Še izpildu Rudītes Losānes, sieviešu ordinācijas aktīvistes ārpus oficiālās luterāņu baznīcas, lūgumu komentēt šo darbu. Es, protams, nevaru to darīt no mācīta teologa pozīcijām, pieļauju, ka manis še teiktais, no tādām (teoloģiskām pozīcijām) raugoties, var būt diskutabls . Un man arī jālūdz lasītājs (-a) iedziļināties dažās manās psihoterapeitiskajās koncepcijās, bez kuru palīdzības es nevaru pamatot savu viedokli. Es ceru, ka terminoloģiskas grūtības starp manis pārstāvēto paradigmu un kristietības valodu neizrādīsies nepārvaramas. Bet varbūt (es ceru!) teoloģiski netradicionāls skatījums varētu radīt enerģizējošu ietekmi uz apskatāmo jautājumu arī teoloģiskā izpratnē..
Kristīgi pedagoģiskās tradīcijas izaicinājumi
Kā misionāram, evaņģēlistam, priesterim vai teologam – zinātniekam jārunā ar 21. gadsimta cilvēku, kam taču ir vismaz vidusskolas, bet daudzos gadījumos arī augstskolas izglītība un kā šī pati mācība ir bijusi jāsludina divus tūkstošus gadu atpakaļ? Tālaika cilvēks – māņticīgs, dabas varenības iebaidīts un dzīvojošs vidēji ne ilgāk par Jēzu Kristu, bija sasniedzams pilnīgi citiem uzrunāšanas ceļiem. Ja raugāmies uz Svēto Rakstu tekstu – tas ir rakstīts tam cilvēkam – divus un vairāk tūkstošus gadu atpakaļ. Un mums, lai saprastu, ir jāstādās priekšā – kāds bija tas cilvēks, kā viņš uztvēra patiesību? Citādi mēs nesaprotam šos tekstus, varam tos norunāt kā dzeju, kuras pantmērs mūs jūsmina, arī vārdi estētiski dziļi skar, bet galvenā jēga līdz apziņai tomēr netiek.
Man šķiet, daudzos gadījumos priesteri mūsdienu Baznīcā ir piemirsuši seno autoru nodomus un galveno problemātiku, kuru dēļ vispār radās monoteisms un pēc tam kristietība. Tie ir jautājumi, kuru aktualitāte nekad nepazūd, jo tie no jauna parādās katra indivīda, ģimenes un sabiedrības dzīvē. Tie ir dziļāko slāņu jautājumi mūsu psihes pamatos, kuri tajos būs tikmēr, kamēr pastāvēs cilvēks un kuri cilvēku tikmēr ietekmēs. Jo dziļāks šis psihes slānis, jo masīvāka, slēptāka un grūtāk apzināma ietekme.
Tātad – arhaiskais cilvēks mūsos vienmēr būs spēcīgs, bet sevišķi spēcīgs tad, ja to nepazīstam un ignorējam. Attiecībā uz Baznīcas pedagoģisko misiju, manuprāt, centrālais jautājums ir – kas ir attīstība, no kurienes (jau minētie psihes dziļumi) uz kurieni tā ved? Tieši „no kurienes” ir mazāk saprotami, jo „uz kurieni” it kā ir pateikts – pie Gaismas, pie Dieva, debesīs. Kādreiz Baznīca bija vienīgais cilvēka padomdevējs šo jautājumu atbildēšanā. Tagad ir arī citas iespējas ...
Dieviete
Ja palūkojamies dabā, sievišķais princips (veģetatīvā, bezdzimuma vairošanās) ir nesalīdzināmi senāks par vīrišķo principu. Nav grūti arī saprast, ka vīrišķais tika radīts kā jaunākais un subordinētākais sievišķajam, tātad – lai tam kalpotu un to pilnveidotu. Šis princips parādās arī visās mitoloģiskajās sistēmās, kuras radījuši cilvēki. Tā, grieķu mitoloģijā Gaja (zeme) ir starp pirmajiem sešiem dēmoniem, kas izlido no primārā Haosa atvērtās rīkles. Viņas vīri Ūrans (debesis) un Ponts (jūra) ir arī Gajas dēli un visa tālākā attīstība htoniskā laikmeta ietvaros ir Mātes un Dēla radīta.
Šis attīstības periods cilvēku sabiedrības vēsturē ir bijis ļoti ilgs – ļaudis ilgi nezināja, ka eksistē saikne starp dzimumattiecībām un bērna dzimšanu. Tādēļ Tēva nebija un arī pieauguša vīrieša ģimenē nebija. Ģimene sastāvēja no mātes un bērniem. Katra indivīda un katras ģimenes individuālajā vēsturē šis matriarhālais periods atkārtojas no jauna. Kad piedzimst dēls, māte ar viņu izveido pasauli, kurā tēva nav – tas emocionāli neeksistē, vien kā kāda apgādes noliktava varbūt. Tāda, kurai ir pienākumi, bet kura emocionāli netiek izjusta kā nozīmīgs attiecību subjekts, salīdzinot ar dēlu, kas gan ir attiecību subjektu, pats nozīmīgākais.
