Viesturs Rudzītis

Lāčplēsis - starp Uguni un Nakti.

Mani interesē, kā Raiņa un viņa priekšgājēja Pumpura personiski svarīgie jautājumi ienāca viņu daiļradē. Lai to labāk varētu saprast, izmantosim jau pazīstamos instrumentus – sengrieķu mītus un to ģenealoģiju.

Rainis, kā zināms, ir 24 gadus jaunāks par Pumpuru un abi ar savām interpretācijām par tautas varoni Lāčplēsi nāca klajā, kad viņiem bija „pārejas” vecums. Pumpuram – 47, Rainim 40 gadi. Šajā laikā ir jānotiek cilvēka pārorientācijai no galvenās vērtības „strādāt” uz vērtību „dzīvot”. Tas ir vecums, kad jāatrisinās, jāpiepildās un jāiet bojā Varoņa lomai – kad vecāku līdzdotās problēmas būtu bijis jāatrisina.

Neskatoties uz dažādībām abu Lāčplēša interpretu personībās, daudz kas viņiem ir bijis līdzīgs un pirmkārt jau tā ir nāves pieredze ģimenē. Daudz līdzīga ir arī darbos. Pats galvenais – Rainis ir pārņēmis Pumpura ideju un eposa struktūrā nemaz tik daudz nav mainījis.

Pirmais izņēmums – Rainim nav Dievu sapulces, kas Pumpuram iznākusi stipri grieķiska, ar pretenzijām gandrīz vai uz Olimpa panteonam līdzīgu struktūru, taču atšķirībā no Homēra Īliādas Dievu sapulcēm šī ir gaužām nevarīga – bez apliecinājuma, ka dievi nosaka to, kas notiks ar cilvēkiem. Pumpura Dievu sapulcei drīzāk ir tāda kā Veļu valstības garu loma – komentējoša, vērojoša un labākajā gadījumā cerīgi prognozējoša. Vai tas saistīts ar jau minēto nāves pieredzi?

Otrais izņēmums – Rainis ir saīsinājis un darījis, manuprāt, loģisku un saistāmu ar savu paša dzīvi Varoņu ceļojumu (uz Nāvessalu – pakaļ mirušajiem un pazudušajiem). Pumpuram acīmredzot šeit ir bijušas ambīcijas uz latviešu kā „eposu radīt spējīgas tautas” varoņa – tātad Homēram līdzīga – lauriem, tādēļ viņš ir mēģinājis radīt miniodiseju.

Un trešais – Pumpurs galveno uzmanību veltī vīrišķajai stāsta daļai – Lāčplēsim – eposā arī kvantitatīvi vairāk ir vīriešu nekā sieviešu. Kurpretī Raiņa galvenā interese ir uz sievišķo – matriarhālajiem Nakts un Uguns attīstības laikmetiem, kurā sieviešu ir vairāk nekā vīriešu un kurā galvenā varone ir Spīdola, nevis Lāčplēsis.

Taču galvenā atšķirība ir kvalitatīva – Rainis no Pumpura rupji tēstajiem pasaku tēliem ir izdalījis un izslīpējis smalkus raksturus, to attīstību un tēlu konfliktus. Šajā darbā ir tapis redzams daudz kas tāds, kas viņa priekšgājēja redzei un spalvai bijis nemanīts palicis. Taču kopumā jāsaka, ka abu starpā ir vairāk sadarbības kā konkurences. Tādēļ, manuprāt, tālākajā analīzē ir attaisnojama abu darbu apvienota aplūkošana, tur, kur atšķirības ir būtiskas, tās uzsverot.

Sāksim, kā jau tas ir pierasts, ar ģenealoģiju.

