Jautājums – vai mums ir veselības aizsardzības sistēma pacientiem, ārstiem, vai tomēr attiecību starpniekiem medicīnā – dažādiem organizatoriem, tirgotājiem, zāļu industrijai? Mana atbilde ir – starpniekiem, izliekoties, ka ārstiem. Cita starpā par to liecina arī fakts, ka kopš neatkarības atjaunošanas ir bijuši tikai divi Veselības ministri – „neārsti”. Aizsardzības sfērā ministrs kā civilpersona ir valsts iekārtas demokrātiskuma indikators. Ja veselības ministrs nav ārsts, tad tas nepadraud demokrātiju kā valsts iekārtu, bet apdraud veselības aizsardzības modeli kā „visu iedzīvotāju” interesēm atbilstošu.
Situācijā, kur ministrijas tiek sadalītas kā attiecīgo partiju ietekmes sfēras, mūsu medicīnā joprojām ir spējis saglabāties padomju medicīnas modelis, kas turpina šo interešu sfēru principu attiecīgi zemākā līmenī. Man stāstīts, ka padomju laikā Gruzijā bijušas slimnīcas, kurās algas ārstiem nav maksātas. Tieši otrādi, viņiem ir bijusi jāiemaksā solīda summa, lai tiktu darbā šajās slimnīcās. Lieki jautāt, no kurienes ārstam šāda nauda…
Šķiet, ka mēs ejam uz šādu pat principu. Lai gan nē – nedaudz civilizētāk – „labākie” ārsti saņem bonusus no tirgotājiem – iespējas lasīt ļoti labi apmaksātas lekcijas, iesakot lietot „tādus un tādus” medikamentus, apmeklēt ārstu kongresus eksotiskās zemēs. Bet tirgotāju naudiņas ir ieplānotas centralizēto iepirkumu summās no valsts, tātad no pacientiem… Dabiski, ka tie, kas ir ieinteresēti šādā attīstībā, kliegs – mums vajag tik un tik procentus no valsts budžeta un nekādus masterplānus un strukturālās reformas!
Es arī esmu ārsts. Lai arī no valsts nesaņemu ne santīma, izjūtu iekšēju dualitāti – vai uzticēties tam, ka pacienti – iedzīvotāji – jau spēj pārņemt politisku atbildību var savām interesēm veselības aizsardzībā, ieviešot beidzot arī tur tirgus attiecības, reālu veselības apdrošināšanu un visu ārstniecības attiecību dalībnieku izvēles brīvību, jeb turpināt noraudzīties, vecajā, centralizēti vadītajā un valsts uzņēmumu bezsaimnieciskuma diktātā.
