Izvēlējos vairāk parunāt par grāmatas 3. nodaļu, kas saucas – Izošņāt faktus: intuīcijas kā iniciācijas atgriešanās, un kas pamatojas uz visiem zināmās krievu pasakas par Vasiļisu Prekrasnuju (vai Premudruju) analīzi. Šī pasaka pēc savas struktūras ir līdzīga pasakai par Pelnrušķīti, bet to es esmu izmantojis, lai analizētu Aspazijas dzimtaskoku un viņas dramaturģisko ideju saknes. Galvenais un pirmais, ar ko iesākas pasaka par Vasiļisu – viņai nomirst māte un meitene paliek divatā ar tēvu, tāpat kā Aspazijas māte savulaik. Estesa to interpretē kā katras meitenes nepieciešamību šķirties no mātes kā „labās” vai „pietiekoši labās” (saskaņā ar Vinnikota slaveno terminu – pietiekoši laba māte). Viņa to pasniedz kā uzdevumu, izaicinājumu, kas apzināti jāuzņemas, un baida ar sekām, ja tas (šķiršanās) gadījumā nenotiek. Var jau arī tā izteikties, varbūt nebūs nepareizi, bet nepilnīgi jau nu gan. Un matriarhāli tipiski – kaut vai tādēļ, ka visā Estesas interpretācijā tēvs it kā nemaz nepiedalās, tas ir gandrīz kā neitrāls un nekritizēts vērotājs pat tad, kad viņš apprecas otrreiz un Vasiļisa dabū pamāti ar divām meitām pūrā. Šis fakts tiek uztverts kā tikai sieviešu savstarpējo rēķinu kārtošanas lieta, kam es varu pievienoties, tā ir. Bet kas tad nosaka, ka pamātei tagad ir teikšana pār Vasiļisu – vai tad ne tēvs, kas ievēlēja pamāti par visskaistāko? Tēvs, kā kaut kas, no kura tomēr nekādu atbildību nevar prasīt, nevar gaidīt, ka viņš varētu izvēlēties arī citādi - otrreiz neprecēties. Vasiļisa un Estesa nespēj uz viņu dusmoties, kaut gan viņš izdara ko tādu, kas skaidri parāda, ka pamāte ir skaistāka par meitu. Dusmoties var uz pamāti un viņas meitām, redzot tās kā „launās”, kam ir ne tikai Vasiļisas dusmas rādoša nozīme. Vasiļisa matriarhāli zina, ka ne jau tēvs ir apprecējis to otru, bet tā otra ir apprecējusi tēvu. Viņa tēvu nevaino tādēļ, ka zina, ka viņš pamātes Dievietei nevar būt spējīgs pateikt „nē”. Tā ir tikai sieviešu lieta, sieviešu matriarhālā konkurence un tēvs tur nav jāiejauc. Pašai jātiek ar visu galā. Estesa neredz vai vismaz nenovērtē incestu un tā matriarhālo loģiku. Un gan jau tas ir arī personisku iemeslu dēļ. Viņa (kaut kur citur grāmatā) pastāsta stāstu par savu, tobrīd jau 84-gadīgo tēvu, kurš beidzot pieredz, ka meitai iznāk viņas pirmā grāmata. Tēvs aiz prieka lec vai gaisā, saucot apmērām tā – „mūsu grāmata, pavisam īsta grāmata!”. Es vispār Klarisu Pinkolu Estesu uzveru kā mūžam mazu un laimīgu Princesi, kura to vien dara, kā ar saviem panākumiem iepriecina tēti. Un viņai pašai ir prieks, ka tētim ir prieks. Izklausās, ka galvenā rakstnieces dzīve notiek šajā divu pasaulītē. Izklausās, ka viņa, atšķirībā no Vasiļisas, savu tēvu ir noturējusi, nav atdevusi nevienai citai sievietei pasaulē. Bet ja tā, tad, protams, tikpat kā neiespējami, iejusties „lūzeres” Vasiļisas ādā. Un gribas ieņemt