Individuālā attīstība kā lomas
Savā grāmatā „Pie tēva” esmu aprakstījis piecas sieviešu un piecas vīriešu lomas, kuras, manuprāt, veido vai nu matriarhālus apļus vai patriarhālus, kopā savītus spirāles lokus. Jaunībai ir raksturīga Mātes – Dēla un Tēva – Meitas lomu relatīvi harmoniskā saspēle šī vecumposma ietvaros. Bet tur, kur tiekas Meita un Dēls, sākas cīņa, kurš atbildēs par otra nepiepildīto fantāziju realizēšanu. Māte un Tēvs nodarbojas ar jau augstāk aprakstīto cīņu par varu un ietekmi, kas vajadzīga sava iekšējā tukšuma un nedrošības pārvarēšanai. Šo lomu darbība noved pie tā sauktās četrdesmitgadnieku krīzes, kura vai nu atgriež cilvēkus minētajās jaunības lomās, kuras tad krasi konfliktē ar pāra bioloģisko vecumu, vai ievada jaunās lomās, uz kurām interesanti palūkoties sākumā minētā „Raganu vesera” kontekstā.
Ja runājam par sievietēm – virzienu prom no Mātes un Meitas lomām (pēdējā, kā tas norādīts iepriekš, faktiski ir Mātes Mātes loma) iezīmē tieši Raganas loma. Lai būtu saprotams – Mātes loma ir altruistiska, bet pašnepietiekama un gluži kā dzemde - nekad nepiepildīta loma, kura tad, ja to nelīdzsvaro Tēvs, vienmēr neapzināti izmanto bērnus savu nepilnvērtības sajūtu kompensēšanai. Tieši no Mātes lomas rodas Dieviete un tās vara.
Taču Raganas loma ir sievietes ceļš individuālās attīstības virzienā – tas ir ceļš uz seksuālu un personisku neatkarību un bērnu izmantošanas nevajadzīgumu. Ragana ir vai nu pašpietiekama, tajā skaitā seksuāli pašpietiekama, vai arī izveido attiecības ar tikpat egoistiski ievirzīto un pašpietiekamo Velnu. Attīstība var turpināties kā sievietes atgriešanās bērnības pieredzē kā Princesei uz zirņa un došanās tālāk uz Sievietes lomu. Vīriešiem paralēlas ir Velna, Mazā Prinča un Vīrieša lomas.
Ģeniālu piemēru Velna (Mefistofeļa) un Vīrieša (Fausta) sadarbībai pret Māti/Meitu (Grietiņu), vienlaikus atzīstot sievišķības (Sievietes) augšupceļošo vai iedvesmojošo spēku, mums sniedz Gēte. Kurpretī Mihails Bulgakovs slavina Margaritu kā Māti, Meistaru kā Dēlu, kurš ir tāltālu attālināts no velnišķā Volanda, raganiskās Helles (krieviski – Гелла) un kur Sievietes nav. Kur joprojām dominē cirkulārais laiks un Mātes – Dēla mīlestība.
Sievišķu individuācijas piemēru mums sniedz daudzās pasakās sastopamā formula. Vispirms Pūķis (Māte + Meita) nolaupa Princesi, noslēpjot to pazemē (zemapziņā). Tad Varonis (mātes attīstībai uz Sievietes lomu kalpojošais dēls – tātad Tēvs) cīnās ar Pūķi, ar Princeses palīdzību uzvar, uzved to virszemē (apziņā) un apprec (izveido par Sievieti).
Manuprāt, jautājums par attieksmi pret sievieti galvenokārt ir jautājums par sievietes individuāciju. Ja tā paliek Mātes/Meitas lomā, turklāt cenšoties šādu izvēli visādi (arī teoloģiski) nostiprināt un nopamatot, tad mēs atgriežamies viduslaikos pie tēvišķās bezpalīdzības un „Raganu vesera” domāšanas. Bet ja sieviete individuējas caur Raganu par Sievieti un ja šādai kustībai izveidojas teoloģisks atbalsts, tad Dieviete atgūst savu vietu blakus Dievam neko tam pāri nenodarot.
