Es varu saprast tās šīs mājaslapas apmeklētājas, kuras aizskar mani „dzemdes pētījumi” un kuras iesaka man pievērsties kaut kam citam, tajā skaitā vairāk uz savu dzimumu attiecināmam, dzimumloceklim tātad. Mēģināšu to darīt, tā tomēr būs runāšana arī par dzemdi. Jo, kā mēs to dabā redzam, bezdzimumvairošanās, kad bija tikai viens – manuprāt, tomēr sievišķais dzimums, kaut arī bez dzemdes, ir daudz senāka par dzimumvairošanos, kad dabā parādījās jauns – vīrišķais princips. Parādījās dzīvības formas, kuras izveidoja dzimumšūnas, kurās atradās tikai puse no tā ģenētiskā materiāla, kas pārējās šūnās. Bet tas nozīmēja, ka, lai rastos kāds jauns indivīds, vīrišķajam un sievišķajam bija jāsavieno savas dzimumšūnas, izveidojot jaunā indivīda pirmo šūnu, no kuras turpmāk, šūnu dalīšanās ceļā radās, izauga un novecoja vesels organisms. Dzimumvairošanās nodrošināja ātrāku ģenētiskā materiāla mainību, līdz ar to – ātrāku progresu, ja par norisēm dabā vispār var lietot šo, uz linearitāti pretendējošo vārdu. Vīrišķais, tā dzimumloceklis un sēkla tātad izrādījās līdzšinējās vairošanās uzlabojums, jauninājums. Ar galveno funkciju – apkalpot un apgādāt sievišķo, kura centrā ir dzemde. Es teicu, ka sieviete psihiski ir izaugusi apkārt dzemdei, bet tikpat droši var apgalvot, ka vīrišķais – apkārt dzimumloceklim. Taču gan tas, ka jaunāks, gan, ka sēklu atdodošs, veido vīrišķā principa subordinēto raksturu. Dzimumloceklis ir dzemdes apkalpotājinstruments un šī funkcija nosaka to vīriešu psiholoģijas daļu, kura ceļas „no dzimumlocekļa”. Cik tā ir liela un noteicoša, salīdzinājumā ar pārējām vīrieša psihes daļām, mums jānoskaidro. Bet jau tagad skaidrs, ka maza tā nav. Un ka tādēļ bioloģiskais vīrietis (ar dzimumlocekli) droši vien joprojām ir varenāks par sociālo un kulturālo vīrieti. Šo varenību (un vīrišķo subordinētību sievišķajam), protams, pastiprina arī tas, par ko esmu runājis jau agrāk – cilvēki ilgi nezināja, ka dzimumaktam ir kāda saistība ar bērnu dzimšanu. Un līdz ar to – ka vīrieši ir arī tēvi, nevis tikai dzimumpartneri.
Jāgrib gribēt
Ja apkārt dzemdei izveidotās bioloģiskās sievietes vēlme ir gribēt tikt gribētai, tad apkārt dzimumloceklim izaugušā bioloģiskā vīrieša imperatīvs – jāgrib gribēt. Ja šis imperatīvs piepildās, var justies visumā atvieglots, bet ja tā visa rezultātā tiek piepildīta arī kāda dzemde, tad visa dzīves jēga šķiet realizējusies. Bioloģiski nekā svarīgāka par to vairs nav. Pienākums, bailes to nepaveikt. Šis ir Erota I bioloģiskais apaugļot gribēšanas spēks, bet visas pasaules un visu laiku rakstnieki un dzejnieki to centušies aprakstīt arī kā viscilvēcīgāko un skaistāko, kas vien vīrietim un ap vīrieti var būt. Ginters Grass kaut kur stāsta par astoņpadsmitgadīgu puisi, kas mirkli pēc tam, kad tanka šāviņš viņam norāvis kāju, palūdz draugam iebāzt roku viņa biksēs un pārliecināties, vai „tas tur” ir vietā. Un atviegloti uzelpo, uzzinājis, ka ir – rodas iespaids, ka kājas zaudējums vairs nav būtisks. Bet Ala Pačīno varonis filmā „Sievietes smarža”, atvadoties no sava kaķa, lai dotos iepriekš izplānotā pašnāvnieka ceļā, saka apmērām tā: „Ja uztraucies, drāzies!” Blakus šim „jāgrib gribēt” imperatīvam eksistē „bailes negribēt”, kuras (manuprāt) Freids jauca ar kastrācijas bailēm un kuru izcelsmi pamatoja ar sievišķo skaudību uz peni, kuras esamību man kaut kā gribētos apšaubīt, vai vismaz pārformulēt to citādi. Bioloģiskajam, ap dzimumlocekli izaugušajam vīrietim, „negribēšana” asociējas ar „nedzīvošanu” – tas arī saprotams – šāda vīrieša vienīgā dzīves jēga ir apaugļot, viss pārējais nav svarīgi.
