Viesturs Rudzītis
Kurp raugās Violeta?
Treisija Letsa lugas „Osedžas zeme” uzvedums Nacionālajā teātrī (režisors Valters Sīlis) vēl tikai būs – pirmizrāde 13. janvārī, bet nevarēju izturēt, kaut ko par to neuzrakstījis jau līdz tam. Recenzija par neredzētu izrādi skan līdzīgi kā – nedzimušu bērnu ārstēšana. Tomēr ja dziļāk padomā – varbūt tieši vēl nedzimušie bērni ir visvairāk pelnījuši tikt ārstēti? Un šī nav recenzija par izrādi, tās ir pārdomas par tekstu.
Luga ir par ģimeni – daļa notikumu tajā ir atklāti, aprakstīti, bet daļa (kā jau tas ģimenēs mēdz būt) noris slepeni. Dažreiz tik slepeni, ka (visticamāk) nav zināmi pat lugas autoram. Vai, nezinot šos slepenos knifus, lugu var nospēlēt? Nesaku, ka nevar, varbūt tēlu un attiecību loģika ir uztverama tikai caur tekstu, intuitīvi. Varbūt ar to pietiek, lai interpretētu aktieriski, režisoriski, scenogrāfiski, muzikāli utt. Galu galā – daudzas psiholoģiskas patiesības ir formulētas, balstoties uz mākslas darbu analīzi. Tātad mākslinieks (intuitīvi, nevis teorētiski) spēj aizrakties līdz dziļumiem arī bez konsultanta ģimenes psiholoģijā un ģēniji to var noteikti. Psiholoģijas ģēniji ir mācījušies no mākslas ģēnijiem, nevis otrādi.
Uzrakstīju, bet pats nenoticēju – ka izrāde izdosies tāda, kas varētu atbilst manām prasībām. Par to, ka tā būs „skatāma” un daudzās ziņās pat „interesanta”, gan nešaubos. Man gribas kaut ko mākslinieciski neobligātu - lai tiek parādīta psiholoģiskā patiesība un svarīgu, traumējošu notikuma pārdzīvojuma attīstība cauri paaudzēm. Man gribas, lai ir redzams, cik lielā mērā bērni dzīvo savu dzīvi un cik lielā mērā – mokās vecāku iesāktajā. Tātad – man svarīgs ir izrādes pedagoģiskais moments – ko tā iemāca par dzīvi. Bet es nedrīkstu prasīt, lai tā to gribētu arī teātris. Un varbūt es gribu, lai tas to gribētu pārāk taisni un didaktiski.
Veci laulātie
Kā sava laulība ir jāizjūt cilvēkiem, kas tuvu septiņdesmit gadu slieksnim? Šis jautājums man rodas pirmais, droši vien paredzot, ka Beverlija (69 g. – Uldis Dumpis) un Violetas (65 g - Lolita Cauka) attiecību līgums (viens dzer viskiju, otrs – tabletes) jaunajai paaudzei var likties pavisam normāls – ko gan tādā vecumā citu var sadarīt? Turklāt - kuru tas galu galā interesē, kas starp večukiem notiek? Galvenais, lai viņi ar sevi kaut kā tiek galā, lai ar viņiem daudz nav jānoņemas.
No sistēmiskā viedokļa raugoties, šīs tomēr ir tieši tās attiecības, kas gan izskaidro visu pārējo Vestonu ģimenē, gan veido un ietekmē to. Lai labāk būtu saprotama mana doma, padalīšos ar savu vecā pāra attiecību metaforu manā fantāzijā. Violeta skatās kaut kur nekurienē, viņai ir neizturami grūti to darīt, bet arī neiespējami nedarīt. Beverlijs – Violetas mugurā, pacietīgi cerēdams, ka kādreiz ieraudzīs arī sievas seju. Atbalstīdams Violetu viņas gremdēšanās sevī darbā, bet juzdamies arī aizvainots un sāpināts, iztikdams ar „šķidro māti” un nekad nesagaidīdams kādu maigu glāstu no sievas. Tas viss notiek „aptumšotā telpā, aiz aizkariem”.
Nu un? – varētu jautāt. Vai tad viņiem būtu jābūt kā diviem seksuāli izslāpušiem pusaudžiem? Tādā vecumā taču seksa vairs nav, par ko tad viņiem vēl runāt un vienam otru uzlūkot? Divas vientuļas nelaimes čupas, kam jādomā tikai, kā labāk uzsākt sarunu ar svēto Pēteri!