Dēlam šādas attiecības „ar māti bez tēva” izveido divus mātes objektus. Pirmais – Baltā māte (kā Saule), kas sasilda un kas ļauj dēlam augt ar izjūtu Es Pats. Otrais – Melnā māte, kura liek dēlam izjust Pienākumu (pret māti, pret kopienu, pret dzimtaskoku). Nedaudz vienkāršojot, var teikt – Baltā Māte veidojas no laimīgas un seksuāli apmierinātas mātes attieksmes pret dēlu, bet Melnā – no nelaimīgas, vīra pamestas un seksuāli neapmierinātas mātes attieksmes ar visiem iemesliem, kāpēc tā.
Kā mēs redzam – starpību starp abiem mātes objektiem veido tas, kur attiecībā pret Māti atrodas Tēvs. Šīs arhetipiskās patiesības parādās daudzos ģeniālos mākslas darbos. Kā piemēru še minēšu – Ozi (Melnā māte), Solveigu (Baltā māte) un Pēru Gintu (Dēls) no nemirstīgās Henrika Ibsena drāmas, kurā Melnās mātes, no kuras jābēg un kurai jākalpo un pret kuru jājūtas vainīgam, ir daudz vairāk, nekā Baltās. Bet tēvs ir miris. Tas kaut ko pasaka arī par jau minēto Es Pats un Mana Kopiena vērtīguma izjūtu. Tas daudz pasaka par Dēla Pienākumu un bailēm netikt ar visu to galā.
Kā redzam, daļa no šīm pienākuma, baiļu un vainas jūtām rodas vīrieša individuālajā attīstībā, bet tā ir mazākā daļa. Tādēļ nav pareizi šīs vīriešiem tik raksturīgās jūtas saistīt tikai ar dēla un viņa bioloģiskās mātes attiecībām un pareizas audzināšanas problemātiku tā dzīves ceļa sākumā. Lielākā daļa no šīm jūtām atrodas psihes dziļākajos slāņos – tajos, kas radušās no attiecībām vīrieša dzimtaskokā – simboliski no viņa pirmtēva (Ūrana) attiecībām ar pirmmāti (Gaju), kas ir arī pirmtēva māte. Šīs pirmmātes pārstāvniecību psihē es (un ne tikai es) saucu par Dievieti.
Skaistums un poliandrija
Tagad izstāstīšu kādu manis paša izdomātu mītu. Kad sievietes vēl bija puķes, viņas ievēroja, kādas īpašības liek iespējami vairāk bišu tās apmeklēt. Šo īpašību kopumu (vizuālo, audiālo, smaržu un garšu) tās nosauca par skaistumu un sāka savā starpā sacensties – kura no mums visskaistākā?
Skaistums (tikko formulētajā izpratnē) ir ļoti saistīts ar Mātes lomu un gribu dzemdēt. Tādēļ visskaistākā ir vismātišķākā. Šādai sievietei piemīt vislielākais varas potenciāls, ko dod vīriešu „piekrišana” un dažreiz pat „prāta zaudēšana” sievietes skaistuma dēļ. „Raganu veseris” tomēr skaistumu pieskaita pie raganas īpašībām un ļoti greizsirdīgi izsakās par sievišķā skaistuma nodrošināto varu. Tieši skaistuma vara, šķiet, ir galvenais iemesls, kādēļ tā sauktās raganas (pēc manas terminoloģijas - Mātes) tika sodītas. Šo atriebīgo greizsirdību nevar atbalstīt, bet var saprast.
Mātišķais skaistums nav pasīvs spēks, kura dēļ vīrieši „paši kļūst traki”. Skaistumu nosaka tas, ko krieviski sauc par „чары” un kas rada „очарование” – savaldzināšanu. Tātad ar kaut kādiem valgiem saista vīrieti. Arī šis jāuzskata par spēku, kas piemīt Dievietei – un tas nebūt nav mazs. Mēdz pat teikt – „brunči valda pasauli”!
Dievietes skaistuma vara rada milzu izaicinājumu brāļu attiecībām šaurākā un vīriešu brālībām plašākā izpratnē. Ja divi vīrieši nodarbojas ar kaut ko vīrišķu – filozofē, meklē jaunas, neizpētītas zvaigznes, dodas jūrā vai karā, un ja viņiem pietuvojas skaista sieviete, pastāv liela iespējamība, ka viņi atliks savus vīrišķos plānus. Un vēl pastāv liela iespēja, ka viņa izvēlēsies vienu no brāļiem, kas tos sanaidos savā starpā. Tas, protams, nav nekas personisks - neviena sieviete to parasti nedara apzināti un daudzas ir izbrīnītas, ja tā notiek („es taču neko nedaru!”). Bet arī tā ir Dievietes vara, kas ceļas no mazā puikas bailēm no lielās, seksuāli neapmierinātās mātes! Un vīriešiem ir bijis pamatīgi jāpalauza galva, lai panāktu, ka tā neizārda visu vīrišķo pasauli. Visparastākais – viņi ir vainojuši sievietes par to Dievietēm un karojot ar Dievieti sevī, nodarījuši pāri sievietēm. Saukuši tās par čūskām un pārmetuši poliandriju – vairāku brāļu apprecēšanu, sanaidojot tos savā starpā un izmanipulējot tos vienu pret otru. Bet tā tas notiek, nepazināti, izmantojot Dievietes varu, notiek...