neredzošu vai arī pamācošu pozīciju. Estesa ir kā tāda audēja, izšuvēja un diegu krāsotāja, ar nebeidzamu fantāziju, enerģiju, un dzīvelību. Ļoti sievišķīga un tādēļ arī viņas rakstītais ir jāskata no tādas pozīcijas – tā redz sieviete. Es nekad tā nevarēšu skatīties, man pietrūkst pacietības un intereses par detaļu aizraujošajām savstarpējām attiecībām, neredzot kopējo plānu. Jā - viņa neredz plašāku laukumu, viņa nepaceļas pāri tam, ko raksta. Ja viņa būtu vīrietis, tad to darītu. Bet viņa nav vīrietis un ja būtu, tad teksts būtu zaudējis tos tūkstošus pērlīšu, kas katra atsevišķi ar lielu rūpību piešūtas pie tautiskā ņiebura. Ja nomirst māte, tad Vasiļisa dabū atbildību par tēvu, viņa kļūst tam sieva arī tad, ja tur nav incesta seksuālo attiecību nozīmē. Bet psiholoģiskā nozīmē nevar nebūt, jo tam ir bioloģiska jēga. Turklāt šīs jūtas ir jau pirms mātes nāves un arī tad, ja māte nemirst. Meitai ir jābūt gatavai uzņemties rūpes par ģimenes matriarhālu vadīšanu sliktākā scenārija gadījumā, tādēļ meita gaida mātes nāvi, gatavojas tai un iedomājas, kā būtu, ja tā būtu. Protams, manis teiktais var arī nebūt pretrunā ar Estesas interpretāciju – meita gatavojas šķirties no „labās” mātes, jo tas vajadzīgs viņas individuācijai. Bet viņa par to runā kā par gandrīz apzinātu procesu. Es to redzu kā galēji neapzinātu, dziļi arhetipisku, par ko jau ne reizi vien esmu runājis. Sieviešu pasaulē, gluži kā starptautiskajā politikā, nav draudzeņu, ir tikai intereses, kaut arī, pavirši raugoties uz sieviešu savstarpējo komunikāciju, gribas tam nepiekrist – viņas tak smaida viena otrai un staigā gandrīz vai burtiski „zem rociņas”. Bet savstarpējā mīlināšanās jau ir tikai glaudīšana ar ievilktiem nagiem, tie jebkurā brīdī var izšauties un tiem ir jāizšaujas, kad vajag. Matriarhālā atbildība ir pārāk nopietna lieta, lai atļautos draudzību un mīlestību prioritēt pār interesēm – tādos gadījumos zemapziņa signalizē ar signāliem, atgādinošiem par nāvi. Estesa neinterpretē attiecības starp visām pasakas sievietēm kā bioloģiski loģisku matriarhālu konkurenci. Viņa runā par intuīciju, iniciāciju un tamlīdzīgiem šajā gadījumā miglainiem konceptiem. Arī faktu, ka Vasiļisa ir strādīga un visādi citādi jauka, Estesa nesaprot kā matriarhālās konkurences izpausmi no vienas un dusmu uz „ļauno” pamāti no otras puses. Viņa pieņem kā objektīvu faktu, ka meitenei vienkārši ir tāds raksturs, nez no kurienes radies. Es teiktu – Vasiļisa cīnās par savu vietu matriarhātā, tajā skaitā, attīstot spēju būt čaklai un uzvar galu galā – pierāda, ka ir visskaistākā. Pamāte un viņas meitas iet bojā un Vasiļisa atdabū tēvu sev. Diezgan agresīva tā sieviešu pasaule, vai ne tā? To nevar neredzēt, un man liekas gan stulbi un bailes no Dievietes parādoši, ja kāds negrib to redzēt. Vasiļisai ir lellīte, kuru viņa baro un kura tai izšķirošos brīžos saka