Jānis Gailis
(psihoterapeits, psihoanalītiķis,
praktizē Francijā)
Pasaka par loga rāmi
(Forums, 2002. gada 27. septembris)
„Reiz bija”... tā sākas izdevniecībā Preses nams publicētā narkologa un sistēmiskā ģimenes psihoterapeita Viestura Rudzīša grāmata Bendes meitiņa un viņas tēvs (336.lpp.) ar visai pretenciozu apakšvirsrakstu Atkarības psihodrāma 8 cēlienos ar sākumu un beigām, pasakām un mītiem, ar dzeju un eksistenciālismu, zinātni un mākslu. Grāmata par atkarību. Par subjekta atkarību no pamatfantāzijas. Līdzīgi kā Z. Freida darbā Bērnu sit, kas pieejams arī latviešu lasītājiem (Rīga, 1998, tulk. I. Šuvajevs), V. Rudzīša grāmatā tiek atainota pamatfantāzijas saikne ar valodu – dažādu subjektīvo pozīciju gramatiskie locījumi un dzimtes maiņas vienā un tajā pašā pamatfantāzijā. Un abos gadījumos fantāzija, par kuru ir runa, ir sadomazohistiska.
Foruma lasītājiem varētu pat ieteikt lasīt šos abus darbus paralēli, jo atšķirībā no Z. Freida V. Rudzītis sniedz galvenokārt ilustratīvo materiālu, turklāt gluži nevietā absolutizējot un skatot jebkuru norisi caur šādas fantāzijas prizmu.
Jebkurā situācijā, pat komēdijā, V. Rudzītis saskata drāmu (skat. 132-133.lpp.), bet „jebkurā drāmā (..) trīsstūri upuris – vajātājs - glābējs” (77.lpp.), aizmirstot, ka iespējami citi pamatfantāziju veidi. Katram subjektam savi. Arī alkoholisma vai narkomānijas gadījumā.
Grāmatu lasot, redzams, ka V. Rudzītis uzkrājis ievērojamu pieredzi darbā ar alkoholiķiem un narkomāniem. Diemžēl šī pieredze uzspiedusi arī savdabīgu psihisko procesu redzējumu. Alkoholisms un narkomānija, kā arī šī raksta sākumā minētā pamatfantāzija, viņa koncepcijā tiek uzskatīti par subjekta – objekta attiecību paradigmu. Pēc Viestura Rudzīša teorijas, „piesaistīšanās nepieciešamību zīdainis izjūt savā lielajā – piedzimšanas zaudējumā. Vēlāk kad viņš jau būs pieaudzis, šī pati tieksme izpaudīsies kā atbalsta un sociālās solidaritātes nepieciešamība, kas radusies, lai viņš spētu pārdzīvot zaudējumus, kuri ir daudz mazāki, toties šajā pašā brīdī notiekoši un tādēļ – vissvarīgākie.”
Izveidojas upura – glābēja diāde jeb pāris, kurā notiek ārkārtīgi svarīgas un interesantas lietas. Subjekta – objekta attiecības. Zaudētājs (upuris) ir savu zaudējuma jūtu varā, viņš neapzināti meklē drošu vidi, kurā tās izdzīvot. Pirmā drošā vide viņa lielākajā dzīves zaudējumā bija māte, tāpēc tagad viņš meklē kaut ko līdzīgu mātei. Turklāt parasti šīs drošās vides nozīme tiek pārspīlēta, vēloties „kaut ko tādu, kas mani sakārtotu”, nevis „kaut ko tādu, kas dotu man iespēju pašam sakārtoties” (104.-105.lpp.). Un V. Rudzītis turpina izklāstīt savu viedokli: „Psihoaktīvās un narkotiskās vielas Glābēju piramīdā ir iespraukušās starp māti un ēdienu. Šīs ir tās trīs lietas šajā pasaulē, kas neattālinās un nepaliek uz vietas, tās tuvojas, aktīvi mainot upura psihisko stāvokli. Mātes smaidošā seja objektīvi maina zīdaiņa psihisko stāvokli – tas tiek importēts. Zināmā mērā to panāk arī ēdiens – nomierinot, samazinot bailes un trauksmi. Bet daudz efektīvāk, niansētāk un daudzveidīgāk to spēj paveikt psihoaktīvie medikamenti un narkotiskās vielas. Tas nodrošina ilūzijas par zaudētās, bet gan atgūstamās paradīzes pastāvēšanu.” (108.lpp.)