Manuprāt, skaistuma veidotā poliandrija un Mātes/Meitas incestuālās tendences ir bijuši galvenie motīvi monogāmijas un līdz ar to arī monoteisma (Tēva reliģijas) izcelsmē. Sodomas un Gomoras reālās un piefantazētās šausmas radīja spēcīgu vīrišķu motivāciju no tām izbēgt. Un kultūrā tas radīja stabilu asociatīvu saiti starp sievieti, poliandriju un incestu – Lata sieva taču nevarēja nepaskatīties atpakaļ...
Dieviete un Meita
Nedaudz ielūkojušies Dēla un Dievietes attiecību loģikā, pievērsīsimies atkal sievietēm. Vispirms gribu atgādināt, ko kādā lekcijā dzirdēju no filoloģes Janīnas Kursītes - latviešu valodā vārdi „sieviete” un „vīrietis” ienāca tikai 19 gs! Līdz tam iztika ar lomas apzīmējošiem vārdiem, kurus es šajā un citos savos rakstos skaidrības labad apzīmēju ar lielajiem burtiem – Sieva – Vīrs, Brālis – Māsa, Dēls – Meita... Nav tik grūti saprast, ka dažādās lomās cilvēkiem ir dažāda izjūtu un uzvedības izcelšanās loģika, tādēļ apkopojošo „vīrietis” un „sieviete” lietošana bieži vien viegli saprotamo sajauc līdz nepazīšanai. Vīrietis – Tēvs taču pret sievieti – Meitu attieksies un jutīsies pilnīgi citādi, kā pret sievieti – Māsu. Ja mēs gribam visu saputrot – sauksim abas vienkārši par sievietēm un putra ievārīsies biezu biezā!
Sievišķais ir radies no mātišķā, jeb, kā es to saku – Gaja ir dzemde bez smadzenēm. Vai – sieviete veidojusies „apkārt dzemdei”. Arī attiecībā uz moderno sievieti nav grūti pamanīt, cik liels spēks ir šī orgāna radītajiem signāliem (pubertāte, neauglības psiholoģiskie aspekti, premenstruālais sindroms, histēriskie stāvokļi utt.) No šī viedokļa raugoties, par nepatiesību nevar saukt to, kas rakstīts iztulkotās „Raganu vesera” daļas Secinājumos – „Visas burvestības nāk no miesīgas iekāres, kas viņās [sievietēs – VR] ir nepiesātināma. Skatīt Sālamana pamācības 30: „Ir trīs nepiesātināmas lietas, un ceturtā, kas nekad nesaka – „pietiek”, proti, dzemdes mute.” Ja šis būtu teikts nevis par sievietēm, bet par Gaju, es tam pievienotos simtprocentīgi.
Lai arī dzemdei ir milzu spēks, tomēr tā nav vienīgais, no kā sastāv sieviete šodien un pat sieviete Sālamana laikā. Taču no laika, kad šī pārējā vēl nebija, sieviete ir mantojusi tukšuma sajūtu, kas mazinās tad, kad dzemde ir „pilna”. Tā rodas Mātes loma, taču ne tikai – piedzimstot meitai, tā izjūt sevi kā saistītu ar savu māti. Kamēr vēl nespēj dzemdēt pati, tā trenējas, izjūtot sevi kā savas mātes Māti.
To var ieraudzīt mazu meiteņu un viņu leļļu dzīvē, bet visspilgtāk – meitu un māšu konkurencē (spogulīt, spogulīt...), kuras jēga ir gan nodot meitai zināšanas, gan arī noskaidrot, kurā brīdī māte ir kļuvusi tik vāja, ka meitai pienācis laiks to nomainīt kā Lielajai Mātei, kurai ir atbildība par ģimeni un dzimtu, un kurā vēl neviens nezina, ka ir Tēvs.
No šādām attiecībām starp māti un meitu dzimst kaut kas ļoti līdzīgs (bet atšķirīgs savā izcelsmē) kā starp māti un dēlu – pienākums, bailes šo pienākumu neizpildīt un vaina par tā neizpildi. Un tāpat kā attiecībās ar dēlu, individuālajiem attīstības notikumiem starp bioloģiskajām māti un meitu ir relatīvi maza nozīme, tādēļ ir pamats runāt par sievietes un Dievietes attiecībām.
(turpinājums seko...)
|
