Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā 8.septembrī ES mājā, Aspazijas bulvārī 1, rīkoja diskusiju "Demokrātijas kvalitāte: līdzdalība un manipulācijas". To vadīja profesors Igors Šuvajevs, diskusijas panelī bija uzaicināti šo rindu autors, Jurģis Liepnieks, bet sākotnēji domāto Aigaru Freimani aizstāja profesors Juris Rozenvalds.
Igors Šuvajevs, kas pirms diskusijas jau bija savācis visu tās dalībnieku pateikt gribamo, centās būt neitrāls, atbalstošs un darbību rosinošs. Pirmajam viņš dod vārdu man – lai es pateiktu kaut ko par manipulāciju psiholoģiju.
Stāstīju par vēsturi kā cilvēku un sabiedrības, nevis notikumu attīstību, par „cilvēku ar caurumu”, par bērniem, kam vajag vecākus un par atkarīgu (zaudējušu, bērnībā atgrieztu) cilvēku nepieciešamību izveidot piramīdas, kuru iekšienē tie veido drāmas trīsstūrus un kuros paši ir Upuri, bet kam ir vara sadalīt piramīdas telpu Baltajā (ar Glābējiem) un Melnajā (ar Vajātājiem) un ko kuras ir ārkārtīgi grūti izkļūt. Un kuru virsotnē ir visvairāk zaudējušais, kas gan pārstāv piramīdas intereses un vērtības, gan (neapzināti) mēģina piramīdu no tās zaudējumiem izvest - līderis vai oligarhs. Par feodālismu, kā tipisku dažādu piramidālu attiecību kultūru īsti nepaguvu, cerēju ka vēlāk, diskusijas gaitā. Un nepaguvu par kapitālismu kā no piramīdām iznākušu, pašvērtīgu un personiski brīvu cilvēku politiskās atbildības uzņemšanos, līdzsvarojot piramīdu (augšpalāta Anglijas parlamentā) varu ar pilsoņu, kapitālistiskās demokrātijas subjektu (apakšpalāta) varu. Bet uzdevu jautājumu – ja Latvija nav gājusi cauri kaut kādiem Rietumeiropā bijušiem attīstības posmiem, vai mums var būt tāda pati demokrātija kā viņiem?
Vēl pirms vārds tika Jurģim Liepniekam, viņa neverbālā pozīcija jau vēstīja – „esmu atnācis pateikt, ka ne ar vienu no jums nedraudzēšos”. Šņācošs no aizvainojuma, arogants un sprādzienbīstams. Un vēl šī pozīcija teica – „ ja jūs domājat, ka es esmu tas manipulators, tad tas liecina, kādi atsaldeņi esiet!” Verbāli viņš māksloti garlaikotā, bet sāpinātā tonī klāstīja, cik dažāda un faktiski nemanipulējama esot Latvija sabiedrība un ja nu kāds manipulējot, tad tie esot masu mediji. Tie objektīvi radot „viedokļu līderus”, kuriem esot vairāk nekā viena balss, kas tad galu galā arī nosakot tautas demokrātiskās izvēles.
Runāja galvenokārt vīri. Fiziķis un politikas entuziasts Jānis Danoss atgādināja, ka kristālu kvalitāti un īpašības lielā mērā nosakot tajos esošie piemaisījumi – interesanta asociatīva saite, ja kristālu salīdzina ar sabiedrību. Valdis Krastiņš, bijušais Latvijas sūtnis Prāgā, atcerējās savas sarunas ar Vaclavu Havelu, kas teicis apmērām tā – ir ārkārtīgi daudz tādu šķēršļu Austrumeiropas demokrātiskajā attīstībā, kurus mēs vēl nenojaušam. Replikas izteica vēl citi vīri, bet arvien grūtāk bija uztvert to jēgu un atcerēties runātāju vārdus. Spriegums telpā auga ik minūti, bet katrs nākošais izteiktais vārds to nevis izlādēja, bet sabiezināja vēl vairāk.
Kas notiek? - beidzot uzdrošinājās jautāt kāda jauna dāma, norādot uz organizētu sieviešu diskriminēšanu šovakar. Liepnieks viņai uzrūca, parādot savu intelektuālo pārākumu, bet Šuvajevs atgādināja, ka profesionalitātei nav dzimuma. Pēc brītiņa meitene pazuda no telpas. Tomēr atradās vēl viena drosminiece – plata, stipra sieva , smaidoša un silta kā saule. Viņa pateica, ka no visiem vīriešiem, kas šeit sapulcējušies, viņai visvairāk patīkot harizmātiskais Juris Rozenvalds.
