Protams, ka Īvas Ensleres „Vagīnas monologi” atrodas arī manā grāmatplauktā. Plāna grāmatiņa, sākums ļoti interesants, bet beigu tā īsti arī nav. Bez dzīvu sieviešu stāstiem, tātad bez V-grupu vai teātra izrāžu tradīcijas tā neatstāj nobeigtu un nobeidzamu iespaidu. Tomēr darbs man šķiet vērtīgs – jo radina sievietes iedrošināties runāt vienai ar otru par to, kas nav pieņemts. Bet ja nerunā, tad kauns, bailes un nedrošība saistībā ar vagīnu un klitoru saglabāsies arī tad, ja „ar tiem” nekādas personiskas traumas nav notikušas. Taču grūtības par kaut ko runāt faktiski jau arī ir traumatiskas uzvedības sastāvdaļa, taču šādos gadījumos trauma ir varbūtēja vai izfantazēta kā iespēja. Dažos gadījumos – kolektīva, ir sievietes, kas izstrādājušas traumatisku aizsardzību, balstoties nevis uz skaidru informāciju par citu sieviešu traumām, bet balstoties uz pusčukstus kaut ko saklausītu no svešām mutēm. Bet visbiežāk traumatiska aizsardzība tiek pārņemta neapzināti, sevišķi no mātēm un vecmāmiņām. Tādēļ V-grupu pieredze man šķiet ļoti veicināma, tā var palīdzēt sievietēm svarīgu sava ķermeņa un savas būtības daļu „dabūt atpakaļ sev”, „nomazgāt” un „atļauties iegūt prieku no tās”.

Taču izskatās, ka V-grupas ir aizgājušas arī tur, kur tām nevajadzētu iet. Ja šis pasākums notiek tā, kā to apraksta Darja Kulagina, tad es vairs nespēju tur saskatīt pašpalīdzību un pašterapiju, tikai Upura varas demonstrāciju. Tad tas vēršas pats pret saviem mērķiem, jo problēmu redz ārpus sievietes attiecībām ar savu vagīnu. Diezgan skaidri tiek pateikts – mēs esam pret vīriešiem, jo vīrieši dara pāri sievietēm.

Tāds feminisms izmanto arī mani kā Vajātāju un dara to bez manas atļaujas. Tas ieved ne tikai mani drāmas trīsstūrī – tātad prom no apzināšanās sfēras. Es jūtos izmantots tikai tādēļ, ka esmu vīrietis un tas man ļoti nepatīk. Īpaši tādēļ, ka kā jau saku augstāk – es atbalstu V-grupu pašpalīdzošā potenciāla izmantošanu, kas tad, ja šī grupa tiek izmatota kā demonstrācija, tiek izķēzīts.

Interesanti sekot līdzi raksta autores emocijām. Viņa, kā jau vairums īpaši tam nesagatavotu cilvēku, neprot norobežot abus augstākapskatāmos aspektus – pašpalīdzību no demonstrācijas, tādēļ ir spiesta mētāties no viena otrā un tādēļ cieš no tā. Viņas izbrīns, nespēja noticēt, pārsteigums, pat šoks liek tai pozicionēt sevi soli no līnijas – mums (latviešiem, krieviem, austrumeiropiešiem?) to nevajag! Gandrīz kā kādreiz 1972. gadā – slavenās padomju – kanādiešu hokeja supersērijas laikā iesaucās slavenais komentētājs Nikolajs Ozerovs – „Такой хоккей нам не нужен!”

MĒS vēl neesam zaudējuši ne dabisko kautrību, ne pieklājību, ne izpratni par normām sabiedriskajās attiecībās. VIŅI, kas taču mums ir šķituši kā tāds piemērs un cilvēces „civilizētākā daļa” ar savu uzvedību liek mums ne tikai apšaubīt šādu dalījumu, daudz vairāk. Ja esam pielikuši pūliņus, „lai būtu kā viņi”, ieguldījuši sevi, tad ko nu? Vērtību pārvērtēšanas situācija, maigi sakot.

Darja Kulagina labi raksta (turklāt viņas vārds skan nu gluži kā Василиса Прекрасная, ar garu, biezu un dzeltenu bizi). It kā ļoti objektīvi, minot faktus un nosaucot uzvārdus, bet tajā pat laikā emocijas laužas cauri un draud pārraut korekto objektivitātes dambi. Sanāk tā ļoti aizturēti un tieši tādēļ - kaislīgi. Un sanāk, ka nav nemaz tik viegli atpiņķerēt divu man diezgan viegli saprotamu, bet tomēr dažādu lietu piņķeri.

Tas jau nav unikāls, tas pat nav nekāds retums. Varam ņemt kaut vai gejus un lesbietes – kamēr viņi sarunājas savā starpā un kamēr viņi stāsta mums par sevi, kā Maikls Kaningems savās„ Stundās” un „Mājā pasaules malā”, viņi gūst simpātijas un mēs jūtamies pateicīgi un izglītoti jaunos dzīves un dvēseles zinību aspektos. Un heteroseksuālā Patrīcija Nella Vorena sagrib sarakstīt savu slaveno „Skrējēju”, kas viņu pašu, lasītājus un cik es zinu, arī tulkotāju, noveda līdz asarām.