Pumpuram ģenealoģiski mājieni ir vēl neraksturīgāki kā Rainim, kas arī nav tam pievērsis lielu uzmanību. Taču – tas ir arī tādēļ, ka matriarhālas attiecības, kādas, kā mēs redzēsim, ir abu darbu pamatā, jau pēc savas būtības nevar par būtisku uzskatīt dzimtaskoka bildi, sevišķi pa tēva līniju, jo laiks taču ir cirkulārs, nevis lineārs. Pa mātes līniju tās gan ir izsekojamas, bet tām parasti netiek pievērsta uzmanība – vecmāmiņas kļūst par Lielajām, Mīļajām, Ūdens, Meža, Baltajām, Melnajām un citādām Mātēm – demonizējas vai dievišķojas.

Spīdola / Spīdala.

Spīdolas (atvainojos Pumpuram, bet vienkāršības dēļ pagaidām saukšu viņu šādi) ģenealoģija, salīdzinot ar citiem Pumpura un Raiņa tēliem ir iezīmēta salīdzinoši skaidri. Raiņa 1. cēlienā Aizkrauklis to nosauc par „meitiņu” – tātad vai nu viņš ir Spīdolas audžutēvs, patēvs, bet varbūt tēvs. Viņa pati par savu tēvu sauc arī pūķi, kuru Lāčplēsis nogalina 2. cēlienā - to 4. cēlienā komentē un apstiprina Kangars. Spīdola atzīst arī kāda simboliska tēva esamību, piesakoties uz Uguns, kas minēta drāmas nosaukumā, mantojumu:

                              Uguns mans tēvs,

                              Iz zemes iekšas mūžīgās liesmas, … (R.1. cēl., 205.lp.)

Spīdolas māte ir ragana, varbūt tā pati, kura 1. cēlienā izlien no aizkrāsns Spīdolas sarunu ar Aizkraukli un Melno bruņinieku laikā un sāk burties. Bet ja tā ir vecmāmiņa vai cita radiniece, tas vienalga norāda uz stipru raganisma tendenci. Kangars pravieto Spīdolai par Lāčplēsi, kurš

                              … nokāvis raganu, tavu māti,

                              Kā Burtniekos nokāvis tavu tēvu. (P. 4. cēl., 268.lp.)

Tā notiek, kad ragana, pārvērtusies par aku, saindē Lāčplēša kareivjus.

Raganu meitenes no 1. cēliena, iespējams, ir viņas māsas vai pusmāsas, kā to var saprast no konteksta, jo kas gan tām būtu jādara Aizkraukļa mājās, viņam klātesot, kur aizkrāsnē guļ jau minētā vecene?

Rainis ar Aizkraukļa muti ieskicē arī Spīdolas radniecību ar Lielvārda dzimtu

                              Mums, meitiņ, mīļi viesi, tavas ģints,

                              Tik trešā augumā no mātes puses,

                              Mans kaimiņš Lielvārds līdz ar savu dēlu, … (R.1. cēl. 199.lp.)

Tātad Lielvārdis ir Spīdolas mātesmātes vai vecmātesmātes brālis vai cits tuvs tās radinieks – tā visa ir viena kopēja matriarhāli (kā vēlāk par to pārliecināsimies) organizēta ģints, kurā Aizkrauklis ir viens no perifērijā esošiem ārpusģints vīriešiem, kuru paternitāte attiecībā uz visu šīs raganu rindas (raganas meitai un mātei taču arī jābūt raganai!) bērniem nekad nebūs skaidra. Lielvārdis ģintī ir ar lielākām tiesībām, ja viņš ir kādas no minētajām virsraganām brālis.

Raganas pasakās bieži sastopamas kā Labās Mātes antagonistes, viņu uzdevums ir neļaut tiem izdzīvot, saglabājot savu varu. Šajos tēlos mums nav grūti ieraudzīt Mātes lomas negatīvo aspektu – to, kurš pastāv mātes pašas, nevis bērna intereses. Tātad raganas kā matriarhāta centrs, kurš ir zaudējis savu pamatojumu – atbildību par bērnu interesēm.

Ja Spīdolas māte ir ragana, tad viņa pati ir gājusi šajā raganiskās varas skolā, sacenšoties ar to gan kā bērns un cīnoties par savu izdzīvošanu, gan kā jauna sieviete, kura var progresēt tikai pārspējot savu māti, kas nozīmē – kļūstot par Lielo Māti.