Dieviete
„Bailes negribēt” nav tas pats, kas „bailes no Dievietes dusmām”. Taču – tās saplūst kopā un ir praktiski neatšķiramas. Tādējādi tās abas kopā var nosaukt arī par „bailēm negribēt ziedot Dievietei (savu sēklu)”. Tomēr šādā veidā šīs apvienotās bailes arī iziet ārpus apaugļošanas darba konteksta, ne jau tikai sēklas dāvināšana un hieros gamos (svētais dzimumakts, svētā laulība) ir ziedojuma Dievietei būtība. Bailes negribēt (aizmirst) apliecināt sevi kādas sievietes (Dievietes) priekšā izveido fantāziju – bez šādas apliecināšanās „vīrieša ar dzimumlocekli” dzīvei nav jēgas. Donam Kihotam, acīmredzot, ir bijusi arī Servantesa tekstā neatspoguļota, bet diža sievietes (Dievietes) negribēšanas pieredze, dzīvojot savas māsas un māsasmeitas paspārnē. Tas nozīmē ne tikai seksuālu celibātu, brīnoties par to, ka zeme viņu vēl nes. Tas nozīmē arī dzīvi bez izaicinājumiem un līdz ar to – bez motivācijas kaut pasākt, bez iedvesmas galu galā! Un viņam tāda dzīve „apnikusi” – pareizāk sakot, viņš izveidojis kalpošanas Dievietei Dulsinejai un šīs Dulsinejas gribēšanas rituālus. Un līdz ar to dona Kihota dzīve atkal kļūst nepazināti jēgpilna un ar enerģiju apbalvojoša, kaut no prāta loģikas viedokļa – pilnīgi bezjēdzīga un skumji absurda. Dons Kihots „kā dzimumloceklis” ir beidzis eksistēt jau sen, bet tādēļ, ka viņa ķermenis tomēr vēl ir dzīvs, nākas izdomāt kādu citu jēgu savai eksistencei. Tas izdodas, kaut arī jēga ir bezjēdzīga. Bet – uz dona Kihota piedzīvojumiem var lūkoties arī kā uz nāves meklējumiem, kuri ar nāvi tomēr nebeidzas (atvieglojums, kas kaut kur līdzinās orgasmam). Tādējādi viņš, pats to nemaz neplānodams, it kā nejauši un neapzināti, ir ieguvis otru dzīvi, kas varbūt nemaz nav „vīrieša ar dzimumlocekli” dzīve. Arī te ir par ko padomāt.