Turklāt tiek apgalvots, ka uz šādas terorizēšanas balstītie terapeitiskie „principi izmantojami gan desocializētam narkomānam, gan trīsgadīgam bērnudārzniekam, gan alkoholiķa sievai, gan azartspēlmanim, gan jaunietei ar lieko svaru, gan tikko pensionētam ārstam.” (285.lpp.) Un –ne vārda par dziņu, par seksualitāti: ne par orālo, ne – skatiena baudu, ne par anālo objektu, ne par objektu – balss. Par aizliegumu, trūkumu un kastrācijas apjēgas nepieciešamību nemaz nerunājot.
Tā vietā V. Rudzītis pauž: „Atkarība visumā ir normāls, zaudējumu pārvarēšanu nodrošinošs process, kuru izmanto visi normāli cilvēki, ja glābēji, kurus šie cilvēki izmanto, atbilst briedumam, kas cilvēkam savos gados būtu jāsasniedz; tā kā neizbēgamie cilvēka dzīves zaudējumi „dod viņa tiesības” regresēt, tad normāla ir arī laikā ierobežota un kontrolēta briedumam neatbilstošu glābēju (t. Sk. Legālu narkotiku) lietošana; atšķirībā no medicīniskā skatījuma eksistenciālā skatījumā uz atkarību nav iedomājama skaidri iezīmētā robeža, aiz kuras atkarība kļūst patoloģiska, nenormāla. Pārmērīga alkohola lietošana ir tikai neattaisnoti ilga un no izglābšanās viedokļa neefektīva reakcija uz alkoholu kā vajātāju.” (109.lpp.) Un atkal ne ar pušplēstu vārdu autors nepiemin baudu aiz patīkas principa vai nāves dziņu kā tādu. Viņaprāt „neviens (..) nesāk lietot narkotikas kā pašnāvības instrumentu.” (110.lpp.)
Pēc V. Rudzīša teorijas: „Alkohols (..) ir glābējs – cik būtiska kļūda saukt to par ienaidnieku. Ja alkohols ir ienaidnieks, tad priekšplānā izvirzās cīņa pret to, nevis par upura saglabāšanu.” (120.lpp.) Kā redzat, atgriežamies pie raksta sākumā dzirdētās melodijas: „Sava glābēja nosaukšana vārdā, kas reizēm nozīmē arī glābēja izraudzīšanos, ir puse no upura varas (otra puse ir iespēja nosaukt vai nenosaukt savu vajātāju vārdā, proti, piekārt tam attiecīgu birku, vai tomēr ne), Ja kāds izvēlas tevi par savu glābēju, tad tas ne tikai paaugstina pašvērtību. Tas dod iespēju šo varu izmantot savās interesēs ar attiecību inversijas mehānisma palīdzību. No otras puses – ir zināms, ka glābēju jeb palīdzētāju profesijas (mediķi, sociālie darbinieki, psihologi) ir slikti apmaksātas; cilvēkus, kuri tās izvēlas, 99 procentos gadījumu motivē šī glābēju vara.” (105.-106.lpp.)
Līdzīgi varētu turpināt vēl un vēl, šķetinot lapaspusi pēc lapaspuses, tomēr jāatzīst – par spīti fona troksnim un ne pārāk veiksmīgajiem konceptualizācijas mēģinājumiem Viesturam Rudzītim veiksmīgi izdevies aprakstīt psihodrāmas treniņgrupas dinamiku un darba metodiku, kas „grāmatai kā pavediens cauri vijas.”(11.lpp.) Arī citas darba interesantākās lapaspuses sakņojas autora praksē. V. Rudzītim raksturīgi veiksmīgi jautājumu formulējumi, piemēram, runājot par domāšanu: „Vai domāšana ir darbs, kas kaut ko maina mūsu klientā – atkarīgajā? Un vai pietiek, ka mēs domājam, vai vajag, lai mēs kaut ko arī izdomājam? Vai pietiek, ka mēs uzdodam jautājumus, vai vajag arī atbildēt? Ja mēs domājam, tad programmējam un pārprogrammējam sevi, tad mēs gan iztīrām savu smadzeņu vistumšākos nostūrus, gan nodibinām tajos jaunu kārtību. Domāšana reizē ir gan process, gan rezultāts.” (298.lpp.)