Lāčplēsis

Lāčplēsis ir Lielvārda audžudēls – tātad no citas – lācenes ģints, jo

                              Cienījams vecis Vaidelots bija

                              Un teica atradis dziļajā mežā

                              Pie kādas lācenes pienīgām krūtīm

                              Zīžot šo dīvaino cilvēka bērnu, … (P. 2. dzied., 49.-52. rinda)

un

                              Lāčplēs’s ir no lāču mātes

                              Dziļā mežā piedzimis,

                              Kur tā tēvs, kāds dievu svētīts,

                              Vientulībā dzīvojis. (P. 6. dzied., 963. – 966. rinda)

Tātad Lāčplēsim ir skaidri zināma māte, kā jau tas matriarhātā vienmēr ir un neskaidrs, dievišķs, kā tas raksturīgs Varoņiem, tēvs ar diviem nozīmīgiem audžutēviem.

Bet palūkosimies tagad vairāk uz Lācenes un Lāča simboliem – bez tā mēs iztikt nevarēsim!

Lācene.

Svarīgs ir sengrieķu mīts par Likāonu, okeanīdas Killenes un Pelasga dēlu. (Par pelasgiem sauc arī Grieķijas un Krētas pirmtautu, kas nebija indoeiropieši, kas nerunāja grieķiski un kam varēja būt mežonīgi, tajā skaitā – kanibāliski paradumi, nerunājot nemaz par tolaik pašsaprotamo matriarhātu. Citā mītā Līkaons ir slavenā trojieša Priama un verdzenes Lāotojas dēls. Varbūt Troja, no Olimpa kalna raugoties, ir līdzīga „attīstības kļūda” kā Pelasga Arkādija?) Lai nu kā - Līkaons ir  valdnieks, kurš, kā vēl daudzi šodien, atteicās atzīt un godināt dievus – tātad būtībā pats savu bezapziņu kopumā un tās atsevišķos arhetipus un to vēsturisko prioritāti attiecībā pret apziņu. Vēl vairāk – viņš izaicinoši provocē Zevu ar savām vērtībām, piedāvājot dievam maltītē cilvēka gaļu.

Un tad Zevs pārskaišas un soda - iznīcinot visu cilvēku audzi un uzsūtot tiem grēku plūdus. No tiem izglābjas tikai Prometeja dēls Deikalions ar sievu un māsīcu Pirru. Gluži kā babiloniešu mītā par Pirnapištimu un Utnapištimu, vai Bībeles stāstā par Noā.

Deikalions, pēc tam, kad, atšķirībā no Likāona, bija izrādījis cieņu un pazemību Olimpa saimniekam, izlūdzas no Zeva, lai tas atkal dod zemei cilvēkus. Tas arī apmierina šo vēlēšanos – cilvēki rodas no akmeņiem, kurus Deikalions un Pirra atmuguriski met sev pār galvu. Tātad jaunās cilvēku audzes veidošanā piedalās zemes (Gajas) un debesu (Urāna, Zeva) elements, nevis zeme un ūdens kā tas ir pie Prometeja radītajiem cilvēkiem.

Vēl Zevs, sodot Likāonu par augstprātību, pārvērš to par vilku, dēlus (Arkādijas pilsētas nosauktas to vārdos) nogalina ar zibeni, bet meitu Kalliosto „apvelta ar savu mīlestību”, kā to taktiski nosauc Imre Trenčēņi-Valdapfels. Šī „apveltīšana” var notikt tikai, Zevam pārvēršoties par Artemīdu, kuras priesteriene Kalliosto ir. Neskatoties uz Likāona meitas izmisīgo pretošanos šīm attiecībām, iestājas grūtniecība.

