kādas metodiskas pieejas ārpus literārās pieejas var tikt izmantotas, lai pētītu seksuālās redzēšanas filtrus? Jau sen esmu proponējis, ka zinātne visu nevar, vajadzīga arī māksla. Jeb – katrs var kaut ko pa pusei. Tas ir – es ne sevišķi uzticos zinātniekiem, kas darbojas tikai ar objektiem, nevis ar sevi pašu. Bet – vai es pats esmu zinātnieks? Varbūt ne zinātnieks, ne rakstnieks, kam neizbēgami jāraksta par sevi?
Gan literatūrai, gan teātrim un kino ļoti patīk ekspluatēt dažādu seksuālu filtru sadursmes. Izvirtulis un naivule vai nimfomāne un viņas upuri, tās tikai galējākās versijas. Cilvēkiem patīk, viņi pērk šos stāstus. Bet tas ir aizdomīgi vienmēr – vai viņi pērk patiesību? Vai tomēr daudz skaistāko, vēlamāko un par sevi nedomāt atļaujošo ilūziju?
Lai nu kā, sākt vajadzētu no tā, ka nekādu filtru nav. Ka nav nekāda seksa un nekādas vairošanās vajadzības. Ja cilvēka dzīve no tā sāktos, būtu stāsts par dzīvi, nevis par vairošanos. Tomēr tas, ka viņa tā nesākas gan, liecina, ka tā primāri ir aizklāta ar seksuāliem filtriem. Mēs nevaram no tiem izbēgt, neiespējami.
Tomēr – vai var dzīvot bez seksuālā? Tad, ja to neviens nav atņēmis, vienkārši aiz izvēles, ja tāda gadītos? Piemērām, dzīve ratiņkrēslā, pašapzināti pilnvērtīga (lai gan tā ne vienmēr nozīmē dzīvi celibātā). Grūti, jo eksistē kaut kādas nepazinātas sistēmas, kas liek cilvēkiem sevi vispirms apliecināt kā seksuālus un ģimeniskajās lomās saistītus objektus. Tie saka – vispirms radi bērnus un tad vari mirt. Bet ja iedomājies dzīvot tālāk, tad jāsaprot – tikai uz bērnu rēķina. Tātad labāk nedzīvot, neatņemt bērniem maizi. Šeit mēs atkal sastopamies ar sievišķo skaistumu. Bet vēl vairāk – ar vīrišķo potenci! Varētu teikt – vīrišķā potence nozīmē dažādas ģenēzes (psiholoģiskas vai somatiskas) erekcijas traucējumus, kam nav nekāda ļoģiska, „šeit un tagad” sakara ar dzīvi savos un svešajos seksuālajos filtros. Tie rodas un attīstās dažādos ceļos. Kādēļ gan šāda asociatīva un komunikatīva saistība?.
Šodien neesmu gatavs detalizēti izrunāties par skaistumu un pilnvērtīgumu ārpus ķermeniski seksuālā. Latviešiem šī zona nozīmē nāvi. Lai gan, domājot objektīvi – tieši tur sākas dzīve! Es pilnīgi varu saprast celibāta nozīmi katoļticībā – vai tu vari būt kaut kas ārpus tā, ka ražo bērnus? Tas ir – bērni, tas ir lieliski! Bet – vai pastāv dzīve ārpus tiem? Manuprāt, pastāv. Pat tad, ja tie bērni ir un ja ir arī mazbērni un ja bioloģija saka, ka vajag vēl. Ka tik daudz meitenes ir bez bērniem un ka vajag uzņemties atbildību, tajā skaitā demogrāfisku. Šī ir ļoti latviska tēma – mums gribas strādāt, nevis domāt, kam paliek tas, ko sastrādājam. Un kāda no tā jēga. Šeit jāsatiek Dieviete! Viņa saka, ka nekā svarīgāka par viņu nav. Un ka tie, kas domā citādāk, ir čaiņiki kaut kādi, tas maigi sakot. Viņai varētu būt viedoklis par Kantu, kas izjuta atvieglojumu par to, ka viņam impotence it kā esot bijusi, jau 35 gados.
