Kā pirmais saprast vajadzīgais ir krievu mazvērtības kompleksi, kas nemaz nav tik tāli no analoģiskiem latviešu kompleksiem un kas likumsakarīgi izpaužas kā lielummānija, vēlēšanās tikt ieraudzītiem, atzītiem, uzslavētiem un aizvainojumā balstīta agresivitāte – ja uzslavēšana nenotiek. No šī viedokļa jāpalūkojas arī uz mums joprojām tik nesaprotamo ņemšanos ap Uzvaru Lielajā Tēvijas karā. Tas ir viens no svarīgākajiem stūrakmeņiem krievu pašvērtības struktūrā. Svinot Uzvaras dienu un jūtīgi reaģējot uz notikumiem ap kritušo karavīru kapu aprūpēšanas jautājumiem, krievi rūpējas par savu pašvērtību. Tas ir tāpat, kā latvieši izpaužas fanojot par hokeju, vai kā skaista sieviete identificē sevi ar Skaistules lomu, grib, lai viņas skaistums tiktu ievērots un apvainojas vai pat „jūtas iznīcināta”, ja tas nenotiek

Kā otrais saprotamais ir minams latviešos iesakņojušais mīts par krieviem kā okupantiem, kā ideoloģiski uzticamiem Staļina ārpolitikas īstenotājiem un instrumentiem. Šis mūsu mīts, starp citu, nav tik viegli saprotams rietumeiropiešiem. Viņi tomēr redz arī to, ka krievi gan pašā Krievijā, gan ārpus tās arī ir staļinisma upuri. Nav jau viegli salīdzināt, bet varbūt ne mazāki par latviešiem. Latvijā viņi galvenokārt jūtas ieradušies individuāli - kā ekonomiski bēgļi, tāpat kā tagad daudzi latvieši emigrē uz Īriju, piemērām. Un tas, ka mēs krievus gribam redzēt kā okupantus, kam jāprasa individuāla un nacionāla atbildība par Padomju Savienības starptautiskajiem noziegumiem, kavē mums ieraudzīt savu staļinisma rezultātā iegūto traumu, gan objektīvi novērtēt staļinismu, kas mums būtu jādara kopā ar krieviem.

Ja mēs atsakāmies saprast, šos divus modernās krievu psiholoģijas stūrakmeņu, tad krievi jūtas atraidīti, aizvainoti un izpauž šīs jūtas tādā uzvedībā, kādu mēs to bieži novērojam – agresivitāte un atteikšanās saprast latviešus, moldāvus, ukraiņus vai gruzīnus.