Dzimst dēls – Arkads (lācis), bet pašu Kalliosto it kā greizsirdīgā, taču patiesībā Zeva plānam uzticīgā Hēra pārvērš par lāceni. Tā Arkada vectēvs kļūst par vilku, bet māte – par lāceni, kuru dēls kādās medībās teju teju nogalina – pēdējā brīdī iejaucas tēvs - Zevs, paceļot abus debesīs. Māti kā Lielās Lācenes zvaigznāju, bet dēlu – kā Vēršu Dzinēja zvaigznāja spožāko zvaigzni Arkturu. Bet vectēvs par savu augstprātību pret dieviem var tikai gaišās zvaigžņotās naktīs gaudot, lūkojoties uz meitu un mazdēlu tālajās, aukstajās debesīs. Tas, kurš neciena dievus, nav cilvēks!

Līdzīgs mīts ir par Tantalu, kurš Zevam piedāvāja maltītē izvārītu pats savu dēlu Pelopu, par ko Tantals tika notiesāts ciest slavenās Tantala mokas Aīda valstībā, bet Pelopa vārdā tika nosaukta visa lielā Peloponēsas pussala, kuras centrālais kalnainais apgabals ir jau minētā Arkādija („dzejnieku dzimtene”) – par godu Arkadam. Šī vārda sakne, kas nozīmē – lācis, ir pamatā Eiropā izplatītajam vārdam Artūrs (karalis Artūrs) un latviešu Artis.

Bet kālab Kalliosto bija jāstājas Artemīdas priesterieņu pulkā un jādod nevainības solījums? Vai ne tēva projekciju dēļ – viņa tā ir Ideālā Sieviete! Jo mēs nezinām Likāona sievas vārdu – tas ir gandrīz vai droša pazīme, ka meita ir bijusi spiesta sievu izkonkurēt! Šo projekciju sekas - tēvs varēja gribēt, lai meita paliek pie viņa. Un meita viegli var nespēt šai gribai pretoties briesmīgo vainas sajūtu dēļ, kuras parādās katru reizi, kad viņa kaut domās mēģina no tēva aiziet kopā ar kādu princi.

Ja tā, tad kļūt par Artemīdas (kura jau 3 gadu vecumā izlūdzās no sava tēva atļauju uz mūžu palikt jaunava, acīmredzot līdzīgu kā Kalliosto iemeslu dēļ) pa mežiem klejojošu un medījošu pavadoni ir izeja. Daudz labāka par sēdēšanu pie tēva dotā spoguļa, sevis apbrīnošana, un sava skaistuma vairošana, veltīgi gaidot princi.

Tātad – nepārvarama saistība ar Tēvu. Un saistība arī ar to, par ko esmu rakstījis iepriekš - sievišķīgo Varoņa loma Bendes meitiņas izskatā.

To mēs esam redzējuši un redzēsim arī uz priekšu daudzos mītos par varoņiem – tēva attiecību grūtības ar māti tiek parādītas kā mātes iztrūkums, bet meitas saistība ar tēvu – kā tās kalpošana Artemīdai, Bendes meitiņas klejojumi un Varoņa meklējumi.

Tomēr Kalliosto nepaliek pie Artemīdas, jo tai nevainību vardarbīgi laupa dievs. Un šeit mums ir vairākas lietas, ko teikt.

Pirmkārt, nav iespējams iedomāties citādu iespēju, kā vien vardarbīgu, kā Kalliosto tomēr dzīvot seksuālu dzīvi, debitēt attiecībās ar pretējo dzimumu un kļūt mātei. Ja ir šādas grūtības, dievs ir vienīgā iespēja, tas pat ir dievu pienākums – glābt sievietes no šādām grūtībām. Zevs šos savus pienākumus pilda ļoti centīgi.

Seksuālo nespēju orientēt sevi „ne uz tēvu” mēs redzam arī „Saulcerītes sindroma” veidā – kā gulēšanu (seksuālā) nāves miegā un esot pilnīgā atkarībā no Antiņa, kurš taču var arī neuzjāt stikla kalnā. Bet - gan Antiņš pats pirms uzjāšanas, un vēl jo vairāk – viņa brāļi attiecībās ar guļošo Saulcerīti, atspoguļo to attiecību neesamību, kāda ir karalim ar savu vārdā neminēto karalieni – viņiem bija tēvs, bet nebija mātes.