Cilvēkam, kas iedomājas sevi ārpus dzīves caur seksuāliem filtriem, nākas izjust krietnu Dievietes spiedienu, sevišķi latviešiem, lai gan par to varētu būt arī citādi viedokļi. Neuzrakstīti. Taču – ja saku – viedokļi par seksuāliem filtriem, tad domāju kaut ko vārdos neizsakāmu, jo teikt – motivācijas grūtības dzīvot tālāk - būtu nepateikt neko. Menopauze. Dzīves vidusposms, bet sevišķi vecums pēc ne sevišķi veiksmīga vidusposma. Dzīve klosterī, celibātā. Nevis dzimtaskokā, kā pirmajā dzīvē, kur viss caur ģimenes lomām priekšā rakstīts, bet sevis paša radītajā un izveidotajā. Ko ar to iesākt? Un kas ir tas iedvesmojošais, ja tas nav seksuāls, uz vairošanos orientēts?
Par šo nav iespējams rakstīt tā, kā es paraksti rakstu. Un es zinu, ka pieturos pie šāda stila, lai neiekultos nepatikšanās ar Dievieti. Pat esot uz Lidojošās salas, jājūt viņas ietekme. Nav nekas varonīgs, tā teikt. Bet gan jau par šo ietekmi uzrakstīšu skaistāk un pareizāk. Šeit vismaz norādu uz to, kas ir tas svarīgais.
Komentāros ir uzdots jautājums – kāds ir šī bloga mērķis? Ir arī atbildēts – process ir svarīgāks par mērķi. Nezināju, ka to teicis Trockis. Bet labi teikts. Un vēl – es šeit vingrinos izteikties, rakstīt. Kā redzu, to dara arī vairāki citi, kuri pa nedēļu sakomentē vairāk, nekā manis ierakstīts ierakstā.
Jūsu uzstājīgā aicināšana, Dace, mani rosina atsaukties. Neuzbāzieties visiem pēc kārtas komentētājiem. Nez kādēļ Jūs neadresējat nevienu pārmetumu Ritai, kura šeit atstāja ne pārāk glaimojošu komentāru Jūsu elkam. Varbūt arī es esmu Rita? Un i ? Kāpēc gan ne i ?
Bet nu pārdomas nedēļas noslēgumā. Laikam jau ir jāatzīst, ka Rudzīša kunga vīzdegunīgie un iedomīgiem (manā ieskatā, atvainojiet,maestro...) "veltījumi" Estesai mani ne pa jokam saniknoja. Estesa savu pasaules slavu ir nopelnījusi sūrā darbā, dāsni daloties ar sievietēm un vīriešiem visā pasaulē, daudzās valodās un ādas krāsās, savās zināšanās, savā filosofijā. Ja jau ir tik milzīga ievērība, tad nu gluži zemē iemīt to nav smuki. Tieši to - "zemē iemīšanu" (tā es to uztvēru), arī Rudzītim pārmetu.
Un tas, ka šeit ir izveidojušās divas stabilas - naidīgas nometnes, ir visbēdīgākais patiesībā. Un tas ir mums, latviešiem, sevišķi raksturīgi. Par kaimiņa nosprāgušo govi priecāties visvairāk. nevis karsti diskutēt, bet gan - kā kaut kas pret spalvu, tā uzreiz iedzīt zemē, - pēc iespējas niknāk. Un tad nešķiro ne vīriešus, ne sievietes, cits citam gāž, ka šņakst vien.
Arī es piekrītu, ka niki jau neko nenozīmē, saprotu tos cilvēkus, kuriem tā ir vienīgā iespēja kaut ko pateikt, nekļūstot uzreiz "maitu liju" noknābātam. Personīgi man ir vienalga, kā cilvēks sevi nosaucis, kaut vai 100 vārdos - varu reaģēt uz jaunu domu nepastarpināti. Un domāju, ka tā ir mana priekšrocība. Neanalizēju, kad un ko , kādā manierē, kādos teikumos ir kurš teicis un vai dace ir Dace vai Kace vai Mace vai Trace - viens pīpis. Ja mani uzrunās teksts, atsaukšos. Gan jau rakstītājs/ji pats/ti sašķiros,kas un kam adresēts.
Jūsu pēdējā laika izpausmes, Dace, neliecina par prasmi, vēlmi un iespējām sadarboties, komunicēt, distancēties no liekā un uztvert būtisko. Saprotu, ka es esmu Jūsu personiska, privāta un briesmīga ienaidniece. Cik smieklīgi! Jo man nav nekādu negatīvu emociju ne pret Jums, ne arī pārējiem. Dievs man ir devis spēju draudzībai. Varu asi apmainīties ar stipriem vārdiem, un pēc tam runāt tālāk, - nepaliek nekādas negācijas. Manī.
