Šodien demokrātijas subjekts it kā ir cilvēks un tas var šķist pašsaprotami. Taču vai tā tas ir bijis visos laikos, arī tajos, kad šis jēdziens radās? Demokrātija, no grieķu „dēmos” – tauta un „kratos” - vara. Tas parasti tiek saprasts tā, ka katrs cilvēks daļu sev dabiski piederošās varas deleģē valstij, kura to izmanto deleģētāja vārdā.

Taču sākotnēji – senajā Grieķijā - ir bijis citādāk. Demokrātijas subjekts būtībā, novienkāršojot,  bija mājsaimniecība. Var teikt - ģimene, bet ne tikai. Svarīgs ir īpašuma faktors, ja ģimenei nepiederēja īpašums, tā nevarēja piedalīties politikā. Svarīgs ir izglītības un sociālas integrācijas faktors – ģimenē iekļāvās ne tikai bērni, bet arī vergi – karagūstekņi, tā sauktie zaudētāji, cilvēki ar ierobežotām spējām, dīvaiņi, filozofi un dzejnieki. Arī ražošanas faktors eksistēja, jo viss dzīvei nepieciešamais varēja tikt saražots mājās. Karš un aizsardzība – mājsaimniecības nereti nopelnīja ar karu, bet varēja tajā arī iet bojā.

Šādas sabiedrības šūniņas pārstāvis vai pārstāvji sapulcējās tirgus laukumā – agorā un sprieda par lietām, kurās atsevišķām mājsaimniecībām vajadzēja sadarboties, lai izdzīvotu un attīstītos.

Tēva lomas ienākšana ģimenē un sabiedriskajā dzīvē

Senajā Grieķijā ar politiku nodarbojās vīrieši, kas nereti tiek uzskatīts par nepietiekoši nodrošinātu sieviešu tiesību pazīmi. Tomēr, ja palūkojamies dziļāk, gan demokrātijas, gan grieķu pilsētvalstu attīstība klasiskajā laikmetā bija saistīta ar patriarhālas ģimenes nostiprināšanos, tātad Tēva lomu. Matriarhālajā sabiedrībā – lielģimenē tēvs bija labākajā gadījumā bioloģiski - kā mātei un bērniem zināma persona. Bet viņš nekādi nepiedalījās ģimenes dzīvē.

Par šīm norisēm plašāk es rakstu savā pēdējā grāmatā „Pie tēva”. Šeit gribu uzsvērt tikai to, ka ar vīrieša psiholoģisku un sociālu nobriešanu saistītā tēva ienākšana ģimenē radīja pilnīgi jaunu situāciju – līdzšinējā viena varas centra – mātes – vietā, radās divi – māte un tēvs. Turklāt matriarhālais vairākpaaudžu klans sadalījās mobilās, monogāmās, ne vairāk kā divu paaudžu ģimenēs.

Tēvam šajā, par patriarhālo nosauktajā ģimenē bija jādod kāds darbs un tas atradās. Parādījās nepieciešamība pēc „ārlietām” – ienesot ģimenē ārējus resursus. Bet „iekšlietas” un viss milzums, kas uz tām attiecās, nemainīgi palika sievietes-mātes pārziņā un varā. Ārlietas – politika un valsts pārvalde sievietei – mātei tolaik nešķita tik svarīgas, lai pretendētu uz tām pašai. Demokrātija kā valsts organizācijas un pārvaldes forma tātad varēja izveidoties tikai kopā ar Tēva lomas nostiprināšanos ģimenē.

Bet, kur vīrieši, tur arī tipiski puiciskās lietas. Pirmām kārtām – karš, nereti bez kādas citas vajadzības, tikai paša kara vai sporta pēc. Nu jā – olimpiskās spēles nāca kā kara modernizācija. Vēl modernāks karš bija demokrātiskā politika. Un vīru diskusijas caurām naktīm nezin par ko. Vēl šodien Grieķijā kafejnīcās sēž tikai vīrieši.