No šī viedokļa raugoties, vardarbīgais notikums ar meitu ir arī atrisinājums priekš tēva un mātes. Meitai, atšķirībā no viņiem, tagad ir attiecības, kaut arī varbūt vardarbīgas. (Vardarbība ir ne tikai objektīva – kas notiek?, bet arī subjektīva – kā notiekošo izjūt  notikuma dalībnieki? Ir pārsteidzoši, cik plašā amplitūdā var mainīties pēdējais…) Tātad pamatproblēmas – samezglojumu laulāto starpā – risinājums. Varbūt ne ideāls, bet tomēr tālāk virzošs.

Arī Raiņa „Zelta zirgā” nav karalienes, tikai karalis un viņa iemigusī meita. Tur vispār ir tikai vīrieši un princese, jo Melnā māte un Sniega māte īsti par sievietēm nebūtu saucamas. Slēpto konfliktu starp vīrišķo un sievišķo un tā iztiesāšana, simpatizējot vīrišķajam, rāda arī tāds tēlu pāris kā Baltais tēvs un Melnā māte. Arī „Indulī un Ārijā” ir komturs Bereneks, viņa mīļā meita un stāsts par skaisto sievu, kas viņu nez kāpēc pametusi. Šķiet, Rainim ir tikai „vertikālās” attiecības…

Taču dievs tomēr ir arī tēvs, tādēļ dzimumakts ar to tomēr ir incests, kurš izsauc pretrunīgas, samudžinātas jūtas, kas metaforiski izpaužās kā Hēras burvestība – tēva atraidītās un tādēļ jo niknāk greizsirdīgās sievas, bet patiesībā - Mātes atriebība vainas sajūtu veidā. Turklāt – nav nemaz jābūt dzimumattiecībām starp tēvu un meitu, lai meita justos vainīga mātes priekšā par to, ka viņa ir kļuvusi par galveno sievieti tēva dzīvē. Šādas attiecības saārda meitenes priekšstatu pašai par sevi, sagrauj personiskās robežas – starp Es un ne-Es. Kallipso kļūst par lāceni – ļoti mežonīgu, primitīvu, mitoloģijā ne tik bieži sastopamu arhetipu. Vai precīzāk – sastopamu tikai mitoloģiskajā Titānu, vai kā es to saucu - Uguns laikmetā.

Lācene ir seksuāli neattīstīts, par incestuālām attiecībām ar Tēvu sodītas meitas arhetips. Tas ir saistīts ne tikai ar vainas sajūtām un sāpēm, kas bija raksturīgas „nepārvērstajai” Kallipso. Šeit „normālu” eksistenciālu šausmu un reizēm psihotiska apjukuma aspektam klāt nāk neirotiskais – primārais afekts ir „apaudzis” ar tādiem emocionāliem uzslāņojumiem, kuri savās izpausmēs ir daudz intensīvāki par primārajām vainas sajūtām un kuri ir nosaucami par „šausmām par šausmām”, „dusmām par dusmām” vai „vainu par vainu” un tamlīdzīgi.

Visvarenais Zevs tomēr nestājas ceļā savas sievas nospriestajam sodam, jo viņš – kā Apziņa nemaz nav visvarens. Par tādu viņš var kļūt – ja vada caur respektu un cieņu pret neapzināto. Zevs „piesprauž” māti un dēlu pie debesīm, it kā sakot – „skatieties, mācieties un apzinaties!”. Tas ir arī droši no tāda viedokļa, ka tā fiksēti, viņi neko nevar mainīt savās attiecībās. Laikam jau Zevam ir pamats par kaut ko uztraukties vai baidīties.

Šīs Zeva bailes pārvēršas uzvedībā - paceļot Kalliosto un Arkadu debesīs, brīdī, kad dēls ir izgājis medībās un, nezinādams, ka tā ir viņa māte, grasās nogalināt lāceni. Tā kā no šī brīža atbildību ir uzņēmies dievs, mēs nevaram zināt, kas ar abiem būtu noticis tālāk, ja viņiem ļautu rīkoties. Līdzīgi kā Zevs rīkojas Videvuds un Lielvārds.

