Mēs še runājam tikai galvenokārt par vienu no dzemdi raksturojošiem galvenajiem procesiem – tukšuma sajūtu un tieksmi to piepildīt. Bet tikpat svarīgs ir otrs – spēja tukšuma piepildīt. Šī brīnumainā spēja tukšā vietā, tuksnesī iesēt jaunu dzīvību un to iznēsāt un laist pasaulē.
Par sievietēm (diezgan skaudīgi) dažreiz tiek teikts – viņas visas savas problēmas var atrisināt ar dzemdes palīdzību – paliekot stāvoklī. Skaudīgi – jo kā lai tukšs, zaudējumu cietis vīrietis piedzīvo kaut ko analoģisku? Manis jau agrāk pieprasītā ticība tam, ka tukšumu iespējams „pieaudzēt pilnu no iekšpuses” daudziem, sevišķi vīriešiem, nešķiet iespējama un ticama. Tomēr tas (neticība par piepildīšanu no iekšienes) ir skaidrs, no dzemdes piemēra cēlies modelis tam, kā mums nav jāatjauno sevi pēc piedzīvotiem zaudējumiem un noietiem attīstības posmiem. Tad psihiski mums ir kaut kas sevī jāiesēj (citu cilvēku piemērs, zināšanas, ietekme), lai varētu izaugt ieguvums, jaunā integrētā pieredze.
Vīrišķi atkarīgā tieksme ielīst visādās tumšās, bīstamās, bet siltās vietās ir stiprs partneris jebkurai alkstošai dzemdei. Iespējams, vielu vai objektu atkarība ir eksāmens vīriešiem (tiem tā ir vairāk raksturīga), bet sieviešu no dzemdes nākusī ievilkšanas pieredze – kā mācību grāmata vai špikeris šī eksāmena nokārtošanā.
Pubertāte
Kad meitenes organismā sākas norises, kas ļauj tai kļūt mātei bioloģiski, ļoti daudz kas mainās arī viņas psihē. Ja līdz pubertātei viņa ir bijusi bērns ar līdzsvarotu sievišķo un vīrišķo daļu, tad dzemdes funkciju straujā bioloģiskā attīstība bieži izkonkurē vīrišķo. Meitenei skolā sākas grūtības ar matemātiku un citiem priekšmetiem, kas prasa abstrakto domāšanu. Viņa sāk lietot kosmētiku, nēsāt „gandrīz pieaugušas sievietes” apģērbu, staigāt uz ballītēm un visādi citādi parādīt, ka gaida. Ja šādai meitenei jautāsim, vai viņai patīk puiši, vai viņa grib bērnu un sapņo par precībām, viņa visdrīzāk atbildēs ar kategorisku noraidījumu. Tomēr ķermeņa valoda liecinās par pretējo. Tātad – konflikts, kas tik raksturīgs pubertātei – ļoti stipru spēku sadursme, kas izdala lielas enerģijas un kuru pavada lieli riski.
Tomēr ne jau visas meitenes uzvedas kā tukšas un medījošas dzemdes, kas par to vien domā, lai pulcētu ap sevi gana lielu pielūdzēju baru un izvēlētos no tā savu bērnu tēvu vai tēvus. Mēdz būt visādas citādas reakcijas, par kurām vērts vairāk parunāt. Bet pirms to darām, apkoposim tos priekšstatus, kas jau izteikti, un kas izriet no dzemdes bioloģiskajām funkcijām un ar kurām meitenei jāsastopas savas pubertātes laikā. Viņai jāizjūt uz sevis šo norišu milzu spēks, kas varbūt tik liels ir tādēļ, ka meitene to vēl nepazīst un nav iemācījusies ar to apieties. Bet tieši tādēļ šis spēks arī ir tik skaidri ieraugāms, dižs un skaists, protams.
Gribēt sēklu
Dzemde, kas grib tikt pilna, jo nevar vairs izturēt plosošo tukšuma spēku, var nezināt, ka grib vīrieša sēklu. Pavisam noteikti to nezina sieviete, kuras daļa šī dzemde ir. Taču tādas parādības, kā seksuālās aktivitātes strauja samazināšanās, iestājoties grūtniecībai, dažreiz pat riebums pret seksu un vīriešiem vispār mums norāda uz bioloģiski ļoti mērķtiecīgu darbību. Tā nav apzināta un tā nav personiska – respektīvi, ja pēc grūtniecības iestāšanās partneriem sarežģās attiecības, tad pirmkārt nevajadzētu tur meklēt kaut kādu viegli apzināmu, sadzīvisku konfliktu.
