Parasti pāris pie manis atnāk ar jautājumu – kam taisnība? Varētu nenākt, es varētu atbildēt jau iepriekš – taisnība ir abiem! Katrs mēs šīs dzīves ģeogrāfiskajā kartē stāvam savā punktā un, no šī punkta raugoties, mums katram ir sava patiesība, katram savs redzējums.

Ja mēs laulību uztveram kā patiesību cīņu, tad psihoterapeits ir lieks. Vajag cīnīties līdz galīgai uzvarai un punkts. Ja nu vienīgi vilinošā iespēja dabūt psihoterapeitu savā pusē. Atnākt uz pāru terapiju un pastāstīt, ka es esmu pareizs, tas otrs ir nepareizs un kā nu tu tagad to iztiesāsi. Ja man par sliktu, tad es šurp vairāk nenākšu.

Bet tā jau nav. Cilvēki atnāk, lai pateiktu – pasaki, ka mēs neesam ienaidnieki! Pasaki, ka mēs meklējam! Pasaki, ka mums nav vārdu, bet mēs gribam tos iegūt! Pasaki, ka mēs gribam orientēties visā šitajā …

Paskatieties – viena pasaule ir šāda un otra atkal šitāda! Vai nav skaisti, kādas tās ir dažādas! Un kāds brīnums ir, ka jūs abi esiet satikušies un ka abu jūsu pasaules ir satikušās. Un – ka jūs nevarējāt nesatikties! Jūs esiet paredzēti viens otram un jūsu abu cīņa ir pienesums jūsu attīstībai! Pat tad, ja izlemsit šķirties, jūs būsiet viens otram ko devuši. Un svarīgi redzēt tieši to – ko esiet devuši, nevis, ko varējāt dod, bet neiznāca.