Tāpat arī, aplūkojot pārnesumu: „Psihoterapijā vispār, bet psihodrāmā it sevišķi kā terapeitiskais faktors tiek formulēta maģija. Vienmēr būs kaut kas tāds, kā darbību mēs nevarēsim izskaidrot pat redzot to darbojamies. Atgriežoties pie (..) klusuma profesionālajā diskusijā par maģiju narkoloģijā, jācer, ka diskusija atjaunosies, ja ārsti pārstās to atzīt par nezinātnisku, turpinot šo nezinātni praktiski lietot – turklāt ar itin labiem rezultātiem.” (314.-315.lpp.)
Diemžēl, atkal nākas atzīt, ka paša Viestura Rudzīša rīcībā esošās sistemātiskās psihoterapijas un psihodrāmas konceptu sistēmas izrādās nepietiekošas, lai iesaistītos šajā diskusijā – izskaidrotu un apjēgtu tikko kā pieminēto procesu darbības mehānismus. Pārnesuma jēdziens netiek pieminēts. Ne kā atkārtošanās un tā saucamā mākslīgā neiroze (skat. Z. Freida darbus), ne kā zināšanas piedēvēšana (skat. Ž. Lakāna rakstus un seminārus). Tādējādi arī terapijas beigu process V. Rudzīša koncepcijā kļūst visai sarežģīts, lai neteiktu – neiespējams, ar visai ierobežotām subjektīvās pozīcijas dialektizācijas iespējām. Tā vietā „terapijas noslēgums tiek ritualizēts”. (297.lpp.)
Un noslēgumā vēlreiz vārds Viesturam Rudzītim: „Ir uzkrītoši, cik ļoti atkarīgie, neskatoties un savu izglītības līmeni, kas nereti ir ļoti augsts, tic brīnumiem, veido omnipotentas fantāzijas par kādas personas (ārsta, psihoterapeita, ekstrasensa) spējām un iespējām. (..) Vārdi (..) formē, veido cilvēkus ar pārdabiskām spējām. Ja pacients mirdzošām acīm lūkojas ārstā un saka – dakter, jūs darāt brīnumus!-,tad dakteris ir ieinteresēts noticēt un tiešām sāk šos brīnumus darīt. (..)
Vārti ceļā pie sevis
(Neatkarīgā Rīta avīze, 2002. gada 2. septembris)
„Viņš ir provokators! Viņa padomi nekam neder! Lai atnāk un padzīvo manā vietā, tad redzēs ko viņš teiks! Viņš ir ģēnijs! Viņš saliek visu pa plauktiņiem. Viņš man ir nepieciešams!” – tie ir tikai daži dzirdēti vērtējumi par psihoterapeita Viestura Rudzīša atziņām, kas apkopotas grāmatā Bendes meitiņa un viņas tēvs, ko nule kā klajā laidis apgāds Preses nams.
Bendes meitiņa un viņas tēvs autora skatījumā ir psihodrāma par izvēli starp nāvi un piedzimšanu atpakaļ. Tātad – par dzīvi? Par lielo svārstu atkarība – attīstība un iespējām un vēlmēm pēc līdzsvara, ko pareizi svārstoties varētu gūt?
Pretrunīgās reakcijas, ko izraisa grāmatas lasīšanas process, katram skaidrojams citādi. Jo autors aizskar. Uzjunda sajūtas, kas noglabātas dziļi sevī un aizmirstas. Liek domāt par lietām, kuras, pat ja apzināmies, negribam apzināties.
Vienlaikus grāmata arī skaidro psihoterapeita darbības principus, soli pa solim izejot seansus kopā ar anonīmiem pacientiem un ielūkojoties viņu (savās?) vispārcilvēciskajās, visas tautas problēmās. Ārsts – glābējs grauj arī mītu par ārstu – glābēju, kurš vienpersoniski atrisinās visas problēmas.