Neaizmirsīsim par Lielo Māti un viņas vienpersoniskās varas ambīcijām, kuras visspilgtāk izpaužas tajos dabā bieži sastopamajos gadījumos, gan tēviņš iet bojā (tiek nogalināts), tiklīdz tas veicis apaugļošanās aktu. Apaugļotas dzemdes atraidījumi ir civilizētāki nogalināšanas mēģinājumi, kuru mērķis ir viens – uzvarēt Tēvu cīņā par vienpersonisku varu un noteikšanu par bērnu, kas tikko ir ticis ieņemts.
Man ir iespaids, ka sieviešu, kuras atbrīvojas no savu bērnu tēviem jau grūtniecības laikā, bet dažreiz arī tad, kad bērns vēl ir mazs, ir gana daudz. Ļoti bieži tas notiek, atsakot partnerim (vīram) seksu, kas gadījumā, ja šis partneris būs nepietiekami pieredzējis (tādi tiek izvēlēti) novedīs to vai nu krogā slīcināt atraidījuma sāpes, vai citās attiecībās, kur viņš sākumā tiks mierināts, bet pēc tam izmantots atkārtoti.
Konkurēt par sēklu
No viena viedokļa – kāda tur konkurence – sēklas taču ir tik daudz, ka visām pietiks. Ģenētiķi ir pierādījuši, ka visi eiropieši ir cēlušies no desmit (!) ciltstēviem. Tātad – ja neuzstāj uz principu – šis vīrietis pieder tikai man vienai, tad ir iespējama draudzīga savstarpēja „padalīšanās”. Šādi var nošaut arī otru zaķi – ja var savu vīrieti ar visu viņa sēklu atdot citai, tad nav jāpiepūlas, lai tiktu no viņa vaļā. Tā otra viņu jau ir pievākusi un atbrīvojusi no viņa iespējamām pretenzijām uz bērnu un noteikšanu ģimenē – ļoti matriarhāli.
Tomēr – atklāti jau nevar atzīt, ka vīrietis ir vajadzīgs tikai kā sēklas donors. Tādēļ lieti noder viņa vainošana nodevībā un greizsirdības drāmas, reizēm ļoti pilnas ar histēriskām un no aktiermākslas viedokļa ļoti ticamām reakcijām. Tās situācijas, kur šādas reakcijas ir īstas un patiesas ir saistītas nevis ar nobriedušas dzemdes iespaidu, bet gan ar mazās dzemdītes cīņu par Tēvu, par kuru jau tikām runājuši un Nastasjas Fiļipovnas piemēru pieveduši.
Mātes lomai un piepildītai nobriedušai dzemdei nekāds vīrs un bērnu Tēvs nav vajadzīgs. Tā to uztver tikai kā lieku apgrūtinājumu un konkurentu cīņā par varu. Kompromisi ir iespējami vienīgi tad, ja matriarhālajā struktūrā ar dzemdi (Māti) centrā pietrūkst resursu. Tad tā ir gatava pieciest šķietamo varas dalījumu, respektīvi, pārdot mazāko daļu no savas varas. Precīzāk – iznomāt. Jo tiklīdz vīrietis, kas būs sācis justies kā Tēvs, nevarēs samaksāt kārtējo nomas maksu, tā viņa vieta tiks piedāvāta citam saskaņā ar principiem, ko jau aprakstījām, runājot par matriarhālo poliandriju.
Vadīt un kontrolēt sēklu
Mēs kaut kur esam pazaudējuši pavedienu, kas lika mums domāt par svēto, sievietes ķermenim un enerģijas plūsmai vajadzīgo seksualitāti un pārdoto – to, kas tiek izmantota lai ietirgotu sev izdevīgākus ārējo resursu iegūšanas noteikumus. Ja sēklas donors katru vakaru nes mājā pa mamuta kājai, vai – katru mēnesi pa mēnešalgai, vai – vēl labāk katru gadu pa miljonīgām dividendēm, tad var pieciest simtprocentīgu savas svētās seksualitātes nerealizēšanos.
Bet ja tā visa nebūtu, tad vajadzība „sevi atdot bez maksas” (gadījumā, ja kāds tomēr nebūtu samaksājis, pats nesaprotot, ka lieki) var rasties tikai ovulācijas laikā. Tas ir – tad, kad dzemdē ir ieceļojusi nobriedusi olšūna, gaidoša visātrāko no miljoniem spermatozoīdu, kas sacenšas, lai tajā iekļūtu.