Pretstāve Dievietei
Dons Kihots baidās un bēg, bet cits K kungs (es šeit domāju Imanuēlu Kantu, nevis Franci Kafku, kurš no šī aspekta ir krietni līdzīgāks donam Kihotam nekā Imanuēlam Kantam) – dodas pretim bailēm no Dievietes dusmām. Kants ir slavens ar savu konsekvento attieksmi pret dzīvi bez sievietēm, kuru tas šķiet, ir izvēlējies, nevis bijis citādi orientēts vai kaut kā nopietni seksuāli traumēts. Pēc viņa pusdienas pastaigas pa vienu un to pašu maršrutu kēnigsberdzieši ir regulējuši pulksteņus. Stāsta, ka kādreiz studenti samaksājuši prostitūtām, lai tās profesoru tieši no pastaigas ievilktu kādā savā darbistabiņā. Kants (piesārtis un aizelsies) nokavējis savu pēcpusdienas lekciju tikai par vienu minūti – tomēr pat šāds iznākums studentiem šķitis ļoti uzjautrinošs un fantāzijas par varbūt beidzot nevainību zaudējušo profesoru raisošs. Bet ja Kants tā izvairījies no sievietēm, tad viņa bioloģiskajam „vīrietim ar dzimumlocekli” būtu bijis nopietni jācieš no bailēm par neizpildīto uzdevumu pret Dievieti un kā daudziem citiem, kas atzinuši savu sakāvi šajos uzdevumos – ar motociklu jāieskrien kokā (kas man šķiet vissimboliskākais un savā ziņā – pat visskaistākais pašsodīšanas un pašupurēšanas Dievietei veids) vai kā citādi jātiek sodītam. Bet Kants nodzīvoja ilgu un radoši bagātu mūžu, lai gan liela daļa no tā pagāja nabadzībā, bez kādas konkrētas cerības uz ko labāku nākotnē! Līdzīgi mēs varam teikt par daudzajiem budistu mūkiem, eremītiem, katoļu priesteriem un citu veidu savas miesas aizliedzējiem, daudzi no kuriem atstājuši paliekošu intelektuālu un garīgu mantojumu. Tādējādi viņi būtībā pierāda, ka „vīrietis ar dzimumlocekli” nav vienīgā vīrišķas eksistences čaula. Tomēr viņu panākumi joprojām nepietiekoši iedvesmo daudzus citus vīriešus, kuri labprātāk mirst, nevis dzīvo citās čaulās, pieņemot savu celibātu un atteikumu dzemdes bioloģiskajam aicinājumam kā dāvanu. Tas ir redzams no vīriešu mirstības rādītājiem, kuri, sevišķi Latvijā, ir katastrofāli. Cita starpā tas ļauj secināt, ka Dievs (vīrišķais, nākotne) ir jārada smagā darbā, bet Dieviete (sievišķais, pagātne) eksistē pati par sevi, no tā, kas jau sastrādāts. Vīrišķās pasaules nebeidzamā radīšana un glābšana no sievišķi dzemdiskās ievilkšanas sevī turpinās.
Vīriešu brālības
Nav grūti secināt, ka vīriešu attīstība ārpus bērnu radīšanas un audzināšanas (Vīrietis, Cilvēķs) nozīmē iešanu prom no tās identitātes, kuru nosaucām par „vīrieti ar dzimumlocekli”, kas vienlaicīgi nozīmē arī neupurēšanu Dievietei un cīņu ar dzemdes ievelkošo spēku. Šādam vīrietim ir jāizdzīvo visādas svētā Antonija kārdināšanas, svētā Jura cīņas ar pūķi un tām pašām savām mazvērtības sajūtām, kas balstās uz dzimumlocekļa kā galvenās vērtības apdziedāšanu („lielumam ir nozīme”, „vienmēr jābūt gatavam”, „pusmīksts nav pusciets” utt.). Tomēr nereti šādi centieni tiek izjusti un novērtēti kā pret sievietēm vērsti. „Nu ko tu tur ņemies ap tām dzemdēm!”, man pārmeta kāda mana kliente, „noknābās taču tevi!” Es varu atkārtot tūkstošiem reižu, ka „par vīriešiem” nenozīmē „pret sievietēm”. Parasti jau nedzird – vairākums. Bet kāds viens dzird, un es zinu, ka vismaz šis viens neieskries ar motociklu kokā. Man tas būs pietiekams gandarījums. Nesen, kādā teātra mēģinājumā aktieri brīnījās, ka es atgādināju par sengrieķu teātri bez sievietēm un apgalvoju - sieviešu klātbūtne padara svēto iekšpasaules iznešanas darbu uz skatuves par ārkārtīgi grūtu, ja ne pat neiespējamu. Kādēļ? Apsēdināju divus vīriešus vienu otram