Jau kuro reizi aplūkojot „Pie Tēva” krievu valodā vāku ar tajā dominējošo sarkano, jau kuro reizi padomāju par to simbolu jēgu, kurus Ieva Krūmiņa ir iedzīvinājusi šajā savā darbā. Zelts (zelta aunāda) nozīmē Tēvu, debeszilais – vīrišķo, melnais – Māti. Bet sarkanais – tā ir seksualitāte, riņķī un apkārt visam tikko minētajam.
Šis vāks liek man labāk izprast arī Uguns un Nakts simboliku – tur ir tikai mātišķais un seksuālais. Bet tas liek arī vēlreiz aizdomāties par Prometeju – kas gan bija tā uguns, ko viņš no Olimpa nonesa mirstīgajiem un par ko visu zemju apspiestie un izmantotie Prometeju joprojām piemin un godina? Un kādēļ gan Zevam, kurš par šo nodarījumu piekala Prometeju pie klints Kaukāzā, varēja būt tik lielas pretenzijas, ja cilvēkiem tiek uguns, ko cept un vārīt, ja vien ar uguni mēs saprotam uguni.
Grieķu mitiloģijā ir arī Hestija, paša Zeva māsa, dieviete, kuras vienīgais pienākums bija sargāt uguni ģimenes pavardā. Tās romiešu funkcionālā līdziniece – Vesta, bija daudz spilgtāka. Romā Vestas templī uguni sargāja Vestas priesterienes – vestālietes. Tās kā mazas meitenes no „labām ģimenēm” tika uzņemtas templī, kurā tām bija jākalpo 30 gadus, saglabājot seksuālo nevainību. Tikai pēc tam tās drīkstēja precēties.
Uguns labi piederas arī Zevam kā zibeņmetim – no tā bultām taču aizdegās koki un cilvēki varēja to netraucēti iegūt savam pavardam. Bet Zevs bez zibenssodošās funkcijas daudz pazīstamāks un svarīgāks ir ar bērnu radīšanas darbu. Viņš pēc tikai sev zināmiem principiem izvēlējās sievietes, kurām radīt bērnus. Parasti tādus, kam bija lemts mainīt visu pasauli – Varoņus. Tātad zibeņu uguns iet kopā ar Īpašās sēklas izplatīšanas darbu, kurai savukārt ir jānostiprina Olimpa vara pasaulē.
Viss teiktais vedina uz rezultējošu asociāciju. Uguns simbolizē seksualitāti, kuru Hestija un vestālietes centās noturēt ģimenes ietvaros, un ar kuras palīdzību Zevs piepotēja sevis veidotajam Dzīvības kokam jaunus zaurus. Acīmredzot tikmēr, kamēr uguns pavardā, tikmēr seksualitāte – ja ne gluži savās svētuma robežās, tad vismaz tiek lietota monogāmijas stiprināšanai. Bet ja tā tiek nonesta lietošanai parastajiem necivilizētajiem ļaudīm, tad nekas labs no tā nav gaidāms.
Varbūt Prometejs savulaik veica savdabīgu seksuālo revolūciju, grieķu Sodomu un Gomoru. Varbūt viņš veicināja seksualitātes izkļūšanu ārpus ģimenes, kā rezultātā cieta monogāmie ideāli. Tātad, ja seksualitāte kalpo ģimenei vai palīdz dievišķu plānu realizācijā, tad Olimps to atbalsta. Bet ja tā piedalās izvirtībā un ģimeņu robežu nojaukšanā, tad tā jāuzskata par nevēlami izmantotu. Par uguns nonešanu šādiem mērķiem tak laikam tika sodīts Prometejs, piekaļot to pie Kaukāza klints.
|