Jums vajadzēja redzēt profesora apgaroto seju tobrīd! Izrādās, viņš nebija velti centies, kaismīgi un pacietīgi izklāstot dažādus vēsturiskus un politikas teorijas faktus. Sākums taču bija tik grūts – runāt uzreiz pēc Liepnieka. Nācās paļauties ne tikai uz iepriekš rūpīgi sagatavoto konspektu, bet arī meklēt atbalstu pie akadēmiskā brāļa, profesora Šuvajeva, kurš viņam pieklājīgi uzsmaidīja. Bet ar katru mirkli bija labāk un labāk, balss kļuva skaļāka, asociācijas raisījās spontānākas, seja piesarka un žesti ieguva tādu amplitūdu, ka tikai laimīgas nejaušības dēļ blakus sēdošais Liepnieks netika fiziski aizskarts. Pateicoties Jurim Rozenvaldam, vakars bija kļuvis ne tikai izturams, bet arī izglītojošs un jēgpilns.
Tomēr – „cūcene” taču profesoram! Padomāsim, cik daudz labu darbu citi vīrieši ir izdarījuši Latvijas labā, nesaņemot par to nekādu atzinību! Vesels pulks aizvainotu politiķu – Andris Šķēle jau ir regresējis žultainībā un piktā vecišķā īgnumā, Vilis Krištopāns aizspēlējies golfu Floridā un par latviešiem saka – „jūs” nevis „mēs”, bet Jānis Jurkāns norobežojas no visādiem „pekstiņiem” aiz sava izsmalcinātā vizuālā tēla. Netaisnīga tā Lielā Stiprā Smaidošā Sieva – Rozenvalds taču varēja paciesties, samīļot vajadzēja Liepnieku. Aizmirsusi savulaik Šķēlespapa pakratīto pirkstu visādiem tur „sliktajiem” – „nedariet pāri Jurģītim!” Saprata viņu kā savu miesīgu dēlu.
„Varam jau mēs te runāt par „cilvēkiem ar caurumu”...”, rezignētā tonī šovakar bija teicis Jurģis Liepnieks, „bet, tas taču noved pie baisas perspektīvas!” Protams – meitene, kuras pienākums bija samīļot, feministiski samuldējās un aizmuka. Vai viņa nesaprata, ka Liepnieks būtu arī varējis sēdēt mājās, atņemot mums iespēju redzēt vaigā „nācijas gudro puisēnu” – ko tad mēs iesāktu? Ja jau viņš atnāca, tātad uz kaut ko cerēja, to tak viņai vajadzēja saprast! Bet nekā - perspektīva baisa, protams. Ja Liepnieks varētu būt domājis citu baisumu, es kā vairāk piemērotu tomēr piedāvātu vārdu „grūtums”. Havelam taisnība, demokrātijai Austrumeiropā kā efektīvai (!) valsts pārvaldes formai ir jāpārvar daudzi, sarežģīti un iepriekš grūti paredzami attīstības šķēršļi.
Kopš Liepnieks vairs neslēpjas aiz Šķēles platās muguras, no šķietami briljantā demagoģijas iemiesojuma palicis vairs vien nervozs, ļauns puišelis. It kā taču gana lasījis un redzējis, lai saprastu, ka mūžīga aizstāvības pozīcija ar nevoziem uzbrukuma izklupieniem nevienu vīru nedaiļo, bet, acīmredzot, grūti savaldīties. Un vēl - tādi kā viņš & Stendzenieks & Bendiks & Sakss reizēm pat spēj uzjautrināt ar kādu spožu demagoģijas pērli, bet tas nespēj pat nedaudz atsvaidzināt šausmīgo garīgas netīrības dvaku, ko viņi ap sevi izplata.
Uz pasākumu nebiju, bet labprāt piebilstu, ka konstutucionāli arī man vissimpātiskākie un drošākie liekas tādi vīrieši kā Rozenvalds - vidēja auguma, vidēja resnuma, ar bārdu.