Manas klientes ir stāstījušas, ka pašas nesaprotot, kā tas nākot, ka seksuālas vēlmes, ieskaitot fantāzijas par attiecībām ar „nesasniedzami izciliem” sēklas donoriem, pastiprinoties tieši ovulācijas laikā. Bet tad, kad tā beigusies, varot tikt izjusts pat riebums pret tiem, tāpat kā citiem vīriešiem, nepatika par viņu uzmanības apliecinājumiem un pieskārieniem. Šerpums, gatavs padoties (padoties!) tikai visvairāk gribošajam un izsalkušajam (Dēlam), kas vienmēr tiek izjusts kā priekšapmaksas pakalpojums. „Ja es tev atdevos ārpus ovulācijas, tad tev tas vairāk bija vajadzīgs, tādēļ jāmaksā par to ir tev!”
Aicināt sēklu
Par sēklas aicināšanu mēs jau runājām skaistuma un pievilcības sakarā. Tādēļ daudz jau pateikts. Tomēr – šeit svarīgi piebilst par aicināšanas vai skaistuma kultu. Par it kā pašsaprotamo lietu, ka vīriešiem jāgrib sievietes. Arī tad, ja tās viņus negrib, atraida, lūdz pienākt vēlāk, atkārtoti lūdz pienākt vēlāk, lūdz pienākt tad, kad ir vēlāk par vēlāk, aiz laika gala kad varbūt būs miljons izdzīvojušu sieviešu un tikai viens izdzīvojis vīrietis.
Kāda interesanta ideoloģija – vīrieši grib sievietes! Bet sievietes to vienkārši pacieš, kaut kā jau ar „viņiem” jāsadzīvo. Patiesībā – ir divas atšķirīgas motivācijas. Par pirmo – vēlmi tikt apaugļotai jau mēs runājām. Par otro – vēlmi piedzimt atpakaļ arī. Ielīst visšaurākajās, vistumšākajās vietās, lai tikai piedzīvotu atkalsavienošanās brīnumu. Tāda cirkulāra savienība.
Visi šie skaistumkonkursi, visi sieviešu žurnāli, kas burtiski plīst no glamūra, kurš vīrietis to visu var izturēt? Bet – tas viss tirgū izdzīvo, atšķirībā no analītiskās un pētnieciskās žurnālistikas. Kā gan citādi to uztvert, ja ne par sēklas virzīšanu?
Baudīt sēklu
Te ir tāda nianse – diez vai dzemde izbauda sēklu. Ja tomēr izbauda, tad jāsāk ticēt arī, ka sekretāre izbauda ienākošo pastu. Bet daba ir tā iekārtojusi, ka pasta nosūtītājs gan izbauda to, ka viņš no savas vēstules ir ticis vaļā. Atvieglojumu, prieku par izpildīto pienākumu un par to, ka „mammas sejai tagad jāsāk kļūt priecīgai”. Jo mazais un dažreiz nekad nepieaugušais dēls taču mammas (seksuāli neapmierināto) seju izjūt kā visu pasauli.
Es šeit nedaudz pārspīlēju un skatos vienīgi no vīrišķi dēlišķās puses, laikam jau provocēju. Bet ja to nedarītu, tad mēs nevarētu redzēt arī sievišķo orgasmu, kas iestājas ne tikai tad, kad noteikti notiks apaugļošanās. Orgasms un daudzi tam radniecīgi seksuāla apmierinājuma momenti apmeklē sievieti kā svētās seksualitātes zīmes, kas kalpo nevis tikai tās dzemdei, bet arī ķermenim un sievišķīgajai cilvēcībai.
Sarīdīt savā starpā
Monopoli ir ļoti nepatīkami un bīstami. Ja sievietei (tās dzemdei) ir tikai viens vīrietis un viņa nedot tam nekādas zīmes, ka viņš varētu nebūt monopolists, sāk ciest matriarhālās intereses. Vai precīzāk – brūk cilvēciskās civilizācijas pamati, paliek tikai virsbūve – patriarhāts un vīra kundzība ģimenē pār sievu – bērnu māti.
Lai nenonāktu pie tik bēdīgiem rezultātiem, nepieciešams radīt konkurenci – atgādinājumu par vēsturiski eksistējošo poliandriju un maigiem mājieniem par promiskuitātes diskrēto šarmu un šķiršanās kā egoistiska hedonisma triumfa iespējamību. Kas var būt skaistāks kā divu mīlošu vīriešu duelis? Man nav ne mazāko šaubu, ka arī abi duelanti lieliski apzinās, ka ar savu rīcību noliek savas dzīves pie Daiļās Dāmas kājām un upurē sevi viņai. Ļoti matriarhāli un ļoti kaislīgi. Nāve duelī var būt arī kā orgasms un kā piedzimšana atpakaļ, kas lieliski parāda mums dzemdes kā nāves aspektus.