Bet nav jau tā, ka tikai „nu un?”. Viņu attiecībām ir gan priekšvēsture, gan arī sekas. Piemērām, jautājums, - kurp raugās Violeta? – ir galvenais šīs lugas jautājums, manuprāt. Tā es būtu nosaucis visu drāmas latviešu versiju, jo ko mums nozīmē kaut kāda tur Osedža? Arī jautājums – kāpēc Beverlijs nevar neskatīties kaut kādā sevi interesējošā virzienā, ir interesants? Kādēļ, viņam jālūkojas (rūpes, atkarība, pieradums, reakcija uz atraidījumu?) Violetas mugurā?
Ģimenes Varoņi
Beverlijs līdz 10 gadu vecumam kopā ar vecākiem dzīvojis automašīnā, bet Violetas bērnība izskatās vēl smagāka, varbūt tādēļ, ka par to vēstīts vairāk un vienlaikus - noslēpumaināk. Vecākais bērns (varbūt tomēr nē – bet par to vēlāk) mātei, kas bieži maina savus piedzīvotājus, neviens no kuriem netiek izjusts kā Tēvs. Tie visi pamet māti, bet arī meitu, kas nozīmē, ka meita jūtas nesmuka un vainīga mātes priekšā, ka nav palīdzējusi tos vīriešus noturēt – tas ir sens, arhetipisks, manis par „slepenajiem līgumiem” nosaukts mehānisms. Turklāt mātes un meitas attiecības ir gan ģimenes mugurkauls (jo vīrieši vēsturiski nāca un gāja, nezinot, ka viņi ir tēvi un ka bērni rodas no diviem), gan galvenā saikne, kas strukturē zemapziņu.
Ar vārdu sakot, problemātiskā un pret meitu ļoti ciniskā un nežēlīgā māte ir prasījusi no Violetas daudz rūpju – ne tik daudz praktisku, cik savu pienākuma sajūtu pret māti veidā. Tas, kurš nodara mums pāri, kļūst par vēl tuvāku un nešķiramāku nekā līdz tam. Tuvāki par Slepkavu un viņa Upuri (cik laika savās domas viņi viens ar otru nepavada!) ir tikai māte un bērns. Kas nesaprot šīs jūtas, var palasīt mītus par Dēmetru un Persefoni, vai kopā ar mani paanalizēt ( http://www.viestursrudzitis.lv/load/1-1-0-8 ) Aspazijas attiecības ar savu māti. Violeta jūt savu māti kā bērnu, kā sevi pašu un nekam citam tur daudz vietas nepaliek.
Ģimenes Varoņi ir tie bērni, kas nedzīvo sev, bet vecāku ģimenei. Tie, kas neapzināti uzņemas uz saviem pleciem ne tikai vecāku praktiskās rūpes, bet arī atbildību par ģimenes sistēmisko trūkumu novēršanu. Beverlijs ar savu dzīvi panāca, ka viņa pēcnācējiem nav jādzīvo mašīnā. Un viņš panāca, ka sievietēm ir īsts vīrietis, kas par viņām rūpējas. Savukārt Violeta ar savu izteikto saikni ar savu māti nostiprināja to, ko es saucu par matriarhālo matrici vai mugurkaulu. Tomēr ar abu pūliņiem bija par maz, varbūt tādēļ, ka tie bija neapzināti, automātiski. Reāli raugoties, abu mazmeitai Džeinai liktenis var izvērsties līdzīgs tam, kāds bija Violetas mātes liktenis. Tomēr tās ir tikai spekulācijas – vecāku zemapziņa un tajā padarītais parādās pēcnācēju uzvedībā un liktenī. Būtu interesanti uzzināt, kas ar Džeinu no tiek pēc desmit un pēc divdesmit gadiem – tur parādītos, ko meitenei reāli ir iedevis vectētiņš un vecmāmiņa.
Violetai būtu bijis jāpaliek vecās meitās un jāņemas ar māti līdz pat sirmam vecumam, ja ne jaunākā māsa Metija Feja (57 g – Lāsma Kugrēna), kura atrada vecākajai, ar māti aizņemtajai tieši tādu vīru, kāds viņai varēja derēt. Beverlijam nabadzība bija iemācījusi censties kaut ko sasniegt, tajā skaitā ieguldīt rūpes, lai darītu prieku kādam, kas vismaz simboliski ir viņa nabadzīgie vecāki – viņu dēls kļūst par universitātes pasniedzēju! Protams, ka viņš līdzīgi ir rūpējies par „izkaltušo” Violetu un gan jau tikai vīra enerģijas dēļ abiem sadzimušas trīs meitas. Beverlijam visu mūžu ir bijis jāvēro, kā sieva skatās tālumā, jāsajūt atraidījums un tas jāiztur.
