Domājot par budžeta samazinājuma veidiem, man rodas divi jautājumi:

• Vai valdībai, kura sper šādus soļus, maz var uzticēties?
• Kā jāvērtē to cilvēku profesionalitāte, kuri piedāvā šādus budžeta samazinājuma risinājums?

Otrais jautājums ir īpaši sāpīgs, jo rodas iespaids, ka budžeta izveidošana vienkārši ir pārmēru sarežģīts uzdevums ļaudīm, kas pie tā ķērušies. Vienīgais, kas šai situācijā man šķiet simpātiski, ir Repšes atklātā atzīšanās, ka šīs ir „viņa sataisītas ziepes”. Līdz šim jau dzirdētas tikai pašslavinošas frāzes, ka «mums viss ir kārtībā, mēs visu izdarīsim, ir tikai nelielas problēmas ar ienākumiem, bet mēs visu tik un tā kontrolējam»! Labi, ka tāda dziesma vairs netiek dziedāta. Pozitīvi, ja finanšu ministrs atzīst, ka vēlēšanām ir bijusi loma budžeta atlikšanā un, ka arī pats nav bijis īsti līmenī. Tas drusku palielina uzticību.

Kā notiekošais mānīs mūsu dzīves, vēl miglā tīts. Klienti vaicā, cik maksās mana konsultācija rudenī. Nevaru atbildēt. Varbūt vispār neko nemaksās! Varbūt naudas nebūs! Taču tad mēs vienosimies par savstarpējam bartera attiecībām. Es viņu konsultēšu, bet viņš man – maišeli kartupeļu! Katrā ziņā skaidrs, ka dzīve neapstāsies, bet vienu lielu mācību gan no šī visa būsim guvuši – cilvēki centīsies – es tā ceru! – turēties tālāk no valsts darbiem. Cilvēki mēģinās nodarbināt sevi privāti. Būtu priecīgs, ja tas tā notiktu. Šobrīd mums ir nenormāls valsts darbā nodarbināto īpatsvars salīdzinājumā ar privāto sektoru. Turklāt valsts un ierēdņu darbs gaužām ačgārni tiek uztverts kā BIZNESS. Taču tas NAV bizness. Ja tev ir bizness, tu izaudzē kāpostus un atrodi, kas tos nopērk, nevis piespied kādam tos nopirkt.