- Man patika tava piebilde Nīčes teicienam „viss, kas mūs nenogalina, dara mūs stiprākus” – ja vien mēs paši tam ļaujamies. Radās sajūtas, ka šī grāmata var izraisīt ļoti pretrunīgas reakcijas sabiedrībā. Tu nopērc, sāc lasīt un – pirmām kārtām secini, ka ir jādomā līdzi. Kāpēc radās šī grāmata un tieši šādā formā?
- Cilvēkiem nav informācijas par to, kas ir psihoterapeits. Lai uzzinātu ko es daru, viņiem jānāk uz konsultāciju un jāmaksā desmit lati stundā. Tas ir absurds. Un man arī kļūst garlaicīgi, stāstot vienu un to pašu, kaut viņš maksātu nezin cik. Tāpēc uzrakstīju grāmatu. Cilvēks, to izlasot, ir sagatavots, viņam ir formulējumi, mums nav jāmaldās, un jau pirmajā konsultācijā varam paveikt milzīgu darbu. Ir labi, ka Latvijā nav desmit tūkstoši psihoterapeitu, kam rakstīt grāmatu. Līdz ar to jāraksta tā, lai saprot un ir ieinteresēti visi. Un rezultāts patīk man pašam. Es savedu kopā speciālistu un inteliģentu cilvēku.
- Varbūt, ja cilvēks izlasa Bendes meitiņu... un sāk domāt, viņam nemaz nav jāiet pie psihoterapeita? Jo izlasot zūd priekšstats, ka problēmu atrisinās psihoterapeits.
- Latvijā daudzi nāk pie psihoterapeita, nevis kā pie trenera, bet kā pie tiesneša vai Dieva. „Pasaki, ko man darīt!” Tas nav pareizi, pie psihoterapeita būtu jānāk izrunāties kā ar cilvēku, kurš reaģē. Cilvēks nevar palīdzēt sev, runājot pie spoguļa. Viņam ir vajadzīgs otrs cilvēks. Psihoterapeits ir klausītājs, bet arī speciālists, kurš var formulēt notiekošo.
- Lasot šo grāmatu, cilvēks, kurš jau pusmūžā un nonācis mērenā bezizejā, piemēram, zaudējis mīļoto bērnu vai mazbērnu, sāk analizēt notikumu gaitu, un, izejot no tā, ka tās ir viņa rīcības sekas, turklāt neatgriezeniskas – kas ar viņu notiks? Vai tas nebūs kā akmens kaklā? Vainas izjūta?
- Tai nevajadzētu būt vainas, bet atbildības izjūtai. Bet katra paaudze dabū jaunus izaicinājumus. Mūsu vecākiem un vecvecākiem bija jādara kas cits, nevis jātiek galā ar dzīvi kā tādu. Viņiem bija jākaro un jābēg, jāpārcieš vardarbība. Viņi nevarēja dzīvot dzīvi. Pašlaik ir divas trīs paaudzes, kuras ir aizņēmušās kaut ko no saviem bērniem. Un viņi nav pie tā vainīgi. Vienkārši tie parādi tagad jālīdzina. Ar viena cilvēka nāvi jau nekas nebeidzas.
- Jā, ja to domā statistiskā nozīmē. Ja tā ir konkrēta ģimene, vismaz zaudējuma brīdī viņiem šķiet, ka tieši tā arī ir.
- Saprotams, tāpēc, ka tas ir zaudējums. Bet tā ir ģimenes problēma zaudējuma brīdī.
- Taču tā ir arī Latvijas problēma šobrīd. Patriarhālā ģimene kā institūcija izzūd. Realitāte drīzāk izskatās tā – nodzinusies māmiņa ar diviem trim pusaugu bērniem ir nostādīta dilemmas priekšā: vai nu savus bērnus apģērb un pabaro, izturot vidusmēra līmeni, vai parūpējies par viņu garu. Viņa pārvelkas no darba labākajā gadījumā ir spējīga saskaitīt, vai visi bērni ir mājās. Sarunām un dvēselei neatliek laika. Tu runā par terapiju, bet viņām nav laika, lai ietu, viņas arī negrib tur iet – jo nevēlas dzirdēt, ka dzīvo nepareizi, jo šajā brīdī neko reālu izdarīt, lai situācija mainītos, viņas nevar objektīvu iemeslu dēļ.
