"Arvien labāk un labāk, vai ne", Dzintris Kolāts vairāk vēsta nekā jautā, satikts šaurā augšstāva radiogaitenī. Acu plakstiņi atkārušies kā basetam. No asarām vai tik ne, ko citu no tām acīm var sagaidīt. Bet tāds taču viņš vienmēr, padomāju, nez kā nebiju ievērojis. Vienlaikus iztēlojos, kā viņam piestāvētu ausis, kuras velkas pa zemi.
"Nē, Kolātam jābūt ēzelītim Iā-Iā, kuram (ienāca prātā) taču arī ausis uz leju, nevis uz augšu, īpaši dzimšanas dienā", saprotu, dabūdams dāvanu no Sandras Ņedzveckas - "Vinnijs Pūks un viņa draugi", iediskotu un īstu, nevis ļenganu un podā. Tobrīd uzplaiksnī spēcīga kandidatūra lāča lomai. Jo atmiņa no saviem failiem izmet, ko poliski nozīmē viņas uzvārds.
Trakums, radioasociāciju plūsma un ka vai drāma taisni. Atjēgsme, ka turpinu pārējiem sev zināmajiem radioļaudīm piedāvāt atlikušās lomas. Ka tik pats kā tas trusis neapmaldos miglā, ziņās teica, ka var būt radiobankrots, tādi laiki.
Kāds brīnums, no šāda skata var mūžīgi pie radiologa ne tādā vien drāmā ielipt - apjaušu, pa Klasikas logiem veroties pāri laukumam uz sarmaino Doma jumtu. Varētu piemaksāt, lai tik nebūtu jāiet prom.
Ak jā, ja ir laiks, ieslēdziet Radio Klasiku pirmdien, 24. novembrī 17.30. Tur Sandra ar mani runājas par grieķiem, viņu tēviem, jauno grāmatu, viskautko. Nepietika laika, tikai pusstunda, tikko sākām iesildīties, neraža, bet gan jau. Un nez vai pietiks rūmes arī kādu mūziciņu klātpielikt - naktī pirms intervijas bija fantāzija, ka sākumam derētu Vladimirs Visockis ar kādu brašu kaucienu pēc mātes, pilnu skaistām rupjībām (klasiskos Klasikas klausītājus ķertu trieka), bet beigām Astors Pjacolla ar akordeonu, viļņu šļakstiem, pauzēm, gribas taisni vai kliegt varbūt aizdomāties.
Gan jau, kļuvusi par lāci, Sandra izlems. Gan jau zinās, kurp sauc viņas meduspodi.
|