Tiem, kam šķiet, ka bērni dzimst tikai un vienīgi no seksa, gribētu atgādināt – ja sieviete ir tik aizņemta ar savu māti kā Violeta, tad tas tiek izdzīvots līdzīgi mūžīgai grūtniecībai. Tas ir bijis galvenais mehānisms, kādēļ Aspazija ir palikusi bez bērniem un kādēļ arī Persefonei nebija bērnu. Dzemdei ir savs intelekts un tas ir senāks un stiprāks par to, kas nāk no smadzenēm. Ja Beverlija apaugļotspēja prata pārvarēt šādus šķēršļus, tad tas ir patiesas apbrīnas vērts sasniegums, kuru maz kurš spēs novērtēt un iztēloties praktiskās nianses, caur kurām viņam ir bijis jāiziet, lai tie bērni dzimtu. Daudzi cilvēki, kas nav klausījušies „neauglīgu” sieviešu stāstus, nevar saprast, par ko es te runāju. Nu, bet ko es tur varu darīt, šāda īsa raksta robežās?
Trīs meitas
Trīs bērni nav ļoti daudz, bet nav arī maz. Ja tie ir, tad ģimenē tomēr būtu jārodas kaut kādam burziņam, enerģijas plūsmām, pārplūdiem un sprādzieniem. Tomēr attiecībā uz lugā rādītajām trim Vestonu meitām - Barbaru (46 g – Zane Jančevska), Īviju (44 g – Daiga Gaismiņa) un Kārenu (40 g – Daiga Kažociņa) tomēr to īsti nejūt. Divas jaunākās - bezbērnu vecmeitas ar ļoti īpatnējām dzīves uztverēm un vecākā – vēl pavisam svaiga šķirtene ar vienu, ne sevišķi pieskatītu, atbalstītu un varētu pat teikt – ienīstu meitu Džeinu (14 g - Madara Botmane). Kaut kā nejūt vairs Erota spēku, kurš tā uzliesmojis no Beverlija gurnu kvēles (?). Apdzisusi (?).
Kādēļ, objektīvi viss taču ir bijis daudz maz labi ģimenē – sava māja, sabiedriskais stāvoklis, izglītība... Bet subjektīvi – tur nav tik vienkārši. Beverlija alkoholisms, protams, būtu visprastākais problēmu izskaidrojums, dažiem, ne pārāk prasīgiem ļaudīm ar to pilnīgi pietiktu. Bet neaizmirsīsim – kombinācijā ar Violetas aizņemtību ar savu māti un no tās izrietošo hronisko ledu (vai ko tamlīdzīgu) pāra attiecībās.
Trīs māsas ir tāda kā firmas zīme šajā lugā, ļoti centrāla. Jūtams, ka ar to kaut kas tiek sacīts, bet ne tik viegli saprast, kas. Vēl citas trīs māsas tiek pieminētas – šerifa Žibao (47 g - Mārcis Manjakovs) meitas viņa šķirtajā laulībā. Bet šerifs taču bija Barbaras pirmais puisis, joprojām iedvesmots no trim māsām Vestonēm, joprojām sapņojošs par Barbaru. Bet vecākā Vestonu meita gan vairs ne par ko nesapņo. Izklausās, ka arī pret vīra nodevību viņa iebilst vien formāli. Jūtams, ka viņa raugās turp, kurp raugās Violeta – tas ir vissvarīgākais. Barbarai, kā jau vecākajai meitai ir jāmanto tas, kurp skatās ne tikai māte – visa ģimenes matriarhālā daļa (matrice) kaut ko vārdos neizteiktu izjūt kā svarīgāku par visu. Vīrs vairs nav svarīgs, labi, ka viņš ir uzņēmies vainu, atrazdams kaut kādu jaunu meitiņu, kas taču nevar būt pilnvērtīga sievas aizvietotāja, to saprot visi. (Šeit vēsture atkārtojas – savulaik Barbaras tēvs bija aizrāvies ar mātesmāsu, vai arī māte viņu uz laiku izīrēja savai māsai.)
Uzprasās jautājums – varbūt arī Violetai un Metijai Fejai ir bijusi trešā māsa? Ja tā, tad vecākā, pirms Violetas dzimusi un kaut kāda noslēpumaina likteņa piemeklēta. Šāda māsa varētu būt pietiekoša atbilde uz jautājumu – kurp skatās Violeta? Par bērnu nāvju ietekmi uz ģimenes sistēmu esmu jau gana izrakstījies. Un par nākamā pēc mirušā dzimušā riskiem un „apsēstību ar nāvi” arī.