Bet tad, ja geji un lesbietes sarīko skaļas demonstrācijas, kurās nevis informē – mēs esam!, bet vaino, pieprasa un „bāž acīs”, tad viņi panāk pretējo. Es (sabiedrība) jūtos uzaicināts būt Sliktais un es tam pretojos. Es negribu lomu ar šādu slodzi un man ir tiesības negribēt – es taču neesmu nevienu padarījis par homoseksuālu , toties esmu izrādījis gana augstu toleranci pret citādību. Es gribu, lai liek mani mierā. Man vajag klusumu, lai pārlasītu Kaningemu. Bet – Upuris šādu pozīciju nosauks par homofobu!

Vēl viens piemērs ir leģionāri. Viņu pasākumiem bija jānotiek baznīcās, bijušo cīņu laukos, kapsētās, kur guļ kritušie biedri. Viņiem bija jārunā ar žurnālistiem, rakstniekiem, kinorežisoriem. Bet ja katru 16. martu pataisa par demonstrāciju pret krieviem, tad panāktais efekts var būt tikai pretējs. Leģionārs kā lepns un traģisks vēstures liecinieks kļūst par Upuri. Viņš izveido drāmas trīsstūri un sašķeļ sabiedrību – baltajos un melnajos, labajos un sliktajos. Fronte tēva pagalmā atjaunojas – vai to mums vajag kā mākslu - atgādinājumu un pārdzīvojumu, jeb tomēr kā ielu cīņas.

Tas viss atgādina Belfāstu – vai tur kaut kas ir atrisinājies ilgajā pretstāvē starp katoļiem un protestantiem? Ko devušas stūrgalvīgās demonstrācijas? Tikai neprāta eskalāciju, bumbu sprādzienus, bojāgājušos un jaunas atriebības alkas.

Viss šis Darjas Kulaginas aprakstītais notikums raisa manī arī cita veida nopietnas pārdomas. Pirmkārt, - vai feministes nav tās pašas matriarhālās Mātes un amazones, kas vienkārši nespēj ciest ne vismazāko pieļāvumu par līdztiesību ar vīriešiem? Vai līdztiesība un varas dalīšana bērnu interešu vārdā viņām nešķiet kā nenomazgājams kauns un pazemojums? Un vai tieši šādas sievietes mums nešķiet „stipras”? Un vai tieši tādas – turklāt kā visu citu sieviešu pārstāves – parasti netiek ievēlētas visādos politiskos posteņos, radot iespaidu, ka tiešām pārstāv visu sieviešu viedokli? Un vai viņas nemeklē jebkuru ieganstu, lai sodītu vīriešus, pat nepadomājot, ka nodara pāri bērniem?

Man jāatceras arī nelaiķis Jānis Zālītis un tas, ko viņš rakstīja savā „Mīlestības vārdā”. Par piebriedušām un hiperemētām kaunuma lūpām, kā visjaudīgākajiem seksuālajiem relišeriem vai „čarām”, kā es tās mēdzu dēvēt šeit. Bet tad es nevaru nejautāt sev – vai tas, kas notika Eiropas parlamentā, nav tāda paša (kaunuma lūpu) demonstrācija? Tikai (it kā) noslēptu aiz žaketītēm, iespīlētām bruncīšos, tomēr – demonstrācija taču ir demonstrācija – tajā ir saskatāms kaut kas kopīgs ar to, kā mērkaķu (piedodiet...) barā uzvedas aizvainotas sievišķās būtnes! Ir tur arī kaut kāds pievilināšanas aspekts klāt – vīrieši, protieties! Līdz šim jūs neesiet bijuši savu uzdevumu augstumos, bet jums vēl joprojām ir iespēja – tātad arī kaut kas histērisks ir tajā! Ko nozīmē vien teikums – „...parlamentārietes runāja par vagīnu kā par sievietes sirdi, dvēseli un būtību – "mūsu centrs, pats galvenais mūsos...”.

Zaļās ceturtdienas sprediķī pāvests atgādināja, ka sievietes nedrīkst būt priesteres. Manuprāt, notikumi Eiropas parlamentā dod tam kārtējo pamatojumu – ja sievietes kļūs priesteres, tad šajos posteņos nokļūs šī pati matriarhāli amazoniskā viņu daļa.

Ne tikai še biežāk pieminētā dzemde, bet arī vagīna ir tik jaudīgi spēki, ka sieviešu kārtas cilvēkam ir jāpieliek daudz pūļu, lai tos apzinātu un kontrolētu. Praktiski (plašās tautas masās) nav iespējams to apvienot ar visas pārējā pasaules konteksta apzināšanu, kas ir tradicionāls vīriešu uzdevums. Tātad – sievietei un vīrietim jābūt kopā, jo tikai pa diviem tie spēj nosegt visu to analīzes lauku, kas nepieciešams izdzīvošanai un attīstībai.