Dievietes kults
Visa Bībeles arheoloģija ir pilna ar Dievieti – palasīsim kaut vai Gunta Dišlera „Kulta mākslu Vecajā derībā”. Tātad cilvēkiem pirmsmonoteiskajos laikmetos bailes no Dievietes lika to pielūgt, kas tika darīts ne tikai tempļos - arī turot mājās attiecīgas figūriņas un noturot ar tām lūgšanu rituālus. Taču, stādoties priekšā seno cilvēku attiecības ar Dievieti, nedrīkst aizmirst to psiholoģisko izcelsmi – 1) pienākums, 2) bailes (to neizpildīt), 3) vaina (par tā neizpildīšanu).
Kas attiecas uz pienākumu – tā izcelsme ir saistīta ar tēvu padzinušas (atlaidušas) mātes seksuālo neapmierinātību un nedrošību dabas spēku priekšā, kā arī dēla jūtīgumu un bezpalīdzību attiecībā pret mātes pārdzīvojumiem. Un līdzīgas jūtas (bet ar atšķirīgu izcelsmi) meitām.
Arheoloģiskās liecības, mitoloģiskie vēstījumi un cilvēku attīstības psiholoģijas zināšanas ļauj mums stādīties priekšā, kas notika Dievietei būvētajos tempļos. Izjūtot bailes no Dievietes dusmām (sirdsapziņas pārmetumi) cilvēki (vīrieši un sievietes) devās uz templi ar upurdāvanām. Tur tos sagaidīja tempļa priesteriene, kuras pienākums bija „pārbaudīt ziedotāja sirdi” (arhaiskā grēksūdze), lai uzzinātu, vai ziedotājs vienkārši neatpērkas no Dievietes dusmām. Taču visnopietnākā pārbaude bija šāda – ziedotājam vajadzēja pieskarties priesterienei tā, lai viņa justos atzīta. No šejienes – svētais dzimumakts (hieros gamos), kurā galvenais – priesterienes (Dievietei ziedoto) seksuālo interešu primaritāte. Ja kāds ziedotājs pamanījās ignorēt Dievietes (priesterienes)seksuālās intereses, viņš tika smagi sodīts.
No šādām attiecībām ar Dievietes templi vīriešu psiholoģijā ir palikušas bailes nebūt seksuāli pietiekoši labam savai partnerei, fantāzijas par nepietiekoši lielu dzimumlocekli un atbildība par to, lai partnere piedzīvotu orgasmu un citas pozitīvas sajūtas seksuālajās attiecībās.
Kultūrā Dieviete parādās kā vīrieša pienākumi pret sievieti – pieprasot palīdzēt tām izkāpt no autobusa, izmaksāt restorānā, dāvināt ziedus un citas (relatīvi) dārgas, bet praktiski bezjēdzīgas lietas (tādas, kam nav praktiskas lietošanas jēgas – rotas, kosmētika, balles kleitas utt.) Ja sieviete piedzīvo šādu vīrišķu ziedošanu, viņas Dieviete jūtas atzīta, kas izjūtama kā enerģijas pieplūde. Dieviete „grib tikt gribēta” un triumfē, kad tas notiek. Ne vienmēr svarīgi ir, lai tieši kāds vīrietis ziedotu sievietes Dievietei – to var arī sieviete pati. Ja viņa nopērk sev jaunus auskarus, nevis dārza kapli, tad izjūt enerģiju, kas nāk no Dievietes.