Ja ir bijusi Violetas un Metijas Fejas vecākā māsa, tad saprotams, ka viņas vietā ģimenes sistēmā izveidojas „melnais caurums” (ekstrēmi stipras un lēni mazinošās tukšuma sajūtas), kurš visus tam pietuvinātos cenšas iesūkt sevī. Un līdz ar to ģimenes galvenā aktualitāte – attiecības ar šo caurumu, ietverot sevī gan risku tur tikt iesūktiem, gan iespējas pretoties šādai iesūkšanai, atrodot kādas dzīvinošas, „nāvi uzvarošas” idejas vai dievs vien zina, ko vēl. Tā ir vesela ideju gūzma, dzīvojot „nāves ēnā”, izjūtot sevī ceļu uz „mirušo valstību” un vienlaikus jūtot, ka tik daudziem sabiedrībā par šo dzīvi nav nekādas nojausmas pat viņi no tās cieš. Dīvaini redzēt to, ko citi neredz un par ko šie citi nerunā. Viņi nepazīst telpu blakus nāves vakuumam. Un viņi nesaprot, ka tā var būt dzīves jēga – skatīties uz nāvi.
Tanats un Erots
Visstiprākās un ka tik ne vienīgās zāles pret nāves pārdzīvojumu ģimenes sistēmā ir tas, ko grieķi dēvēja par Erotu, vienu no sešiem dēmoniskajiem pirmelementiem, kas izlidoja no Haosa rīkles. Kaut ko ļoti tuvu tam, ko Freids domāja, radot vienu no saviem slavenākajiem terminiem - libido sexualis. Arī šekspīriskajam mīla stiprāka par nāvi ir sakars šo – nāve jeb Tanats ir nākamās paaudzes dēmons, Erota māsasdēls, runājot ģenealoģiskos terminos. Protams, ka Erots ir vecāks (stiprāks) par Tanatu, pretējā gadījumā civilizācija jau sen būtu gājusi bojā. Bet ja tā vairojas, tad mīla nāvi ir uzvarējusi.
Tā mēs varam secināt attiecībā uz cilvēci kopumā, bet ne jau visās sabiedrības pirmšūniņās – ģimenēs, arī realizējas šis likums. Ir ģimenes, kurās nāve stiprāka par mīlu. Lai gan tās nav vairākums, tomēr tā ir vesela kultūras tēma un sastāvdaļa – būt lieciniekiem, kā bojā aiziet cilvēki, ģimenes, tautas. Kā tās neizdzīvo, ja netiek iekļautas rezervātos un aizsargājamās zonās, bet aiziet bojā arī tur. Autors, Treisijs Letss, rotaļājas ap jautājumu, kura no kultūrām ir dzīvelīgāka (erotiskāka!) - rietumu iekarotāji (Vestonu ģimene) vai Amerikas pamatiedzīvotāji, kurus pārstāv Beverlija pirms nāves nolīgtā kalpone, šaijenu cilts indiāniete Džoanna (26 g – Anete Saulīte), uzvārdā Monaveta. Tādā pašā, kādā saucies viņas tēva tēvs Jangbērds, tikai ne vairs angliskotā. Jaunais putns – kas varētu būt tā pretstats? Esmu dzirdējis leģendu, ka uz nupat mirušā Eduarda Smiļģa flīģeļa atrasta mirusi kaija. Putns simbolizē dvēseli – tā ir vai nu jauna, vai veca, vai ... mirusi.
Ja palūkojamies uz Vestonu ģimenes sistēmu, neapšaubāmi viserotizējošākais vīrišķais elements tajā ir Beverlijs. Visi pārējie vīrieši savā nāves uzvarēšanas un vienlaicīgi arī sieviešglābšanas jaudā no viņa tālu atpaliek. Barbaras vīrs Bils it kā atkārto sievastēva karjeru, varbūt ir pat veiksmīgāks par viņu, tomēr – viņš nespēj savu Barbaru pārvērst par ziedošu oāzi, kas, kaut arī uz neilgu laiku, Beverlijam tomēr ir izdevies attiecībā uz Violetu. Visi čārlzi, beriji, endrjū un stīvi ir tādas vīrišķā Erota parodijas, nez kāpēc nonākušas Vestonu ģimenes matriarhālās daļas kontaktu lokā – visticamāk tādēļ, lai nespētu ar to būtiski konkurēt.