pretim un liku diskutēt par teātri. Un tad piedāvāju vienai sievietei tikai pienākt abiem sarunu biedriem tuvāk un vērst uz tiem savu uzmanību – saruna pārtrūka, abi pievērsās dāmai. Nebija viņai nemaz „jātaisa acis”, jāgroza dibens vai jāizmanto kādi striptīza elementi – „vīrietis ar dzimumlocekli” momentā izmētāja pa kaktiem visas savas attīstītākās vīrišķības formas, par lielu prieku tās sievietes Dievietei, kura tikai ar savu pietuvošanos vien piespieda abus vīrus aizmirst par svarīgo un svēto sarunu – par teātri, un ziedot visu savu uzmanību Dievietei. Man allaž ir likuši dziļi aizdomāties grieķu ortodoksāļu klosteri kalnu virsotnēs, kur viss materiālais, kas nāk no ārpasaules, tiek uzvilkts ar virvi. Vai uz salām, kā arī grūti pieejamām pussalām. No kā viņi sevi aizsargā? No sievietēm – ko citu gan iespējams atbildēt objektīvam vērotājam? Bet tā būtībā nav pareiza atbilde, jo mūki taču sargās no „vīrieša ar dzimumlocekli” sevī, mēģinot neļaut tam dominēt un novērst no nākotnē vērstiem meklējumiem. Protams, tas izskatās pēc impotences un tās slavinājuma, ko, tā verbalizējot, tūliņ ķer Dievietes izsmējīgais skatiens. Tas, ka nepietiek ar sevī uzbūvētiem žogiem, ka nepieciešami arī ārēji, fiziski šķēršļi, lai neļautu pamosties šim „vīrietim ar dzimumlocekli”, kas liek aizmirst par teātri, politiku, jūras braucienu plāniem, karagājieniem, filozofiju, astronomiju un citām vīru lietām. Nobeigšu ar kaut kur noķertu domu (un pat pētījumu rezultātiem), ka seno grieķu augstā kultūra izskaidrojama ar to pielaidīgo un pat slavinošo attieksmi pret homoseksuālitātes izpausmēm vīriešu attiecībās. Protams, tādējādi Dievietes spēks tiek neitralizēts, sievietes pietuvošanās diviem vīriešiem, kuri aizdiskutējušies par teātri, nav pietiekams iemesls, lai pārtrauktu sarunu un sievietes striptīzs arī nē. Visumā es varu piekrist – jā, tā ir vieglāk radīt kultūras virsotnes. Tomēr tā ir arī pārāk atvieglināta atbilde uz jautājumu – kā norobežot „vīrieti ar dzimumlocekli” sevī? Un šāda atbilde atstāj demogrāfisko un bērnu audzināšanas jautājumu risināšanu neattīstītāko vīrišķo indivīdu ziņā – sava taisnība ir kādai kolēģei, kura kādā no manām grupām jutās aizskarta par to, ka eksistē skaisti un gudri vīrieši, kuri ir pametuši sievietes visādu mežoņu („vīriešu ar dzimumlocekli” varā.
Juri, neko Jūs neesat sapratis. Par ko nemaz nebrīnos. Jo, ja mazāknodarbotos ar intelektualizāciju, saprast vairāk. Katram Dievs ir devis savu saprašanas līmeni - un nevis tāpēc, ka kāds būtu glupāks,bet gan tāpēc,ka ne viss atrodas zināšanas lokā. Un neglaimojiet sev, jūsu teiktais mani personīgi neaizskāra, drīzāk deva stimulu atklātai valodai.
Signei Jūs nevarat piekrist un tūlīt pat uzskaitat argumentus, kāpēc sievietes ir tās, kas izaudzina, un nonākat pretrunā. Kāpēc? Tāpēc, ka emocijas, tēli, loģiska uzvedības analīze, un spēļu teorija, saiet vienā putrā, jo Jūs kā sievieti aizskāra un tālāk seko pretrunu kaudze. Tad nu, lai izbeigtu bumbiņu mētāšanu, es atvainojos, ja esmu aizskāris Jūsu jūtas un aizdevis dusmas (smuks izteiciens:)). Rādās, ka pasaules gals tiek kārtējo reizi atcelts, laiks labs, labi priekšnoteikumi jaukai nedēļas nogalei ar bērniem.
Bailes ir normāla parādība, tās izjūt visi. Cilvēkam, kas savas sajūtas nespēj verbalizēt, ir grūti tās kontrolēt. Ja es saku, ka es baidos ,es vienmēr varu sev uzdot jautājumu : ko man darīt, lai es nebaidītos? Tas būtu tads ceļš, kā rīkoties, lai izvairītos no galējībām - nenolauztu kaklu, un nestāvētu uz vietas.
Tas būtu viens.
