Senlaiks Piebalgā, Kalna Kaibēnos, pagasts saviem skolotājiem brāļiem Kaudzītēm ir maksājis vienu aitu gadā par katru skolnieku. Proti, pagasts, tieši tāpat kā tagad, maksā tik, cik var maksāt. Brāļi ar to iztikt nevarēja, tādēļ turpat skolā skoloja arī privātskolniekus. Pagasta „apmaksātie” bērni uzturtiesu cibiņās ņēma līdzi visai nedēļai no mājām, savukārt tiem, kuri izglītojas privāti, pasniedza siltu ēdienu. Ar to gribu teikt, ka ir jārada iespēja skolotājam pašam domāt, piedāvāt, manevrēt. Jo nauda, protams, klāt nenāks, bet neviens nevar atbildēt, kā sistēma veidosies turpmāk, lai skolotājs varētu strādāt un iztikt. Pašlaik ir tā – ja ģimenē ir skolotājs, viņa ģimenes locekļi subsidē izglītības sistēmu! Skolotāja alga nosedz vien komunālos maksājumus. Ja līdz šim vīrieši no skolas vienkārši izzuda, padarot izglītību par absolūti sievišķīgu jomu, nu loks vēl vairāk sašaurināsies. Par skolotāju vairs nevarēs strādāt arī vientuļa, neprecēta sieviete! Atļauties būt par skolotāju varēs tikai persona, kurai atalgojums vairs nebūs svarīgs. Nez, vai gribētāju maz būs tik daudz.