priekšā, kurp doties un ko darīt. Estesa par to saka: "Vasiļisas lellīte – no Vecās Mežonīgās Mātes krājumiem. Lelles – vienas no instinktuālās dzīves simboliskajiem dārgumiem. Vasiļisas gadījumā lelle simbolizē la vidacita, mazu instinktīvu dzīves spēku, kura vienlaikus ir gan nikna, gan pacietīga. Lai kādā situācijā mēs arī neiekultos, tā dzīvo mūsos savu slēpto dzīvi." Šis ir tipisks Estesas izteikšanās veids – apgalvojumi, kas nemaz nav tik neapstrīdami, mainīga, pārprotama un nez kādā sistēmā pielietojama un Junga skolai ne vienmēr raksturīga terminoloģija (piemērām – kas ir „mazs, instinktīvs dzīves spēks?”!!); man ir pretenzijas pieņemt autores autoritāti bez vārda runas. Es ar lellīti saprotu olšūnu (-as), kas katrā sievietē jau no viņas dzimšanas gaida savu uznācienu – ovulāciju. Un lellīte ir arī Vasiļisas vēl nepiedzimusī meita, kura tiek gaidīta jau no agras bērnības un rotaļās ar kuru tiek trenēta Mātes loma. Bet lellītes priekšā sakošais spēks - Mātes loma, kas vada katru meiteni un sievieti saskaņā ar savām interesēm daudzās dzīves ceļa izvēlēs – kurp jāiet? Lellīti meitene dabū no mirstošās mātes un tā ir pašas Vasiļisas miniatūrs attēls. Tā ir apģērbta tieši tā, kā ģērbjas Vasiļisa. Protams, var teikt, ka Estesas interpretācijas ir tik vispārīgas, ka nevis runā pretim, bet var iekļaut sevī arī to, ko saku es. Bet ja tā, tad kam tās vispār vajadzīgas? Līdzīgi ir arī ar to, ko Estesa saka par Babu Jagu, pie kuras Vasiļisa dodas uguns meklējumos: "Lellītes pārņemšana no pirmās, labsirdīgās mātes būtu nepilnīga bez Vecās Mežonīgās Mātes doto uzdevumu un pārbaudījumu izpildīšanas. Par to var spriest pēc tā, ka tai ir zināms viss, kas bijis iepriekš." Šis citāts ņemts no teksta, kura apakšvirsraksts ir – Tikties ar mežonīgo būrēju aci pret aci. Turpinājumā – "Baba Jaga iedveš bailes, tāpēc, ka vienlaicīgi pārstāv gan iznīcinošo enerģiju, gan arī dzīves enerģiju. Paskatīties tai sejā nozīmē ieraudzīt vagina dentata (vagīnu ar zobiem), asinīm pieplūdušas acis, brīnišķīgu jaundzimušu bērnu, eņģeļu spārnus – un visu vienlaicīgi. Un Vasiļisa, stāvot tās priekšā, pieņem šo dievību, Mežonīgo Māti, kopā ar tās viedumu, kārpām klāto ķermeni un visu pārējo." Estesa raksta, ka ar Babu Jagu jāsatiekas tādēļ, lai zaudētu meitenīgo biklumu... No ko lai tur piebilst – jā, tas noteikti nav nepareizi. Bet – vai tas biklums nav zudis jau tad, kad meitene zaudēja (gribēja zaudēt) māti? Vai bikla meitene spēj mātei pateikt – „kad tu nomirsi, es precēšos ar tēti!”