Otrs ir tas, ka es jau teicu - vainot var abos virzienos, bet tas nav produktīvi. Vīrieši - lupatas. Sievietes - briesmones. Bet tas viss ir mijiedarbības rezultāts, un ir ildzis no pasaules sākuma. Mērķis ir iet no tā laukā, izmantojot tās zināšanas, kas ir mums, bet nebija mūsu priekštečiem. Lai to varētu darīt, vajag skatīties uz sevi (ne tikai uz citiem) kritiski.
Tiesa, es to jau esmu teicis, un vēl arvien uzskatu, ka mūsdienu cilvēki ir par tālu no dabas, un es ļoti atbalstītu ja ne obligāto karadienestu, tad vismaz obligāto apmācību, kur bērniem/jauniešiem iemāca orientēties apvidū, alpīnisma un laivošanas pamatelementus, pašaizsardzības pamatus. Tas maina domāšanu. Bet tas nenozīmē, ka cilvēks nebaidīsies, vai nekļūs par egoistu/izmantotāju/alfonsu.
Un vēl - atceros kādu stāstu - no nometnes,kuru vada psihoterapeits un kurā ir sievietes un vīrieši. Procesā ir arī šāds sižets- vīrieši ar plostu brauc pa upi, pie viņiem iet pa nokalni sievietes apsegušās ar plecu lakatiem. Ko stāsta pēc tam vīrieši? Ka viņi ir izjutuši BAILES no tām tuvojošamies sievietēm:-) Varat iedomāties??? Tas taču ir vājprāts! Es vienmēr esmu teikusi - NU LIECIET MIERĀ TĀ SIEVIETES, BEIDZOT TAČU SĀCIET IZGLĪTOT UN AUDZINĀT VĪRIEŠUS! Varbūt Viesturs varētu aicināt vīriešus uz semināriem, kursiem, sesijām utt., uzrakstīt viņiem kādu foršu grāmatu? VIŅIEM!!! nevis par dzemdi neskaitāmos turpinājumos. Tā jau līdz bezgalībai var sievieti rakāt - bet no tā vīrietis pats par sevi, par savu lomu, misiju, sūtību utt. neko neuzzinās. Sievietēm viņu INTUĪCIJA palīdzēs tikt galā,bet vīrieti vajag iniciēt par vīrieti. Un to var izdarīt tikai Tēvi un citi,vecāki Vīrieši. Protams,vieglāk jau ir, atkarībā no laikmeta,vai no sasviest ugunī sievietes vai degradēt ar visādām amorālībām. Grūtāk ir sākt sevi izprast. Vīrieši, sāciet beidzot to darīt...tad arī sievietēm būs vieglāk.
Jurim: "vīrieši ir tādi,kādus tās ir izaudzinājušas sievietes"...NEVARU PIEKRIST! - jo, pēc Viestura teorijas (kam es pilnīgi piekrītu) sievietei bērns ir jāaudzina līdz 3-5 gadiem. Tālāk to JĀAUDZINA VĪRIETIM! Jo īpaši dēlu! Bet.....kur tad ir vīrieši tajā laikā??? Vai nu jau sen gabalā, vai krietnā un regulārā pālī (jo, redziet, viņam,nabadziņam, trūkst sekss, mīļums utt.),vai arī sporto, medī,makšķerē, citā gultā,darbā. Kur tad ir tie vīrieši,kuri prot "atkarot" sievu bērnam un uzņemties tā audzināšanu, bet sievu iedabū atpakaļ gultā??? Un nebaidās no sakāmvārda "pie sievietes jāiet ar grožiem"(protams,ne jau fiziski,bet metaforiski). Kur tad ir Tēvs - kurš izaudzina Vīrieti? Nožēlojami, bet šī frāze no Jura liecina par to, kā tas pie mums realitātē notiek. Un tad varonīgi kliedz pa pasauli - tās sievietes tak ir maitas, valdonīgas, apspiež mūs utt. Zinu ļoti daudzas ģimenes, kurās tieši vīrietis nav savu atbildību uzņēmies, - pametis sievieti ar bērnu un pat neliekas traucēts. Šo vīriešu tēvi ir rīkojušies tāpat un viņu tēvi arī tāpat:-)))) Nu gluži kā filmā "Odisejs":-) sievietes audzina dēlus,kamēr vīri drasē apkārt un tad brīnās,ko tie dēli tādi bābiski izauguši??? Atvainojiet klātesošie vīrieši, bet mani mulsina šī atbildības novelšana uz sievieti..."kas ta mūs audzināja"...ha- kā- kas-TĒVI!!! Vai tad ne? Kā ar tevi pašu,Juri, šajā jautājumā??? Kaspar - arī tev varbūt ir lietderīgi pameditēt par manu komentāu...
