Vēl vairāk informācijas, vismaz pār mani, nogāzās otrajā dienā, ekskursējot ne tikai pa „Kaikaišu”, „Kalna Kaibēnu” un Inešu muižas muzejiem, bet tiekoties ar ūdensrozēm, brīnumaino baznīcu, Slātavas „sarkano” centru un baltajiem lielceļiem. Šo satikšanos tās materiālo aspektu virzienā gan pavirzīja ne tik daudz milzums apskatāmā, tā dažādums un piebaldzēnu vēlme iedot ciemiņiem pēc iespējas vairāk, bet galvenokārt aukstums un lietus, kas ar saviem nekaunīgajiem pirkstiem līda visur kur nevajag.

„Laba daudz nevajag” – vēsta viens teiciens. Bet ir arī otrs, kurš ietver sevī atkarīgajiem raksturīgu atziņu – „vairāk VIENMĒR ir labāk nekā mazāk”. Smalka lieta tā muzejošana, nekad jau nevar garantēt, ka tā būs jaukāka par kādām SPA procedūrām. Bet noderīgāka gan noteikti!

Man grūti pateikt, cik šis Vecpiebalgas muzeju atbalsta pasākums izvērtās rezultatīvs kā finansiāls atbalsts. Un attīstbā uz emocionāli informatīvo atbalstu – atkal nevar pateikt, kas kuru atbalstīja – mēs muzejus vai muzeji mūs.

Bet var jau būt, ka ne matemātika visu nosaka, visdrīzāk ka tā. Paldies Līvai, Rigondai, Aivaram un citiem piebaldzēniem, kurus še nesaucu vārdos, bet kas bija tik pretimnākoši! Un paldies Aijai un Kasparam, kas visu šo stūma cauri un nervozēja – iznāks no tā kas, vai izčibēs kā tāds čiks!