Senajiem grieķiem bija arī Artemīdas Brauronejas kults, kura rituālos piedalījās pirmspubertātes vecuma meitenītes, tērptas brūnos „lācīšos” – tādā veidā tika vizualizēta tā meitenes attīstības stadija, kurai būs jābeidzas varbūt tad, kad viņa pamet tēvu un ierauga sava vecuma vīrišķās būtnes? Un tad viņa beidz spēlēties ar plīša lācīšiem – nezin kādēļ tieši šī dzīvnieka rotaļlietas bērni ir tā iemīļojuši? Varbūt „saplēst lāci” nozīmē „nolietot to”, pamest kaut kur bēniņos ar norautu ausi un kāju guļam? Atstāt bērnību aiz sevis?

Un vēl, runājot par lācisko, būtu jāatceras latviešu tautas pasakas par Lāčplēsi. (Pasaka ir ar stāstītāja daiļradi apaudzis, tātad – interpretēts mīts.) Kādā no tām (J. Krēsliņa pierakstīta – „Teikās iz Malienas” no A. Lerha-Puškaiša „Latviešu tautas teikas un pasakas”) tēvs (mātes – ķēniņienes, protams, nav) apsola savu vienīgo meitiņu tam, kurš izpildīs tās kaprīzi un izdarīs cilvēkam neiespējamo - pārnesīs bišu stropu no vienas Daugavas malas uz otru. Bet bites ir ne tikai dzeļošas, kādēļ brašie ķēniņdēli paliek bez panākumiem, bet arī matriarhāli organizētas, un nereti tiek izmantotas, lai simbolizētu šo ģimenes un sabiedrības organizācijas formu. Otrā krastā (atkal simbolisms) to spēj nogādāt tikai robustais, primitīvais un nejūtīgais lācis, kurš tādēļ arī kļūst par ķēniņmeitas vīru un aiznes to uz savu alu.

It kā briesmīgi no meitas un viņas tēva viedokļa raugoties, bet ļoti patriarhāli, ģinti decentralizējoši un monogāmi turklāt – lācis nelaiž savu jauno sievu no alas laukā arī, pašam savās darīšanās dodoties. Tad viņš aizveļ ieejai priekšā smagu akmeni – izveidojot monogāmās ģimenes robežas, kas to sargā no matriarhāliem recidīviem? Varbūt nākamā Lāčplēša māti varētu saukt par SPĪDošo ALU? Kurš mātes vietā saplēš viņas rotaļu lācīti?

Laima un Laimdota

Spīdolas un Lāčplēša radniecību garīgi nostiprina Laima, par kuru abi atzīst, ka viņiem no tās „ir dots”. Tātad – dievišķā, garīgā māte, dažreiz saukta arī par Laimas Māti, kas var būt dievišķa, bet var būt arī simtgadīga Laimdotas vecvec…..māmiņa. Tā Lāčplēsis:

                              Es esmu sūtīts karotājs pret elli;

                              Tas man no Laimas lemts.         (R. 1. cēl., 202. l.)

un

                              Tu, Laimas man dotā, Laimdota! (R. 1.cēl., 202.l.)

Spīdola:

                              … tu redzēsi to sapnī,

                              Kas skaistākais tev sūtīts, Laimas dots,

                              Kas skaistākā par visu,

Kas zemes virsū un zem zemes ellē. (R. 1.cēl., 202.l.)

Tātad, kā redzam, Lāčplēsim „Laimas dotas” ir gan Spīdola, gan Laimdota. Turklāt Spīdola par Laimdotu tam apgalvo:

                        Tā daļa no manis, tev vajag visa,

                        Es esmu visa. (R. 3. cēl., 262.l.)

un

                        Tā nogrims sīkā ikdienas laimē,

                        Aizgriezdamās no lieluma projām;

                        Ar skaistu sparu ies savu gaitu,

-         Es viņu mīlu kā daļu no sevis: -

Bet sniegusi mērķi tā plok. (R. 3. cēl., 261.l.)