? Tomēr savā ziņā Estesai nevar nepiekrist – šis ir vēl viens izaicinājums biklumam. Taču daudz svarīgāk ir redzēt, ka šī ir tikšanās divveidīgo Dievieti un sevis ziedošana tai, pakļaušanās un ziedojumu rituālu izpildīšana tai. Kad ziedojumi tiek pieņemti, Vasiļisa saņem uguni – un kas gan ir uguns, simboliski? Gars, seksualitāte, enerģija – balva par Dievietes atzīšanu. Tomēr vienā ziņā attiecības ar Babu Jagu ir arī pavisam parastas sievišķās konkurences izpausmes, kurās stiprākā (skaistākā) ir jau iepriekš zināma, kur jāprot zaudēt un pakļauties un kur nav neviena mīļvārdiņa. Kur sieviete runā ar sievieti atklāti, to, ko viena par otru domā. Kur „Maskava asarām netic” un kur vārgums netiek ciests. Tās ir arī attiecības ar diviem Dievietes objektiem, pirmo no kuriem – Mīļo Māti – meita tikpat kā neredz un nepazīst, toties otro – Babu Jagu – pazīst lieliski un nemitīgi tai kalpo. Mani kaitina, ka Estesa runā visām šīm patiesībām riņķī un apkārt, savā stilā turpinot terminoloģisko haosu un izmētājot savas pērlītes uz visām pusēm. Bet visticamāk, viņa nevar izpildīt to, ko es no viņas prasu tādēļ, ka dzīvo savā sievišķajā daļā un nekad nav paviesojusies tur, kur esmu es – vīrišķajā, debesīs. Viņai liekas, ka viņa visu ir pateikusi un viņas izpratnē tā arī ir – no turienes labāka sistēmas ieraudzīšana nav iespējama, bet nav arī vajadzīga. Šeit man gribas citēt matemātiķi Mišu Gromovu, kuru Arnis Rītups intervē jūnija „Rīgas Laikā”: „Psiholoģija ir blēņas tajā nozīmē, ka tā neatsedz mūsu domāšanas būtību. Psihologi runā visnotaļ pareizas lietas, taču pa lielākajai daļai tās ir perpendikulāras lietu dziļākajai būtībai.” Gromovs runā par garīgumu kā par matemātisku mašīnu, kas atrodas cilvēkā iekšā un saskarsme ar kuru rada garīgu piedzīvojumu. Garīgi meklējumi ir šīs mašīnas meklējumi. Viņš runā par cūku, kas ēd ozola zīles, bet neredz koka saknes, kurās ir šī matemātiskā mašīna. Saskaņā ar manu saprašanu, šī matemātiskā mašīna ir arhetipu sistēma, kura ir izveidojusies (teorētiski) matemātiski aprakstāmā ceļā – piemērām, ģimenes trīsstūris ir ģeometriska figūra un variantu skaits tajā nav bezgalīgs. Varbūt kādreiz atradīšu kādu ieinteresētu matemātiķi, kurš varētu piedāvāt teoriju, kā to aprēķināt. Arhetipu izveidošanās par tādiem, kādi tie ir, varbūt ir process, kas arī kaut kur, pie citplanētiešiem, ir noticis tieši tāpat kā pie Zemes cilvēkiem. Vai arī nav noticis un tad atkal par to varētu būt matemātiska teorija. Respektīvi – arhetipu sistēma ir komplicēta, bet likumsakarīga, tāpat kā koka sakņu sistēma, kuru ikdienā neredzam. Klarisa Estesa, gods kam gods, ir pamatīgi izrakņājusies pa šīm saknēm, bet no turienes, no pazemes, arī mums par tām vēsta, neredzot ne koku, ne lapotni, ne zīles, ar kurām dumjās cūkas tik naski mielojas. Vispār, šo grāmatu lasot, man ir tieši tāda pati sajūta, kā kādā lielveikalā, ārzemēs, no kurienes es nekur nevaru sprukt un kur man jāgaida, kamēr mani sievieši izraksies cauri bižutērijas, veļas un daudziem citiem kalniem, par kuriem man nav ne mazākās intereses, jo man gredzeni un klipši nevar būt tūkstoš dažādos veidos. Tāpat apakšbikses, tomāti, cimdi, nagliņkurpes. Fotoaparāti un grāmatas gan var būt tūkstošveidīgi, kā gan citādi.
