Gribētos gribēt, ka valdībai rokas stiepiena attālumā ir kāda profesionāļu komanda, institūts, kas prognozē dažādus ekonomiskus un politiskus scenārijus viena vai otra „griezošā” lēmuma rezultātā. Bet šādas glābējkomandas nav, nav nepieciešamā analītiskā darba, motivācija budžeta izmaiņām ir tikai viena – naudas nav.

Tajā pat laikā publiskajā telpā nonāk informācija, ka tik viennozīmīgi tomēr viss nav. Kāds izsakās par to, ka vajadzīga „ekonomikas sildīšana”, bez tās mēs iekļūstam „apburtajā budžeta izsīkšanas lokā”. Citur atskan viedoklis, ka šajā situācijā „deflācija ir nogalinoša”. Un, protams, iebildumi pret proporcionālu budžeta samazinājumu. Prasītos profesionāla, nevis tikai politiska diskusija.

Šādu komentāru nesistemātiskums man kā netautsaimniekam dod nedrošības sajūtu, es nevaru noticēt un paļauties uz to, ka eksistē kāds krīzes menedžments. Kā ārstam man ir profesionāls reflekss – grūtus lēmumus balstīt uz pēc iespējas pamatīgākas papildizmeklēšanas un konsultāciju ar kolēģiem bāzes. Šķistu, ka valstij būtu jābūt ļoti prioritāram slimniekam! Taču tā nav. Rodas iespaids, ka tā jāārstē otrā kursa studentam, kas no anatomikuma tikko ienācis klīnikā.

Tā rīkojas bērni, jo viņi nezin. Bērniem to var piedot un var viņus turēt zināmā attālumā no iespējas neatgriezeniski nodarīt pāri. Taču mūsu bērni – politiķi? Kā ar tiem? Viņi taču ir gadiem baudījuši iespēju skoloties un varētu būt jau gana pieauguši šādu krīžu menedžēšanai…