Mātes atlikusī vara

Klasiskā laikmeta grieķu pilsētvalstīs Mātes un Tēva lomu vara nekonfliktēja, jo katram bija ko darīt. Tēvs no rīta devās uz agoru pārstāvēt mājsaimniecības intereses, bet māte izrīkoja norises mājā. Sievietēm nešķita, ka viņām būtu kaut kā par maz un arī vīrieši spēja apliecināt sevi gan kā ģimenes apgādnieki, gan valstsvīri. Intereses nekur nesadūrās.

Mātes sensenā vara necieta – bērnu audzināšana un izglītošana, ēst gatavošana, mājamatniecība, lauku darbu organizācija, izrīkojot dažbrīd prāvo mājas saimi. Ievērosim – izglītība, sociālā nodrošināšana, ražošana – un sapratīsim, ka maz tas nevar likties. Sievietes - mātes netika dzirdētas sūdzamies, ka viņu tiesības tiek ierobežotas.

Turklāt māte varēja justies aizsargāta, dēli pieaugot nevarēja neiziet iniciācijas rituālus un kopā ar tēviem cīnījās daudzajos karos.

Trojas karš kā robežšķirtne

Sākotnēji grieķu valstis bija autokrātiskas – organizētas pēc matriarhālās lielģimenes hierarhiskā daudzlīmeņu organizācijas principa. Tas, ka valdnieki visbiežāk bija vīrieši, neliecina par Tēva lomas attīstītību, bet gan par faktu, ka vīrieši uzurpēja tradicionālo Mātes varu. Klasisks piemērs šādai neattīstībai bija Troja – tās valdniekam Priamam bija 50 dēli, 12 meitas, par sievu skaitu skaidri nav zināms. Valsts kā ģimene un valsts kā apliecinājums tam, ka Tēva loma nav nepieciešama, gluži tāpat kā demokrātija. Jo var nozagt Mātes lomu.

Tas, ka kontinentālās Grieķijas daudzās atšķirīgās pilsētvalstis varēja politiski vienoties par kopēja karaspēka nosūtīšanu uz Troju, ka tās spēja pakļauties vienotai, pēc profesionāliem kritērijiem izvēlētai karaspēka vadībai un izturēt ilgā kara grūtības, bija nopietns pārbaudījums demokrātijai kā „daudzu varai”. Šķietami vieglāk šādus pasākumus veikt viena autokrātiska vadoņa vadībā.

Taču grieķu uzvara pār trojiešiem stāsta par vērtībām, kas jāaizstāv un kuru vārdā reizēm jāmirst. Un šo vērtību vērtība caur to cēlās. Tolaik – otrā gadu tūkstoša beigās pirms mūsu ēras – tās vēl nesauca par demokrātiskām. Šī termina vēl nebija, tāpat kā nebija vēl klasiskajam laikmetam raksturīgā procesa pilsētvalstu agorās un akropolēs. Bet bija vīru sadarbība, bija vērtības. Uzvara Trojas karā ļāva tām attīstīties tālāk.

Šodien un vakar, Latvijā

Daudzie kultūras, tehniskā, ekonomiskā, politiskā un sociālā progresa sasniegumi ir ļāvuši tam, ko kādreiz spēja tikai mājsaimniecība, tagad spēt vienam atsevišķam indivīdam. Tas nozīmē, ka šodien Rietumu pasaulē demokrātijas subjekts ir indivīds, cilvēks, neatkarīgi no dzimuma un citām atšķirībām. Tas nozīmē, ka politikā piedalās visi, izņemot bērnus parasti līdz 18 gadiem un nepilsoņus. Tas šķiet pašsaprotami.

Bet vai arī Latvijā, latviešiem? Laikam nē, jo veselus attīstības etapus mēs, atšķirībā no” īstajiem” rietumniekiem esam izlaiduši un tagad, pēkšņi nokļuvuši tur, kur vēl iekšēji neesam - mulstam, dusmojamies, iestrēgstam un piedzīvojam vilšanos.

Pretrunīgi vērtētais mācītājs, rakstnieks un  politiķis Andrievs Niedra neatkarības cīņu laikā ļoti apšaubīja demokrātiskas attīstības iespējas Latvijā. Viens no viņa argumentiem bija – ja vēlēšanu tiesības tiek dotas visiem, tad varu iegūs boļševiki, jo tolaik 55% pieaugušo iedzīvotāju laukos bija bezzemnieki, kas savas politiskās simpātijas jau pietiekoši skaidri bija parādījuši. Un viņam izrādījās taisnība – 1919. gada Stučkas valdība nāca pie varas demokrātisku vēlēšanu ceļā. Demokrātiski izvēlēts sarkanais terors.