- Ir vēl viena piramīda, kur psihoterapija būtu pašā galotnē, bet bāze būtu kultūra. Kas ir kultūras piedāvājums šodien, kā pareizi audzināt bērnus? Ko nozīmē būt mātei, tēvam, kā audzināt bērnus, kā pelnīt naudu... Tā informācija staigā gaisā. Pēc tam nāk kaut kas šaurāks – pedagoģija, sociālā palīdzība, kaut kādā mērā medicīna, psiholoģiska izglītība. Un tikai pašā augšā ir psihoterapeits. Un psihoterapija būs vajadzīga tikai vienam no tūkstoša vai varbūt mazāk. Tas ir svarīgi – cilvēkam ir gan iespēja, gan brīvība. Paņemt to pašu grāmatu un izlemt, vai ar to pietiek vai nepietiek.
- Un, ja viņš paņem, izlasa un saka: nu, tas Rudzītis! Ar mietu viņam vajadzētu, tam Rudzītim, ko viņš zina par manu dzīvi?! Vai tu šo reakciju esi prognozējis un rakstot ņēmis vērā, varbūt pat apzināti provocējis?
- [Smejas.] Grāmata ir kā tablete, kuru radot ir pārdomāts, lai tā nebūtu letāla.
- Bet izraisošas reakcijas?
- Tas ir kompliments. Ka ir efekts. Ka es varu sakustināt cilvēku. Droši vien gribējās, lai tā būtu, bet tas nebija pašmērķis. Daudz kas no šīs grāmatas ir tapis dialogā ar maniem klientiem. Un klienti ir dažādi. Es to uzrakstu, un te viņš ir. Bet, ja no tā nenomira bezdarbnieki, nenomirs arī citi.
- Dusmas?
- Kur cilvēki liek nemieru? Iesloga sevī. Cilvēkam enerģijas ir tik daudz, ka pietiek visam – darbam, seksam, atpūtai. Bet mēs to bloķējam sevī un tad kādā brīdī sprāgstam gaisā. Ventilis ir vajadzīgs, pa kuru nolaist tvaiku. Jā, mani varētu vainot par to, ka es pasaku to, ko cilvēki negrib dzirdēt.
- Viņš pērk grāmatu, jo cer uz panaceju, nevis uz darbu ar sevi. Uz sevis izķidāšanu.
- Bet tu jau uzrakstīsi, ka tā nav.
- Bet cilvēki cerēs.
- Nu jā, īstenībā jau Bendes meitiņa un viņas tēvs tomēr ir brīnumzālīte. Cilvēkus, pat atkarīgus un infantilus, sadusmo un aizvaino tas, ka kāds no malas saka: tu varētu darīt, ja tu izvēlētos darīšanu. Un es būšu tas, kurš smēķēs svēto pīpi un ik pa brīdim bildīšu: ek, ku’ tu tiec labi galā!
- Ir jau arī iespēja, ka svētās pīpes pīpētājs saka ha! par visu ko dari.
- Neteiks vis. Ja nu vienīgi par to, ka cilvēks sēž un nekā nedara. Jo visi ceļi jau ved uz Romu. Vari iet par tuvāko, tālāko, lielāko vai mazāko – tu vari tur nonākt, ja ej. Kura skola var būt labāka par mācīšanos no savām kļūdām?
- Un kā tad ar veco teicienu, ka tikai muļķi mācās no savām kļūdām, bet gudrie no citu?
- Cik tu zini tādus gudros? Es neesmu tik gudrs. Un neticu, ka ir daudzi cilvēki, kas var mācīties no citu kļūdām. Ja nu vienīgi piedaloties psihodrāmā, mainot lomas, izdzīvojot daudzas dzīves – tad jā.
- Vēl Bendes meitiņā... no līdzsvara vai rutīnas, nezinu, kā ir pareizāk, varētu izsist teoriju, ka trijstūrī glābējs – vajātājs – upuris visas trīs lomas var vienlaikus piemist vienam un tam pašam cilvēkam. Kā no šī loka lai izkļūst?