Svarīgi, ka ziedošana Dievietei sakņojas incestuālās attiecībās starp māti un bērniem, sevišķi jau starp māti un dēlu. Dievietei incests ir nevis noziegums, bet veids, kā bērni izrāda savu padevību mātei. Manā psihoterapeita praksē ne tik reti gadās just, ar kādu seksuālu (!) baudu mātes stāsta par to, kā zīdaiņi – dēli naktīs neguļ un prasa krūti. Tēvi tādos gadījumos parasti ir izraidīti gulēt citā istabā un vecāku seksuālā dzīve nav pietiekoša, lai apmierinātu to vajadzības. Tas ir tik arhetipiski, ka skaidrāk vairs nevar. Tādas attiecības parāda Mātes laikmeta pamatprasību – vīrietis ir no Mātes atkarīgs un viņai kalpojošs Dēls. Vīrietis ir priekš sievietes un tiklīdz tas uzdrošinās būt Es Pats, tā izjūt bailes no Dievietes, kā arī piedzīvo Dievietes sodu. Kaut vai projicējot Dievieti uz to sievieti, ar kuru viņš ir tobrīd kopā, baidoties no viņas un vienlaikus pagodinot viņu, attiecoties pret to kā pret pašu Dievieti vai tās priesterieni. Tomēr ne tik reti ir arī gadījumi, kad vīrietis izmisīgi pašnāvnieciskās dusmās uzbrūk sievietei kā Dievietei – atriebjoties par sevis izjusto Dievietes varu. Pēc katra šāda atriebības akta arvien vairāk baidoties un arvien vairāk gaidot jaunu Dievietes atriebību.
Dieva meklējumi
Dievietes periods vēsturē ir bijis ārkārtīgi ilgs, mēs varam domāt, ka Tēvs ģimenē ienāca vien tad, kad uzzināja, ka seksam un bērnu dzimšanai ir kāda saikne – tātad bērni „pieder” arī viņam. Tas varētu būt noticis apmērām septiņus tūkstošus gadu atpakaļ. Tas sakrīt ar momentu, kad cilvēki sāka skaitīt laiku un šī sakritība nav nejauša. Kamēr ģimenē ir tikai māte, laiks ir cirkulārs – vienmēr viens un tas pats atkārtojas, visu laiku ir tikai tagadne, nav jēgas gadus skaitīt. Tēvs ienes pagātni un nākotni, līdz ar to – lineāro, skaitāmo laiku.
Grieķu mitoloģijā Tēvs ienāk divos etapos – vispirms kā Krons (hronos – laiks), kas atņem sievai Rejai bērnus un tos aprij – maksimāli pietuvina sev, baidās, atriebjas par savu ilgo izraidījumu no ģimenes un tiesībām uz bērniem utt. Bet pēc tam - kā Krona dēls Zevs, kas atšķirībā no Krona (sava tēva Ūrana kastrētāja), tēvu pasaudzē, kopā ar māti gan atbrīvojot no varas, gan arī aizsūtot uz Svētlaimīgo salām. Izveidojas patriarhāts, Tēva loma, Tēva tiesības un vīrišķās attīstības perspektīva ārpus Dievietes varas.
Taču līdz tam vēl bija visādas ķibeles un nesmukumi templī. Es runāju par tempļa prostitūciju – ir saprotams, ka tā ir tikai vienu mazu solīti no ziedošanas Dievietei un hieros gamos. Ir ļoti grūti izveidot tādu priesterieņu štatu, kuras neiedomātos par saviem un tempļa ienākumiem un to vārdā nepiemiegtu acis uz ziedotāju ne sevišķi baiļ- un pienākumpilnajām sirdīm attiecībā uz Dievieti. Šādi bija apstākļi, kad radās prasība pēc Tēva, kas ieviesīs kārtību – vai nu kā romiešu Jupītera (tulk. – debesu tēva) vai kā Gaismas un Logosa - Vārda. Vēlāk – kā Tēva, Dēla un Svētā gara no Dievietes glābjošās savienības. Kādiem apstākļiem šie notikumi atbilst modernajā ģimenē?
