Ir veselības aizsardzības jomas, kurās valsts nauda nepiedalās – kā stomatoloģija vai psihoterapija. Protams, arī tur viss nav ideāli, īpaši brīvā tirgus piedāvātās cenas ne visiem ir pa kabatai. Tomēr es negribētu, ka valsts finansējums ienāk psihoterapijā, jo līdz šim tas ticis izlietots, nevis lai atbalstītu mazturīgus iedzīvotāju slāņus, kam šie pakalpojumi ir vajadzīgi, bet gan lai izkropļotu konkurenci. Nevis atstājot speciālistu pašu ziņā telpu īres, tehnoloģiju iegādes, kvalifikācijas celšanas apmaksas jautājumus, bet izšeftējot tiesības centralizēti apgādāt viņus kārtējiem starpniekiem, radot „valsts speciālistu” slāni un maksājot tiem smieklīgas algas, nevis tirgus cenu par kompleksu pakalpojumu klientam.

Jaunās ministres aktivitātes liecina, ka viņa mēģina iet šo pašu ceļu. Ārstu privātprakses pie slimnīcām ir jau sen sapelējusi ideja. Valsts pienākums nav dibināt privātas prakses, bet gan nodrošināt godīgu konkurenci, tajā skaitā nepieļaujot atšķirīgi subsidētas izmeklēšanas iespējas. Ja var iedot ārstam aploksni, tikt ambulatori pieņemtam un izmeklētam valsts slimnīcā par simboliskām cenām, tad neviena privāta iniciatīva ar to konkurēt nespēs. Un tas demoralizē visu sistēmu.

Bet mums ir tādi „veselības aizsardzības organizatori”, kam „šeftes” ir asinīs un kam nav lielāka bieda kā pakalpojumu tirgus, kas uzreiz izmetīs viņus no sistēmas kā nekompetentus. Ir tikai saprotami, ka tieši viņi cenšas šantažēt tautu un sev subordinēto sistēmu ar nezin kādu pasaules galu, ja netiks nodrošināts kārtējais  šeftēšanās finansējums.

Uzdrīkstos teikt, ka šī jezga ir spekulatīva. Ir visai daudz sfēru, kurā tāpat kā medicīnā tiek nodarbināti dārgi un augsti kvalificēti speciālisti, izmantotas jaunas, modernas un vērtīgas tehnoloģijas, taču pašu nozari izdodas organizēt un sakārtot visai veiksmīgi. Rīgā sabiedriskais transports taču kursē, vai ne? Pa ielām šurpu turpu traucas autobusi un trolejbusi! Tie tiek vadīti, tīrīti, laboti, dispečerēti – sistēma darbojas! Biļete sabiedriskajā transportā maksā tieši tik, lai tā būtu braucējam  samaksājama. Savukārt medicīnā ārstniecība regulāri tiek jaukta ar šeftēšanos, kas kā čigāniete ar bērnu pie krūtīm cenšas izubagot, nevis nopelnīt naudu.

Ārstam ir jāmāk ārstēt, savukārt sistēmas administratoriem ir jārada iespēja pacientam saņemt viņa dzīvībai un veselībai vajadzīgo pakalpojumu, kas citādi slimniekam finansiāli un organizatoriski nebūtu „paceļams”. Prasīt naudu vēl un vēl zaglīgas sistēmas uzturēšanai, ir pretīgi. Administrācijai ir jāprot apsaimniekot iedalītie līdzekļi tirgus apstākļos, paļaujoties uz tā autoregulatoro potenciālu, savukārt ārstam ir jāprot ārstēt. Viss. Tik vienkārši.