Pret ko vēršas „Raganu veseris”?
No iztulkotās nodaļas sajūtamas divas tendences. Pirmkārt, Dēla bailes no Dievietes, tās pazemošanas kāre un vēlme vienreiz par visām reizēm atriebties tai, sasniegt patriarhālu (Krona izpratnē) ideālu bez Mātes un tās poliandriski incestuālajām tieksmēm, čūskas viltības un pūķa nenogalināmības. Tomēr šāds Dēls iluzori cenšas arī nogalināt pagātni un visu cilvēces vēsturi, mēģinot panākt dzīvi gaišajā nākotnē, bez raganām, kā viņš tās sauc.
Šāda bailēs sakņota vardarbība jūtama arī oficiālo baznīcu attieksmē pret mitoloģiju. Tas, protams, neizpaužas zinātniskā līmenī, tomēr ikdienā mitoloģija tiek asociēta ar politeisku maldīšanos, elkdievību un haosu attiecībās pašam ar sevi un saviem vēlamajiem nākotnes centieniem. Tādā veidā tiek noklusēts par Dievieti, kas ne pie kā laba novest nevar. Dieva varā nav atcelt Dievieti, tā eksistē neatkarīgi no tā, ko Dievs par viņu domā.
Otrkārt, „Raganu veseris” izpauž Dēla sāpes un dusmas par to, ka Māte, kļūdama par Raganu, šo vēl neizaugušo dēliņu pamet, dodoties pati savās izaugsmes gaitās. No vēl atkarīgā Dēla viedokļa tas tiek izjusts kā eksistenciāls apdraudējums, līdzīgs, kādu izjūt dzērājs, ja tam mēģina atņemt pudeli. Vai kā Ansītis un Grietiņa, kurus ļaunā ragana draud ievilināt tumšajā mežā un apēst. Šo motīvu mēs pasakās sastopam bieži – Ragana ēd bērnus (Dēlu un Meitu).
Manuprāt, kristīgi patriarhālajā ideoloģijā ir nepietiekami daudz instrumentu, lai adekvāti attiektos pret sievietes attīstības prasībām. Varbūt es neesmu pietiekoši izglītots teoloģijā (protams, ka neesmu!) bet, manuprāt, bez Dievietes atzīšanas neiztikt. Tā ir jāatzīst tajās robežās, cik tā sadarbojas ar Dievu. Bet šī atzīšana praktiski nozīmē mitoloģisko priekšstatu iekļaušanu modernā pedagoģiskajā paradigmā, kuras uzdevums ir mācīt cilvēkiem, kas ir dzīve un kā tā dzīvojama.
Nāve kā vērtīguma mērs
Es redzu Baznīcu kā vēsturisku, pedagoģiski motivētu tradīciju, vest cilvēkus tā sauktajā attīstības jeb gaismas virzienā. Šāda tradīcija nevar nebalstīties reālistiskā „sava klienta” novērtējumā, tai jārunā tādā valodā, kādu cilvēki ir gatavi saprast. Bet ja tā, tad daudzi svētie teksti un tradīcijas no šodienas viedokļa šķiet ne tikai arhaiskas, bet pat mežonīgas. Tas attiecas arī uz pamatlietām – piemērām, attieksmes pret cilvēka dzīvību.