Jūs, i, esat pamanījusi šo manu talantu. Vērīgums un ass prāts ir daudz vērtīgāks par šļuru, kas nāk no nikno mutēm.
Klimakss? Almočka, ho-ho, joki jau mazi gan, bet vēl nesaki hop, gan jau i labi laiciņi vēl aizritēs... kad pirksim lubrikantus, tad parunāsim par klimaksu, lai nu vēl tēma paguļ
Hei, bet... varbūt Tu jau pērc?
Bet neķer kreņķi... tad tikai pats skaistums sākas, kad vari dzīvot sev; Verners un Hujs taču neskumst par to, vai ne?
Nepūlies gan minēt, sirsniņ , es neraudāšu
Turklāt neesmu jau nemaz lūguse, un reiz taču Tu mani jau atstāji kāda cita aprūpē, tad nu nomierinies, cukurdupsīt.
Jūs,Dace,laikam nav kas samīļo...Jūsu teksti kļūst aizvien raibāki un raibāki. Gadās. Klimakss nav nekāds joks. Laikam nenopūlēšos minēt, kas slēpjas aiz Jūsu izkārtnes.
Ei nu ei, Alma, cilvji parunā, kāds ar dzīvi ir sabraucis auzās un meklē padomdevēju, un cits iesaka to un to. Ar kaut ko apmēram tādu ir pilns tīmeklis visās valodās. To nesauc par reklāmu.
Un kam ta nederēja, cālīt? (es visā nopietnībā) Vai Hujam un viņa diviem draugiem? Turu Tavu rociņu, sirsniņ...
Un kā ar Tavu pēdējo psihiatrijas praksi ? Atkal vajadzēja lēkt augšā?
Varbūt Tev vajag kādas pārvērtības, kad turp dodies?
Tev nepatīk, ko es rakstu (un citu garadarbi arī diezin ko nē), bet tikai tas, ko I un Tu pati? Bet Jūs jau abas esat ļoti daudz sarakstījušas, tur taču daudz lasāmā, un es vismaz nēzdodziņā neraudāšu. Man pat būtu baigi jādomā, kā ar Tevi sarunāties...
Lūk, I atkal uzrakstījusi par neirozēm, it kā risinātu kādu globālu problēmu un uzstātos kādā konferencē; it kā no viņas teksta būtu atkarīgi lēmumi visās neirožu klīnikās pasaulē.
Jūsu dzelžaino pārliecību, Dace, nekāda sfinkteru būšana nemainīs. Es teiktu, ka te drīzāk ir runa par hroniskiem aizcietējumiem. Ar nožēlu jāsecina, ka šajos daudzgalvainajos komentāros ar interesi var lasīt tikai i un daudzu knābātās Almas Malmes piedāvāto. Personiski es zinu 3 cilvēkus (var jau saukt,ka tas nav daudz), kuri ir dziļi vīlušies Daces izslavētajā psihoterapeitā - un tas ir normāli. Drīzāk ir jāsāk šaubīties par Daces kaismi reklāmā - jo izsenis ir zināms - labai precei/pakalpojumam reklāmu nevajag.
Rudzītis ir viens no ieteiktākajiem psihoterapeitiem Latvijas virtuālajās kopienās, kur cilvēki runā par garīgo veselību vai vienkārši garīgo izaugsmi, attiecību jautājumiem ģimene utt. Ir arī vēl citi daudzi un labi, kā arī ne tik reti minēti, bet cilvēki ļoti bieži cits citam iesaka Rudzīti, pamatojoties tieši uz savu pieredzi, turklāt tie nav tikai atkarību jautājumi.
Nezinu, nav dzirdēts, ka psihoterapeiti ļoti cīnītos par to, kurš gudrāks, jo ļoti bieži ir dzirdētas atsauksmes par to un to kolēģi, jo viņam tā vai cita lieta ir stiprā puse; tādu praksi psihoterapeiti realizē arī minētajās tīmekļa vietnēs, ja tur paviesojas, un ļoti ētiskā formā iesaka kolēģus, ja zina, ka viņš vai viņa šajā jomā būs zinošāks. Arī viņi bieži min Viesturu.
Es zinu, ka Viesturam mana aizstāvība nav vajadzīga, es to saku vienkārši, lai īsi iebilstu pret herēzes aspektu dažos komentāros, kuru nekāda neiroze neattaisno.