Sarežģīto, gadsimtiem ilgušo attīstības skolu apzināti no 19. gadsimta sākuma bija izgājušas vien tā saucamās latviešu vecsaimnieku dinastijas, kā arī no tām nākusī pirmā, ar Rīgas Latviešu biedrību saistītā inteliģence. Tomēr jāsaka – mazākā mērā. Jo vēl lielāka skola bija baltvāciešiem, vairums no kuriem bija vāciski runājoši, baltvācu kultūrā ienākuši ģenētiski latvieši. Bet baltvācieši bija svarīgi kaut vai kā izaicinājums – sacensībā ar tiem latvieši prata būt labāki par sevi.

Pirmās republikas veiktā agrārreforma nebija ideāla, bet tā ievērojami samazināja bezzemnieku skaitu. Un tomēr matriarhālā autoritārisma čūskas iznira atkal, ne tikai Latvijā, visa Eiropa tika ar tām pārbaudīta. Taču pats galvenais un vissliktākais notika pēc tam. Vispirms kulturāli un politiski vispieredzējušākās nācijas daļas – baltvāciešu – tā sauktā repatriācija. Pēc tam 80% latviešu nācijas jaunizveidotās elites bojāeja, izsūtīšana vai trimda.

Tam sekoja 50 gadi tādas ideoloģijas kalpībā, kas centās Verga lomu pasniegt kā kaut ko īpaši pagodinošu. Un kas Tēva lomu un no tās izaugušo demokrātiju centās aizvietot ar Dēla un Mātes asinsgrēku. Atkarību pasniegt kā par attīstību pārāku eksistences formu.

Bet pēc visa tā mēs atkal esam Eiropā, nepamanot, ka šajā faktā ir vairāk vēlamības, kā reāli šodien funkcionējošas esamības. Tad, kas mēs tajā nebijām, mums likās, ka latviešu aktieru un aktrišu spēlētās rietumnieku lomas krievu filmās apliecina, ka tas nav taisnīgi. Bet lūkojoties, kā šodien uz rietumu kolēģu fona izskatās mūsu politiskā teātra aktieri, pārņem brīžiem vai bezcerība. Tomēr – šī atziņa krīzē ir arī patiesības stunda un tā mums ir jāpieņem kā atklāsme, nākusi īstajā brīdī – kulturāli, sociālās un politiskās pieredzes ziņā mēs neesam Rietumos.

Politikas mācīšanās

Ne vien pārliecība, ka politika un ekonomika ir pārāk šķirtas savā starpā, tādēļ vienojamas ar korupcijas instrumentiem, bet arī citas, vēl naivākas, ir mūsu sabiedrības un tās elites arsenālā. Pie pēdējām es arī pieskaitu pārliecību, ka kultūra un izglītība ir tikai budžeta tērētājas, tādēļ tās var atļauties tikai treknajos gados. Un pārliecību, ka dzīve ir gandrīz tas pats kas ekonomika.

Visas politiskās idejas un konstrukcijas ir izaugušas no cilvēka un ģimenes attīstības vajadzībām, tādēļ lai ietekmētu un vadītu politiskos procesus, šis saiknes ir jāzina. Tāpat arī nauda ir priekš cilvēka, nevis otrādi. Un darbs priekš dzīves, ko tik grūti ielāgot verdzībā dzimušajiem.

Vairumu no politiskā procesa un etiķetes sastāvdaļām mūsu elite ir mācījusies no muižas kalpotāju pozīcijām – ielāgojot vien ārējo un kārkluvācietiski mērkaķojoties pakaļ. Bet nesaprotot iekšējo, vēsturiski dziļāko. Un arī nepūloties īpaši, sevišķi, ja treknie gadi.

