Taču valdības reakcija ir gluži pretēja: «Ko jūs! Ko jūs! Nekā tamlīdzīga! Nekas tāds nenotiks!» Šie divējādie nepietiekami argumentētie viedokļi neraisa uzticību nekam.  Taču cilvēkiem gribas ticēt, ka ir sasniegts krīzes zemākais punkts, ka vēlākais tajā un tajā gadā būsim atpakaļ „treknajos” gados un valdība zina, kas darāms, tādēļ gatavi dot politiķiem avansus vēl un vēl. Vai nav dīvaina šāda ticība laikā, kad tik daudz ziņu liecina ko gluži citu un kad varētu pastāvēt arī plaši izplatīts viedoklis ka valdībā neviens nezina ko darīt!

Un kā atbalss šādai tautas uzticībai valdības izlikšanās, ka tā visu zina un visu kontrolē. Veidojas vienas medaļas divas puses: vieni izliekas, ka zina, kas jādara, otri ir gatavi tam noticēt.

Man šķiet ticami, ka taloni varētu būt jāievieš. Tomēr šeit ir divi „bet”. Pirmais – vai nebūs tā, ka taloni būs kā signāls, ka „karalis tomēr ir kails” – kaut arī mēs to negribējām redzēt. Un konsekvences, kas no šādas atklāsmes varētu izrietēt… Un otrais – talonu vai zupas virtuves vai kāda cita vienlīdzīgas sadales sistēma ir jāorganizē valstiski, jāplāno un jāievieš. Taloni ir metanauda, paralēlā nauda, tās īsto vērtību taču noteiks tirgus galu galā. Bet pat ja tā būs ļoti maza, tā tomēr būs naudas drukāšana un tās sekas. Ja valdība nespēj reorganizēties šobrīd, kādas ir izredzes, ka tā tiks galā ar metanaudas plūsmas regulēšanu?

Tomēr – diez vai SVF pieļaus talonus, jo viņi taču piedāvā īstu naudu apmaiņā pret reformām, kas vajadzīgas nevis fondam, bet Latvijas valstij. Taču neizskatās, ka valdībai būtu vajadzīgā jauda, lai prasītās reformas veiktu… Jo valsts, tie kas pretojas un māna sevi, jau esam mēs paši…