Vardarbība
Cita atbilde uz jautājumu – kurp raugās Violeta? – varētu būt: uz vardarbību ģimenē. Jaunākajai māsai Metijai Fejai galvas ādā ir palikušas rētas no sitieniem ar knīpstangām. Tā ir tāda simboliska, briesmīgas asociācijas raisoša detaļa, gana jaudīga arī bez vispārinājumiem. Meitenēm, bērniem, ir darīts pāri, briesmīgos veidos, bet iespējams, vēl briesmīgākos kā briesmīgie. Racionālais mehānisms, kas nosaka vardarbības hronisko iedarbību, ir attiecības starp Upuri un Vajātāju. Manuprāt, tās ir tik tuvas (kaut arī negatīvas), ka var tikt ilgstoši izjustas kā intensīvākas par laulības attiecībām, piemērām. Un intensīvākas par attiecībām ar saviem bērniem.
Še mums jārunā par Violetas un Metijas Fejas pieminēto, bet uz skatuves neuztikušo abu māsu māti un viņas daudzvīrību (poliandriju). Tur ir jūtama vāja sievišķība, bet stipra mātišķība un ekstrēma neuzticēšanās vīriešiem. Daudzi apburtie loki – pret vīrieti, kas dara pāri, jāizmanto cits vīrietis, kas pārinodarītājam var nodarīt pāri, tātad viņš ir vēl lielāks pārinodarītājs. Tas nozīmē – vīrieti var izmantot, bet tam nevar uzticēties. Tādas matriarhālas gudrības, nākošas no abu māsu ģimenes vēstures, parasti netiek iztulkotas kā nedrošības diktētas. Daudzvīrību parasti nepamatoti uztver kā pastiprinātas seksualitātes, nevis nedrošības izpausmi.
Pieļauju, ka uz jautājumu – kurp skatās Violeta? – var atbildēt arī šādi – ģimenes sieviešu mazvērtības sajūtā, atkarībā no vīriešiem un šīs atkarības radītajās traumās. Iespējams, ka šādi raugoties, nevienu vīrieti redzēt negribas – kas nozīmē, ka par visiem vīriešiem atbildīgs kļūst vienīgais, kas ar savu praktisko rīcību, nevis tikai vārdiskajiem apliecinājumiem, ir glābis. Beverlijs izvelk Violetu no baisa matriarhāli traumējoša purva un arī viņas māsu nedaudz izvelk. Ģimene iegūst perspektīvu un atelpu vismaz uz vienu paaudzi. Bet nākamajā paaudzē nenāk neviens jauns Beverlijs, māsu klēpji paliek sausi, ar vienīgo izņēmumu – Barbaras meitu. Vai Beverlijs varēja par to nejusties gan atbildīgs, gan vainīgs?
Pašnāvība
Es pieļauju, ka abas hipotēzes – par mirušo vecāko māsu un par vardarbību ģimenē – ir vienlīdz iespējamas, tāpat to kombinācija. Bet ne jau šo hipotēžu galīgais atrisinājums (kas īsti notika?) mūs interesē (ir lietas, kuras nekad nav iespējams uzzināt), svarīgākais ir vakuums, kuru katra no iespējām (un abas kopā) rada ģimenes sistēmā un kurš gan vairs nav hipotēze, bet lugas tekstā skaidri sajūtams fakts.
Ģimene (meitas) uz vakuumu reaģē ar pretošanos tam un bēgšanu - ilgstoši neciemojoties pie vecākiem un nekomunicējot savā starpā. Bet nemitīgi izjūtot šī vakuuma gravitāciju kā tādu ķēdi, ar kuru piesietas pie izcelsmes ģimenes. Šī ķēde nosaka arī Erota trūkuma viņu dzīvēs (tādas meitenes vīriešus un viņu seksīgumu vai nu neredz, vai redz caur ļoti dīvainām brillēm). Bet Erota trūkums (nedzimst bērni) liecina par Tanata pārākumu. Un šeit mēs uzzinām par citu, šādos apstākļos nonākušu ģimeni glābjošu likumsakarību – ja trūkst Erota, tad Tanatu var neitralizēt ar Tanatu. Senos laikos, lai „nomierinātu mirušo garus” tika ziedoti cilvēki, vai arī tie paši sevi upurēja, lai ģimene vai dzimta netiktu apdraudētas. Beverlijs ilgstoši ir izjutis vajadzību mirt.