Un mūsu rietumu partneri ir par daudz sevī fiksēti, lai pastāstītu mums, kā viņu sasniegumi ir radušies un kurā no attīstības punktiem mēs iestrēgstam. Un savā ziņā to var saprast – to, ko iemācāmies, arī mēs ātri integrējam kā pašaaprotamu, sākam lietot to automātiski, tad pusneapzināti, neapzināti… Kļūstam augstprātīgi un lepni, piemērām, attiecībā uz gruzīniem vai ukraiņiem. Pagātne ir tas, ko neatceramies. Rietumnieki šajā ziņā ir tieši tādi paši kā mēs, ne ar ko labāki.

Atgriežoties pie ģimenes

Neaizmirsīsim, ka demokrātija cēlās no Tēva lomas, kura savukārt bija saistīta ar nepieciešamību līdzsvarot Mātes lomas mazproduktīvi izšķērdīgo raksturu. Tā tas izskatījās no bērnu viedokļa – to, kam ceļš zem kājām. Bet uz pleciem cibiņa un tas, ko vecāki tajā ielikuši.

Bērna loma ir viena no nākotni iezīmējošajām lomām. Tā ir visradošākā, visspontānākā un Dievam vistuvākā loma. Mūsu politikā pilnīgi nogalināta. Un bērnu attīstības vajadzības joprojām skaitās nevis kā visa valsts budžeta galvenais mērķis, bet gan tā apgrūtinājums. Kalpojošs morālei – vecāki, audziniet bērnus paši, lai valstij nav lieku izdevumu! Aizmirstot, ka visi vecāki to gribētu gan, bet ne visi to prot, ne visu ir pratuši viņu vecāki, seko stāsti par traģēdijām un tā tālāk.

Par Tēva lomu jau ir teikts, cik nu šī raksta apjoms ļauj. Tā ir konsekventi attīstāma loma. Tur, kur attīstība nenotiek, Tēva loma pazūd – tipiskais ir stāsts par alkoholiķu ģimeni – tur ir tikai Lielā Māte un tās bērni – daži pieauguši un daži pavisam mazi. Bioloģiskais tēvs Dēla lomā – tā ir bieža realitāte mūsu acu priekšā. Mātes un Dēla iedzimtais grēks, vīrietis, ar kuru viņa sieva nav gatava dalīties savā Mātes varā un kurš ir par vāju, lai šo dalīšanos izcīnītu un kļūtu Tēvs.

Un visbeidzot – Sievietes loma. Sieviete, kā vīrieša daļa, ar kuru tam jākomunicē, lai nekļūtu par atsaldētu zombiju vai karā nenošautu feldfēbeli, čurājošu pie viņam veltītā melnā obeliska. Un Sieviete kā sievietes daļa, lai nekļūtu par tikpat atsaldētu mūžīgo Māti, atsakošos saprast, kur šī loma ir svarīga, brīnišķīga un neaizvietojama un kur – briesmīga, atpakaļvelkoša un visu radīto nogalinoša, lai radītu šo pašu visu no jauna.

Izglītība

Universitāti mūsu ļaudis nereti uztver kā arodskolas veidu – ko es pratīšu, lai pelnītu naudu tad, kad būšu ieguvis augstāko izglītību? Kalpa bērnu domāšana, ko darīsi. Tādēļ arī kalpa bērns zināšanas par ģimeni, sabiedrību, vēsturi un tās atspoguļojumiem mitoloģijā, teoloģijā, literatūrā un mākslā nereti nav spējīgs uztvert. Viņam vajag ko „taustāmu” – ekonomiku, finanses, jurisprudenci, politoloģiju… Kas viņam pateiks, ka piramīda stabilāk stāv uz bāzes, nevis virsotnes?

Izglītība noris visu mūžu. Tas, ko mēs spējam izrunāt, saprast un kā justies atviegloti attiecībā uz sevi un savu ģimeni, ir vissvarīgākā izglītība. Bet tā grūti pakļaujas vīrišķīgai strukturēšanai. Jo šī izglītība nav vīrišķa, atšķirībā no tām, kas universitātēs. Šī ir sievišķa, jo tieši sievišķais nodrošina vēsturisku turpināmību. Vēsture ir tas, ko māte nodod meitai, un ko viņu dzīves vīrieši spēj pacelt godā un apziņā.