Vispār - esmu Ligita Tomēr paldies, pirmo reizi savu sievišķibu uztvēru kā komplimentu, sajutos kā īsta meksikāņu "cantadora" - laikam jau par sakaltušu kā sauss žagars diezin vai tik sulīgi sanāktu, vai ne, Viestur? Un beidzot sagaidīju Viestura komentāru tam pasākumam. Pasākums patiesi bija kolorīts,un man jāatzīst - nācu tieši Liepnieka dēļ. Lai saprastu klātienē, kas par bēdu ir tam vīram? Izrādījās - nu nav jau nekāds vīrs,mazs, pikts, iedomīgs,bērnībā iestrēdzis puika. Vai viņš bija jāpažēko? Manuprāt, viņam nav bijis tēvs,kas noper savulaik...un arī ar mātes tēlu tā pašvaki. Viestur, te nu es nedomāju, ka varu piekrist Tavam redzējumam - man neradās vēlme viņu samīļot. Man drīzāk bija skumji,ka tik maz tādu atraktīvu kungu kā Rozenvalds, tik dziļi inteliģenci izstarojošu kā bijušais vēstnieks Krastiņš ir palicis. Bet tas ir arī ar mūsu, dāmu,aktīvu līdzdalību noticis! Piekrītu Viesturam par Šuvajevu. Viesturs pats,diemžēl, nav īsti harismātisks, lai gan nenoliedzami ļoti talantīgs ārsts. Bet arī diezgan atskabargains - es pagaidām īsti nesaprotu šīs atskabargainības iemeslus. Kad esrunāju, man gribējās,lai klātesošie vīri dzird ironiju manos vārdos - jautājumu adresējot Liepniekam īpaši mīļi to verbalizēju - un žēl,ka Viesturs neredzēja,kā Liepnieks pārvērtās, uz brīdi pazuda viņa nievājošā seja, atbrīvojās ķermenis, izlīdzinājās vaibsti, viņš atplauka,smaidīja...Viņš jau ir pieradis pie uzbrukumiem, vienmēr ir aizstāvības pozīcijā. Saprotu,ka Tu to varēji neredzēt,jo sēdēji vienā plaknē ar viņu. Tas arī bija mērķis - saprast,kas tam puikam ir par bēdu. Arī par cienījamo Rozenvaldu - viņam ir spēcīgs balss tembrs, smejošas acis,viņš smaida, žestikulē un atstāj gudra, stipra un uzticama Vīra iespaidu. Tādam var uzticēt sevi. Viesturs taču zin,kāda ir atšķirība - vīrietim svarīgi uz uzticēties sievietei,savukārt sieviete meklē vīrieti,kam uzticēt sevi. Un diez vai te būs runa par ķermeņa apmēriem - tas smalkais,trauslais portāla redaktors,kurš pateica skaisto frāzi,kuru es arī "apspēlēju"- par vīriešiem vien uz paneļa (vai aiz paneļa,bet kāda tam nozīme, vienmēr jau sievietes ir gribēts nolikt uz paneļa)bija arī spēkpilns un arī tādam sieviete var uzticēt sevi. Bet vai var sevi uzticēt "bālam", taustīgu valodu,nesmaidīgam, "peldošam" vīrietim??? Redzēju arī interesantu niansi - vairāki no klātesošajiem tur bija ieradušies Mēness fāžu ietekmē, tātad - tēma acīmredzot izraisa agresiju. Tomēr pasākumam bija arī pozitīvs vēstījums - ir jābeidz intelektualizēt problēmas, esam tiktāl nobriedusi sabiedrība, ka ir laiks sākt to izglītot. Pirms nākšanas uz diskusiju īpaši apstaigāju grāmatnīcas, un tā rezultātā ir radies jautājums - Kāpēc nav iespēja iegādāties ne latviešu,ne krievu valodā neko par Politisko Psiholoģiju??? Un ir jābūt šādām diskusijām. Sveicieni, Viestur, un paldies par labiem vārdiem. Vai es biju netaisnīga pret nabaga Jurģīti? Man drīzāk bija skumji par to sievieti,kuru viņš "izsmērēja". Bet varbūt Jurģis nemaz negrib,lai viņu samīļo sieviete? Varbūt to gaida no vīrieša? Te nu atkal Tava tēma,lomas, spēles utt. Par manu platumu - Tu un Rozenvalds jau arī nekādi "šaurie" neesat, tomēr viņam smaids daudz biežāk rotā seju nekā Tev...žēl, jo,kad Tu smaidi, teiktais daudz veiksmīgāk sasniedz adresātu!
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]