Tas nenotiek tā ātri un spontāni. Ir bijis mēģinājums izdarīt pašnāvību pirms tam (kaut kad), turklāt par lēnu pašnāvību var uztvert arī viņa alkoholismu. Un tagad, kad viņš pieņēmis mājkalpotāju un ir pārliecināts, ka māja ir visumā labā kārtībā, viņš aizbrauc uz kaut kādu viesnīcu. Violetai tā ir zīme, viņa arī saņem ziņu, ka drīkst piezvanīt Beverlijam (atsaukt viņu no nāves). Tomēr Violeta to neizdara, paskatīsimies uz lietām skaidri! Viņā arī, tāpat kā Metijā Fejā ir šis arhaiskais nogalinātgatavais niknums uz vīriešiem, kuru noteikti nav mazinājuši meiteņu piedzīvojumi ar mātes piedzīvotājiem. Nav nemaz tik viegli izšķirt, kur beidzas pašnāvība un sākas slepkavība. Tomēr netiesāsim.
Manuprāt, ir ļoti maz pašnāvību, kuras ir motivētas ar cilvēka personiskās dzīves apnikumu. Ar sāpēm, ar nespēju izturēt dzīvi. Daudz vairāk ir tādu, kas vērstas, lai sakārtotu lietas dzimtaskokā. Tādā kā sevis upurēšana. Varam atcerēties Kristu, bet bez viņa arī ir daudzi citi.
Beverlijs izvēlas mirt mokoši („kā var piespiest sevi nepeldēt?”) un tam arī ir kāda nozīme. Bet, galvenais, viņa nāve ģimeni savelk kopā un izmaina katru tās locekli. Rodas cits vakuums ģimenes sistēmā, kas neitralizē to, par ko jau runājām – tā ir Beverlija pašnāvības neapzinātā sistēmiskā jēga. Ieguvums - Violeta var vairs neskatīties tikai savas mātes virzienā, viņai vispirms rodas iespēja ieraudzīt Beverliju un pēc tam arī - brīvība palūkoties apkārt, nevis tikai dzīvot aiz nolaistiem aizkariem, ar visādiem viņai nevajadzīgiem krāmiem pilnā mājā. Nevis tikai uz pagātni, mirušajiem un mātes nodevību (sūdainie zābaki Ziemassvētku dāvanā). Violetas meitas var vairs necīnīties, lai netiktu ierautas pirmajā vakuumā un nerealizētu biežu likumu saistībā ar nāvi – traģiskas nāves nāk pa pāriem. Beverlija pašnāvība arī apliecina šo likumu (ja ir bijusi pirmā nāve), bet ar netipiski ilgu laika atstarpi. Ģimenei ļoti ilgi ir bijis jādzīvo „nāves ēnā” un tas nav palicis bez neatgriezeniskām sekām.
Jaunākā māsa
Jaunākie bērni ģimenē parasti nav Varoņi, tie vienmēr ir vairāk attālināti no atbildības par ģimenes problēmām un traumām. Tādēļ jaunākie parasti ir plastiskāki, ar plašāku manevrēšanas spēju, spontānāki, atšķirībā no vecākajiem, kas spiesti „nest” izcelsmes ģimeni uz saviem pleciem. Ģimenēs, kurās ir ļoti nopietnas problēmas, bērni izaug kā papildinājumi viens otram, visi kopā veidojot kaut ko līdzīgu vienai, nobeigtai personībai. Bērns kā personības daļa, nevis kā personība. Violeta un Metija Feja ir tieši tādas – tikai kopā tās kaut ko var un tikai kopā tās būtu arī jāuztver.
Violeta nebūtu apprecējusies, ja Metija Feja to savā vietā neaizsūtītu uz randiņu. (Tur nu gan autoram kaut kas sagājis dēlī ar aritmētiku. Barbara Violetai dzimst 19 gadu vecumā, tātad randiņi varētu būt bijuši gadu ātrāk. Bet Metijai Fejai tad bija tikai 10 gadu! Vai tiešām šis ir mājiens uz Beverlija pedofiliju un Metijas Fejas nimfomāniju? Ja tā, tad nepārliecinošs. Pat tad, ja ieraugām, kas lugā notiek starp Džeinu un Stīvu.) Un Metija Feja faktiski ir bijusi arī Beverlija otrā sieva, par kuru Violeta zinājusi, bet nav iebildusi. Tāpat trijniekam visu laiku ir bijis zināms, kas ir Mazā Čārlza tēvs.
