Piektdienas vakarā biju uz jaunās dokumentālās filmas „Ešafots. Soda teātris” pirmizrādi. Filma par 7 vācu ģenerāļu tiesāšanu un pakāršanu Rīgā, Uzvaras laukumā, 1946. gadā – pēc pazīstamā advokāta Andra Grūtupa pētījumā iegūtajiem datiem, kas apkopoti jau agrāk iznākušajā grāmatā „Ešafots”. Paldies par ielūgumu Ilmāram Latkovskim, scenārija autoram!

Pirms tam, trešdien, „100 g kultūras” TV 1. programmā tika rādīts šis tas, ko teicu kameras priekšā, šo filmu vēl neredzējis un ko pats aizmirsu pаskatīties. Par zvēru cilvēkā, kā man tika jautāts, vai arī par nāvi un tās (ne)pārdzīvošanu, kā es atbildēju un par ko man pēdējā laikā (kādas zīmīgas sakritības!) ir bijis jādomā un jārunā ne vienu reizi vien.

Pēc pusotras nedēļas, trešdien, 18.30. Gētes institūtā būs manas „Dejas ar krēsliem”, kurās mēģināšu rādīt, cik nāve ir līdzīga dzimšanai un kā tā darbojas uz dzīvajiem.

„Zvērs cilvēkā” – man tas skan mistiski, didaktiski, nesaprotami, bet pats galvenais – bezcerīgi. Ja jau viņš tur ir un ja jau dažkārt izlaužas ārpusē, kas tad mums atliek? Gaidīt, vai tas neizlauzīsies arī mūsos, vai vēl trakāk – kad tas izlauzīsies?

Es par to runāju, izmantojot, manuprāt, tādu terminoloģiju un tādas teorijas, kas dod cerības, jo izskaidro un parāda profilaksi. Protams, attiecībā uz nāves izprašanu, nevaru teikt, ka esmu pateicis savu pēdējo vārdu. Tur ir vēl daudz neatbildētu jautājumu.

Taču ne par drāmas trīsstūri, tur man nekas būtisks nav ko piebilst jau kopš „Bendes meitiņas un viņas tēvs” iznākšanas 2002. gadā. Tomēr joprojām, lai cik dīvaini tas neliktos, ļaudis joprojām izmanto vēsturi, nevis psiholoģiju, mitoloģiju vai reliģiju, lai atbildētu uz jautājumiem, kas pilnīgi viennozīmīgi skar nevis mūsu dzīves objektīvo pusi, bet subjektīvo. To, kas saistīta ar iekšpasauli, jūtām, instinktiem, tieksmēm un citiem psihiskiem fenomeniem.

Te kāds varētu jautāt skaidri un gaiši – vai tu, Viestur, biji tik naivs un gribēji, lai visi būtu izlasījuši tavu grāmatu, to pareizi sapratuši un veiksmīgi pielietotu tajās paustās atziņas? Jā, biju gan, man būtu jāatbild, citādi nebūtu rakstījis. Bet jau labu laiku esmu atmetis cerības, ka tas ir reāli. Sabiedrība neinteresējas par drāmas trīsstūri un visu kas ar to saistīts, tas interesē vien dažus indivīdus. Tā, protams, nav nevērība pret Viesturu Rudzīti personiski. Tie, kas neinteresējas, sēž pie sava āliņģa, kā jau esmu rakstījis iepriekš. Izmanto savus priekšstatus par objektīvo, lai pielietotu tos subjektīvi. Citiem vārdiem – uztvertu ārpasauli kā daļu no sevis, neesot no tās atdalījušies. Laikam jau āliņgiska arī šī filma, psiholoģiskie jautājumi tās sakarā un atbilžu meklēšana tur, kur tās nevar būt - vēsturē – zinātnē, kas pēta objektīvo.

Ja kāds piedzīvo nopietnu zaudējumu, tad viņam ir jāizveido drāmas trīsstūris ar sevi kā Upuri, Glābēju – kā to, kas rūpējas par drošības sajūtas atjaunošanu un baiļu pārvarēšanu, un Vajātāju – kalpojošu tam, lai tiktu izdalītas liekās dusmas. Un nav šeit nekādas politiskas vai nacionālas ideoloģijas, jautājums ir tikai par to, vai un cik ilgi cilvēki var paturēt sevī neiztīrītās zaudējumu krātuves. Ja tās kādā brīdī ir pārpilnas un nav iespējams izmantot psiholoģisku vai kādu citu, subjektīvi orientētu palīdzību, tad tām jānāk vaļā.

Bet vēstures nezinātniskums izpaužas tad, ja kā uz burvju mājienu subjektīvais pēkšņi tiek pārtaisīts par objektīvo un mēs uzzinām, ka eksistē nevis nerealizētas psiholoģiskas vajadzības, bet ideoloģijas, piemērām. Vai ģeopolitiskas intereses. Starptautiskā politika. Un ka karš ir visa tēvs.

Protams, ka tās ir muļķības, bet kā lai to kādam iestāsta, ja viņš grib šim saobjektivizējumam ticēt. Interesanti, cik cilvēki atnāks uz nākošnedēļas „Dejām ar krēsliem”.

