Lūdzot kāda sabiedrībā zināma sociologa viedokli par pēdējā laika notikumiem politiskajā arēnā, saņēmām atteikumu ar paskaidrojumu, ka šī nu drīzāk ir psihiskās veselības speciālistu kompetence. Puišeļu futbolkauja par varu un piezīšanos pie lielās baltās krūts – tā politisko situāciju valstī komentē rakstošais psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Ārsts nesaskata potenciālos krīzes menedžerus. Arī nu jau demisionējušais Ivars Godmanis tāds nav, lai cik ļoti viņam pašam labpatiktos redzēt sevi šajā lomā.

Viesturs Rudzītis: "Viņš ir godīgais priekšstrādnieks Mārtiņš no [Upīša] Zaļās zemes. Tiešām tāds kārtīgs godīgs latviešu cilvēks, cik nu godīgs var būt apzināti. Ļoti strādīgs, ļoti talantīgs. Bet – kam viņš strādā? Ja politiskās partijas ir kā bandas, kas mēģina izcīnīt politiskās ietekmes sfēras, tā jau nav demokrātija. Līdz ar to premjerministrs ir vienkārši tā kā pretēju spēku samierinātājs, nevis valsts vadītājs. Viņš samierina tos puikas savā starpā, viņš kā futbola komandas treneris, viņš arī redz, kas tajā futbolkomandā ir. Bet viņam liekas, ka ārpus futbola nekā nav. To var paskatīties, kas ir viņa padomnieki: tur ir tranzīts, imports, bankas, tur ir ekonomiskas lietas, tur nav neviena, kas varētu dot padomus par to, kā tauta attīstās. Viņš uztver valsti kā ekonomiku, nevis valsti kā dzīvi, kurā cilvēki dzīvo. Reizēm arī pastrādā, lai varētu dzīvot, bet principā - dzīvo. Tā ir priekšstrādnieka domāšana, tā nav saimnieka domāšana."

Savukārt Valsts prezidentam Valdim Zatleram vajadzētu būt kā vectētiņam, uzskata Rudzītis. Vecvecāki ir ģimenes dabiskie psihoterapeiti: viņi uzklausa un samierina strīdniekus, tomēr nenostājas neviena pusē, skaidro ārsts. Bet Zatlers, publiski paziņojot, ka Zalāna plāns viņam patīk labāk, nekā Godmaņa plāns, parāda savu nekompetenci, jo gluži vienkārši nezina un arī nevar zināt politiskās ģimenes locekļu attiecību nianses.

*Viesturs Rudzītis: "Viņam arī gribas cīnīties, viņš nav ar mieru būt tā kā tāds nācijas vectētiņš, kurš teiktu: nu, labi, labi puiši, darīsim tā, lai visiem būtu labāk. Nē, viņam ar’ gribas iesaistīties kautiņā!"

Latvijā nav nevienas partijas, kas darbotos kā ideju laboratorija, kas redzētu visu kā vienotu sistēmu, spētu izvērtēt mijiedarbību un kam būtu vīzija par to, ko vajag stimulēt un ko - bremzēt, uzskata psihoterapeits.

*Viesturs Rudzītis: "Ir tikai lielāki vai mazāki zobi, vairāk vai mazāk varas instinkta, vairāk vai mazāk pārliecības, ka man pienākas, jo esmu foršs džeks. Vai, kas ir vēl traģiskāk – „Tikt tuvāk pie siles nozīmē taisīt karjeru, tas ir kaut kas tāds, kur es varu izpaust sevi kā biznesmenis. Kas tas ir – bizness ar valsts naudu? Tā ir tā pati atkarība, tas ir atkal tas sapnis par lielo balto krūti, kurai vajag piezīsties, pie tam to dara cilvēki, kuri varētu būt diezgan spējīgi dzīvot bez tās krūts."

Nav arī politiskā spektra atšķirību, kas ļautu izvēlēties pēc ideoloģiju kritērija liberāļus, konservatīvos vai sociālistus, norāda ārsts. Viesturs Rudzītis: "Līdz ar to: stājies partijā, tad tu varbūt varēsi tikt tuvāk pie siles. Līdz ar to: tas ir kā izveidot bandu, kur viens no otra ir atkarīgs ar kopēju mērķi: iegūt varu. Mums par to ir jābalso? Pietiek, mēs taču vairāk nebalsosim par to, vai ne?"

Par bērnišķību un atkarību liecinošā vēlme atrast māti barotāju nav tikai politisko aprindu niķis, tas ir raksturīgs sabiedrībai kopumā. Viesturs Rudzītis: "Joprojām tiek uzturēta ilūzija, ka mums valdība visu izšķirs. Mēs paši izšķirsim, mēs jau esam radījuši tās politiskās partijas, kuras domā tikai par savām interesēm. Tā ir mūsu ilūzija, ka viņu sacensībā, konkurencē radīsies kaut kas, kas ir labs mums. Tas ir absurds, tā nevar būt. No tā, ka 10 futbolkomandas izspēlē nacionālo čempionātu futbolā, man vai jums – nevienam labāk nepaliek."