- Tas ir normāls mehānisms. Ja cilvēks jūtas kā upuris, viņā ir daudz dusmu. Bet nav kulturāla piedāvājuma, kā strādāt ar dusmām, izņemot šo drāmas trijstūri – upurim vajadzīgs glābējs un vajātājs, Ja ir daudz dusmu, vajag atrast kādu, uz ko izdusmoties.
- Bet vai arī dusmas nav enerģija, kuru vajadzētu vienkārši novadīt pareizā virzienā?
- Nav lielākas enerģijas par dusmu enerģiju. Tikai cilvēks dusmas projicē. Viņš saka: tā nav mana enerģija, tas ir kaut kas tāds ko tu (vajātājs) esi ar mani izdarījis. Viņš dusmas atdod prom, neizmanto šo enerģiju. Otrs – labāk tomēr tikt no dusmām vaļā nekā staigāt uzpūstam. Vislabāk, protams, ir dusmas ielikt darbā, bet vissliktāk – uz tām sēdēt. Ja cilvēks uz tām sēž, ir diezgan labi, ja viņš atrod vienu vajātāju, kas viņam liekas sliktais vainīgais un dragā ārā.
- Bet viņš neprogresē, ja viņš vienkārši izgāž dusmas uz abstraktu vajātāju.
- Viņš neprogresē tikmēr, kamēr nesāk lasīt šo grāmatu un nesaprot, ka vienā brīdī šis mehānisms jāapzinās un jāpiedod vajātājam. Un nepasaka: paldies, ka tu man atļāvi tikt vaļā no dusmām, ka tu to izturēji, un piedod, ka tev bija tik grūti manis dēļ. Ja viņš to izdara, tad kļūst brīvs un aiziet tālāk savā attīstībā. Un iegūst drošības izjūtu. Vienai ļoti jaukai un gudrai sievietei es sacīju: tu šo grāmatu sapratīsi, kad būsi izlasījusi trīs reizes. Viņa baigi apvainojās, bet es to biju domājis kā komplimentu. Normālam cilvēkam vajadzētu lasīt sešas reizes. Tāpēc, ka tā ir sistēma. Es pats to esmu lasījis jau kādas divsimt reizes, un vienmēr atrodu ko jaunu, ko varētu nozīmēt tas, ko es esmu uzrakstījis. Nezinu, ko Bendes meitiņa un viņas tēvs var dot, ja tai vienreiz pavirši izskrien cauri, tur kur sākās tās daudzās nozīmes un mitoloģija – viss bezmaz vai iekšēji ir jāizspēlē lai saprastu...
- Vai rakstot tu arī juties kā Lielais glābējs?
- Man ir bijuši daudzi pārbaudījumi ar šo lietu. Tas nav viegli, jo, ja tev saka labas lietas un komplimentus, tu ļoti viegli vari iedomāties, ka tas ir domāts objektīvi tavai personai, nevis tam otram cilvēkam vajadzīgs, lai es tāds būtu. Pie tā visu laiku jāstrādā, atceroties, kur ir starpība starp mani – Viesturu un starp mani – Lielo glābēju. Kā Viesturs es noteikti ļoti maz līdzinos Glābējam.
- Kā tu pats nonāci pie šīm atskārsmēm?
- Caur saviem zaudējumiem. Lai cilvēks kaut ko mainītu, viņam ir jāzaudē. Man ir bijuši zaudējumi, kas neļauj investēt savus spēkus tajā strupceļā, kurā es eju. Zaudējuma jūtas vienkārši noņem no trases, un tu ciet un vārgsti, izej drāmas trijstūri un vienā brīdī saproti, cik svarīgi ir atšķirt atkarības zonu un attīstības zonu savā dzīvē. Ja es iedomājos: tā ir attīstība, ka es eju un kādu lamāju, strīdos ar kolēģiem, kas man nepiekrīt, - tas ir garām. Es vienkārši cenšos izmantot savu sociālo vidi, lai risinātu savas problēmas. Un tas ir skaidri sev jāpasaka. Un jāatšķir tās divas lietas.
- Ja cilvēks vienreiz mūžā ir atradis šo atšķirību, vai tas nozīmē, ka turpmākajā dzīvē viņš to spēs vienmēr?