 Škiet, arī Andri Grūtupu, rakstot savu pētījumu par 7 pakārtajiem ģenerāļiem, ir vadījusi ne tikai ziņkāre par juridiskiem kazusiem nesenā vēsturē. Man liekas, viņu interesējušas daudz svarīgākas lietas, tādas, kuras cilvēki mēdz dēvēt un izjust par „augstākām” un par kurām sākam aizdomāties vien tad, kad dzīves praktiskā puse (nauda, dzīves pieredzes radīta drošība, utt) jau nokārtota. Filmā tiek simpatizēts visvairāk nāves sodu pelnījušajam no pakārtajiem – ģenerālim Jekelnam. Jo viņš visreālistiskāk spējis uzvesties Nāves Soda priekšā. Tātad – sevi apliecinājuša, kaut arī skandaloza advokāta interese par nāvi?

Varbūt ir arī kāds iemesls, kādēļ varbūt nepietika ar grāmatu, vajadzēja vēl filmu klāt. Varbūt tas pats, par ko tikko minēju savas rakstnieka pieredzes sakarā – ka cilvēki vienkārši nelasa, viņi sēž pie sava āliņģa, skatās tajā un nav iesaistāmi. Filma varbūt uzrunās skaidrāk, vajag tikai stundu tai atvēlēt, kurpretī pie grāmatas jāsēž vairākus vakarus droši vien. Varbūt Grūtupam gribējās uzrunāt mūs visus tieši par nāvi un viņam šķita svarīgi ieguldīt enerģiju šī mērķa sasniegšanai? Un varbūt ka tajā bija arī kāda svarīga patriotiska interese iekšā.

Ja tā, tad kaut kādā ziņā mērķis sasniegts, Latviešu biedrības zāle bija pilna, tajā skaitā arī ar sabiedrībā ļoti pazīstamiem cilvēkiem. Tomēr citādā ziņā varbūt ne tik ļoti. Jo galvenais jautājums jau ir – vai mēs, latvieši, kam tika demonstrēta tā publiskā nāves soda izpilde, arī esam apsēsti ar nāvi? Vai mūsos slēpjas zvērs, kuru mēs nekontrolējam? Varbūt mēs kā briesmoņi neesam atzīmējušies vēsturē tikai sava nelielā skaita dēļ? Ja mēs būtu 100 miljoni, varbūt sadarītu lietas, kas vāciešiem un krieviem vispasaules mērogā liktu izskatīties pēc rozā eņģelīšiem?

Un šeit mēs nonākam pie, manuprāt, galvenā tā vakara notikuma. Man tas ir bijis tik svarīgs, ka esmu saputrojis, kurš vispilnīgāk noformulēja to domu – kāds no vakara runātājiem, vai arī tas notika no ekrāna. Domu par to, ka tauta kļūst liela un pieaugusi tajā brīdī, kad uzņemas atbildību par saviem un savu tautiešu grēkiem, nevis tad, kad tādos vaino citas tautas.

Un šeit mēs nevaram nepieminēt latviešu sarkanos strēlniekus, kas netika aizmirsti arī piektdienas pasākumā. Diemžēl tie ir mūsu nacionālās pašapziņas sastāvdaļa, iespējams, ne tik lielā mērā kā krieviem savi Lielajā Tēvijas kara varoņi, bet tomēr. Sarkano strēlnieku piemineklis stāv vienā Daugavas krastā, bet Uzvaras piemineklis – otrā. Cik ilgi mēs slēpsimies no kliedzošā fakta, ka šie streļķi, kuros kā smiltīs galvu sabāzuši strausi gribam redzēt tikai disciplinētus pašpuikas vai nez kādus nacionālos varoņus, savulaik iznīcināja cerības uz demokrātiju Krievijā?

Cik ilgi mēs neredzēsim, ka nāve no 1905. gada aizceļoja uz 1917. gadu un Pilsoņu kara frontēm un atgriezās atpakaļ kā tukšums un dusmas karavīru dvēselēs? Lai turpinātu savu dēmonisko eksistenci 2. pasaules kara drāmas trīsstūros. Un ka no šī – subjektīvā viedokļa mēs jau agrāk bijām paši sapelnījuši visas tās briesmas, kas ar latviešiem tika nodarītas vēlāk.

Es gaidu to brīdi, kad spēsim just līdzi krievu karavīram, kam nekā svarīgāka par Uzvaru nav. Tā ir visa viņa pašvērtība. Var jau teikt - diemžēl. Bet jābūt pieaugušiem, jāredz, kā boļševisms sakropļoja šī karavīra ģimeni, neļaujot viņam šodien būt kaut kam vairāk, kā viņš ir. Es gaidu, kad būsim tik pieauguši, kad varēsim teikt – mēs esam atbildīgi par to karavīru. Ne tikai tāpēc, ka viņš šeit dzīvo. Arī tāpēc, ka mūsu boļševismam izšķirīgi pakalpojušie vecvectēvi nodarīja pāri viņa ģimenei. Mēs neesam par to vainīgi, vaina nevar būt kolektīva, bet mēs esam par to atbildīgi. Un ne jau tikai tā krievu karavīra dēļ, arī sevis, savas pieaugšanas un savas nepieciešamības iziet no drāmas trīsstūriem dēļ. Savas atsvabināšanās no nāves dēmoniem dēļ.

Kamēr mēs redzam viņā tikai okupantu, tikmēr mēs izmantojam viņu par Vajātāju, tikmēr esam Upuri. Un turpinām ticēt, ka šī Upura loma var tāda nebūt, ja kaut ko dara vai nedara pašieceltais Vajātājs, nevis mēs paši.