Laimdotas māte nav zināma, jo Pumpura Staburadze ir tikai tās audzinātāja. Mēs jau zinām, ko tas varētu nozīmēt. Staburadzes uzdevums ir

                                    Izlūkot meitiņas tikumīgas

                                    Un dzimušas zināmās dienās –

                                    Tās viņa sargā kā nevainīgas

                                    Un aicina kristālu pilī,

                                    Pamāca, roto un apdāvina,

                                    Un izlaiž tad laimīgas tautās,

                                    „Stabradzes meitiņas” sauktas tās tiek, …

(P. 2. dzied. 641.-647.r.)

Ja meitenei ir tikai garīgā māte (Laima), skolotāja (Staburadze) un kāda, kuras daļa viņa ir (Spīdola), tad mātes nepietiekamība tomēr būs jūtama un viņai būs nepieciešama Meitas loma, lai to kompensētu. Manuprāt, tas ir galvenais, no kā sastāv Lāčplēša mīlestība pret Laimdotu – Laimdotai un visai Latvijai kā Meitai vajadzīgā Tēva loma. Ja vīrietis var parūpēties par sievieti, būt Bruņinieks, Varonis un Tēvs, tas ļoti glaimo tā šķietamajai pašapziņai, faktiski liecinot, cik zema tā ir. Tikai esot Tēva lomā, atšķirībā Dēla lomas, kuru viņam piedāvā Spīdola, viņš nejūtas pazemots, bet gruži otrādi – „paaugstināts”. Tā ir būtiska neapzināta motivācija, kāpēc jābūt Varonim un kāpēc jāmīl Laimdota.

Laimdotai ir tēvs, viens, un tādēļ (lai gan to nekad nevar zināt) droši vien ne audžutēvs – Burtnieks, zināšanu, nogrimušās pils atslēgu un saiknes ar mītisko izzudušo burtnieku cilti glabātājs.

Tomēr mēs nevaram izlēgt, ka Laima ir tā Māte, kas savieno Raganas (Spīdolas), lācenes (Lāčplēša) un nezināmās Laimdotas mātes ģintis vienā ciltī un visi trīs, bet varbūt vēl arī citi minētie un vēl minamie tēli ir tās locekļi un radinieki. Arheoloģiskie atradumi pirmsindoeiropiešu kapulaukos visā Eiropā stāsta par Dievietes kultu. Augstākā reliģiskā autoritāte tad bija sievišķa – arī grieķu mitoloģijas dziļākajos slāņos to var pamanīt. Piemērām, titanīda Teja – tās vārdam ir viena sakne ar olimpieša Zeva vārdu: „theus” nozīmē dievs.

Bet ja Laimdotai nav mātes un Lāčplēsis ir atņemts no „lācenes pienīgām krūtīm” – tātad tie ir tādi kā bezmātes bāreņi un tādēļ viņi savā ziņā ir kā brālis un māsa, kas matriarhātā ir daudz vairāk un cienīgāk, nekā tad, ja tie būtu „tikai” vīrs un sieva. Un abu tieksme vienam pēc otra var būt arī šādi motivēta – būt kopā ar otru, līdzīgas pieredzes bēdubrāli vienā atbalsta grupā.

Koknesis un Kangars.

Lāčplēsim ir svarīga kompānija – draugs Koknesis, kuru var uztvert arī par viņa citu izpausmi – hipostāzi – jo tas ir gandrīz tikpat spēcīgs un tāpat glābj Laimdotu (no „nonnu klostera”- Pumpurs), taču izvēlas „doties uz Romu”, kas ir pretēji tam, ko jebkad būtu varējis darīt Lāčplēsis. Un beigās „Lāčplēša vietā” nosit „svētnieku” (Pumpurs) un ārstu Kangaru, kurš 3. cēlienā (Rainis) atgādina Lāčplēsim:

                        Laid mani, es tavs jaunības draugs. (253.l.)