Senos laikos, arī Kristus dzīves laikā, viena cilvēka dzīvībai, salīdzinot ar kopienas dzīves interesēm un vērtībām, bija daudz mazāka nozīme kā šodien. To parāda arī paša Jēzus izvēle – ļaut sevi nogalināt citu cilvēku interešu (glābšanas) vārdā. Tātad viņam šīs kopienas intereses šķita daudz būtiskākas kā viņa paša personiskās. Šāda attieksme nav pilnīgi izzudusi arī mūsdienās – cilvēki joprojām vienlaicīgi dzīvo divas dzīves – savu personisko un kopienas, vai kā es to saucu – dzimtaskoka dzīvi. Un cilvēki joprojām izdara daudz pašnāvību, kuru mērķis ir ietekmēt dzīvos – kopienu vai dzimtaskoku. Ja kādam ir grūti tam noticēt, padomājiet kaut vai par nepieciešamību atstāt testamentus vai rakstiskus vēstījumus (pēcnāves zīmītes) palikušajiem. Vai gan kāds pirms pašnāvības izdarīšanas pūlētos tos sastādīt, ja tas viņam nešķistu svarīgāk nekā dzīvot pašam?
Bet ja tā, tad attiecībā pret pašnāvību otrāda akcija – nogalināšana kopienas interešu vārdā, turpinādama palikt mūsdienās nepieņemama, var sākt kļūt psiholoģiski saprotamāka. Turklāt – robežas starp nogalināšanu (sodīšanu) un pašnāvību ne vienmēr ir tik ļoti skaidras. Piemērām, kas nogalināja Jēzu Kristu? Jūdu Sinedrijs? Poncijs Pilāts? Jūda Iskariots? Jēzus pats?
Svarīgāk par jautājumu „kurš vainīgs nāvē?” ir jautājums – „kam veltīta šī nāve? kam viņš piederēja un par kādu ideju mira?”. Mums jāsaprot, ka cilvēki vēl viduslaikos, nerunājot nemaz par senākiem laikiem, pilnīgi citādi attiecās pret nāvi kā mēs šodien. Nāve bija vērtību mērs. Tam, par ko neviens nebija gatavs mirt, nebija nekādas vērtības. Un otrādi – tikai tad, ja kāds mira, tad cilvēki jautāja – ko mums vēsta viņa nāve? Kāds ir tās dziļākais vai plašākas konteksts? Vai ir vērts viņā ieklausīties un viņam sekot?
Ja šādi palūkojamies uz nāvi, tad mēs paši sev varam izskatīties pēc ļoti gļēvulīgiem indivīdiem, salīdzinot ar mūsu senčiem. Jo – kurš ir gatavs mirt, piemērām, par sieviešu ordinācijas ideju? Bet ja nav gatavs mirt, tad arhaiskais, arhetipiskais cilvēks šādu ideju neuztver kā ievērības un ieklausīšanās cienīgu. Ar šo es, protams, negribu aicināt kādu uz sevis upurēšanu. Un arī uz atgriešanos arhaiskā cilvēka uztveres robežās ne. Bet es aicinu arī neaizmirst, ka arhaiskais cilvēks „sēž” katrā no mums. Un, kā rāda mana psihoterapeita pieredze, tā ietekme uz mūsu ikdienas lēmumiem ir daudzkārt lielāka, nekā mums gribētos to atzīt.
Bet ja tā, tad mēs esam arī ļoti naivi, pieprasot, lai pasaule ieklausās mūsu verbālajos argumentos un gadījumā, ja tie izklausās loģiski un pieņemami, tūliņ pat sekotu tiem. Baidos tomēr, ka arī šodien nāve un spēja mirt joprojām ir katras idejas lieluma, vērtīguma un jēdzīguma mērs. Bet ja šādi palūkojas uz viduslaiku inkvizīcijas upurēm – sievietēm, sauktām par raganām, iegūstam daudz plašāku ieskatu uz tolaik notiekošo. Varbūt viņas atkārtoja to, ko kādreiz jau bija veicis Kristus? Varbūt viņas maksāja par to sievietes individuācijas ideju, kuru bija sajutušas sevī?
Sieviešu ordinācija
Es nevaru apgalvot, ka man ir izveidojies nobeigts uzskats par sieviešu ordinācijas jautājumu. Bet ir daži veidošanās procesā esoši, negatavi apsvērumi, kurus tomēr neslēpšu, jo tie tomēr cieši saistīti ar augstāk izteiktajām domām. Varbūt tos vajag uztvert kā laja jautājumus gadsimtiem ilgi eksistējušai tradīcijai, nezinu. Bet te tie ir.