Atraidīt par atraidījumu
Viss tas, ko es še daru – izskaidroju dzemdi – var tikt uztverts arī kā atteikšanās iesaistīties tās (dzemdes) spēlītēs un līdz ar to – dzemdes atraidīšana. Tas var tikt uzskatīts kā ģimeniskās divvaldības un patriarhāta slavinājums, tātad Mātes un dzemdes noliegums, aizvainojums un nodevība.
Par šādiem grēkiem dzemde soda ar atraidījumu, sevišķi, ja rindā stāv puķnesēji, mīlētgribētāji un nesaprastpiekritēji. Tādi tumši ļautiņi, kuru netrūks nekad. Bet kas vienmēr būs pamats teikt – re, mani mīl! Es esmu skaista!
Tomēr arī izskaidrojums, kādu to sniedzu šeit, var tikt izjusts gan kā atraidījums, gan kā izaicinājums. Ahā – ir te viens tāds, kas spirinās pretim manai varai! Cik kaislīgi spirinās nepiepildītais tukšums kaut kur iekšienē! Kā tas pašapmierina dzemdi! Un kā tas attālina saplūšanas un dzemdē atpakaļuzņemšanas baudu, kura taču kaut kad būs! Nevar taču būt, ka ir kaut kāds gana spēcīgs princips, kas pret dzemdi. Un ja nav tieši pret, tad gan jau kaut kad mēs ar viņu saplūdīsim un vienosimies kopīgā dziesmā.
Izvēlēties pēc piedāvājuma
Vīrieši nereti sevi aplaimo ar pārliecību, ka viņi izvēlas. Tā ir patiesība vien tad, ja no sieviešu viedokļa ir tikai viena izvēle, monopolstāvoklis, viens, neapšaubāmi labākais kandidāts. Šī patiesība liek vīriešiem duelēties, kas ir viens no mehānismiem, kā panākt , ka visi eiropieši ir cēlušies no tikai desmit ciltstēviem. Bet – ja vīrieši viens otru nenogalina, tad monopolstāvoklis neiestājas un mēs esam liecinieki tam, ka vīrieši tikai piesaka savu dalību tādā konkursā, kura uzvarētājus izvēlas „visskaistākā no visām”. Gluži tāpat kā Helena, kas no visiem uz viņas roku pretendējošajiem izvēlējās Menelāju.
Šāda izvēle būtībā ir matriarhālās poliandrijas patriarhalizācija, parasti atgriezeniska, par ko liecina arī Helenas liktenis. Viņa taču ļāva sevi nozagt Trojas Paridam, it kā atsakoties no atbildības par Menelāja pamešanu. Un viņa šo atbildību nenesa – viņas vietā mira gan Parids, gan tā brāļi – varonīgais Hektors un pienākumu apprecēt mirušā brāļa sievu izpildītājs Dēifobs.
Dejas ar dzemdi
Dzemde, neskatoties, ka tik sena un spēcīga, tomēr nav vienīgā un daudzos gadījumos – arī ne tā nozīmīgākā sievietes sastāvdaļa, sevišķi attiecībā uz tās nākotni. Ne vienmēr tās balss ir skaļa un „ne vienmēr tā skan tajā frekvenču diapazonā, kuru uztver cilvēka auss”. Kas nenozīmē, ka tā ir klusa un neietekmējoša.
Es saprotu tās sievietes, kas, lasot šos dzemdes stāstiņus, sevi atpazīst tikai dažos – viņas var justies nepietiekoši izskaidrotas un saprastas, vai pat aizvainotas par nesaprašanu. Jo vairāk es tos pierakstu, jo skaidrāk kļūst tas, ka katrai sievietei ir arī savs, individuāls stāsts par attiecībām ar dzemdi. Un arī katram vīrietim. Kas liek man atgriezties pie metaforas, kuru esmu izmantojis jau agrāk, šoreiz nosaucot par „dejām ar dzemdi”.
Tādas dejas varētu aprakstīt kaut katru dienu pa vienai (lai arī citam paliktu laika), nosaucot tās dažādos vārdos – piemērām, par Nepietiekoši stipro dzemdi, kurai par prototipu varētu kalpot Gētes Grietiņa. Patriarhāli izkonkurētā dzemde varētu būt Anna Kareņina, bet Pašnoliedzošā – Zenta Mauriņa. Māti mūžīgi auklējošā dzemde varētu būt Aspazija, dzemde kā nāve – Frīda Kallo. Bet vēl varētu būt daudz citu dzemdes deju scenāriju – smacējošā, slepkavīgā, bailīgā, atraidītā, neauglīgā, mazvērtīgā, izdzisusī...
Varbūt šīs dejas stimulēs katrai un katram to lasītājam padomāt par saviem soļiem šajā tumšajā, miklajā, bet ļoti siltajā matērijā. Rīt došos uz fon Trīru – beidzot arī Rīgā ir „Melanholija”.
|