Šeit mēs redzam gan poliandriju, gan poligāmiju, kas abas ir civilizācijas agrākos, matriarhālajos laikmetos eksistējošas grupu laulības formas. Tās mums ir jāuztver kā regress vai kā nodevība pret puritāniskajai Amerikai (ne tikai) tik būtisko monogāmiju. Kā regress ir jāuztver arī Metijas Fejas naids pret vīriešiem (daudzie patēvi...), kas sevišķi spilgti parādās attieksmē pret dēlu, bet arī pret vīru. Tas ir jūtams arī pret „īsto vīrieti” Beverliju, bet daudz slēptāk, bailīgāk. Viņa ar to neprecas, jo tad būs spiesta paciest vīra dominēšanu – bet tas nav Metijas Fejas stilā un citu nedrošības pārņemtu sieviešu stilā.
Abas māsas ar savām attiecībām izpauž seno matriarhālo māsu konkurēšanas pienākumu – kura no mums visskaistākā? Vai – kura ir ģimenes Lielā Māte, visstiprākā. Par to, ka abas tieši sievišķo (matriarhālo) līniju izjūt kā dominējošo, liecina arī epizode, kurā Čārlzs tiek minēts kā nākamais ģimenes galva pēc Beverlija nāves. Tātad Violeta un Metija Feja joprojām ir viena ģimene, nevis tāda ir Violeta, Beverlijs un viņu bērni un attiecīgi Metija Feja ar abiem Čārlziem.
Bet visspilgtākais regresa (kuru agrāk sauca par izdzimšanu un tos, kas izdzima – par izdzimteņiem) piemērs ir māsas un brāļa incestuālā laulība. Asinsgrēks nevis tikai kā psihes matriarhālas daļas līme un psiholoģisks fenomens, bet kā reālu seksuālu attiecību prakse. Kur nu vēl sulīgāks spļāviens patriarhālās Amerikas puritāniskajā sejā! Taču ne jau sensācija šeit tas svarīgākais – mēs varam izsekot gan izdzimšanas cēloņiem, gan tās gaitai. Bet tas dod mums iespēju izdarīt secinājumus - kas varētu būt jādara, lai ģimenes tikai attīstītos, nevis regresētu.
Ģimenes progresa nosacījumi
Ja par vardarbības ģimenē nelabvēlīgo ietekmi uz nākamajām paaudzēm tiek runāts diezgan daudz, tad par nāves pārdzīvojuma sekām ģimenē to gan nevarētu teikt un tas traucē. Svarīgākais jautājums – ko Beverlijs un Violeta būt varējuši darīt, lai novērstu ģimenes regresu? – nav tik viegli atbildams.
Varētu jau teikt – viņiem bija jāuztver otru kā vistuvāko cilvēku savā dzīvē! Violetai bija jāpamet māte un viņas problēmas un jāpievēršas vīram. Metijai Fejai būtu bijis jādara tas pats un jāmeklē sev vīrs, uz kuru var paļauties, nevis kuru var manipulēt. Bet kā gan tas būtu iespējams, jo neviens viņiem nepaskaidro vismaz to, kas šajā rakstā? Un cik daudz palīdz šādi paskaidrojumi, lai mainītu savu dzīvi? Cik tie ir saprotami, lai izdarītu secinājumus attiecībā uz savu ģimeni?
Tie ir ārkārtīgi nopietni jautājumi. Diemžēl vairums cilvēku pirmo reizi ar tiem sastopas tad, kad tie parādās pašu dzīvēs. Teātris varētu būt iespēja par ģimenes lietām padomāt savlaicīgi. Bet tad tam šāds mērķis ir jāizvirza, citādi neizbēgami dominēs citi teātra ideāli, vispirmām kārtām estētiskie, izklaidējošie, komerciālie... Ja to nedara, tad jāraksta šādi raksti. Ja tos lasa un skatās teātri, tad arī tas var nest labumu cilvēkiem, kas meklē atbildi uz jautājumu – kā dzīvot pēc tā, kas noticis manā dzimtā?
Kura no mums visstiprākā?
Beverlijs bija teicis savulaik: „Šī valsts vienmēr ir bijusi maukumāja, bet vismaz bija cerība.” Kad viņš – visstiprākais patriarhāta aizstāvis no visiem, kas piedalās lugas darbībā, ir, no vienas puses, salūzis, no otras – upurējis sevi, visa līdz tam varbūt piesegtā maucība eksplodē kā bumba, kas bijusi noslēpta smirdošu drazu pilnā miskastē.