Ne tik reti notiek, ka māte paziņo, ka viņa audzinās bērnu viena (tātad izraidīs un degradēs tēvu). Tas (un ģimenes šķiršanas situācijas) parāda arī starp modernajām sievietēm bieži eksistējošu pārliecību, ka mātei bērns pieder vairāk nekā tēvam un ka māte drīkst būt tiesnese, kas novērtē, vai tēvs ir atbilstošs. Dažreiz tām līdzīgi Marijai liekas, ka viņas dēls nav no Jāzepa, tātad Jāzepam nav nekādas daļas gar to. Ja šim mūsdienu Jāzepam var atrast kādu grēku, par kuru tas tiek sodīts, atņemot tam bērnu, tad arī lielai sabiedrības daļai tas šķiet loģiski (vīriešu alkoholisms, jau pieminētā vardarbība) – tā parasti redz dzīvi no mātes viedokļa. Bet kā lai nodrošina bērna tiesības uz abiem vecākiem, ne tikai māti?
Vai to var panākt, sodot (it kā) neatbilstošo tēvu? Man nereti gadās vērot, ka šādas tēvus kastrējošas un izraidošas mātes tā rīkojas ar vīriešiem, kurus citi vērotāji redz bezmaz vai kā paraugvīriešus. Respektīvi – šī tēva izraidīšana ir arhetipisks, Dievietes varas zonā veikts akts, jo no Dievietes viedokļa atzīts tiek tikai tas vīrietis, kas vienmēr un visur ir zem Dievietes (sievas) tupeles. Še vēlreiz jautājums - kā nodrošināt bērna intereses šajos apstākļos?
Redzot praktisko Dievietes spēku modernajā sabiedrībā un iedomājoties, ka vairākus tūkstošus gadu atpakaļ tas varēja tikt izjusts kā daudzkārt lielāks, mani neizbrīna tie cīņas paņēmieni, kas tika lietoti, lai nodrošinātu Dieva ietekmes līdzsvaru ar Dievieti. Modernā bāriņtiesa nereti jūtas bezspēcīga pret mātēm, kas atsakās pieņemt to, ka tēvs ir līdzvērtīgs mātei un viņai ar to ir jārēķinās. Senākos laikos ar tādām daudz neauklējās, bieži tika pielietots neproporcionāls spēks. Kā rezultātā vismaz Vecā Derība mums rada iespaidu, ka ir tikai tēvi, māšu tikpat kā nav. Tikai dažas.
Šis neproporcionālais spēks (es cenšos izteikties diplomātiski) norāda ne tikai uz Dievietes spēku un vīriešu traumatisko pieredzi par Dievietes iedarbības veidiem. Arī uz bailēm no tās, arī uz vainas sajūtu tās priekšā un neizpildīto pienākumu. Kā rezultātā līdzreformācijas periodā Dievietei tomēr ir sava oficiāla vieta kristīgajā Baznīcā – Dievmātes veidā. Taču reformācija atstāj tikai Dievu, viņa Dēlu un Svēto Garu. Tomēr Dieviete ir Dieviete, tai jau nevajag cilvēku izdomātus likumus un tradīcijas, lai izpaustos.
Šodien protestantu baznīca galvenokārt dēļ savas pielaidīgās attieksmes pret laulības šķiršanu un kontracepciju ir nonākusi gandrīz turpat, kur laikā, kad cilvēki sāka meklēt Dievu – vienīgais tēvs no ģimenes atkal ir prom, tā vietā piedāvājot vairākus tēvus un vairākas mātes. Poliandrija un poligāmija – Dieviete triumfē.
Varbūt no šāda viedokļa jāparaugās arī uz procesiem Latvijas luteriskās baznīcas iekšienē. Varbūt Dieviete tajā prasa cienīgu vietu ar sieviešu ordinācijas prasību „no apakšas” un kontaktiem ar katoļu baznīcu „no augšas”? Varbūt uz to ir jāparaugās no Mātes un Tēva līdztiesības prasību viedokļa? Un varbūt, ka šī tendence nav tikai lokāla – Latvijai raksturīga? Dena Brauna grāmatas „Da Viņči kods” popularitātes fenomens liecina, ka cilvēkus iedvesmo ideja par Dievieti Kristus sievas veidā. Tā liecina, ka pat katoļu baznīcā Dieviete būtu gribējusi vairāk vietas un atzīšanas.
turpinājums sekos ...
| 