Zane,pēc smagas dienas laukos, lēnām lasu un "iebraucu" atpakaļ, tomēr varbūt viss nav nemaz tik dramatiski,kā aprakstat? Lasīju un nogurums darbojas kā filtrs - atvainojiet, bet Jūs tik samudžināti izsakaties, ka nāk prātā Hašeka šveiks Protams,ka mums te esošajiem un ienākošajiem uz brīdi, Rudzītis kaut ko nozīmē. Esmu teikusi, ka man viņš krīt uz nerviem. Bet uzskatu, ka atkarību jautājumos viņam līdzīga Latvijā nav. Tomēr tas nedod uzreiz automātiski viņam mandātu runāt par visu un visā kā pa savu ķešu. Rudzītis neslēpj savu nicinājumu pret psihologiem. Tas arī ir pārspīlēti. Labs ārsts nevar būt labs psihologs. Un ir pat kaut kāds dokuments,kurš nosaka, ka psihoterapija nav kaut kas tāds, kas izriet no medicīnas. Ko ārsti gan noteikti gribētu Ja kāds ļoti gribēs,es mēģināšu to dokumentu samaklēt. Runājot par Estesas grāmatas nodaļām - būtu daudz interesantāk, ja Rudzītis būtu ticis lasīšanā līdz 14.nodaļai - "Posvjaščeņijs v podzemnom ļesu" (speciāli netulkoju,jo man ir krievu valodā un ir svarīgi,lai nianses nepazūd tulkojumā). Jo šajā nodaļā pasaka aizved lasītāju uz pasauli,kura atrodas dziļi zem koku saknēm...Un varbūt tad Gromova pļāpas par zīlēm un cūkām izklausītos savādāk?
Un vēl - Daces komentārs man rosināja aizdomāties par, iespējams,vēl kādu šeit klātesošu fenomenu - greizsirdība. Dace saka, ka ir te kopš paša sākums. Tātad - "vecā", "matrjona", kaut kā tā? Un tad nu pārējie,kas te uzdrošinās pīkstēt,ir "papiņa" vārdiem sakot - jānopipko!
I, gan jau ka ta verētu diezgan tālu aizfilosofēt.. es nezinu ko gluži varētu nosaukt par patiesu redzējumu, bet varbūt tas būtu kaut kas tāds, kas ietver sevī pēc iespējas vairāk sastāvdaļu. Pēc iespējas vairāk redzamajam objektam, pluss pēc iespējas vairāk redzētājam subjektam. Ja diviem redzējumiem būs liela atšķirība sastāvdaļu skaitā, tad redzējumi var izskatīties pat diametrāli pretēji, kamēr, savācot vairāk sastāvdaļu tie sāk izskatīties līdzīgi. Vēl man šonedēļ ienāca prātā, ka paplašinot redžejumu ir kaut kādas iepriekšējā redzējuma daļas ko vairs var neņemt vērā. Un nevis tāpēc, ka tas realitātē vairs vispār neeksistē, bet tapēc, ka redzētājam tas vairs neeksistē. Es nevaru īsti nonākt līdz piemēram, kaut kādas banālas lietas nāk prātā.. Bet es domāju par to visu kā par tādu ķēdi, kura nav "nepareizā" vai "pareizā" redzējuma.
Marī, paldies.. :). Man vienkārši liekas interesanti, kas tad notiek, ja kādam nepatīk kaut kas, kas man patīk.. kāpēc tas ir tik svarīgi? Pie tam daži cilvēki ir vēl augstākā hierahijā.. viņu "patikšanai" ir augstāka vērte nekā citu. Par to man lika aizdomāties daži komentāri.. Jo it kā taču, kāda starpība ko Viesturs domā par kaut kādu grāmatu un autori.. nu mazums.. Tad nu es mēģinu saprast, un man nekādi savādāk nesanāk, kā tikai tā, ka mēģinu sajusties tajā - apvainoties var uz to, kura domas ir svarīgas.. kurš ir it kā iedomāts "labs esam", bet nemitīgi "pierāda pretējo". Un ja tas viss notiek tādā pusfantāziju līmenī, tad varētu būt grūti apstāties un saprast, ka Viestura domas pašam īstenībā ir tik ļoti svarīgas. Un tā fantāzija, tā ir tā, kas viņu padara par "sāpinātāju". Jo nav jau kur pieķerties, nav iespējams neko pārmest, bet toties ir iespeja paust dziļu sašutumu, it kā iedodot "nesaprastā" lomu grāmatas autorei.. Un manuprāt, tas viss ir diezgan parasti un reāli, jo kapēc gan lai bloga ietvaros neveidotos kaut kadas fantāzijas, ilgas, gaidas un vēlmes. Tad man jāsaka ka Dacei, a kuros MK noteikumos ir teikts, ka ta nevarētu būt? Man kādu laiku atpakaļ bija tāda sajūta, ka Viesturs raksta auksti un riebīgi.. Bet tas redzējums kad drusku paplašinās, tad ieraugās savs, pavisam cits cilvēks, kas "raksta aiz Viestura".