Bet kas gan ir šī parādība – maucība, par kuru visiem it kā ir kaut kāds viedoklis, bet pastāv aizdomas, ka ne pārāk vienots. Maucību, kurā lugas sievietes ne tikai tiek vainotas, tās vaino arī sevi pašas! Kārena nosauc Džeinu par „mazo mauķeli” pēc tam, kad Džoanna to pieķērusi intīmā situācijā ar Kārenas iecerēto Stīvu (50 g – Juris Hiršs) un kopā ar viņu (kura vainu notikušajā atsakās redzēt) atstāj ģimeni. Bet vēl dižāk skan Barbaras vārdi Īvijai, lai aizkavētu tai pavēstīt Violetai par savu asinsgrēku: „ĒD ZIVI, MAUKA!”
Zivs, kā zināms ir viens no Kristus un līdz ar to arī patriarhāta simboliem. Laikam jau Barbara kaut neapzināti jūt, kādā briesmīgā purvā kopā ar pārējām ģimenes sievietēm viņa iekļuvusi. Un kaut arī pati tikko ir maucīgi centusies pieskarties šerifam Žibao, ar kaut kādu smadzeņu daļu saprot, kādā strupceļā viss nonācis.
Maucība ir vīriešu izmantošana visčūskīgākajos, tajā skaitā seksuālos veidos, vienlaikus no šiem vīriešiem līdz ārprātam baidoties. Mēģinot rast drošību tajā varā, ko sniedz šī MAUCĪBA. Un sievietēm pašām nepārtraukti konkurējot savā starpā divos veidos. Pirmkārt, kura no mums būs vislielākā mauka, līdz ar to – vislielākos labumus no vīriešiem ieguvusī. Un, otrkārt, kura no mums būs vismoralizējošākā par maucību? Tātad divas vienlīdz jaudīgas varas pozīcijas – Mauka un Svētā. Abas dod iespēju konkurēt par apvienotu nomināciju – VISSTIPRĀKĀ.
Lugas fināls ir gan atrisinājums – ir noskaidrots, kura visstiprākā! – gan jauna loka sākums nebeidzamā matriarhālā cirkularitātē.
Džoanna. Tas ir ceļš, kur pasaule beidzas, tas ir ceļš, kur pasaule beidzas, kur pasaule beidzas
Violeta. Un nu jūs esat prom, nu jūs esat prom, nu jūs esat prom....
Jo beidzas jau tikai patriarhālā pasaule, tai ir sākums un beigas, lineārais laiks, pagātne, tagadne, nākotne. Matriarhālajā viss ir tagadne, viss iet pa riņķi, atkārtojas, mirst, lai augšāmceltos. Cirkulārais laiks - bez jēdzieniem attīstība, progress, nākotne ... es visvairāk iedomājos par Džeinu, vai viņai būs nākotne.
Mūžīgā pagātne
Manas hipotēzes par iespējamo trešo māsu un vardarbību ģimenē ir gan apšaubāmas, gan neapgāžamas. Apšaubāmas, ja domājam vēsturiski aptveramā laikā – par iepriekšējo paaudzi. Varbūt tajā šis vakuums neradās, varbūt tur nebija tādu, tik nepārstrādātu zaudējumu, kuri nevar tikt nenodoti nākamās paaudzes pārstrādāšanai, tiekot ar tiem galā savā paaudzē. Taču, ja ir tik ciešas mātes – meitu (mīlestības – naida) attiecības, ar kurām nespēj konkurēt patriarhālais izaicinājums vai citi vakuumi, tad laiks vairs nav lineārs. Tas. kas noticis ar vec-vec-vec-vecmāmiņu, var tikt izjusts kā pašas dzīvē noticis.
Katrs, kas skatīsies lugu, noteikti varēs iesaukties – nu gluži kā ar manu māti (vecmāmiņu, tanti, māsu...). Tas būs pierādījums, cik arhetipiskas ir šīs lietas. Un cik ļoti lielu kļūdu mēs pieļautu, ja uzskatītu, ka „vaina” ir individuālajā personiskās attīstības un ģimenes vēsturē. Ja Homērs būtu dzīvs, viņš ļoti lielu daļu no šīs lugas būtu novirzījis Dievu sapulču līmenī. Cilvēciskā atbildība par savu likteni šeit pirmām kārtām nozīmē apzināties šo nemaināmo, arhetipisko – Dievu sapulču līmeni. Tikai pēc tā noformulēšanas ir apjēdzams – bet, kas tad ir mans uzdevums un ko es varu mainīt? Un – kur es varu izniekot savu dzīvi, bezpalīdzīgi dusmojoties uz dieviem?
|