1. Protestantiski tradicionālā, Debesu Tēvam pietuvinātā reliģiskā prakse droši vien būtu jālīdzsvaro ar Dievietes atzīšanu, citādi tā šajā baznīcā ienāk neatzīta un dara savu neapzināti un bez kādas kontroles. Ja kāda sieviete grib palīdzēt veikt Baznīcas pedagoģisko misiju, vai tai nevajadzētu apsvērt arī savu darbošanos Dievietes pusē? Tas varētu notikt caur sievišķajam principam tuvo vēsturi, mitoloģiju, zemapziņas arhetipisko izpratni un bez sievietes kā jauna tipa Dievietes priesterienes kalpošanas tas, iespējams, nav panākams. Iespējams, dialogā ar patriarhālajiem Dieva priesteriem vēsturiskais destruktivitātes risks mazinās un šāds dialogs kļūst tikpat svarīgs kā līdztiesīgs mātes un tēva dialogs ģimenē.
2. Bet ja sieviete tomēr grib tikt ordinēta tieši patriarhālā (antimatriarhālā, tradicionāli Dievieti noliedzošā) Dieva baznīcā, varbūt viņai pašai un ordinējošai institūcijai vajadzētu saņemt informāciju par pretendentes individuālās attīstības gaitu – izteikti dominējošas Mātes un Meitas ordinēt taču ir patriarhāli bezjēdzīgi. Kā garantēt, ka mūsu priekšā ir galvenokārt pašpietiekama Ragana un Sieviete, nevis sava tukšuma motivētā Māte vai Tēvu meklējošā Meita? Teorētiski jau viss ir iespējams, bet praktiski to ļoti grūti stādīties priekšā - kas tā varētu būt par institūciju un supercilvēkiem tajā, kas varētu teikt „jā” un varētu teikt arī – „nē”? Daži pieturas punkti šeit tomēr ir. Ja sieviete ir neprecēta vai šķirta, tad es diezgan viennozīmīgi teiktu – „nē”. Svarīgi ir darbi, nevis vārdi. Tomēr vairums gadījumu būtu nesalīdzināmi grūtāk izvērtējami.
3. Jau pieminēju Tēvu meklējošo Meitu – atšķirībā no Dēla tā nevis dodas pie Tēva, lai pie tā nevis paliktu, bet gan lai atvestu to atpakaļ Mātes un Dievietes varas lokā. To nosaka Meitas atbildība pret Mātes interesēm. Meitām, kuru tēvi ir miruši vai šķīrušies, šis pienākums skaitās neizpildīts, tādēļ to pašvērtības ir iedragātas un tam vienmēr ir konsekvences. Šāda meita arī jūtas tukša, viņai vajadzīgs Tēvs (Tēvi), lai viņu piepildītu, bet tas notiek Dievietes templī...
4. Ne mazāk svarīgi, ka Dieva baznīcā ordinēties griboša sieviete tomēr rēķinās, kādu viņu varētu redzēt tās draudze un ko šajā redzējumā ienes tas, ka viņa ir sieviete. Cilvēku attieksme pret otru cilvēku nekad nevar būt tikai objektīva un personiskajā pieredzē balstīta, kas parasti naivi tiek pieprasīts. Sieviete vienmēr tiks uztverta arī kā Dievietes arhetips ar attiecīgām, augstāk aprakstītām reakcijām no draudzes „dēliem” un „meitām” – vai tas netraucēs viņai būt Dieva priesterienei? Vai tas neradīs neapzinātu haosu draudzes locekļu galvās? Vai ar to varēs tikt galā?
Nobeidzot – visiem priecīgas Lieldienas! Vīriešiem un sievietēm, visiem, kas priecājas, ka Kristus ir augšāmcēlies! Bet lai šī augšāmcelšanās un mūžīgā dzīvošana nebūtu tikai dzīvošana Tēvā, paša Kristus un mūsu visu dēļ.
| 