Alma, kad Zane uzrakstīja savu attieksmi pret šo grāmatu, es nodomāju, ka pilnīgi precīzi manas domas. Arī es tagad lasu vienu citu, un, kad būs galā, tad ir jau nākamā plānā. Laika tādām lietām šobrīd ir baigi maz, un lasīt veselu grāmatu tikai tāpēc, lai es būtu kompetentāks komentētājs šonedēļ, neliekas saprātīgi. (Es gan esmu šo to citu palasījis no Estesas.)
Nu, vo. Un tāpēc jau es te mēģinu no zinātājiem izvilkt, kas tad tai grāmatā un sevišķi 3. nodaļā ir par fišku, un pagaidām vēl neko neoponēju. Vēl jāsaka, ka man varētu visur nebūt tās pašas pozīcijas, kas VR, un ne visu no viņa teiktā es saprotu. Iespējams, ka arī Tu ne visā piekrīti Estesai un ne visu saproti. Nenostājies tik radikāli (jā/nē, 1/0, melns/balts, nokaut/mirt pašam), un tad arī konflikts nebūs tik ass.
Dace -pirmkārt par LGBT izņemšanu no DSM rokasgrāmatas. Arī pret spirtu iz mainīta attieksme - kādu laiku atpakaļ tas vēl bija inde, bet tagad - pārtikas piedeva. Arī vārds "žīds" kādreiz vārdnīvās bija kā cilvēks bez noteiktas nacionalitātes, kas vēlējās dzīvot uz citu rēķina. Tagad ir piešķirta nacionalitāte - ebrejs. Jums nepatīk, ka kāds te Jūs regulē, savukārt pati ļoti čakli ar to nodarbojaties. Bībelē sākotnēji bija sižets, kurā Jēus kārdināšanas ainā, Jēzus sātanam teica "nāc aiz manis...",saukārt tagad mēs lasām "atstājies n o manis"?. Vārdam ir liels spēks, nozīme un noteiktas vibrācijas. Par LGBT - un te man ir jautājums visiem komentētājiem - vai Jūs kāds varat citēt latvju dainu, kurā šis netikums ir pieminēts? Varbūt kādā pasakā vai teikā? Latviešu vai citu valstu??? Bryuver, es ļoti priecātos, ja Tev izdotos saņemties Estesas "Skrejošā ar vilkiem" izlasīšanai. Gan Tev,gan pārējiem šīs Estesas grāmatas oponentiem vēlos vaicāt - kāpēc tikai tamdēļ,ka Rudzītim tā nepatīk, tā ir jānoniecina? Es saprotu, ja ir argumentēti pamatojumi, tad iespējams par to diskutēt. Grāmata ir slikta tikai tāpēc,ka to uzrakstījusi kāda cita psihoterapeite? Par blogu - piekrītu viedoklim, ka tāds ir vajadzīgs un apsveicams. Man nav zināms kāda cita psihoterapeita blogs. tātad- ir ok. Tomēr,vai tikai man šķiet,ka pēdējo pusgadu tas kļuvis ļoti žultains? Varbūt mēs arī te nākam izgāzt savu žulti, -tad jau šī ir tāda kā publiskā ateja???
i, nevis es sagrozu, ko Tu saki, bet Tu sagrozi to, ko es saku. Redzi, Tu sagrozi pat šo faktu. Un diez, kur tad patībai jābalstās, ja ne pašai sevī? Es Tevi neapskaužu ja Tava patība balstās kaut kur citur, jo tad tā ir atkarība.