Man gan liekas, ka Latvijas viirieshi ir driizaak parviiriskiigi.Latvijas Virietis ir gan dzentelmenis, gan naudas maks, gan speeka viirs, visu maak, gan egli nogaazt, gan masiinu sataisiit, ari sievieti dievieti uzpuceet. Protams, ir arii tv pults spaidiitaaji, bet manupraat tie ir vienkaarshi slinki cilveeki, kas sastopami abos dzimumos. Un tad ir "sadegushie", tie kas dzer. Bet ir arii taadi viirieshi, kas ir nevis taadi paarviiriskiigi, kas visu var, dizojas ar savu speeku, bet ir viiriskiigi, tajaa pashaa laikaa buudami maigi. To taa gruuti aprakstiit, taadu vienu konkreetu tipu, aarpus Latvijas taadu viirieshu tieshaam ir vairaak, vinji daudz vairaak atsaka sievietei, bet arii daudz vairaak liidz ar to dod gariigi. Varbuut ja viirietis dotu sievietei vairaak gariigi, sieviete justos daudz drosaak, nekaa, ja vins tikai razo naudu.
Signei šinī vietā prasītos pēc Tavas vīrišķības definīcijas. Atbilde no sērijas "šāda vīrieša klātbūtnē sieviete jūtas droši" neder, jo tā ir atkarīga no tā, cik droši šī sieviete vispār jūtas, un tas ir subjektīvs faktors.
Man liekas (un, ja liekas var sasisties:)), ka visu lietu pozitīvu attīstību nosaka tāds integrāls (es domāju - iekļaujošs) līdzsvars, kas apzināti jāmeklē, ja mēs sevi saucam par inteliģentie vai kaut cik kulturāli attīstītiem cilvēkiem. Diemžēl komentāri ir tādi nepatīkami. Sievietēm vīriešus nevajag, vīriešiem bez sievietēm labāk. Bet šāda diskusija nav kāds sākums, bet kaut kā (piedodiet) sievišķīga sekas. Ne vajag pelt vīriešus, viņi ir tieši tādi, kā izaudzināja sievietes. Nevajag bēgt no sievietes, jo bez tās nevar būt dzīvības. Ja visi būtu apgaroti Kanti un budas, daudzi būtu ārkārtīgi nelaimīgi. Budo ceļš neizslēdz iespēju iestādīt koku, izaudzināt bērnu, bet gan uzliek par pienākumu. Mani tracina publiskāis latvietes sievietes tēls - cilvēcene, kas var sevi apgādāt, un vēlas atrast sevi ārpus sevis caur ajurā, ezorām, u.c. spīdīgām lietiņām. Tai pat laikā kliedz uz visām pusēm ka nav apmierināta. Varbūt svarīgi ir nevis ko tu vari darīt, kad visa ir arvien vairāk, bet kas paliek, kad viss sašaurināsies. Kas ir pamats dzīvei? Par vīriešiem - Latvijā viņi kalpo un kalpo mammās, tantēm, sievām, metām, tā ir kultūras problēma. Vienīgais glābiņs - sports, kā atgādinājums par aizmirstiem medību instinktiem. Latviešiem vajag pieminekli nevis mātei Latvijai vai baznīcas klēpi, bet gan Fudzi kalnu. Latviešiem vienīgā iespēja ir apzināties caur augšanu, attīstīties, par godu tēviem, kas visi nokauti. Ārprātīgi grūti, varbūt ar dieviešu svētību ...
Zanei- Latvijā vīrietim pietrūkst nevis jūtīgā daļa, bet gan vīrišķība...diemžēl. Un vīrieši,arī V.Rudzītis, grib slēpties zem sievietes brunčiem/dzemdes/utt.