Zinot, kā daudzkārt Kangars (Rainim) ir atbalstījis Lāčplēša centienus – kad tie ir bijuši vērsti individuācijas, nevis atkarības virzienā – var riskēt teikt, ka Kangars ir Lāčplēša Ēnas puse, patriarhālie, intelektuālie un attīstības resursi, bet Koknesis – komunikators starp abiem. To rāda arī trijotnes erotiskās jūtas pret Spīdolu – Kangaram tās ir viskarstākās, Lāčplēsim visvēsākās, bet Koknesis ir tāds kompromisa variants, kas Pumpura darbā arī „laimīgi” ar Spīdalu apprecas.

Zinot, ka Kangara lomas prototips, šķiet, arī pavisam apzināti, ne tikai neapzināti, ir bijis daudz spējīgākais par Raini kā politiķis Pēteris Stučka, mums rodas jauna izpratne par tēmu „jaunības draugi”, kuru tālākās attiecības kā antimatriarhālas veidojas arī tādēļ, ka tajās lomu pārim „vīram un sievai” ir galvenā nozīme, bet „brālis un māsa” tām kapitulē.

Šeit mēs atkal nonākam pie tēmas – „brāļi” un pie laikmeta, kad „Uguns un Nakts” parādījās grāmatnīcās – 1905. gads, boļševiki un meņševiki, izsūtījumi, trimda, nodevība, mīlestība…

Un visbeidzot – Stučka un viņa dzimta ir savienotājposms starp Pumpura un Raiņa dzimtām, jo Pumpura māsas Elīzes dēls Aleksandrs bija precējies ar Stučkas – Raiņa māsasvīra - māsīcu Magdu…

Vai Kokneša prototips tad varēja būt Janis Jansons – Brauns? Ļoti daudz kas saka – „nē”, bet diezgan daudz arī tādu iespēju neizslēdz.

Pārējie.

Vēl mums ir Laika vecis Videvuds ar savām 3 Baltajām meitām (kārtējais vīrietis bez sievas un ar meitām – īpaši baltām – priekš tēva, jādomā, nevis priekš sevis pašām). Un Pērkons, kas pēc savām izpausmēm ir tuvāks kiklopam Brontam, nevis Zevam grieķu mitoloģijā, jo nevis vada un  iejaucas visu līmeņu pasaules iekārtojumā, bet tikai dusmīgi ducina un baida, ja nav ar kaut ko apmierināts. Bet – viņš ir devis uzdevumu Lāčplēsim, kurš saka:

                        Es esmu Pērkons, es viņa sūtīts, … (R. 1. cēl. 205.lp.)

Un tad ir it kā divi Melnie bruņinieki – jo Rainim ar Pumpuru tie ir atšķirīgi. Pumpura Melnais ir no Rietumiem un ir ar vāciešiem saistīti, bet Raiņa Melnais ir tatārs. Tomēr ņemot vērā, ka arī jodus un pašu elli Pumpurs redz kopā ar kristīgajiem rietumniekiem un ka viņa Melnā bruņinieka māte ir ragana, gan jau sanāk, ka tā ir tautas dziesminieka „slimība” – projicēt visu „slikto” uz vāciešiem. Rainis šajā ziņā ir vairāk apzinājies, ka Melnais nāk no pagātnes (varbūt htoniskās, tātad varbūt ir kāda „dievišķa būtne”) un psihes dziļumiem, tātad var tikt veidots kā tādas tautas pārstāvis, kas latviešiem asociējas ar kaut ko mežonīgu. Tā ka gan jau tomēr Melnais ir viens.

Un kad nu mēs tā esam uzzīmējuši Raiņa un Pumpura darbu galveno personāžu dzimtaskoku, mums, bez jau ievērotajām un piefiksētajām, ir jākonstatē vairākas acīs krītošas lietas.

Pilns teksts: /Ugunsunnakts.pdf