Ja par IP adresēm un neizrozēm, tad IP adreses var mainīt, tagad ir viedtālruņi, darba datori, mājas datori utt., tam nav nedz nozīmes, nedz jēgas, bet neiroze ir vienkārši attaisnošanās: redziet, man ir neiroze un tāpēc (turpmākais teksts no Daces T.) jādirš no visām adresēm vienlaicīgi, jo sfinkteris vairs netur.
gribētos šajā satiksmē ieviest jaunu burtu - M no vārda miers. un tādā veidā arī runāt.
domāju par to, ko teica Marī, samērojot savu attieksmi ar "neirotiska kolēģa" pozīciju, un radās sakāmais, ar ko gribētos šeit padalīties.
vispirms bija jādomā par to, kā lasītājs uztver autoru, cik dažādas var būt gan vienas, gan otras puses motivācijas tādā vienkāršā lietā kā rakstīšanas - lasīšanas process. pēc tam šīs domas saistīju konkrēti ar Rudzīša ieguldījumu un sabiedrības attieksmi pret to, un nonācu pie, lūk, kā, -
ja pieiet no izkaides viedokļa, patiesi ir samērā vienalga, kas šajā blogā rakstīts. taču vai es gribētu, lai pret manu darbu tā attiecas? nē. vai es varētu to kaut kā ietekmēt? nē. vismaz ne caur rakstīto, caur iekšēju attieksmi..varbūt. jebkurš rakstītājs tāpat kā jebkurš cilvēks jebkurās attiecībās vēlas ietekmi. to sniegt vai to saņemt. ja tas izpaliek, ja ir tikai necaursitama abu pušu patstāvība, attiecības nes vilšanos un izčākst. attiecības ir augstākais princips, un tās nav iespējams aizstāt ar cīņu par varu. vai pastāv iespēja neattiekties? nē. tikai apvainoties un aizvērties, bet tā ir attieksme. tikai destruktīva. enerģija, kas potenciāli varētu tikt ieguldīta attiecību veidošanā tiek izbarota pārrāvuma uzturēšanai. var dzīvot dusmās un apsargāt to robežas.
šeit daudz runāts par dalīšanos ar emocijām kā vērtību. tam jau nevar nepiekrist, kaut gan ir daudz nianšu par ko šajā sakarā varētu runāt. un ne katra emociju parādīšana, atklāšana publikai kļūst par dalīšanos ar tām. lai notiktu dalīšanās ir vajadzīgas divas puses. var jau rakstītājs apmest kādu salto, aizšļūkt uz ceļiem pāri zālei un saņemt par šo numuru urravas un gaviles. bet tie ir priekšnesumi, un klauns pēcāk vientuļš mazgā savu jautro seju asarās. es nezinu, vai šī bloga mērķis ir tāda izrāde - varbūt ir, varbūt nav.
domāju arī par to, ar ko un vai kolēģu attieksmei būtu jāatšķiras no sabiedrības attieksmes. ja par atskaites punktu ņem reklāmas fokusgrupu principu, tad atšķirības, protams, ir, jo produkta pārdevēju attieksme atšķiras no produkta pircēju attieksmes. un tad atkal ir jautājums - vai šis blogs ir šāds mārketinga gadījums? ja turpretim runa ir par dzīves un sabiedrības procesu izpratni kā tādu - psihoterapeita un klienta lomas ir visai relatīvas, jo priekšplānā izvirzās vispārcilvēcīgais, un nekādai koleģiālai neirozei nebūtu pamata rasties. bet pat tad, ja skauģi drūzmētos priekšnamā, autora mērķi, ja tie pārsniedz pašreklāmas intereses, radītu pilnīgu imunitāti pret šādiem kaitējumiem.
bet ir jau vēl arī iespēja par pamatu ņemt tieši neirozi. neiroze ir ikvienam, tā nekad nav tālu jāmeklē un ir droša metode, ar ko izskaidrot otras puses uzvedību un viedokli. arī tā ir sava veida priekšrocība un normāla izpausme, jo pilnīgi noteikti ir mērķtiecīgi attaisnota kā drošības pasākums. attiecības tādā veidā izveidot nav iespējams, bet uzturēt cīņu par varu iespējams ar labiem panākumiem. vismaz līdz brīdim, kamēr šī neiroze pašam tās īpašniekam šķiet kaunpilns un slēpjams faktors.
... 
, es neraudāšu 
(es visā nopietnībā) Vai Hujam un viņa diviem draugiem? 
Turu Tavu rociņu, sirsniņ... 
? Atkal vajadzēja lēkt augšā? 
